DIENAS LOZUNGS
Ps 86:11
Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.
Jņ 8:32
Jl 2:28–3:8
Jk 1:16–27
Lk 16:1–9
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis valsts svētkos
Ar ticību, apziņu un divām puslodēm
(Sprediķis Rīgas Domā, 2020. gada 18. novembrī)
Labrīt, Latvija! Ar svētku dievkalpojumu mēs sākam savas valsts 102. gadadienas svinības. Šogad gribu mūs visus apsveikt tieši ar to – ar faktu, ka mēs tāpat kā katru gadu svinam 18. novembri.
Varbūt YouTube esat pamanījuši video, kur, skanot bezrūpīgajai dziesmai “Raindrops” (Lietus lāses), jauka meitene ar kafijas krūzi skatās pa logu. Kaut kur netālu paceļas atomsēne. No tumša virpuļa debesīs iznirst citplanētiešu kuģis. Viņa par to drusku sarauc pieri, bet uzsmaida tiranozauram, kurš mīdās aiz koka un draudzīgi pamāj zombiju pūlim, kas tuvojas pa ielu. Klipa nosaukums – “Parasta diena 2020. gadā”.
Tā cilvēki ar smaidu pauž izjūtas par neticamo, kas notiek. Brīvajā pasaulē cilvēkiem jālūdz atļauja iziet no mājām un pilsoņi tiek arestēti par došanos pastaigā vai uz dievkalpojumu. Kapitālisma citadelē kaut kādi hunveibini dedzina un izlaupa pilsētas. Londonā apgāna Čērčila pieminekli un saka, ka tas esot protests pret fašismu. Pat mūsu salīdzinoši mierīgajā Latvijā – bankā drīkst ieiet tikai ar masku uz sejas un apsargs tevi drīzāk aizturēs, ja tev tās nebūs. Skolēni ilgojas iet uz skolu! Paskatoties pa logu, jau atkal redzam ārkārtas stāvokli. Tas viss kļūst par ikdienas daļu tāpat kā tai meitenei dinozaurs un zombiju pūlis pie rīta kafijas.
Labi, ja uz dažām lietām spējam paskatīties ar smaidu, taču smaidīt droši vien negribas tiem, kuriem uz nenoteiktu laiku ir atliktas ilgi plānotas operācijas, vai tiem, kas tuvāko mēnešu laikā baidās zaudēt darbu vai biznesu. Agrāk bieži citējām Ekziperī, ka vienīgā patiesā greznība ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem, taču tagad tās aizstājam ar sociālo distancēšanos. Cik radikāli un uz nezināmu laiku ir ierobežotas mūsu pamatbrīvības! Bet grūtākā ir tā urdošā neziņa par nākotni. Ierasto norišu apstāšanās, daudzu pamatu salīgošanās izraisa neziņu un nedrošību. Kā viss beigsies? Vai tas beigsies?
Tieši tādēļ ir tik labi atkal svinēt 18. novembri! Darīt to, ko esam vienmēr darījuši. Skaists stabilitātes brīdis. Dzīve turpinās. Ir tik svarīgi sajust prieku par savu valsti un lepnumu par savu tautu, kura to ir izcīnījusi un uzcēlusi! Mēs varam pamācīsimies no atziņas, pie kuras jau sen nonāca kristīgie misionāri: tu nevari evaņģelizēt kultūru, kuru neieredzi! Tas nav iespējams! To mēs varam ieraudzīt pat Baltijas kristianizācijas vēsturē. Tieši tāpat tu nevari uzlabot valsti, kuru nicini. Interneta troļļi pūlas cilvēkos sēt nicinājumu pret Latvijas valsti – lai mēs nekad nedzīvotu labāk. Nav jēgas ar viņiem diskutēt. Tā vietā svinēsim šodien ar lepnumu savu valsti, jo gribam to paturēt un izlabot pandēmijas nodarītos postījumus.
