Krusta un godības teoloģijas līdzsvars un to sekas kristīgajā dzīvē.
Krusta un godības teoloģija ir divi aspekti, kas jau no agrīnajiem baznīcas laikiem ir veidojuši kristīgo domāšanu, un to mijiedarbība ir būtiska veselīgai draudzes un individuālās ticības attīstībai.
[...]Ja netiek ievērots veselīgs līdzsvars starp šīm divām teoloģijām, tad rodas fundamentālas sekas attiecībā uz pasaules izjūtu, Dieva priekšstatu, kalpošanu, draudzes dzīvi, misiju un iesaistīšanos.
Baznīcas pirmajos gadsimtos nebija strikta dalījuma starp krusta un godības teoloģiju, tomēr jau toreiz bija divas spriedzes:
⚜️ **Martīrija un ciešanu gars** – kristieši, kas dzīvoja vajāšanu laikmetā, uztvēra ticību caur ciešanu un krusta perspektīvu. Kristus tika piedzīvots kā Cietējs, un ciešanas tika redzētas kā ceļš uz pestīšanu.
⚜️ **Triumfējošā Baznīca** – pēc Konstantīna valdīšanas (4. gadsimts) kristietība ieguva oficiālu statusu, un sāka attīstīties uzvarošās baznīcas ideja, kur Kristus tika redzēts vairāk kā triumfējošais Kungs nekā tikai krustā sistais Cietējs.
Agrīnajā baznīcā bija gan askeze (piemēram, tuksneša tēvi, kuri uzsvēra ciešanu ceļu), gan arī uzvara (piemēram, baznīcas tēvi, kas redzēja Kristus augšāmcelšanos kā triumfu pār nāvi un ļaunumu). Šī spriedze turpinājās dažādos laikmetos, un reformācijas laikā Luters to atkal skaidri artikulēja kā "krusta teoloģiju" pret "godības teoloģiju".
Kas notiek, ja netiek ievērots līdzsvars❓️❓️❓️
Ja dominē tikai krusta teoloģija, ja draudze un kristīgā dzīve tiek būvēta tikai uz ciešanu, upura un grēka apziņas pamata, rodas vairākas problēmas:
1️⃣ **Kristieša pasaules izjūta**
- Ticīgais var sākt uztvert dzīvi kā nepārtrauktu krustu nešanu, kur ciešanas ir neizbēgama ticības daļa.
- Pasaule šķiet tumša un bezcerīga, jo grēks un ciešanas kļūst par centrālo pieredzi.
- Prieks un cerība var kļūt par kaut ko sekundāru, kas tiek uztverts ar piesardzību vai pat aizdomām.
2️⃣ **Dieva priekšstats**
- Dievs var tikt uztverts kā tāls, prasīgs un sodu nesošs.
- Kristus ciešanas tiek izceltas, bet Viņa augšāmcelšanās spēks un triumfs tiek aizmirsts.
- Dieva žēlastība var šķist pieejama tikai caur ciešanu pieredzi.
3️⃣ **Kā tas ietekmē kalpošanu?**
- Cilvēki var justies nepiemēroti kalpošanai, jo vienmēr izjūt sevi kā grēcīgus un necienīgus.
- Kalpošana var kļūt smagnēja un vairāk vērsta uz sevis upurēšanu, nevis priecīgu došanu un augšanu.
4️⃣ **Draudzes kopējā dzīve**
- Draudze kļūst vairāk introspektīva, reflektējot par savām nepilnībām un grēkiem.
- Trūkst svinēšanas un prieka kā kopienas pieredzes.
- Jaunie cilvēki un garīgi meklētāji var justies atsvešināti, jo draudze nesniedz cerības un dzīvības pilnu vēstījumu.
5️⃣ **Draudzes izaugsme un misija**
- Ārējā izaugsme kļūst apgrūtināta, jo cilvēki neuztver kristietību kā prieka un cerības avotu.
- Misija kļūst orientēta uz grēka atgādināšanu, nevis uz pestīšanas un jaunas dzīves pasludināšanu.
- Cilvēkiem trūkst entuziasma, jo viņi nejūt triumfējošo Kristus uzvaru pār grēku un nāvi.
Ja dominē tikai godības teoloģija, ja draudze sludina tikai uzvaru, panākumus un triumfu, rodas citas problēmas:
1️⃣ **Kristieša pasaules izjūta**
- Dzīve tiek uztverta kā nepārtraukta svētība un triumfs.
