DIENAS LOZUNGS
Lk 12:35
Mūžības svētdiena
Jes 65:17–19, 23–25; Kol 1:9–14; Mt 25:1–13
Ps 24; Jes 25:6–9 (Sak 3:1–9); Atkl 21:1–6a; Jņ 11:32–44
Krāsa: balta
"Mana tauta, ko esmu tev nodarījis, kā esmu tevi apgrūtinājis? – Atbildi man!"
Mih 6:3
Vai varbūt tu nicini viņa labestības, pacietības un lēnprātības bagātību, nesaprazdams, ka Dieva labestība
tevi vada uz atgriešanos?
Rm 2:4
Zah 9:9–16
1 Pēt 3:13–22
Mt 21:1–13
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Lieldienu sprediķis Rīgas Domā
Raudzīties uz Augšāmcelto ar apustuļu acīm
Mk 16:1-7 “Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.”
Kristus ir augšāmcēlies! Ar šo lielo un nozīmīgo notikumu es mūs visus sirsnīgi apsveicu!
Dažas dienas pirms tam, Zaļās ceturtdienas vakarā Jēzus ar mācekļiem svinēja Pashas svētkus. Tad, pateicības dziesmu dziedājuši, viņi izgāja uz Eļļas kalnu. Mēģiniet stādīties priekšā – dažas stundas pirms katastrofas – ko Jēzus darīja? Viņš kopā ar mācekļiem dziedāja pateicības dziesmas! Mācekļi priecīgi dziedāja līdzi, jo viņi nezināja, kas tūlīt notiks. Bet Jēzus zināja! Viņam īstenībā vajadzēja būt nāves baiļu nomāktam. Tomēr viņš kopā ar draugiem dziedāja par glābšanu, kuru Dievs savai tauta bija sagādājis pirms gadu simtiem.
Lai sastaptu to, kas notiek šodien, nepietiek ar atmiņām par seniem notikumiem. Jēzus dziedāja pateicības dziesmu, jo zināja, ka trešajā dienā Tēvs viņu piecels no kapa varenā spēkā, kas pārspēj katru saprašanu. Tas nemazināja priekšā stāvošās šausmas, taču tieši tādēļ bija tik labi zināt, ka pēc tam nekad vairs nebūs ne baiļu, ne asins sviedru, ne ciešanu. Nāve būs aprīta uzvarā. Ellei tiks izrauts dzelonis. Un ne tikai priekš viņa paša, bet priekš visiem viņa draugiem līdz pasaules galam. Dažas stundas pirms moku ceļa Jēzus dziedāja pateicības dziesmu, jo viņš – zināja.
Mācekļi no svētku noskaņas tika izrauti spēji un skarbi. Dzīves īstenība apklusināja viņu dziesmu un izklīdināja tos pa malu malām. Taču Lieldienu rītā viņu dzīvē ienāca Augšāmceltais. Nē, uzreiz viņi nesvinēja. Vispirms viņi pārbijās, domājot, ka redz spoku. Tikai tad, kad tie viņu pazina, kad pieskārās viņa brūcēm – jā, tad viņus sagrāba Lieldienu prieks. Tas bija pat vairāk nekā prieks. Tas bija spēks un drosme. Kad pēc tam viņiem pašiem bija jāpiedzīvo līdzīgs gals, tas nespēja viņus apturēt un izklīdināt, jo nu arī viņi zināja.
Šajā Lieldienu dievkalpojumā un īstenībā – katrā dievkalpojumā mēs sapulcējamies kā mācekļi ap Jēzu. “Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad viņš tapa nodots…” Katrā dievkalpojumā atskan šie vārdi, kas to pašu notikumu padara tikpat reāli klātesošu. Sakramentāli klātesošu. Katrā dievkalpojumā mēs dziedam pateicības dziesmu tāpat, kā kopā ar Jēzu dziedāja pirmie mācekļi. Un mirkli vēlāk viņš lauž ar mums maizi tāpat kā ar mācekļiem ceļā uz Emmausu. Tas viss notiek tādēļ, lai mēs pieskartos viņa brūcēm un viņu pazītu. Lai mēs zinātu. Lai arī mēs droši zinātu un lai mūs sagrābtu augšāmcelšanās prieks. Nevis kā atmiņas par seniem notikumiem, bet kā tas, kas ar mums notiek tagad.
Tagadnes apziņa, klātbūtnes pieskaršanās ir tik svarīga, jo jau veselu gadu dzīves īstenība mēģina mūs kā Kristus draudzi izklīdināt. Padarīt dievkalpojumus par par senu notikumu atmiņām un augšāmcelto Kristu par tādu kā rēgu. Neļausim tam notikt! Pretosimies tam savā sirdī un garā! Neļausim atdzist ilgām reiz atkal savā dievnamā un draudzē satikties ar dzīvo Kristu, lauzt ar viņu maizi un un mācekļu pulkā dziedāt pateicības dziesmu. Lai vienmēr zinātu. Šobrīd ir labākais veids, kā sveikt augšāmcelšanos ir turēties pie Kristus, pie viņa baznīcas un dievkalpošanas.