2020. gadā visus pārsteidza Baltkrievu tauta. Uz viņu drosmi varbūt jau raugāmies ar pārsteigumu un apbrīnu. Bet atcerēsimies – reiz mēs paši bijām tādi! Mēs ticējām savam sapnim par brīvu Latviju un uzdrošinājāmies nostāties ar dziesmām pret bruņmašīnām. Un jutāmies pacilāti un laimīgi. Pirms 30 gadiem mums bija jādara tas, ko šodien dara baltkrievu tauta. Tagad ar tādu pašu drosmi ir jāizcērt ceļš – no 2020 uz priekšu. Vai mums ir kas labāks, ko darīt?
Latvijas republikas satversmē ir teikts, ka Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu. Ko nozīmē “valstsgriba”? Tas noteikti nenozīmē vienkārši gribēt – bezrūpīgu dzīvi labklājīgā valstī. Nevis vēlmju domāšanā, bet reālajā dzīvē valstsgriba vienmēr prasa kaut ko upurēt. Pašā iesākumā tā prasīja pat doties karā un upurēt dzīvību. Mūsdienās tā drīzāk nozīmē katram tiekties pēc izcilības tajā jomā, kurā varu kalpot savai tautai. Arī izcilība prasīs kaut ko upurēt – vispirms jaunības bezrūpību un dzīves baudīšanu, darot to, kam ir nozīme. Pēc tam, varbūt, plānus par labāk apmaksātu karjeru ārzemēs. Latvijai savu cilvēku izcilību vajag vairāk, pat ja viņa šobrīd par to nespēj samaksāt. Vēl jo vairāk tādēļ.
Kāpēc šodien gribas pieminēt tieši izcilību? Bijušais Hārvardas profesors ekonomikā un vēsturē Deivids Sauls Lānds ir uzrakstījis grāmatu ar interesantu nosaukumu: “Nāciju bagātība un nabadzība – kādēļ dažas ir tik bagātas un dažas tik nabagas?” Droši vien mēs daudzi sev jautājam to pašu. Kādēļ, piemēram, Japāna, kurai nav dabas resursu, ir tik bagāta, bet daža laba cita valsts ir neveiksmīga un trūcīga, kaut dabas bagātību ir pārpārēm? Viens no galvenajiem secinājumiem ir tāds, ka noteicošais resurss ir savstarpēja uzticēšanās. Ja nācija spēj izveidot sabiedrību, kurā valda savstarpēja uzticēšanās, tā kļūst veiksmīga un bagāta.
Divtūkstoš divdesmitajā mūsu cilvēkiem ārkārtīgi vajag iespēju uzticēties. Tā ir tieši saistīta ar izcilību. Mūsu mediķi krīzē parāda izcilību. Mēs zinām, ka varam uz viņiem paļauties un tas ir liels mierinājums. Tādēļ viņus visvairāk godinām un pateicamies. Līdzās mediķiem ir farmaceiti, sociālie darbinieki, garīdznieki, lielveikalu pārdevēji, šoferi, kas piegādā nepieciešamo vai vada sabiedrisko transportu un daudzi citi, kurus ikdienā piemin retāk, bet kuriem tāpat esam pateicīgi. Jo, kamēr varam viņiem uzticēties, mēs dzīvojam mierīgāk. Pat aizvedot bērnu uz bērnudārzu, mums vajag zināt, ka tur viss būs labi. Pedagogu izcilība ir mūsu sirdsmiers.
Tad ko lai sakām par valsts vadītājiem, sevišķi vispasaules krīzes laikā! Cik nenovērtējami dārga ir iespēja uzticēties viņiem! Un kāds izcilības un kompetences līmenis ir vajadzīgs, lai tādu uzticēšanos radītu!
Kā ir pareizi – vienkārši noteikt ierobežojumus dievkalpojumiem vai varbūt izsludināt aicinājumu visiem laba prāta cilvēkiem stipri lūgt Dievu par zemi un tautu? Livonijas valdnieki sērgu laikā taču aicināja uz gavēni un lielo lūdzamo dienu! Cik ļoti ir jāiedziļinās, lai to izvērtētu pēc būtības – kas nāks valstij par labu?