- Ciešanas un grūtības var tikt uztvertas kā ticības trūkuma vai Dieva soda pazīme.
- Cilvēks sāk dzīvot ilūzijā, ka ticība atrisinās visas problēmas, un, kad tas nenotiek, rodas vilšanās.
2️⃣ **Dieva priekšstats**
- Dievs tiek uztverts kā panākumu un svētību avots.
- Ja cilvēkam neveicas, viņš var sākt justies Dieva pamests.
- Lūgšanas un ticība kļūst par mehānismiem, lai sasniegtu materiālus vai garīgus panākumus.
3️⃣ **Kā tas ietekmē kalpošanu?**
- Kalpošana tiek uztverta kā ceļš uz lielākiem panākumiem, nevis kā patiesa sekošana Kristum.
- Ciešanu kalpošana (piemēram, palīdzība trūkumcietējiem) var tikt atstāta novārtā, jo tā neiederas "uzvaras" koncepcijā.
- Sastopoties ar grūtībām, cilvēki var ātri zaudēt motivāciju un ticību.
4️⃣ **Draudzes kopējā dzīve**
- Draudzes atmosfēra ir pozitīva, bet var būt virspusēja un neīsta.
- Cilvēki var baidīties būt ievainojami un atklāti par savām cīņām.
- Tie, kas piedzīvo ciešanas, var justies izolēti vai pat vainīgi, ka viņiem neveicas.
5️⃣ **Draudzes izaugsme un misija**
- Draudze var strauji augt, jo tā piedāvā pievilcīgu vēstījumu.
- Tomēr ilgtermiņā tā var zaudēt dziļumu un kļūt par veiksmīguma reliģiju, kas neatrisina cilvēku eksistenciālās vajadzības.
- Misija var kļūt vairāk saistīta ar ietekmes paplašināšanu, nevis ar patiesu evaņģēlija nodošanu.
🔆 Veselīgs līdzsvars – krusts un augšāmcelšanās.
Līdzsvarota kristīgā dzīve iekļauj gan krustu, gan augšāmcelšanos:
✅️ Ticīgais atzīst ciešanu realitāti, bet nezaudē cerību un prieku.
✅️ Dievs tiek piedzīvots kā gan žēlīgs un tuvumā esošs ciešanās, gan kā uzvarošais Kungs.
✅️ Kalpošana ir brīvprātīga un priecīga, nevis smagnēja un vainas motivēta.
✅️ Draudze ir vieta, kur iespējams gan dalīties grūtībās, gan svinēt Dieva uzvaru.
✅️ Misija nav tikai grēka pasludināšana, bet arī dziedināšana, prieks un dzīvība Kristū.
Līdzsvars starp krusta un godības teoloģiju ļauj draudzei kļūt par **cerības, dziedināšanas un patiesas Dieva klātbūtnes vietu**.
Māc. Edijs Kalekaurs
Par liturģiju.
Liturģija kristīgajā baznīcā ir noteikta dievkalpojuma kārtība, kas balstās uz Svētajiem Rakstiem un baznīcas tradīciju.[...]Tradīcija nav negatīvs vārds. Tas tāds var būt, bet apustulis Pāvils savās vēstulēs piemin tradīciju ( παράδοσις ) kā svarīgu un nozīmīgu. Liturģija ir ne tikai formāls rituāls kā dažkārt nezinoši cilvèki mēdz uzskatīt, bet arī teoloģiski pamatots veids, kā draudze pielūdz Dievu un saņem Viņa žēlastību.
Luteriskā baznīca saglabā vēsturisko kristīgo liturģiju, kas nāk no agrīnās baznīcas un viduslaiku katoļu dievkalpojumu prakses, vienlaikus attīrot to no cilvēku izgudrojumiem, kas nav pamatoti Svētajos Rakstos.
Liturģijai luteriskajā kontekstā ir būtiska nozīme, jo:
✔️ Tā nodrošina dievkalpojuma sakramentālo raksturu – luteriskajā teoloģijā centrā ir Evaņģēlijs un sakramenti (Kristība un Svētais Vakarēdiens), kas ir dievkalpojuma kodols.