Marka evaņģēlija vēstījums sākas ar vārdiem: “Kad sabata diena bija pagājusi”. Sabats bija svēta diena, kad daudzas ikdienišķas lietas nedrīkstēja darīt. Pēc Jēzus nāves tas viņa tuvajiem varēja būt mokoši, jo rosīšanās ļauj nedomāt, neiedziļināties. Sievietēm būtu vieglāk izturēt, ja viņas dotos uz kapu pie Jēzus, lai sagatavotu viņa ķermeni dusēšanai. Taču viņas to nedrīkstēja, jo bija sabats. Tādēļ mēs varam lasīt: “Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa.” Visu sabata dienu viņas bija domājušas, kad reiz beidzot varēs doties pie Jēzus. Pie pirmās iespējas viņas devās ceļā – aizcietušās, noilgojušās, jau pirms rīta gaismas. Kad ir liegts viss, kas parasti piepilda dienu, priekšplānā iznāk tas, bez kā īstenībā nevar iztikt.
Nu jau veselu gadu mums ir liegts daudz kas no tā, kas līdz šim aizpildīja dzīvi. Tas nevienam nepatīk, taču kurnēšana nepalīdz. Varbūt drīzāk varam savu stāvokli atvieglot, mēģinot paraudzītes uz apstākļiem ar citādām acīm? Kā būtu, ja mēs ierobežojumus un aizliegumus uztvertu kā sava veida sabata laiku, kurš mums ir dots vai vismaz, kuru mēs varam izmantot, lai asāk un skaidrāk ieraudzītu, kas dzīvē ir pa īstam nozīmīgs? Bez kā pa īstam nevaram un noteikti negribam iztikt?
Mēs mēdzam iztēloties, kā tas būs, kad atkal varēsim darīt visu, ko darījām agrāk. Varbūt vēl ilgi tā nebūs. Varbūt tā vairs nebūs nekad. Bet ja nu no dzīves pirms pandēmijas varētu atgūt atpakaļ vienu lietu – ko es izvēlētos? Kas ir tas, bez kā es pa īstam nevaru iztikt? Vai, ja tās būtu trīs lietas? Kuras man būtu vissvarīgākās? Kuras es steigtos darīt, tikko sāktu aust rīts? Izpētot un sarindojot savas ilgas mēs daudz ko par sevi uzzinātu – kur un kas patiesībā esam.
Nupat Feisbukā piedzīvoju atgadījumu, kurš man lika domāt. Lielās piektdienas ierakstam es biju pievienojis attēlu ar Jēzu. Tad nu Feisbuks man piedāvāja “atzīmēt draugu”. Jūs jau zināt kā tas notiek – algoritms attēlam uz sejas uzliek četrstūrīti un aicina ierakstīt vārdu. Kad sāc rakstīt, tas no taviem draugiem piedāvā kādu, kam vārds sākas ar tādiem burtiem. Es sāku rakstīt “Jēzus”, taču izrādījās, ka starp maniem daudzajiem Feisbuka draugiem viņa nav! Pieņemsim, ka Kungs Jēzus tur nav ierīkojis sev profilu Feisbukā – bet kā būtu dzīvē? Jautāju sev pavisam nopietni. Vai, izrunājot Jēzus vārdu, mans dzīves algoritmes parādītu Jēzu kā draugu? Jūs zināt Jēzus vārdus: “Ne katrs, kurš uz mani saka: “Kungs, kungs…”. Šis sabata laiks ir laba iespēja izvērtēt savas attiecības ar viņu.
Var apskaust dvēseles stāvokli, kāds bija sievietēm sabata dienā. Būsim taču pamanījuši, cik grūti reizēm ir sakopot domas. Darot kādu darbu, sēžot kādā sapulcē un pat klausoties sprediķi, domas aizklīst tā, ka attopies un brīnies – kā es līdz šejienei esmu aizdomājies? Izklaidība lūgšanas laikā ir labi zināms garīgās dzīves apgrūtinājums. Kaut varētu tā, kā šīm sievietēm sabatā – visas domas pie Jēzus. Lai aizsapņojoties un domām sākot klejot, tās vienmēr aizklīstu pie viņa, pie Kristus. Tad mēs zinātu, ka viņš arī dzīvē ir draugs, patiesi augšāmcēlies un dzīvs. Lūk, lieta starp pašām pirmajām, ko vēlēties un izlūgt no Dieva.
Varbūt pandēmijas laiks to ir jau veicinājis. Klusās nedēļas intervijās man vienmēr jautāja, ar ko šīs Lieldienas atšķiras – kad jau vesels gads pavadīts ārkārtas apstākļos? Es teiktu – ar to, ka pat publiskajā telpā tās ir dziļākas nekā parasti. Kopš nav tirdziņu, šūpoļu, olu ripināšanas sacensību un citu virspusēju lietu, kas citkārt piesaistīja daudz uzmanības, jebšu nebija nekas vairāk par jauku izklaidi, kas ļauj nedomāt un neiedziļināties, mēs uz Lieldienām esam palūkojušies dziļāk, nopietnāk.
“Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.” (Rom. 6:3-4)
Tik svinīgi nopietni apustulis Pāvils runā par Lieldienu jēgu. Mēs līdz ar Kristu topam aprakti nāvē, lai līdz ar viņu uzmostos jauna veida dzīvei. Kataklizmu laiks, kur pandēmijai nāk līdzi klimata pārmaiņas un dažādi nemieri – tas jau ir daudz ko apracis un vēl apraks. No tā var nebūt citas izejas, kā uzmošanās ne tik baudāmai, taču dziļākai un sakopotai dzīvei. Tādai, kur Kristus priekš mums piecēlās no kapa, kurā viņu apraka tā laika varenākā vara.
Varētu iebilst, ka tas neder visiem, bet tikai kristiešiem. Taču mēs visi dzīvojam zemē, kuras kultūru, vērtības, attiecības un likumus lielā mērā ir veidojusi Kristus priekšzīme un apustuļu vēsts. Augšāmceļoties tā ceļ augšup arī mūs. Reiz lasīju atziņu, ka būt kristietim nozīmē raudzīties uz Kristu ar apustuļu acīm. Kur mums vajadzētu viņu ieraudzīt savā atjaunotajā dzīvē? Tieši dažās galvenajās lietās, bez kurām nevar iztikt.
“Jūs, vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis… mīliet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret vīru. Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, lai neizaug bailīgi, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācību.” Ar tādiem vārdiem apustulis Pāvils stāsta par ģimeni. Tā viņam nav radošu izmēģinājumu lauciņš paša priekam, bet Kristus atspulgs, dārgums un dievišķa dāvana, kas izauklē dzīvību augšāmceltu nākotni.
Nāciju un valsti veido kopīgas vērtības. Šis vārds gan ir tik bieži lietots, ka tam sāk zust nozīme. Kas tas ir “vērtības” un kur tās var likt? Precīzāk būtu runāt par tikumiem. Vērtības var kaut kur dziļi noglabāt un vajadzības brīdī apcerēt, ka mums tādas ir. Tikumi ir tikai tad, kad tos liek lietā. Pārējā laikā to nav. Nesenās diskusijās tika piedāvāts definējums, ka tikumība esot vienkārši labi paradumi. Varbūt pasaulē, kur augšāmcelšanās vietā ir krāsainas olas, tāds spriedums būtu gana dziļš. Taču atjaunotā, paaugstinātā dzīvē tikums ir neaizstājams instruments, ar kuru iedarboties uz pasauli, lai to veidotu labu un apdzīvojamu. Raugoties uz Kristu ar apustuļu acīm, tikumība ir atsaukšanās mīlestībā tam, kurš par mums cieta, mira un augšāmcēlās; tam, kurš teica: “Kad es būšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”
Raudzīties uz augšāmcelto Kristu ar apustuļu acīm… Lieldienu rītā tie bija ieslēgušies un norobežojušies no visa. Viņi neuzdrošinājās iziet no mājām, baidoties par savu veselību un dzīvību. Pasaule priekš viņiem beidzās pie istabas sliekšņa un par nākotni nekas nebija skaidrs. Tas ir tik mūsdienīgi pazīstami, ka ļoti gribas zināt, kā gan šis izbiedētais pulciņš kļuva par efektīvu komandu, kas pagānisko pasauli sāka pārveidot par kristīgo kultūru un par civilizācijas augstāko virsotni. Tas notika tā, ka galēja apmulsuma un izmisuma brīdī viņu vidū ienāca augšāmceltais Kristus. Jūsu sirdis lai neizbīstas! Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!
Tajā brīdī mācekļi piedzīvoja iekšēju pārvērtību, kas atbrīvoja no bailēm un neziņas. Viņi joprojām nezināja, ar ko viss beigsies, taču zināja vienu – ja Kristus ir dzīvs un pie manis, tad lai nāk kas nākdams. Šī dzīves uztvere viņus padarīja par apustuļiem, patiesības lieciniekiem un pasaules atjaunotājiem.
Arī mēs nezinām, ar ko šis beigsies, taču kopš Lieldienu rīta varam raudzīties uz Augšāmcelto ar apustuļu acīm. Un tad lai nāk, kas nākdams. Ja viņš ir ar mums, kas būs pret mums? Jēzus nogāja visu ceļu līdz sāpēm, izmisumam, atsvešinātībai un pat Dieva pamestībai. Taču ceļa galā viņš augšāmcēlās un gaida mūs. Tur mēs krītam augšāmceltā Dieva Dēla atplestajās rokās. Mēs esam pielāgoti dzīvei šādā pasaulē ar visām tās pandēmijām un kataklizmām. Tātad mūsos ir spēja pastāvēt un uzvarēt. Atradīsim un atraisīsim sevī šo potenciālu, raugoties uz augšāmcelto Kristu ar apustuļu acīm un Lieldienu rīta sievu acīm. Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Priekš manis, priekš tevis un priekš mums visiem. Priecīgas Lieldienas!
Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags
Foto - U.Muzikants
  |
