DIENAS LOZUNGS
Ech 3:16–21; Rm 10:10–18; Mt 4:18–22
Krāsa: sarkana
Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!
5Moz 6:5
Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.
Rm 13:10
Zah 14:12–21
Flp 2:1–11
Lk 19:41–48
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Mūžībā aizsaukts prāvests emeritus Alberts Ozols
Sēru dievkalpojumu vadīs prāveste Lauma Zušēvica, prāveste Anita Vārsberga-Pāža un prāvests emeritus Oļġerts Sniedze. Apbedīšana notiks Katskilu Brāļu kapos. Ziedu vietā ģimene lūdz piemiņas ziedojumus veltīt Ņujorkas draudzes nometnei Katskilos.
Prāvests Alberts Ozols bijis aktīvs Amerikas latviešu apvienības (ALA) izglītības darbinieks un latviešu jaunatnes audzinātājs trimdā. 2005. gadā viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Alberts Ozols dzimis 1915. g. 20. janvārī Valmierā, kā jaunākais četru bērnu ģimenē. 1920. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Alberts beidza 2. Rīgas pilsētas ģimnaziju un Latvijas universitātes Teoloģijas fakultāti. 1940. g. 4. februārī arhibīskaps Teodors Grīnbergs Rīgas Pētera baznīcā viņu ordinēja par mācītāju.
Garīdznieka gaitas viņš sāka kā vikārs Rīgas apriņķa un Valmieras prāvesta iecirkņos. Ar 1941. g. janvāri viņš kļuva par mācītāju Rubenes draudzē Valmieras apriņķī, kā arī par ticības mācības skolotāju Rubenes pamatskolā. 1943. gadā viņš Valmierā tika salaulāts ar Elzu Gāriju Lūsi, kura viņam 1944. g. vasarā dāvāja dēlu Knutu. Drīz pēc tam ģimenei bija Latvija jāatstāj un jādodas svešumā.
Trimdas gaitas Ozolus vispirms noveda vācu okupētās Čechoslovākijas Sudetijas (Liberec) pilsētā. Tur mācītājs vadīja latviešu bēgļu garīgo aprūpi no 1944. - 45. g. Pēc kaŗa beigām 1945. - 49. g. viņš bija mācītājs un skolotājs Vircburgas (Würzburg) DP Ziemeļu nometnē.
Ozoli ieradās ASV 1949. g. 17. augustā. Drīz mācītāju darbā saistīja Amerikas luterāņu baznīca un nozīmēja strādāt Pitsburgas (Pittsburgh, PA) 1. luterāņu draudzē un vietējā luterāņu imigrācijas iestādē. Tur viņš nodibināja arī latviešu draudzi, bija tās mācītājs un sniedza garīgo aprūpi latviešiem Ohaijo valstī un rietumu Pensilvānijā.
1951. gadā Ņujorkas latviešu luterāņu draudze aicināja Albertu Ozolu otrā mācītāja amatā. Viņš aicinājumu pieņēma un 16. martā pārcēlās uz Ņujorku. Ar 1951. g. 20. maiju viņš vadīja latviešu dievkalpojumus Bronksā - Sv. Jāņa baznīcā un Sv. Toma baznīcā, līdz 1965. gada Lieldienās pārgāja uz pašu dievnamu Jonkeros, ko draudze bija iegādājusi ar viņa enerģisku līdzdalību. Turpmākos 26 gadus viņš kalpoja kā draudzes Jonkeru baznīcas mācītājs līdz savai aiziešanai pensijā 1991. g. 30. jūnijā. Pēc pensionēšanās viņš vēl daļēji piedalījās draudzes darbā līdz 1993. g. februārim, kad viņš no Jonkeriem pārcēlās uz dzīvi Vašingtonas (DC) apkārtnē, lai būtu tuvāk savam dēlam un mazbērniem. Viņa dēls, Knuts Ozols, ieguvis BA un MA gradus vēsturē, no 1986. gada bija Amerikas Balss latviešu valodas raidījumu vadītājs.
Četrdesmit gadus būdams Ņujorkas draudzes mācītājs, A. Ozols piedalījies 2716 savas draudzes dievkalpojumos (sprediķojis 2236 dievkalpojumos), bez tam vēl 147 dievkalpojumos citās draudzēs. Viņš Ņujorkas draudzē nokristījis 287 bērnus, salaulājis 242 pāŗus un apbedījis 542 mirušos. Atzinībai par darbu draudzē archibīskaps 1976. g. viņam piešķīra tiesības valkāt zelta vainadziņu pie amata krusta. Zelta krustu draudze viņam pasniedza viņa ordinācijas 45 gadu atceres sarīkojumā Jonkeru baznīcā 1985. gada 25. janvārī. No 1989. g. 1. aprīļa līdz 1990. g. 31. decembrim viņš bija draudzes vecākais mācītājs.