Lemjot par ierobežojumiem sērgas ierobežošanai, valsts vadītāji vienādi vai citādi lemj par cilvēku dzīvēm un dzīvībām. Vaļīgāki noteikumi sevišķi var apdraudēt vecākos cilvēkus un atņemt viņiem pēdējos dzīves gadus. Stingri ierobežojumi var izpostīt uzņēmumus, atņemt iztikas līdzekļus un novest nomāktībā, dzeršanā un pat pašnāvībā jaunos un aktīvos. Kas var saskaitīt un salīdzināt zaudētos dzīves gadus un nepiepildītos sapņus?
Pasaules ekonomikas forums runā par “Lielo pāriestatīšanu”. Globālām problēmām, vai tas būtu Covid vai klimats, vajagot globālu risinājumu. Atsevišķo valstu valdības to nespējot, tādēļ lemšana jānodod pārnacionālām struktūrām. Argumets ir saprotams – taču, lasot materiālos par globālajiem akcionāriem, atkal rodas jautājums par uzticēšanos. Vai lielā pāriestatīšana nebūs kā stāstā par Jāzepu, kurš bada krīzes pārvarēšanas vārdā padarīja ēģiptiešus par dzimtļaudīm? Kā lai vienkāršais cilvēks to zina? Nav jēgas pārmest viņam ticēšanu sazvērestības teorijām. Nenovērtējami dārga tad ir iespēja uzticēties saviem vadītājiem un viņu izcilībai, paļaujoties, ka tie zina, izprot un tā vienkārši neseko visam, ko noliek priekšā. No tā ir atkarīgs viss – līdz pat gatavībai uz solidaritāti, uzvelkot masku publiskā vietā un ierobežojot dievlūdzēju skaitu baznīcā.
Krīzes situācija tikai asāk izgaismo to, ko nozīmē lēmums “iet politikā”. Lai Dievs žēlīgi sargā no tā, ka politikā kāds dodas, it kā Saeimas vai pašvaldības logā būtu uzraksts: “Te ir darbs”. Doties politikā nozīmē sacīt: “Man ir kompetence un izcilība, lai lemtu par cilvēku dzīvēm un dzīvībām un uzņemtos par to atbildību.” Tas jāapzinās arī vēlētājiem – balsojot, mēs savu kandidātu rokās vismaz kaut kādā mērā atdodam savu dzīvi un nākotni. Varbūt visvairāk tas jāapzinās jaunajai paaudzei, lai tā savu prime-time laiku lietotu, tiecoties pēc izcilības, kas ļautu īstajā brīdī būt par tiem, kas uzņemas atbildību.
Tomēr pat izcilība un profesionalitāte nelīdz, ja nevar uzticēties cilvēkam. Zinot, cik uzticību ir grūti iegūt un viegli zaudēt, droši vien daudzi no mums savā amatā vai savā ģimenē apzinās un nožēlo ko tādu, kas ir postījis uzticēšanos – vai nu tas bija domāts kā joks, kā apzināts solis vai kā kājas paslīdēšana. Lai no tā izsargātos, ir derīgi vienmēr sev atgādināt dažas lietas.
Skaidrojot 4. bausli, Mārtiņš Luters māca par valdniekiem, ka viņi ir kā vecāki saviem pavalstniekiem. Un es domāju, ka labi vecāki no dzīves pieredzes zina, ka tēvs un māte var būt tikai tik laimīgi, cik laimīgs ir viņu nelaimīgākais bērns. Tā ir laba laimes formula, ar kādu iet politikā – pēc savas laimes tiekties, gādājot par savu nelaimīgāko bērnu laimi.
Cits atgādinājums – savu rīcību un lēmumus izvērtēt arī pēc tā, kā es ar to jūtos Dieva priekšā? Ja, ejot gar jūras malu, mēs varam brīvi lūgt Dievu, tā ir zīme, ka šajā pastaigā nav nekā ļauna. Bet ja, kaut ko plānojot vai darot, gribas aizgriezties no Dieva, noslēpties no viņa, tad tādu nodomu atmest un tādu rīcību izbeigt – vislabāk tūlīt pat.
Te gan var aizrādīt, ka tam ir vajadzīga sirds, kura jūt Dievu, un vai maz ir vēsturē bijis pretenziju rūpēties par pazemotajiem un apspiestajiem, kas ir beigušās ar katastrofu un asiņu upēm? Tā ir taisnība un par to ir vērts parunāt tuvāk.