✔️ Tā uztur teoloģisku un biblisku dziļumu – liturģija ir balstīta Rakstos, un tās saturs atkārto un nostiprina kristīgās ticības pamatus.
✔️ Tā veicina draudzes vienotību un dalību – liturģiskā kārtība ir kopīga visai baznīcai, un tā palīdz ticīgajiem piedalīties, nevis būt tikai klausītājiem.
✔️ Tā nodrošina stabilitāti un nemainību – cilvēku subjektīvie noskaņojumi neizmaina dievkalpojuma būtību; tas paliek uzticīgs ticības patiesībām.
✔️ Tā uztur kristīgo mantojumu – liturģija ir daļa no baznīcas vēsturiskās nepārtrauktības, kas saista ticīgos ar iepriekšējām paaudzēm.
✔️ Liturģija nodrošina teoloģisko konsekvenci. Liturģija būtībā ir izdziedāta teoloģija.
✔️ Liturģija pasargā no subjektīvisma. Brīvbaznīcās (vai nekonfesionālās draudzēs) pastāv risks, ka dievkalpojums kļūst pārāk emocionāls un individuāli interpretējams, kamēr liturģijā uzsvars ir uz Dieva darbību caur Rakstiem un sakramentiem.
✔️ Liturģija nodrošina dziļāku garīgo disciplīnu – atkārtojot tradicionālos tekstus (piemēram, Apustuļu ticības apliecību, Kunga lūgšanu), ticīgie tiek disciplinēti un veido garīgi nobriedušākas attiecības ar Dievu.
✔️ Liturģija ir universāla un vieno kristiešus pāri laikam un telpai – kamēr draudzēs, kur nav liturģijas var būt ļoti atšķirīgas un lokāli veidotas dievkalpojumu formas, liturģiskā prakse apvieno ticīgos no dažādiem laikmetiem un kultūrām.
Teoloģiskais pamatojums.
Luteriskā liturģija balstās uz vairākām būtiskām teoloģiskām atziņām:
✔️ Dievs darbojas caur savu Vārdu un sakramentiem – luteriskā teoloģija uzsver, ka dievkalpojums nav cilvēka iniciatīva pret Dievu, bet Dieva iniciatīva pret cilvēku. Dievs kalpo jums - dievkalpojums.
✔️ Liturģija kalpo par kanālu, caur kuru Dievs mums dāvā savu žēlastību.
✔️ Liturģija ir kristīgās ticības mācīšanas veids – jau reformācijas laikā Mārtiņš Luters uzsvēra, ka liturģija māca Evaņģēliju caur noteiktiem tekstiem, dziesmām un lūgšanām, kas tiek atkārtotas dievkalpojumā.
✔️ Liturģija atgādina par pestīšanas vēsturi – tās daļas (piemēram, Grēksūdze un absolūcija, Svētais Vakarēdiens, Ticības apliecība) veido kristīgās ticības stāstu un ļauj ticīgajiem tajā aktīvi piedalīties.
✔️ Kristus klātbūtne liturģijā – luterāņi tic, ka Kristus patiesi ir klātesošs dievkalpojumā, it īpaši Vakarēdienā, kur Viņš sniedz sevi ticīgajiem.
Secinājums.
Luteriskā liturģija nav tikai tradīcija vai formas jautājums, bet gan būtiska daļa no kristīgās ticības dzīves. Tā palīdz uzturēt dievkalpojuma sakramentālo raksturu, saglabā teoloģisko dziļumu un nodrošina stabilu, bibliski pamatotu pielūgsmi.
Liturģija nav tikai ārējs rāmis – tā ir Dieva žēlastības nesēja, kas uztur ticību un draudzi ceļā uz mūžīgo dzīvību.
Tiekamies liturģijā!
Māc. Edijs Kalekaurs
Iespējams, esat dzirdējuši terminus "godības teoloģija" un "labklājības evaņģēlijs". Varbūt pat ar to saskārušies vai piedzīvojuši uz savas "ādas". Tās ir mācības, kas sola laicīgu labklājību un panākumus kā Dieva svētības pazīmi.
Kas tas ir?[...]**Godības teoloģija** uzsver triumfu, panākumus un spēku, ignorējot ciešanas un upuri, kas ir būtiska kristīgās dzīves sastāvdaļa.
