DIENAS LOZUNGS
Ps 86:11
Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.
Jņ 8:32
Jl 2:28–3:8
Jk 1:16–27
Lk 16:1–9
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
No Torņakalna uz Anglikāņiem – altāris atgriežas mājās
Ugunsgrēks Lutera baznīcā Otro Lieldienu rītā, 1965. gada 19. aprīlī, sāka stāstu, kas vēl nebūt nav beidzies. Torīt ļaundari, rīta krēslas aizsegā ielauzušies baznīcā, aizdedzināja altāri. Lai arī ugunsgrēks tika pamanīts laikus un nekavējoties izsaukti ugunsdzēsēji, kuri apdzēsa liesmas pēdējā brīdī, pirms lielajā karstumā būtu uzliesmojušas dievnama griestu konstrukcijas, altāris praktiski bija sadedzis. Līdz ar altāri sadega tā pārklāji, Bībele, krusts. Dūmiem nokvēpušas baznīcas sienas, griesti un grīda, noskaņojušās ērģeles, sabojātas to stabules.
Turpmākā gada laikā tika meklēti dažādi risinājumi jauna altāra izveidei. Pagaidām baznīcā novietoja daudz mazāko Draudzes nama altāri, bet bija skaidrs, ka tas nav piemērots risinājums. Tika vākta informācija, vai nevarētu iegūt kādu no slēgto baznīcu altāriem. Draudzes padome bija gatava būvēt jaunu altāri arī pašu spēkiem, pēc iespējas līdzīgāku nodegušajam. Atrada pat meistaru, kurš varētu to uzņemties. Pavīdēja iespēja iegūt slēgtās Doma baznīcas altāri. Tomēr beigu beigās lēmums tika pieņemts par labu tobrīd Reformātu baznīcā glabāšanā novietotajam padomju režīma slēgtās Anglikāņu baznīcas altārim. Tas nonāca Lutera baznīcā, bet, tā kā izmērā bija par mazu lielajai Lutera baznīcas altārtelpai, tas ieguva sānu galus un ozolkoka trijstūra rāmi augšpusē. Rāmis vēl tika papildināts ar dažām Anglikāņu baznīcas vitrāžām, kas bija izmestas kā nevajadzīgas.
Tā tas arī palika līdz pat Atmodas laikam. 1990. gada rudenī ar Vācijas māsu draudžu finansiālu atbalstu radās iespēja atjaunot nodegušo altāri. Tika jau sagādāti kokmateriāli un plānots jauno altāri uzstādīt līdz 1991. gada martam. Tomēr šai iecerei radās šķēršļi un tā nepiepildījās.
2016.gadā Rīgas Sv. Pestītāja draudze lūdza atdot Anglikāņu baznīcai tās oriģinālo altāri. Kopš šī lūguma ir pagājuši četri gadi, un beidzot ir pienācis laiks altārim doties mājās.
Šajos 55 gados mēs šo altāri esam iemīļojuši. Daudziem, ļoti daudziem tas ir “mūsu” altāris. Tas ir tik daudz redzējis un piedzīvojis mūsu baznīcā. Tūkstošiem un tūkstošiem kristīto, iesvētīto, laulāto, mūžībā izvadīto. Simtiem tūkstošu dievgaldnieku. Tas bijis tik daudzu cilvēku lielāko dzīves notikumu centrā. Altāris ir nesis tik daudz augļu. Tas bija mūsu redzamais centrs, Dieva klātbūtnes simbols. Mīļš mums tas ir arī tāpēc, ka ne tikai ir kalpojis mums, bet arī mēs esam kalpojuši tam, to izglābjot un ļaujot tam gandrīz visu tā līdzšinējo mūžu būt tam, kas tas ir un kāpēc tas ir. Šis – padomju režīma no Anglikāņu baznīcas izsviestais altāris – nav kļuvis par muzeja eksponātu vai sazāģēts malkā. Sadegot mūsējam, varēja ar jaunu garu un iedvesmu iedegties šis – tobrīd draudzei tik svešādais un baznīcas neogotiskajā telpā neiederīgais ienācējs. Mēs kalpojām, to izglābjot, tas kalpoja, izglābjot mūs – no tukšuma altāra vietā.
Tas mums ir kalpojis jau vairāk nekā pusgadsimtu un patiesībā pie mums ir mazliet pat aizkavējies, tagad kalpam jādodas mājās. Vecajā Derībā ik pēc 50 gadiem bija Gaviļu gads, kad atbrīvoja visus kalpus, ļāva tiem iet un būt brīviem. Arī mēs laidīsim altāri uz mājām. Jo šī altāra dzīves stāsts vēstī, ka tas vienmēr ir ceļā. Varbūt tieši no tā arī mēs mācījāmies būt cilvēki ceļā. Tas ir altāris ceļotājs, kas pārāk ilgi nepaliek vienā vietā. Tāpēc nedrīkstam to paturēt sev. Mums ir jāļauj tam iet – ar priecīgu sirdi. Jo tas vienmēr skatās, kur vīsies tā ceļš. Tāda ir tā dzīve. Un tas ir arī ekumenisks altāris. Piedzimis un savas dzīves pirmo gadu simtu bijis anglikānis. Tad uz brīdi aizvests pie reformētajiem. Pēc tam uz pusgadsimtu nonācis pie luterāņiem. Tagad tas atkal dodas pie anglikāņiem. Kas zina, kas vēl tam padomā. Tāds tas ir – kalps, ceļotājs, dažādību mīlošais.
20.septembrī svinīgā dievkalpojumā plkst. 11.00 mēs no tā atvadīsimies un pavadīsim to ceļā – cerībā, ka nekas un neviens to vairs neizliks no tā īstajām mājām – Anglikāņu baznīcas. Dosim līdzi savus ceļavārdus un svētības. Pateiksimies Dievam par visu, kas caur un ap, un pie šī altāra ir mūsu dzīvē noticis. Nodosim to Anglikāņu baznīcai.
27.septembrī dievkalpojumu baznīcā svinēsim pie vecā Draudzes nama nelielā altāra, kas tur godīgi kalpoja līdz pat Draudzes centra uzcelšanai un pēc tam visus šos gadus atradās baznīcas pagrabzālē, kalpojot lūgšanu grupai, korim, rīta svētbrīžiem un citiem. Cik zīmīgi, ka toreiz, 1965. gadā, nodegušā altāra vietā arī pagaidām uzstādīja Draudzes nama altāri.
Tagad mēs darām tāpat. Lai mums visiem tā ir zīme, ka šis Draudzes nama altāris ir tikai pirmais solis baznīcas jaunā altāra tapšanā.
Tas taps. Mēs paši to celsim. Ar Dieva gaismu un spēku mūsos. Ar to sevī, kas nevar nodegt, un ar to, kas nevar nodzist.
Mācītājs Linards Rozentāls
  |
