DIENAS LOZUNGS
paļaujas uz Dievu!
Jes 50:10
Tumsa pāriet un patiesā gaisma jau spīd.
1Jņ 2:8
Jl 2:21–27
Jk1:1–15
Lk 15:1–2, 11–32
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Reformācijas dienā
Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?” Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis. (Jn 2:13-22)
Pāvils, Kunga Kristus apustulis, pirmās kristiešu paaudzes laikā rakstīja to, ko mēs šodien saucam par Reformācijas vēsti:
“Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs parādītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu savu taisnību tagadējos laikos – ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.” (Rm 3:21-26)
Līdzīgi šo pašu vēstījumu sludināja arī Ignācijs no Antiohijas pirmajā mūsu ēras gadsimtā:
“Pat ja jūs neesat Viņu redzējuši, jūs Viņam ticat, ar neizsakāmu un augstu prieku, zinādami, ka no žēlastības jūs esat izglābti, ne jūsu darbu dēļ, bet Dieva gribas dēļ caur Kungu Jēzu Kristu.”
Trešajā mūsu ēras gadsimtā Ignācijam šajā lietā pievienojās arī Origēns no Aleksandrijas:
“Tu redzi, ka pat apustulis nesaņem godu, no savas paša taisnības, šķīstības vai gudrības, vai arī kādu citu viņa tikumu dēļ. Lai tālu ir no manis — pašam sevi pagodināt, bet tomēr apustulis saka, izņemot vienu gadījumu — mēs varam sevi pagodināt vienīgi Kristus krusta dēļ.”
Apustulis Pāvils rakstīja par šo vēsti Vēstulē galatiešiem, ceturtajā gadsimtā Galatijā kalpoja bīskaps Basīlijs, kurš arī apliecināja apustuļa vēstījumu:
“Bet ja kas lielās — lai lielās Kungā! Jo Dievs Kungu Kristu mums ir darījis par taisnību, taisnošanu, gudrību un pestīšanu. Tā ir pilnīga un šķīsta lielīšanās Dieva priekšā. Kad kāds ir lepns, ne jau savas taisnības dēļ, bet kad tas zina, ka viņš ir taisnots ticībā uz Kristu.”
Svētā Basīlija dienās Milānā kalpoja bīskaps Ambrozijs. Arī viņš apliecināja to pašu Reformācijas vēsti:
“Es tikšu pagodināts, ne jau tādēļ, ka es esmu taisns, bet tādēļ, ka es esmu pestīts. Es tikšu augsti paaugstināts, ne jau tādēļ, ka man nebūtu grēku, bet tādēļ, ka mani grēki ir piedoti. Es netikšu paaugstināts tādēļ, ka es esmu darījis labu, bet gan tādēļ, ka Kristus par mani iestājas Dieva priekšā. Tas viss Kristus asiņu dēļ — tās tika izlietas par mani.”
Starp tiem, kas uzcītīgi klausījās Svētajā Ambrozijā, bija mums labi zināmais Svētais Augustīns. Viņš pārņēma stafeti un vēstījumu nesa paaudzēm piektajā gadsimtā:
“Kas ir tie svētītie? Ne jau tie, kuros Dievs neatrod grēku — tos Viņš atrod visos! Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Un ja grēki ir atrodami visos, tad iznāk, ka ne jau taisnie tiek svētīti, bet vienīgi tie, kuriem grēki ir piedoti. Ja Dievam būtu jāatalgo tavi darbi, kā tu to esi pelnījis, Viņš noteikti tevi nolādētu. Bet Dievs nedod mums taisnu tiesu, Viņš tev dāvā nepelnītu piedošanu un žēlatību.”
Mēs varētu piemeklēt vēl citus baznīctēvus, kas pārņēma šo stafeti, nodot vēstījumu no sestā līdz vienpadsimtajam gadsimtam. Īpaši gribētu izcelt vēl sekojošos. Svētais Enzons kādā mājapmeklējumā pie kāda mirstoša brāļa Kristū, esot sacījis šādus vārdus:
“Vai tu atdzīsti, ka neesi dzīvojis tā, kā tev būtu bijis jādzīvo? -Jā. Mirstošais vīrs atbildēja. Vai tev ir par to arī žēl? -Jā. Tas atbildēja. Vai tu vēlētos censties būt labākam, ja tev tiks dots vairāk laika dzīvot. -Jā. Vai tu tici, ka Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, par tevi ir miris? -Jā. Vai tu tici, ka tu nevari citādi būt glābts, kā vien caur Viņa nāvi? -Jā. Uz Viņa nāvi tad, liec visu savu paļāvību. Un ja Kungs gribēs tevi tiesāt, tad saki — Kungs es lieku Sava Kunga un Pestītāja nāvi starp Tevi un mani; un to nopelnu, kuru man vajadzētu nest tavā priekšā, bet tāda man nav, es nesu Kristus, viscienīgāko ciešanu un nāves nopelnu.”
Bernards no Klaivo divpadsimtajā gadsimtajā:
“Ja kaut kas man pietrūkst — to es pārliecināti ņemu no Kunga Kristus sirds kā savu. “Kungs Jēzu, es vienīgi pieminēšu Tavu taisnību, jo tā ir arī mana, jo tu to kopā ar Dievu esi darījis par manu taisnību.”