**Labklājības evaņģēlijs** savukārt sludina, ka ticība nes bagātību, veselību un laicīgu labklājību, ja vien cilvēks pareizi tic un ziedo. Tā pamatā ir ideja, ka Dievs vēlas visiem kristiešiem materiālu labklājību.
Kā to atpazīt?
- Sludinātāji sola laicīgus labumus – naudu, veselību, panākumus – kā ticības augli.
- Piemin *sēšanas un pļaušanas* principu, īpaši attiecinot to uz naudu – jo vairāk ziedo, jo vairāk saņem. Bieži vien tie, kas tiešām vairāk saņem, ir paši sludinātāji. Pieticības un askēzes princips tiek ignorēts.
- Noliedz ciešanu un krusta nozīmi kristieša dzīvē, sludinot tikai uzvaras un veiksmes ceļu, kas, protams, ir pievilcīgs klausītājiem.
- Bieži balstās uz Bībeles pantu izraustīšanu no konteksta, piemēram, 3. Jāņa 1:2 : *"Mīļais, es novēlu tev, lai tev viss labi klājas un tu būtu vesels, tāpat kā tava dvēsele ir vesela." Akcentu pārbīdīšana rada karikatūru.
Kāda ir bīstamība un posts dvēselēm?
1. Sagrozīta attieksme un priekšstats par Dievu – Dievs tiek attēlots kā automātiska svētību mašīna, nevis suverēns Kungs.
2. Ciešanu noraidīšana – Jēzus pats sacīja, ka Viņa sekotāji piedzīvos ciešanas (Jņ. 16:33): "Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis."
3. Vilšanās un ticības krīzes – Ja ticīgais nesaņem apsolīto labklājību, viņš var domāt, ka viņa ticība nav pietiekama vai ka Dievs viņu ir atstājis.
4. Materiālisma veicināšana – Ticība kļūst par līdzekli bagātības iegūšanai, nevis attiecībām ar Dievu.
5. Evaņģēlija būtības sagrozīšana – Pāvils brīdināja par citu evaņģēliju, kas nav Kristus evaņģēlijs (Gal. 1:6-9).
"Kas ir bijis, jau atkal ir; kas būs, jau ir bijis ..", rakstījis Sālamans.
Sv. Jānis Hrizostoms: "Nav lielāka posta kā, ja cilvēks uzskata, ka viņš var būt kristietis, bet izvairīties no ciešanām."
Sv. Augustīns: "Ja mīli to, ko Dievs tev dāvā, bet nemīli pašu Dievu, tad tu neesi mīlējis Dievu, bet tikai Viņa dāvanas."
Patiesa svētība nav naudā vai veselībā, bet dziļās attiecībās ar Dievu, pat tad, ja tas nozīmē ciešanas. Labklājības evaņģēlijs ir vilinājums, kas apdraud dvēseli, jo tas noņem skatu no Kristus krusta un novirza to uz materiālajām lietām – materiālisms kristīgā iepakojumā.
Māc. Edijs Kalekaurs
Mazliet teoloģijas. Šis raksts var raisīt nevajadzīgu polemiku, tādēļ komentāri netiks atļauti. Šis teksts rakstīts kā atbilde tiem, kas Kristības sakramentu, kas veikts ne pilnībā pagremdējot kristāmo, uzskata kā nebiblisku un pasniedz kā nepaklausību Dievam. Šim pārdomām ir pastorāli apsvērumi, jo cilvēks, kas saņēmis svētās Kristības sakramentu ne ar pilnīgu pagremdi var tikt ievests zināmās šaubās par Dieva darbu viņa dzīvē, bet, kas šaubās ir jau notiesāts. Rom.14, 23 Protams, šis nelielais raksts neietver visu, ko šajā jautājumā varētu sacīt.[...]Lūk, grieķu koinē vārds βαπτίζω (baptizō) nozīmē „iemērkt”, „iegremdēt šķidrumā” vai „mazgāt, apslacīt ar ūdeni”. Tam ir līdzskanīgi vārdi, piemēram, βάπτω (baptō) ar nozīmi „iemērkt” (piemēram, Jāņa ev. 13:26 – „iemērc kumosu”). Klasiskajā un hellēniskajā grieķu valodā baptizō mēdz lietot arī paplašinātā nozīmē – „mazgāt vispār” vai „iesvētīt ar ūdeni kādā rituālā”. Tāpēc vienmēr nav pilnībā obligāti tikai nozīme „pilnīgi iegremdēt” .
