Saruna ar bīskapu Eināru Alpi: Uzdāvināsim otram lūgšanu

-         Dzīvojam Adventa – pārdomu un gaidīšanas – laikā. Ko šajās dienās līdz Ziemassvētkiem mums visiem vajadzētu pārdomāt?

-         Visu mūsu dzīvi, pārdomu un gaidīšanas pilno. Jo, kad neko vairs negaidām un esam pārstājuši domāt, tad patiesībā viss apstājas. Iedomāsimies tādu ainu – ārā tumšs, auksts, vējš un sals kniebj vaigos. Vienam pašam jāstāv autobusa pieturā, neomulīgi. Tālumā rej suņi, jau ilgi garām nav pabraukusi neviena automašīna, sāk salt kājas, autobuss kavējas. Sevi silda doma – pēc iespējas ātrāk gribas būt mājās, siltumā, gaismā, pie savējiem, pie svētku galda. Un tad no tumsas pēkšņi pamanu – tuvojas gaidītais autobuss. Pārņem atvieglojuma sajūta. Mateja evaņģēlijā mēs lasām: „Vai tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” (Mt.11;3) Lūk, vajadzētu mums katram pārdomāt, ko tad mēs īsti gaidām, un cik vietas katrs sevī esam gatavi dāvināt tam, kurš nāks – Dieva Dēlam.

-         Ziemassvētki atnāk katru gadu. Un tomēr ikreiz tie ir mazliet citādi. Kā iekšēji varam sagatavoties Ziemassvētku brīnumam?

-         Katra mūsu dzimšanas diena, katrs mūsu dzīves notikums, patiesībā jau katra dzīves diena ir citāda. Kādā dziesmā ir šādi vārdi: „Liels brīnums ir ziedoņa daba un zvaigznes naktī, kas mirdz, bet vislielākais brīnums ir tiešām man tas, ka mani mīl Jēzus sirds.” Jā, inkarnācija ir brīnums, Dieva mīlestība ir brīnums. Tikai pilnībā atverot tai savu sirdi, mēs piedzīvojam šo brīnumu kā notikušu, kā sevī ienākošu. Un savu dzīvi tad aptveram piepildītu un svētītu.  

-         Ļaudis šajās dienās domā par naudu un darbu, ir satraukti par ekonomisko krīzi un nākotni, norūpējušies un steidzīgi. Kādu dzīves gudrību mums vajadzētu atcerēties, lai nomācošās dzīves rūpes netraucētu iet pretī Ziemassvētku brīnumam?

-         Jūs vaicājat pēc kādas dzīves gudrības vai pēc padoma. Baznīcā cilvēki saņem visu, kas garīgajā ceļā nepieciešams, tostarp arī padomus. Šajā sarežģītajā un neziņas pilnajā laikā, kad šķiet tik viegli apmaldīties, tik viegli aizplūst pa straumi un runāt līdzi vairākumam, gribētos atgādināt svētā Augustīna vārdus: „Kungs, atbrīvo mani no kārības vienmēr sevi censties attaisnot.” Šie vārdi jau skan kā lūgšana. Saredzēt savas vainas, savas kļūdas, savas neizdarības, savu kūtrumu, un, kas pats grūtākais, savu grēku. Grēks visizteiktāk laupa sirdij prieku un dvēselei mieru, viss pārējais patiesībā paliek otrajā plānā.

-         Kāds Jums bijis šis gads bīskapa amatā?

-         Visam šim gadam cauri ejot, daudzās mūsu diecēzes draudzēs gan svētkos, gan ikdienā esot, esmu bijis ļoti iepriecināts redzot, ka cilvēki nāk ar ticīgām, atvērtām un pateicības pilnām sirdīm uz dievkalpojumiem. Ar prieku piedalās tajos, uzklausa Dieva Vārdu un saņem sakramentus, neatkarīgi no visām tām ārējām izmaiņām, informācijas vai situācijas, kurā visi esam ierauti. Par to man tiešām liels prieks. Šis gads bijis vēl daudz dziļāks diecēzes iepazīšanas un uzdevumu atskāršanas gads, kad vairāk esmu sapratis, kas ir tie uzdevumi, virzieni un ceļi, kas jārisina un jāiet, lai varētu palīdzēt mūsu Baznīcai pieaugt, pastāvēt, būt atvērtai un uzņemt katru cilvēku, kurš Baznīcā meklē sev garīgās mājas. Šis gads bijis bagāts ar dažādām tikšanās reizēm, ir bijis prieks, pateicība un gandarījums redzēt un iepazīt luterāņu un anglikāņu Baznīcu citviet pasaulē. Vienmēr ir bijis prieks nest sveicienus no mūsu zemes, Baznīcas un diecēzes. Bet galvenais uzdevums ir šeit, mūsu diecēzē, Daugavpils katedrālē, uz kuru es labprāt katru aicinu un iesaku tajā iegriezties, Daugavpilī esot, gan arī katrā draudzē uz vietas.