Cilvēki man ik pa laikam jautā – kas notiek ar pasauli?! Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: “Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet … pret ļaunuma gara spēkiem debesīs.” Man šķiet, ka tas sasaucas ar Karla Junga domu par to, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. 20. gadsimtā marksisma un nacisma idejas aizrāva veselas tautas fanātiskā ticībā. Nevis cilvēki darbojās ar idejām, bet idejas darbināja viņus. Ļoti iespējams, ka to avots tiešām ir bijis kāds pārpasaulīgā ļaunuma gara signāls, kuru dažādi cilvēki dažādos laikos ir noraidījuši tālāk.
Viens no tādiem “retranslācijas torņiem” bija Kārlis Markss. No viņa idejām mūs šodien visvairāk skar divas – pirmkārt, tas ka pasaule ir cīņas lauks starp apspiestajiem un apspiedējiem. Otrkārt, viņa mācība par pamatu un virsbūvi. Marksam pamats bija ekonomiskās attiecības. Virsbūve bija kultūra, reliģija, tradīcijas un normas un viss pārējais, kas viņaprāt izveidots apspiedēju interesēs ar mērķi sargāt un stiprināt pamatu. Tādēļ marksista intelektuāļa pienākums bija to visu noārdīt, lai tiktu pie pamata un to revolucionarizētu. Reizēm esmu domājis, kādēļ tā sauktie “tikumības grozījumi”, savulaik izraisīja tik negantus pretestību Saeimā un pretestību pēc tam? Varbūt tādēļ, ka tie šķiet kā mēģinājums pagriezt atpakaļ cildeno virsbūves nojaukšanas darbu?
Par nākamo torni var ieraudzīt Frīdrihu Nīči, kurš šo noārdīšanu jau konstatē slavenajos vārdos: “Dievs ir miris. Mēs viņu nogalinājām un mums nepietiks ūdens, lai nomazgātu asinis.” Viņš to nesaka triumfējot un nerunā par Dieva asinīm, bet pravietiski par mūsējām, kuras vēlāk tiešām izlēja 20. gadsimta ideoloģijas. Nīče precīzi saskatīja, ka, atsakoties no kristietības, sabiedrība nevarēs paturēt ne universālās vērtības, ne morāli, kas no izriet ticības Dievam. Kas paliek pāri? Paliek viedokļi – mans, tavs, katram savs. Pasaule ir viedokļu sadursme un varoņa uzdevums ir izvirzīt priekšplānā savu viedokli, savu gribu, savas paša vērtības. Griba pāri saprātam.
Man šķiet, ka Dieva nogalināšanas azarts ir pamanāms mūsu izglītības sistēmā. Iespēja mācīt Kristīgo mācību kļūst arvien mazāka un brīžiem ir sajūta, ka daudzi aplaudētu, ja bērni no kristīgām ģimenēm mācību procesā savu ticību zaudētu. Droši vien ar to saistās cerība, ka tad viņi kļūs par apgaismotiem nākotnes cilvēkiem. Nīče domāja citādi. Viņš paredzēja un pieredzēja nihilismu. Neticību nekam. Ja nogremdē cilvēka ticības laivu un ievelk viņu citā, viņš ir piedzīvojis to, ka laivu var nogremdēt. Ne tikai iepriekšējo, bet jebkuru laivu. Arī to, kurā viņš atrodas patlaban. Bez universālām vērtībām jebkura ticības sistēma ir apgāžama. Neviena nav uzticēšanās vērta. Nīče paredzēja, ka cilvēki pārstās ticēt jēgai un atmetīs dzīvei ar roku. Jaunus cilvēkus tagad bieži piemeklē pāragrs cinisms.
Cits iznākums ir mešanās radikālās ideoloģijās, kas noved pie ārkārtigi intensīvām sadursmēm. Pagājušais gadsimts piedzīvoja divus pasaules karus. Bet arī divtūkstoš divdesmitajā cilvēki brīnās – no kurienes uzradās pūļi, kas dedzina pilsētas un demolē pieminekļus? Tie ir nogremdēto laivu pasažieri, kuri dodas nojaukt virsbūvi, lai revolucionarizētu pamatu – lai arī ko viņi ar to saprot. Gribas pārsvars pār saprātu. Un, kā jau marksismā, vardarbība nav nevēlams blakusefekts, bet metode mērķa sasniegšanai.