„Un, atnākuši no tirgus, viņi neēd, pirms nav mazgājušies (gr. βαπτίσωνται) .” (Mk 7:4)
Konteksts: te tiek runāts par ebreju rituālo šķīstīšanās mazgāšanu , kas ietver gan roku, gan dažādu trauku mazgāšanu, lai to padarītu rituāli tīru.
„Farizejs, to redzēdams, brīnījās, ka viņš (Jēzus) pirms pusdienām nemazgājās (gr. οὐκ ἐβαπτίσθη) .” (Lk 11:38)
Šeit farizejs gaidīja, ka Jēzus veiks rituālu roku mazgāšanu (nevis ies vannā un pilnībā iegremdēsies).
Didache (1.–2. gs. sākums) : Šis agrīnais kristīgās kopienas dokuments (dažkārt datēts ar 1. gs. nogali vai 2. gs. sākumu) norāda, ka, ja nav pieejams tekošs (auksts) ūdens, tad var kristīt ar siltu ūdeni vai arī liet ūdeni uz galvas trīs reizes. Tas skaidri atklāj, ka jau ļoti agrīnā baznīcā valda elastība – vēlamais veids ir iemērkšana tekošā ūdenī, bet vajadzības gadījumā pieļaujamas alternatīvas. Tātad šī ir vispārzināma prakse apustuļu vai pēcapustuļu laikā.
Interesanti: kopējais rituāls Didahē tiek saukts par „baptisma” (βαπτίσατε, imperatīvs “kristiet”), bet konkrētā darbība „liet ūdeni” aprakstīta ar atsevišķu vārdu ἐκχέω. Tātad Didache terminoloģiski visam sakramentam izmanto vārdu „baptizein”, lai gan reāli tas notiek ar „ūdens liešanu”.
Tertuliāns (2. gs. beigas – 3. gs. sākums) : Viņa rakstos redzami ieteikumi par pilnu pagremdēšanu, tomēr jau viņš piemin, ka bērnus nereti kristīja, aplaiot tos ar ūdeni, ja pilna pagremdēšana nebija iespējama vai ērta.
Augustīns (4.–5. gs.)
Kristība ir sakraments, kurā Gars darbojas neatkarīgi no tā, vai tiek lietots daudz vai maz ūdens. Viņa ietekmes dēļ Rietumu baznīcā vēlāk pilna jautājums par mazākakūts, vai notiek iemērkšana, jo pestīšanas žēlastību piešķir pats sakraments, nevis tehniskā procedūra jeb izpildījums.
Pamata nozīme ir „iemērkt”, bet lietojums var ietvert arī „mazgāt” vai „apslacīt rituālu mērķu dēļ”. Līdz ar to bibliskie teksti nesniedz absolūtu norādi, ka vajadzīga tikai pilnīga iegremdēšana.
Vārds βαπτίζω sastopams arī metaforiskā nozīmē – piemēram, seno autoru tekstos var runāt par “kuģa 'baptizēšanu' ” (kuģis tiek “iegremdēts" un ne nogremdēts zem ūdens. (!! Šis būtu precīzi jāpārbauda).
Vēsturnieka Jozefa darbos βαπτίζω var apzīmēt dažādas rituālas mazgāšanas darbības, ne vienmēr pilnībā pagremdēšanu no galvas līdz kājām. Piemēram, zināms ir Novatiāna (3. gs.) gadījums, ko apraksta baznīcas vēsturnieks Eisebijs (Eusebius, Baznīcas vēsture, VI, 43, 14–17). Tur lietota frāze, ka viņš tika „kristīts” (βαπτίζω), lai gan reāli viņam gultā uzlēja ūdeni.
Pilnīga pagremdēšana būtu problemātiska un neiespējama daudzos un dažādos gadījumos. Piemēram, smagi slimie un mirstošie ( tiem tad būtu jāpaliek nekristītiem). Redzams, ka reālos apstākļos (slimība, kara apstākļi, ūdens trūkums) kristību rituāls varēja tikt pielāgots, jo galvenais uzsvars bija uz Sakramenta saturu – atdzimšanu Kristū, nevis ūdens daudzumu.
Svarīgāks par veidu ir Kristības saturs. Tā glàbj no nāves, piedod grēkus, atdzemdina no augšienes, dāvā Svēto Garu un ietērpj cilvēku Kristū, bet, tas, kas Kristū tiem nav nekādas pazudināšanas.
