Ziemsvētku gaidīšanas laiks ir mīlestības un piedošanas laiks

"Ziemsvētku gaidīšanas laiks ir mīlestības un piedošanas laiks, kad mēs tiekam aicināti aizdomāties par to, kas mūsu dzīvēs un būtībā ir eksistenciāli svarīgs. Šai laikā valda ļoti liela rosība, jo visas valsts un biznesa struktūras cenšas noslēgt pagājušo gadu, vēl labojot un papildinot nākamā gada ieceru plānošanu. Šajā gadu mijā, patreizējās ekonomiskās situācijas apstākļos tas nav viegli... Un, protams, kā katru gadu mūsu prātus nodarbina tas, ko mēs dāvināsim viens otram un kā iepriecināsim savus tuvos un mīļos.

Ar latīņu vārdu adventus – latviski nākšana, atnākšana, antīkajā pasaulē apzīmēja vai nu valdnieka kāpšanu tronī, vai arī pirmo publisko iznākšanu pie tautas pēc kāpšanas tronī, Helēnisma laikmetā – pagāniskajos kultos ar adventus apzīmēja arī kādas dievības ierašanos templī (tēla – statujas ienešanu), vai arī dievības parādīšanos rituālu laikā. Kristieši vārdu adventus lieto, lai apzīmētu Kristus ierašanos pie cilvēkiem, Viņa parādīšanos miesā. Kā arī Viņa nākšanu laiku beigās uz pastaro tiesu, par ko ir rakstīts Bībelē.

Mēs, cilvēki, savās dzīvēs visu laiku kaut ko gaidām un sagaidām – tas ir mūsu dzīves nebeidzamais process. Tomēr tas, ko mēs gaidām Adventa laikā ļoti atšķiras no visa cita, ko mēs gaidām ikdienā. Šai, Adventa gaidīšanai, ir izteikti garīgi gaišs raksturs. Varbūt, ka nav tik ļoti svarīgs katra no mums ticības lielums – tā droši vien nav mēraukla, kas nosaka Dieva mīlestību uz mums. Citādi jau Dievam nevajadzētu mūs tik dārgi atpirkt caur Jēzu Kristu. Es savā mūžā neticīgus cilvēkus neesmu sastapis... Jautājums ir tikai kā un kam mēs ticam. Reiz 50-tos gados toreizējais PSRS pareizticīgo baznīcas valdītājs tika sūtīts un kādu kristīgu konferenci, kuru padomju vara nevarēja ignorēt. Konferences laikā kāds viņam uzdeva jautājumu: „Cik daudz PSRS ir ticīgo”, uz to tika saņemta atbilde: „Visi ir ticīgi – vieni tic, ka Dievs ir, un citi, ka Dieva nav”. Daudz un dažādi ir tie ceļi, kā katru no mums Dievs var uzrunāt un aicināt pie sevis. Daudz un dažādi ir veidi, kā mēs Viņam varam atsaukties, vai kādu ilgāku laiku turēties pretī Viņa aicinājumam. Mums, atšķirībā no visas citas dzīvās radības, zināmā mērā ir piešķirta izvēles brīvība, jo mēs taču esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības.

Dievs arī no mums nepieprasa bezierunu Viņa atzīšanu, lai arī pamāca uz to. Tomēr Viņš visus mūs mīl, lai arī dažkārt pamāca ne tā, kā mēs to gribētu. Viņš Jēzū Kristū ir nācis pie katra no mums, arī pie tiem, kas no Viņa kautrējas, vai cita iemesla dēļ nepieņem. Viņš mums, gada tumšākajā laikā ir devis gaišākos svētkus – mīlestības, piedošanas un žēlsirdības svētkus. Mums var atņemt daudz ko – var atņemt sociālās garantijas, stāvokli sabiedrībā, mantu un visu, ko mēs savā cilvēciskajā spēkā un rosībā esam ieguvuši, tas viss ir pārejošs. Bet ir lieta, ko mums nevar atņemt, un šī lieta ir Dieva dotā mīlestība – mīlestība, kādu Dievs ir dāvājis un licis sajust tikai cilvēkam. Tā nav atkarīga no bagātības vai stāvokļa sabiedrībā, tā ir dota ikvienam, kurš ir gatavs to pieņemt. Atvērsim šai laikā savu sirdi Viņam, lai Viņa mīlestība tajā ieplūst un bagātīgi izlīst tālāk pār visiem apkārtējiem. Priecīgu Jums visiem Adventa laiku - gaidot Ziemsvētkus.

Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis. (Jņ. 1. 4:16-18)"

Ivetas Bērziņas zīmējums