Nākamais svarīgais tornis ir Žans Pols Sartrs – viņu dēvē par eksistenciālisma pamatlicēju. Tā izrādījās ārkārtīgi ietekmīga mācība. Pati vienāršākā ideja ir pasakāma četros vārdos: “Eksistence ir pirms būtības”. Ar būtību var saprast kaut ko līdzīgu Marksa virsbūvei. Cilvēks piedzimst ģimenē un sabiedrībā, kur ir kādas vērtības, ideāli, tradīcijas. Viņš piedzimst valstī, kur jau ir sava kārtība un likumi. Indivīds top par cilvēku iekļaujoties, ieaugot šajā būtībā un tai pieskaņojas. Turpretī eksistenicālisms māca ka vispirms ir mana eksistence, mana individualitāte un brīvība. Uz tās pamata es noteikšu, kas es būšu un kā es dzīvošu. Es pats sev izveidošu savu būtību. Daudzi mūsdienu jaunieši neko nebūs dzirdējuši par Nīčes pārcilvēku, toties Sartra retranslācijā tā ir izplatīta jauniešu pozīcija – nemāciet mani! Es pats zināšu, kas es esmu un kā man jādzīvo.
Vai esat redzējuši 2018. gada labāko filmu “Ūdens forma”? Vizuāli skaista pasaka par mēmu sievieti, kura gluži kā Nīčes varonis iegūst savu pašas balsi iepretī apkārtējai pasaulei un iemīlas ķirzakcilvēkā, ar kuru sāk dzīvot zem ūdens. Nav svarīgi, vai tā bija laba un pareiza balss, vai saskaņā ar augstākām vērtībām. Galvenais, ka sava! Taču zīmīgākais ir filmas nosaukums - kāda gan forma ir ūdenim? To var ieliet glāzē, sasaldēt klucītī, iztvaicēt mākonī vai izšļākt strūklakā. Tas var ieņemt jebkādu formu. Tāpat kā eksistenciālismā cilvēks vai jebkas cits.
Vai man tikai izlikās, ka līdzīgu domu es nupat saklausīju mūsu Satversmes tiesas preses konferencē? Tur izskanēja frāze: “Ģimene var būt dažāda.” Būtu tuvāk jāsaprot, kas ar to domāts un kas ir tāda apgalvojuma pamatā, bet vai neizklausījās, ka ģimenes jēdzienu tāpat kā ūdeni var ieliet glāzē, izšļākt gaisā vai piešķirt jebkuru formu? Protams, ja Sartru noved līdz konsekvencei, tad kādēļ lai sieviete un ķirzakcilvēks zem ūdens nebūtu ģimene? Bet vai mēs tiešām tam ticam, vai tikai turpinām nojaukt virsbūvi?
Pirms gadiem desmit dzirdēju joku par mazu meiteni, kura jautā: “Māmiņ vai es tiešām varu kļūt par ko vien gribu, ja ļoti vēlos?” “Jā, meitiņ”, māte atbild. Un meitenīte priecīgi saka: “Tad es būšu zirgs!” Toreiz tas bija, bet tagad vairs nav joks. Ja cilvēks sevi identificē kā zirgu vai ko citu, tad visiem jāpiekrīt un atbilstoši jāpieskaņo likumi.
Visbeidzot jāmin Mišels Fuko, kurš līdzīgi Marksam pasauli redzēja kā cīņas lauku starp apspiestajiem un apspiedējiem. Taču strādnieku šķira kapitālismā bija sākusi tik labi dzīvot, ka neieradās uz pasaules revolūciju. Viņu vietā visa cerība nu ir uz identitātes grupām, ko sauc arī par minoritātēm. Fuko par smalkāko apspiešanas instrumentu atzina valodu. Viņa uzskatā valdošais vairākums ir izveidojis tādu izteiksmes veidu, kas uztur tā dominējošo stāvokli un apspiež minoritātes. Tādu valodu vajag nojaukt, dekonstruēt. Tieši no Fuko idejām šodien sastopamies ar politkorektuma prasībām valodā, policejisku valodas uzraudzību un cīņu pret vārda brīvību.