„Viens Kungs, viena ticība, viena kristība.”
Ef.4, 5
Romas katoļu, ortodoksā, anglikāņu, luterāņu baznīca stingri uzsver, ka Kristība ir tikai viena. Tas ir Sakraments, kas nav atkārtojams. Tas ir Dieva darbs pie cilvēka un jebkura pārkristīšana ir nebibliska prakse. Jau Baznīcas tēvi pasludināja, ka sakramenta spēks nepieder pašam cilvēkam, bet Dievam – un, ja reiz kristība veikta Trinitārā formulā un ar pareizu nolūku, tad tā ir spēkā un neatkārtojama (pārkristīšana tiek pat uzskatīta par smagu pārkāpumu).
Māc. Edijs Kalekaurs
" .. bet, ja es aizkavēšos, lai tu zinātu, kā tev vajag darboties Dieva namā. Jo ŠIS NAMS ir dzīvā DIEVA DRAUDZE, PATIESĪBAS BALSTS un PAMATS." 1. Tim.3, 15 (izcēlums mans).
DRAUDZE - ekklēsija. No vārda saknes "ἐκ-καλέω" (ek-kaleo), kas nozīmē "izsaukt" vai "sasaukt". Bieži lietots, lai apzīmētu Baznīcu kā ticīgo kopienu.
DZĪVĀ - zōntos. Nozīmē "dzīvojošā" vai "dzīvā".
BALSTS - stylos. Tas nozīmē "balsts", "kolonna" vai "pīlārs". Kaut kas, kas nes vai atbalsta.[...]PAMATS - hedraióma: "pamats", "stabilitāte", "fundaments". No saknes "ἕδρα" (hedra), kas nozīmē "sēdeklis" vai "pamatne".
PATIESĪBAS - alētheias. Ģenitīvs no
"ἀλήθεια" (alētheia), kas nozīmē "patiesība". Norāda uz to, kas ir īsts un autentisks.
Baznīca ir ne tikai ēka vai organizācija, bet gan ticīgo kopiena. Vēl vairāk, tā ir Kristus miesa.
Sv. Hrizostoms: "Pāvils šeit Baznīcu nosauc dzīvā Dieva draudzi un patiesības pīlāru, lai parādītu, ka tā ir vislabākais atbalsts un stiprinājums patiesībai. Baznīca ir kā pilsētas balsts, kā pamats, uz kura viss stāv. Ja Baznīca stāv, tad pastāv patiesība; ja Baznīca krīt , arī patiesība tiek zaudēta."
(Homīlijas par 1. Timotejam)
Sv. Augustīns: "Baznīca ir māte, kas māca un savus bērnus Dieva patiesībā. Tā ir kā stabils balsts, ko pats Dievs ir iedibinājis, lai nekad neļautu patiesībai no pasaules pazust."
("Par Kristietības pamatiem", 20. nodaļa)
Sv. Kipriāns: "Baznīca ir vienīgais balsts, uz kura patiesība stāv. Kā nevar būt divu pamatu vienai mājai, tā arī nevar būt divas Baznīcas vai divas patiesības. Viena patiesība nāk no viena Kristus, un tā tiek uzturēta vienotajā Baznīcā."
("Par Baznīcas vienotību", 4. nodaļa)
Maksims Apliecinātājs (7. gs.): "Patiesība ir Dieva atklāsme, un Baznīca ir šīs atklāsmes balsts. Tā ir uzticēta glabāt un mācīt Dieva vārdu, lai visas nākamās paaudzes būtu vadītas uz pestīšanu."
("Mistagoģija", 1. nodaļa)
Kontroljautājums. Vai esi vienots Baznīcas mācībā ar vienīgo Baznīcu, kas pastāv cauri gadu simtiem? Vai esi tajā pašā mācības vienotībā ar kristiešu draudzi no 1.gs. - 21.gs.
Sarkana zīme ticības ceļā.
Māc. Edijs Kalekaurs
"Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki!" (Mt7:15)[...]Lai atpazītu viltus pravieti, ir jāpieiet tik tuvu, līdz kļūst redzami viņa darbi: darītais, nedarītais un tā konsekvences. Ne pēc krāsainām reklāmām jūs viņus pazīsiet, ne pēc popularitātes “sociālajos tīklos”. “Pēc augļiem jūs viņus pazīsiet!”