-         Ziemassvētki ir Kristus dzimšanas svētki. Vai nav tā, ka aiz dāvanu un cienastu gādāšanas, iepirkšanās un svētku steigas to it kā piemirstam?

-         Katrs cilvēks, kurš Kristu pazīst, mīl un viņam vēlas sekot, ikgadu svin Kristus piedzimšanu ar lielu iekšēju prieku, pateicību un pielūgsmi. Jūs droši vien domājat par tiem cilvēkiem, kuri atceras gan un ir dzirdējuši par šo svētku galveno saturu, bet tam spēj pievērsties tikai īsu brīdi. Piemēram, divas stundas svētvakarā baznīcā, un tas arī viss.  

-         Ziemassvētku gaidīšana ir arī piedošanas laiks. Kā cilvēkam iemācīties no sirds (nevis tikai vārdos) piedot otram?

-         Šajā jautājumā saklausu kādu dziļu, būtisku un bieži vien labi apslēptu patiesību. Kristus mūsu pasaulē atnesa piedošanu no Tēva debesīs. Piedošana ir kā tāds stūrakmens. Dievs apžēlojās par grēcīgo pasauli un tai atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu. Jēzus mūs māca svētajā lūgšanā: „... un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem...” Un vēl vairāk, pie koka krusta karājoties, Kristus uzlūkodams to karavīru, cilvēku attieksmi, lūdz: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”. Cik svarīgi mums ikdienā ir piedošanas sniegšana un saņemšana! Cik vēl svarīgāka mums ir Dieva piedošana! Ja to esam baudījuši, ja ar to esam piepildīti, tad tikai tā pa īstam spējam piedot otram cilvēkam. Jūs vaicājat, kā to iemācīties. Pirmais priekšnosacījums droši vien ir sirds stāvoklis un attieksme. No šiem avotiem dzimst patiesa piedošana.

-         Svētkos cits citam mēdzam pasniegt dāvanas. Ko vērtīgu nevajadzētu aizmirst ielikt Ziemassvētku dāvanu maisiņā?

-         Vai tad šogad arī būs Ziemassvētku dāvanu maisiņi? Kaut ko atrast nopirkt lielajā piedāvājumu klāstā, kāds veikalos ir šodien, nav pats grūtākais un nav arī pats svarīgākais. Mēģinot atbildēt, ko vērtīgu nevajadzētu aizmirst, gribētu sacīt tā – tajās saldumu paciņās droši vien vieta pati par sevi pienākas piparkūkām. Bet dziļāk paskatoties, labākais, lielākais un vienmēr vajadzīgais, ko varam otram sniegt, ir lūgšana. Lūgšana par katru cilvēku, kuru vēlamies iepriecināt, apdāvināt, kurš mums patiesi ir svarīgs. Un vēl – mēs ģimenē to saucam par draugu eglīti, kad šajā svētku laikā uzaicinām pie sevis tos, kas patiesi ir mūsu draugi. No šādiem brīžiem ieguvēji esam mēs visi. Ne par kādu naudu draugus nevar ne nopirkt, ne paturēt. Padomāsim par to, varbūt kādiem no mums arī šī būs laba ierosme – draugu eglīte. Arī mūsmājās tā taču var notikt, kāpēc ne?

-         Ko novēlat mums visiem Ziemassvētkos?

-         Gribētu novēlēt, ka katrs no mums varētu aptvert un piedzīvot to, ka Kristus klātbūtne virs zemes sākās Betlēmē, bet tā grib turpināties un izpausties katrā cilvēkā. Un mūsu uzdevums ir uzdrīkstēties šo prieku dāvināt tālāk citiem cilvēkiem, kuri to vēl nepazīst. Arī mūsu Daugavpils diecēzes vārdā, luteriskās baznīcas vārdā katru gribētu mīļi sveikt šajos svētkos un dāvināt patiesu prieku par Kristus klātbūtni, tuvumu un svētību mūsu dzīvē.