Tā šī vēsts stafete tika nodota no trīspadsimtā,
etrpadsmitā un piecpadsmitā gadsimta līdz pat pašam Mārtiņam Luteram sešpadsmitajā gadsimtā, kurš sacīja šādi:
“Tādējādi mēs kristieti nodefinējam šādi — kristietis nav kāds, kam nebūtu grēka, vai ka tas arī nejustu grēku, bet kristietis ir kāds, kam vienīgi dēļ viņa ticības Kristum, Dievs tam nepieskaita viņa grēku.”
Šim visam ir cieša saistība ar sākumā minēto evaņģēlija tekstu. Mācekļi kopā ar Jēzu ieiet Jeruzālemes Templī. Ieejot pa Tempļa kompleksa ārējiem vārtiem, milzīgie baltie akmeņi apžilbina acis! Visur kur skaties, viss rada tādas kā debess godības ilūziju! Tas nebija nekāds dievnams, tā bija vesela pilsēta! Mācekļi bija nākuši no Galilejas mazajiem miestiem. Bet Tempļa komplekss bija tik liels, ka tajā mierīgi ietilptu visa viņu mazpilsēta! Visur kur skaties masīvas, skaistas kollonas!Dzeltenīgie gludie akmeņi staroja saules gaismā, un spožajos apzeltītajos jumtu galos bija redzamas atspoguļojamies debesis! Ārējā pagalmā bija dzirdamas valodas no daudzām tautībām: grieķu, ēģiptiešu, etiopiešu, jūdu un vēl citas valodas laukuma stūros. Vienā stūrī kāds žēlojas par to, cik dārgi ir jāmaksā par jēru. Otrā stūrī naudas mijējs cenšas paskaidrot dusmīgam vīram, ka par šādu sudraba monētu, viņš nevar iedot vairāk. Citā stūrī avis blēja. Tirgonis vienu bija satvēris, lai dotu to svētceļniekam upurēšanai. Citur atkal sievietes skaļi kaulējās par cenu baložiem.
Kas tad tur īsti notika? Redzi, vienīgā vieta, kur varēja nākt upurēt Dievam par saviem grēkiem, bija Hēroda celtais Templis Jeruzālemē. Ja dzīvo kādā attālā miestā no Jeruzālemes, tad iznāk, ka savs upurlopiņš ir jāved sev līdzi. Vai nu pie pavadas vai kā citādi tas lopiņš būtu jānogādā. Un ja vēl garš ceļa gabals ejams — ļoti neērti! Labāk, ka varētu tādu lopiņu iegādāties turpat Templī…
Labi. Nomēro visu to ceļa gabalu. Pie tirgoņa vēlies iegādāties to lopiņu, bet tirgonis tavu nešķīsto naudu neņem pretī! Svēts nams, svēta vieta, nepieciešama arī svēta valūta! To tad, protams, par papildus maksu, var samainīt turpat maiņas punktā pie naudas mijēja..
Viss it kā tik godbijīgs un svēts. Tomēr, lai koptu savas attiecības ar Dievu, uz katra soļa kāds stāv priekšā, lai uz tām vēl viltībā nopelnītu. Un ja naudas nav..? Tad jau arī nemaz nevar iegūt grēku piedošanu. Ko tad darīt nabagam..?
Tik daudz no šī mēs varētu saskatīt vēlīno viduslaiku Rietumu baznīcā. Tas bija viens no noteicošajiem impulsiem Reformācijai. Šīs lietas godprātīgam kristietim radīja milzīgu neapmierinātību: grēku atlaidas, relikviju tirdzniecība, paļaušanās uz savu gandarījumi par paša grēkiem un tamlīdzīgas lietas.
Tā vien šķiet, tas ko baznīctēvi no Jēzus un apustuļiem kā stafeti nodeva no paaudzes uz paaudzi — “Evaņģēlija vēsti par Jēzu pie krusta, kas mirst par maniem grēkiem” — tas tika nomainīts uz “manu naudu par maniem grēkiem!” Līdzīgi kā tas bija Jeruzālemes templī — “vienīgi šķīstā tempļa valūta par upurlopiņu, kas maksā par maniem grēkiem!” Bet ir jau vienīgi “Kungs Kristus pie krusta par maniem grēkiem.” Un nekā cita nav, ar ko mēs varētu Kristu aizvietot. Bet savā himnā mēs dziedam:
“Dievs neļaus savai lavai [Baznīcai] grimt, glābs Savu vārdu sakot. Grib tie mūs nāvē dzīt, un mantu nolaupīt. Lai notiek Dieva prāts, tiem labums nav nekāds. Mums debess manta paliek!”
Tā mēs no jebkuras deformēšanās, kad kāds no kristīgās ticības veido savu biznesu; kad kāds vēl pats viltībā cenšas nopelnīt uz otra pestīšanu; vai no jebkuras citas deformēšanās — mēs Reformējamies atkal pie avotiem; atkal pie Evaņģēlija; atkal pie “vienīgi Jēzus!” Pie Tā, Kurš mūs kristībā pieņēma par saviem; Kurš arvien mūs uztur Savā žēlastībā; Kurš arvien piedod mums mūsu grēkus; Kurš pat dāvā mums Savu miesu un asinis. Viņa vārdi mūs vada visā patiesībā. Dzīves noslēgumā dāvina vēl mūžīgo dzīvošanu Jaunajā Jeruzālemē!
Un kas izriet no Evaņģēlija vēsts — šajās lietās mums nekā no sava goda nepaliek, bet viss gods un teikšana paliek Viņam! Āmen!
Māc. Gints Graudiņš, 2023. gada Reformācijas svētkos.
  |