Tāda atpazīšana prasa daudz laika un pacietību. Diemžēl pats pravietis ātri jau ir tālu prom. No kurienes viņš/ viņa bija? Kur devās? Ķer nu vēju... Viltus pravietis runas par Dievu izmanto kā līdzekli, bet mājās sit savas sievu, lamā vai tur badā savus bērnus, izkrāpj naudu pensionāriem, izmanto citu vientiesību, nodarbojas ar bezatbildīgu ārstēšanu, jauc laulības vai šķeļ draudzes. “Plēsīgi vilki avju ādās” - ir ārkārtīgi spilgts Jēzus izteikums. Kristiešiem tādi “pravieši” ir jāatpazīst. “Uzmanieties!” - nedrīkst tiem ļaut plosīt ne savējos, ne svešos.
Tādas praviešu pārbaudes gadās, tomēr - paldies Dievam - diezgan reti. Visā pārējā laikā jābūt nomodā pašam par sevi. Viltu citos nezin kādēļ ieraugām labāk nekā sevī. Lai atpazītu viltus pravieti sevī, ir jāpieiet tuvu ne tikai savām domām vai emocijām, bet tieši saviem darbiem. “Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet!”
Mācītājs Armands Klāvs
Kā jums liekas - vai zosis ir gudri dzīvnieki? Man liekas, ka tie ir gudri dzīvnieki, un mēs varam daudz mācīties, piemēram, no viņu lidojuma. Iespējams, daudzi zin, ka, migrējot, zosis lido "V" burta izkārtojumā. Vai mēs zinām, kāpēc viņas tā dara?[...]Nesenie pētījumi atklāj, ka katrai zosij vicinot spārnus, rodas vēja pūsma, kas palīdz pacelties spārnos nākošajai zosij aiz pirmās, tādā veidā priekšējā zoss palīdz pacelties spārnos aizmugurējai, un lidojot "V" burta izkārtojumā, katras zoss lidojuma attālums palielinās par 70%. Par ko tas liecina? Par to, ka pirmajai zosij, pašā izkārtojuma priekšā, jāstrādā vairāk nekā pārējām, un pārējās paļaujas uz pirmo, tāpēc kopā spēj nolidot daudz tālāk, sekmīgi sasniedzot savu galamērķi. Un mēs, noteiktā veidā, esam līdzīgi šīm lidojošām zosīm, jo mūsu dzīves lidojumā Kungs Jēzus ir pašā izkārtojuma priekšā un mēs Viņam sekojam, jo zinām, ka uz Viņu var paļauties, un Viņš strādāja daudz vairāk nekā ikviens no mums.
Lai paceltu mūs spārnos pretī debesīm, Jēzus kļuva par vienu no mums; Viņš cieta, mira un augšāmcēlās par ikvienu no mums. Neviens cits to nav spējīgs izdarīt. Tikai Jēzus spārnu vēzieni – Jēzus vārdi, kurus lasām Bībelē – un ikdienas sarunas ar Viņu lūgšanās, mums dod iespēju iepazīt Viņu tuvāk un Viņa spēkā veikt pirmo lēcienu, lai paceltos, gluži kā līdzībā par zosīm. Tikai Viņa dzīvība un darbs, ko Viņš paveic mūsu sirdīs, dod mums spēku dzīvot, jo šajā dzīves lidojumā, Svētajā Vakarēdienā, Jēzus atdod Savu dzīvību un spēku mums, lai kopā ar Viņu dzīvotu un lidotu arī mēs mūžīgi.
Mācītājs Andrejs Irbe
Ko nozīmē būt svētam? Būt svētam 21. gadsimtā nozīmē uzdrīkstēties būt savādākam nekā laicīgā pasaule.[...]Tur, kur pasaule mudina krāt un ieguldīt, lai līdzekļi ienāktu tikai un vienīgi mūsu kontos, Dievs dara mūs svētus, lai krājam un ieguldām tur, kur šie atlikušie līdzekļi nāks par labu mūsu līdzcilvēkiem, īpaši nabagam vai svešiniekam.
Tur, kur pasaule mudina mūs zagt un krāpt, un melot saviem tuvākajiem, tur Dievs dara mūs svētus, lai saglabājam un vairojam mūsu tuvākā mantu un reputāciju, lai nezvēram Viņa vārdā melīgi un nesagānām Viņa vārdu.
