2024. gada 25. novembris
Vārda dienas: Kate, Katrīna, Trīne, Kadrija
rakstīt redaktoram
izdrukas versija

Nacisma sagrāves un 2.pasaules kara upuru piemiņas dienas dievkalpojums Rīgas Domā 2019.gada 8.maijā

iesūtīts: 2019.05.08 14:18
LELB mācītāja un LBS kapelāna Normunda Celmiņa uzruna

Psalms 130: 5 – 6

Es gaidu uz to Kungu,
mana dvēsele gaida,
es paļaujos uz Viņa vārdu.
Mana dvēsele gaida uz to Kungu,
vairāk nekā naktssargi uz rītausmu.

    Nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācija un Otrā pasaules kara
beigas Eiropā daudzos atmodināja cerības. Kara beigas bija salīdzināmas ar
ilgi gaidītās un klusībā cerētās rītausmas sagaidīšanu. Nakts bija ne tikai
tumša un ilga, bet ārkārtīgi postoša – cilvēcība tika sabradāta, noniecināta
un pat nokauta. Visticamāk daudzos bija zudusi cerība, ka rīts reiz pienāks
un beigsies cietsirdīgā un mokošā elle, bet netaisnība tiks vesta gaismā un
taisnīgi sodīta. Šodien mēs varam jautāt, vai šīs cerības ir piepildījušās?
Daļēji noteikti ir piepildījušās, bet vai pilnībā?
‍
    Varbūt, ka kļūdos, lai vēsturnieki man izlabo, bet jau Pirmā
pasaules kara beigas radīja cerību, ka tās bija visu karu beigas, tomēr
notika citādāk. Iespējams, ka vienu no galvenajiem iemesliem precīzi ir
atklājis humānists un teologs Roterdamas Erasms: “Karu ir viegli iesākt,
bet grūti nobeigt.” Izteikto domu savā ziņā papildina pazīstamā amerikāņu
žurnālista un rakstnieka Ernesta Hemingveja vārdi: “Ar to vēl karš
nebeigsies, ja viena puse pārstās karot.” Kara pārtraukšana Eiropā bija
neticami liels atvieglojums un prieks, tomēr ne visiem cerības piepildījās.
Kara beigas vienlaikus ar cerībām radīja daudzus grūtus izaicinājumus. Karš
bija pārtraukts, tātad nebija vairs pretinieku. Bija vienīgi karavīri, kas
ierauti postošā un necilvēcīgā kara darbībā. Mūsu Tēvzemē karš sašķēla pat
ģimenes. Tēvs karoja pret dēlu, brālis pret brāli. Kara beigas nostādīja
nopietnas izvēles priekšā, kā dzīvot tālāk un kā rast izlīgumu, lai
neturpinātos kara radītais posts un sadalījums. Izlīgums starp bijušiem
pretiniekiem un daudzkārt arī starp tuvākiem un tālākiem radiniekiem,
draugiem un atšķirīgām tautām. Kā atraisīties no visa postošā un
necilvēcīgā? Taču līdzās karavīriem bija arī kara noziedznieki. Ko iesākt
ar necilvēcīgiem eksperimentiem ar cilvēkiem koncentrāciju nometnēs un ar
apzinātiem centieniem iznīcināt vairākas tautas, piemēram, ebrejus un
čigānus? Grūts un nepopulārs bija jautājums, vai tikai sakautie atbild par
izdarītajiem kara noziegumiem? Un kā ar PSRS radītajiem lēģeriem, kā ar
čekas pazemotajiem, nomocītajiem un nogalinātajiem?
‍
    Kara laikā līdzās necilvēcībai bija arī daudz pārsteidzošu un
cilvēcības pilnu mirkļu. Ir emocionāli piesātināti un aizkustinoši stāsti,
kas iedvesmo saskatīt bijušajos pretiniekos cilvēkus. Ērihs Marija Remarks
kāda no savām grāmatām stāsta par neparastu sastapšanos starp diviem
pretinieku karavīriem Otrā pasaules kara laikā. Vācu karavīrs kaujas laikā
patvērās artilērijas lādiņa radītajā krāterī. Palūkojies uzmanīgi apkārt,
viņš pamanīja ievainotu pretinieku karavīru. Ievainotā dzīvība dzisa. Vācu
karavīrs iedeva mirstošajam ūdeni un klausījās, kā viņš stāstīja par sievu
un bērniem. Viņš palīdzēja atrast kabatas portfeli un izņemt ģimenes