No 1951. g. līdz 1991. g. viņš bija skolotājs Bronksas latviešu pamatskolā, kopš 1953. g. arī pārzinis Bronksas latviešu vidusskolā. Kādu laiku viņš bija skolotājs arī draudzes Džamaikas, Ņurošelas un Frīportas pamatskolās. Kā draudzes skolu lietu referents viņš ilgus gadus aktīvi darbojās draudzes skolu padomē, izveidojot, saskaņojot un ceļot Ņujorkas latviešu skolu tīklu. Viņš ir bijis dzinējspēks arī draudzes bērnu vasaras nometņošanā Katskiļu kalnos, laikā no 1952. g. līdz 1978. g. pašam vadot vairāk par pusi no visām notikušajām nometnēm. Prāvestam ir izcili nopelni, ka svešumā dzimušo latviešu paaudzē tik daudzi vēl runā mūsu valodu, un ka no tās izvirzījušies jauni sabiedriski darbinieki.
Līdztekus darbam draudzē māc. A. Ozols piedalījies ALA izglītības sekcijas darbā. No 1958. - 63. g. viņš bija LELDAA pārvaldes loceklis, sekretārs, ārlietu un skolu lietu referents. LELBA Austrumu apgabala konference Filadelfijā 1982. g. 18. septembrī viņu ievēlēja par apgabala garīgo vadītāju, un līdz ar to par Baznīcas Virsvaldes locekli, pēc tam archibīskaps Arnolds Lūsis viņu ieveda prāvesta amatā. Četras reizes atkal ievēlēts, viņš šajā amatā kopā nokalpoja piecpadsmit gadu, līdz 1997. gadā no tā atteicās. ASV Austrumu apgabala prāvesta gaitās viņš apmeklējis latviešu draudzes Ziemeļu un Dienvidu Amerikā. 1990. gadā viņš pirmoreiz pēc 46 gadu prombūtnes apmeklēja arī Latviju.
Apmeklējumus viņš atkārtoja turpmākos gados, sprediķojot dievkalpojumos un lasot lekcijas Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātē. Kopīgajā baznīcas darbā prāvests Ozols organizējis un vadījis ticības mācības un citu priekšmetu skolotāju kursus un konferences, tajās referēdams; lasījis lekcijas teoloģijas kursos, piedalījies Draudžu dienu organizēšanā (1982. un 1990. g. Katskiļos). Viņa ierosmē izdotas gan paša, gan citu autoru ticības mācības grāmatas trimdas pamatskolām. Bez tam viņš sniedzis reliģiskas programmas Amerikas Balss raidījumiem uz Latviju.
Prāv. A. Ozols rakstījis žurnālos Ceļa Biedrs un Universitas, laikrakstā Laiks, Ņujorkas draudzes biļetenā Baznīcas Ziņas un vairākos rakstu krājumos, rediģējis ticības mācības skolotāju biļetenu (1960. - 64.), kā arī publicējis grāmatas: Gaisma tumsībā (1948., 1949.), Stāsti par Jēzu (1952., 1971.), Ticības mācība 3. un 4. klasei (1960., 1965., 1970., 1973., 1990.), Viņa vārdi bija vareni (1964., 1973., 1989.), Latvijas vēsture (2 daļās pamatskolām, 1967., 1979., 1981.), Ej un dari! (sprediķi, 1969.), Paceliet balsis! Slavējiet! (dziesmu grāmata skolām un jaunatnei, 1972., 1980.), Es ticu (iesvētes mācība, 1996.), Homilētika (lekcijas teoloģijas studentiem, 1996.), Dieva vārds – dzīvs un spēcīgs (sprediķi, 1996.), Mēs esam Dieva rokās (sprediķi, 2003.). Dažas no viņa grāmatām ir atkal izdotas Latvijā.
Par mācību grāmatām ticības mācībā un Latvijas vēsturē, kā arī par darbu Ņujorkas latviešu skolās un nometnē, Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonds 1969. g. viņam piešķīra Kr. Barona prēmiju, bet PBLA Kultūras fonds 1975. g. – goda balvu. 2005. gadā prāvests A. Ozols saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Avots: Valters Zālīte, http://www.gramata21.lv.
  |