Turpat ir arī Žaka Deridā idejas, ka vārdu nozīme nav atrodama reālajā pasaulē, bet tikai vārdnīcā. Īstā cīņa ir par tiesībām rakstīt vārdnīcu. Piešķirt zināmiem vārdiem un jēdzieniem citu nozīmi un līdz ar to izmainīt kādas attiecības, kādas tiesības un reālijas mūsu dzīvē. Piepeši izrādās, ka par mūžam zināmām lietām kā vīrietis un sieviete, tēvs un māte, laulība un ģimene mēs vairs skaidri neko nezinām, toties lietās, kuras vēl nesen nepratām pat nosaukt, viss ir pilnīgi skaidrs.
Jā gan, arī man pašam liekas, ka es te ļoti gari runāju par filozofiskām idejām un varbūt ir grūti ieraudzīt saistību ar mūsu valsti un šo dienu. Piedodiet, ja tā. Taču cilvēki man ik pa laikam jautā – kas notiek ar pasauli? Man liekas, ka saprotot šo četru domātāju idejas cauri laikam var diezgan daudz saprast no tā, kas pasaulē notiek patlaban. Idejām ir sekas. Tās darbina cilvēkus ne tikai kaut kur rietumos, bet arī Latvijā. Idejas nogulsnējas likumos un ietekmē mūsu dzīvi. Ir derīgi par tām domāt un runāt. Vai tām var uzticēties?
Pieminētās var šķist simpātiskas, ar to, ka iestājas par atstumtajiem un apspiestajiem. Tās var pievilkt, jo šķiet progresīvas un izceļ cilvēka individualitāti un brīvību. Taču svarīgi šķiet, ka tās visas ir no vienas saknes ar to ideoloģiju, kuru mūsu tauta ir iepazinusi līdz asinīm. Arī tā teica, ka aizstāv apspiestos, taču visur, kur vien dzīvē izmēģināta, tā vajāja citādi domājošos, ierobežoja cilvēktiesības un brīvības, ieviesa cenzūru, atnesa nabadzību un aiz sevis atstāja simtiem miljonu nogalināto. Droši vien nešķiet ticami, ka kaut kas tāds varētu sarosīties mūsu dienās, taču pavērosim uzmanīgi, kas divtūkstoš divdesmitajā notiek ar rietumu civilizāciju un pieminēsim Solžeņicina vārdus, ka idejām vajag laiku, lai parādītu savu patieso dabu. Kā lai mēs tām iepretī stāvam?
Pēdējos gados kā burvju formula, kā universāls līdzeklis tiek daudzināta kritiskā domāšana. Gluži kā tādā kultā – ja visi iemācīsies kritisko domāšanu, iestāsies miers un zelta laikmets. Protams, kritiskā domāšana ir ļoti vērtīga, kaut vai, lai atšķirtu patiesību no viltus ziņām. Tomēr tā arī nav panaceja. Iekaļot pārliecību, ka kritiskais prāts aptver visu, nevis pats ir kaut kā transcendenta ietverts, mēs cilvēku padarām neaizsargātu pret iznīcinošām šaubām, kuras, Nīčes vārdiem sakot, spēj nozāģēt katru zaru, uz kura viņš apsēžas. Mūsu prāta kritiskā daļa spēj apšaubīt pat visdziļāko un patiesāko, ko darām. Ja esam iemācīti šaubām tūdaļ noticēt, tādēļ ka tās ir racionālas, tad tās var izšaubīt visus dzīves pamatus. Tās neglābs no nihilisma vai no totalitārām ideoloģijām, bet drīzāk pie tām novedīs. Jau Dostojevskis rakstīja, ka ir vajadzīgas citas atbildes, kad racionālais prāts netiek galā ar dzīves absurdumu.