Tur, kur pasaule mudina mūs apspiest mūsu darbiniekus, kurlos un aklos – ar domām, vārdiem un darbiem – tur Dievs dara mūs svētus, lai uzņemamies rūpes par otru cilvēku, ka šajās rūpēs izpaustos mūsu bijība un respekts pret Dievu.
Tur, kur pasaule mudina mūs darīt netaisnību, izdabāt nabagam un dot priekšroku dižajam, tur Dievs dara mūs svētus, lai esam taisnīgi, lai nebaumojam un nealkstam sava tuvākā asiņu.
Tur, kur pasaule mudina mūs savās sirdīs ienīst mūsu līdzcilvēkus, tur Dievs dara mūs svētus, lai mīlestībā varam pamācīt savu tuvāko, ka netopam līdzvainīgi.
Un tur, kur pasaule mudina mūs atriebties un dusmoties uz savas tautas ļaudīm, tur Dievs dara mūs svētus, lai mīlam savus līdzcilvēkus kā sevi pašus.
Tā ir uzdrīkstēšanās līdzināties Dievam un atdarināt nevis Viņa taisnīgumu, jo mēs visi esam netaisni, bet gan Viņa mīlestības attieksmi, kuras priekšzīmi Dievs mums ir parādījis caur Viņa Dēlu Jēzu.
"Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū." Kol2:8[...]Sadraudzība ar Dievu tiek dāvāta Jēzū Kristū. Praktiski tā tiek uzdāvināta sv. Kristībā. Šī sadraudzība ir pārāka par emociju vai apziņas pasauli. Vēl aizvien cilvēki godina dažnedažādus spēkus, sevī, ārpusē, kosmosā. Bet godiniet kā gribat, nekad ar tiem nevar pienācīgi "tikt galā". Bet "Kristū ir radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu." Viņā visi spēki jau ir uzvarēti.
Mācītājs Armands Klāvs
"Es apgūlos un aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo Tas Kungs mani sargā." Ps.3, 6
Vārdi, kas pierakstīti, kad Dāvids bēga no sava dēla Absoloma. Dēls meklē tēva nāvi. Pirms laika Dāvids bija kritis ar Batsebu un Ūriju aizsūtījis nāvē. Vai domājat, ka cilvēki to aizmirst? [...]Nē. Tādas lietas cilvēki parasti neaizmirst. "Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: "Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!", saka ķēniņš. Dāvids nav pestīšanas cienīgs. Tāds bija laužu spriedums. Visa Dāvida valdīšana norit krīzē. Krīzes valstī, krīzes privātajā dzīvē. Bet te, Dieva vīrs liecina: "Es apgūlos un aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo Tas Kungs mani sargā." Gulēt mierā, kad tik daudz iemesla stresam, nemieram un raizēm. Spiediens no visām pusēm. Ārā cīņas, iekšā bailes. 2.Kor.7, 5 Bet Dāvids guļ mierā. Tāds ir Dieva miers, kas augstāks par cilvēku prātu un saprašanu.
Māc. Edijs Kalekaurs
"Jaunekļi un jaunietes, veci ar jauniem: Tiem būs slavēt Tā Kunga Vārdu, jo Viņa Vārds vien ir augsts, Viņa augstība ir pārāka par zemi un debesi, Un Viņš ir paaugstinājis Savu ļaužu ragu, slavu visiem Saviem svētiem, Israēla bērniem, ļaudīm, kas Viņam tuvu. Alleluja!" Ps.148.12-14
Slava un pateicība par Viņa klātbūtni ik reiz dievkalpojumā. [...]Dievs ir Savas draudzes vidū. Dod, ka mēs steigtos Tev pretim Dievs, kā Tu steidzies pretim mums. Dod, ka mēs skrienam pie Tevis kā Pēteris un Jānis skrēja uz tukšo kapu Lieldienu rītā. Dod dedzīgas sirdis mums, Dievs. Dod izturēt līdz galam un neatstāt savas sapulces.
"Un lai neatstājam savu sapulcināšanos, kā daži mēdz, bet cits citu aicinot un vēl jo vairāk, jo jūs redzat, ka tā Diena tuvojās." Ebr. 10, 25
Māc. Edijs Kalekaurs