Tīri subjektīvi – eksistenciālisms ar tā saknēm agrākajos domātājos un turpinājumu mūsdienu neomarksismā drīzāk ir ļoti garlaicīga sistēma. Paņemot nost lielo, objektīvo vērtību pārliecinošo spēku, viss kas paliek pāri, ir mana ego garlaicīgā telpa. Niecīgā, mazā pasaule, kurā visu nosaku es. Kur ir tikai manas idejas, mani mērķi. Par tādu ego-drāmu daudz valdzinošāka ir teodrāma jeb Dieva drāma, kur šī lielo, objektīvo vērtību pasaule mani velk pie sevis. Un aiz tās ir Dieva augstākās patiesības un vērtību pasaule. Tā neapspiež manu brīvību. Tā mani atmodina, tā mani aicina un mani paceļ manā brīvībā. Tā ir skaista un aizraujoša!
Bībeles pirmajā grāmatā ir stāsts par Noasa piedzeršanos. Varētu nodomāt – kādēļ tāds nejēdzīgs stāsts? Tas nav nejēdzīgs, bet ļoti dziļš. Noass ar savu dzīvi bija iemantojis Dieva labvēlību. Viņš uzbūvēja šķirstu un izglāba visu dzīvību no iznīcības. Taču viņš nebija perfekts. Reiz viņš piedzērās un gulēja kails. Jaunākais dēls, aizmirsis visu Noasa krietno dzīvi un nopelnu viņa paša izglābšanā, pievērsās tikai šim vienam klupienam, nievāja tēvu un par to stāstīja citiem. Šī tēva cieņas, tēva gara vieglprātīgā nonicināšana viņu no dēla pārvērta vergā.
Līdzīgi kā ar Noasu, mūsdienās notiek ar Eiropas un Rietumu tradicionālo, kristīgo kultūru un vērtībām, ko noniecina jaunākais dēls. To dažādi nievā, apsūdz un demolē tās vēstures pieminekļus. Visa uzmanība tiek pievērsta tās klupieniem un kļūdām, aizmirstot pateikties, ka tā mūs iznesa pāri visiem plūdiem un padarīja par civilizācijas lielāko sasniegumu. Noasa stāstā redzam, ka ar tādu attieksmi izredzes nav spožas. Nevar paredzēt, kā tieši, taču no dēla tā dara par vergu. Bet Dievs mūs ir aicinājis brīvībai. Mums vajadzētu apstāties un padomāt, kur mēs, mūsu tauta un valsts stāvam pasaules notikumu vidū? Kas ir mūsu ceļš, mūsu aicinājums un mūsu pašu “lielā pāriestatīšana”? Kā mums piepildīt Dieva sapni gan par Latviju, gan par savu dzīvi?
Divtūkstoš divdesmitais ir atnesis negaidītus satricinājumus un izaicinājumus. Ne ka mēs to būtu gribējuši vai uz to tiekušies, mēs esam nonākuši neparastā laikā, kurā mums vajadzīga liela, vienojoša ideja, kas mobilizē kopīgai un ētiskai darbībai. Krīze var biedēt un nomākt, un tad ir svarīgi atcerēties, ka esam piemēroti izdzīvot un uzvarēt. Dievs mūs ir radījis kā būtnes ar apziņu un divām smadzeņu puslodēm. Kad viss rit kā parasti un mēs veicam ierastas lietas – gatavojam kafiju vai braucam ar riteni – mēs to darām automātiski, neapzinīgi. Apziņa mums ir dota, lai sastaptos ar neparasto un nezināmo. Ar kreiso smadzeņu puslodi darbojamies tur, kur viss ir izpētīts un zināms. Labā iedarbojas, kad saduramies ar jauno un nezināmo. Kad pār mums nogrūst negaidītais, kad pienāk divtūkstoš divdesmitais – ir svarīgi zināt, ka mums ir resurss ar ko stāties pretī. Dievs mūs ir radījis tādus, lai mēs spētu pastāvēt un uzvarēt.
Esiet stipri Kungā un viņa spēka varenībā! Stāviet stingri, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas un apāvuši kājas, lai būtu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vēl satveriet ticības vairogu, ar kuru nodzēst visas ļaunā ugunīgās bultas, uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu! Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dievu Garā ik brīdi! (Pāvila vēstule efesiešiem, 6. nodaļa)
Jēzus sacīja: Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” (Jāņa evaņģēlijs)
  |