fotogrāfijas, lai tās aplūkotu beidzamo reizi. Sastapšanās laikā abi
karavīri pārstāja būt par ienaidniekiem. Vācu karavīrs ievainotajā saskatīja
ne vairs pretinieku, bet tēvu, vīru, kādu, kurš mīl un kuru mīl, kādu, kurš
bija līdzīgs viņam. Lūk, ceļš uz mieru un izlīgumu. Kara beigās tas no jauna
kļuva aktuāls. Tas lika pārdomāt un rūpīgāk izvērtēt, vai visi vācu karavīri
bija uzskatāmi par līdzatbildīgiem pie noziegumiem pret cilvēci.
‍
    Kara beigas aktualizēja jautājumus par taisnīgumu un sodu. Bet ne
visi varēja to baudīt un ne visi pieredzēja atbrīvošanos. Dr. hist. Uldis
Neiburgs raksta: “Kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājuši vairāk nekā
septiņdesmit gadu, tomēr tā atstātais mantojums joprojām ieņem svarīgu lomu
Eiropas kolektīvajā atmiņā un identitātē. Mūsdienu Eiropā lielos vilcienos
var izšķirt trīs atmiņu kultūras: Rietumeiropa atceras nacistu okupāciju un
holokaustu, Austrumeiropa atceras gan nacisma, gan komunisma noziegumus, bet Krievijā joprojām dzīvs ir mīts, ka PSRS ir bijusi tikai uzvarētāja un
atbrīvotāja. Arī Latvija vēl šobrīd izjūt Otrā pasaules kara un tam
sekojošās pusgadsimtu ilgās okupācijas nestos fiziskos, materiālos un
garīgos zaudējumus. Okupācijas sekas ir arī sabiedrības etniskā sašķeltība
un sadalītā vēstures apziņa… Kara beigas nacistu okupētās Rietumeiropas
iedzīvotājiem nozīmēja brīvības atgriešanos, taču Austrumeiropa nonāca
komunistiskās totalitārās sistēmas varā. Drīz vien arī izrādījās, ka Otrā
pasaules kara beigas bija sākums “Aukstajam karam” starp bijušajiem
sabiedrotajiem – PSRS un Rietumvalstīm.” Varbūt ir vērts no jauna izvērtēt,
vai ir atklātas un pārvarētas visas 2.Pasaules kara radītās sekas un
atstātais negatīvais mantojums.
‍
Latvija daļēji pārvarēja Otrā pasaules kara sekas ar neatkarības atjaunošanu
1990.gada 4.maijā. Taču vēl arvien mēs dzīvojam divkopienu valstī, kurā ir
latviski un krieviski runājošās kopienas. Ikdienā, bez atsevišķiem
izņēmumiem, cilvēki spēj savstarpēji saprasties un draudzīgi komunicēt,
tomēr sadalījums vēl arvien pastāv. Kā to pārvarēt un kā atrast vislabāko
ceļu uz izlīgumu?
‍
Skumji ir arī tas, ka ne visi ir gatavi atzīt Latvijas okupāciju un nosodīt
čekas pastrādātos noziegumus ne kara laikā, ne pēc tā beigām. Varbūt arī
čekas maisu atvēršana un viss ap un par tiem ir vēl vienas no Otrā pasaules
kara sāpīgajām sekām, kas rosina meklēt ceļu uz izlīgumu. Ceļš uz izlīgumu
nav viegls, pieņemu, ka kopš neatkarības atjaunošanas ir bijuši vairāki
mēģinājumu to veidot un nostiprināt, celt tiltus pāri plaisām, kas šķir
cilvēku no cilvēka.. Kungs Jēzus ar savām ciešanām un krusta nāvi ir devis
ceļu un uzcēlis tiltu, kas ved uz izlīgumu ar Dievu un līdzcilvēkiem.
Izlīgums un brīvība. Būt brīvam nozīmē mācīties uzņemties atbildību. Iespēja
domāt un rūpēties ne tikai par savu labumu, bet arī dot citiem labāko no
sevis un dalīties tajā, kas pieder. Paiet soli pretim un meklēt jaunas
iespējas būvēt tiltus, kas ved pretim savstarpējai sapratnei un izlīgumam.
Varbūt mums jācenšas vairāk saskatīt kopīgais un tas jāattīsta, lai rastu
izlīgumu. Dziedošo ģimeņu šovā Vitolu ģimene izpildīja jauku un vienkāršu
dziesmiņu, kuras autors bija ģimenes tēvs Jānis. Dziesmiņās pirmajā pantā ir
vārdi:
“Es gribu, lai kāds maziņš notikums būtu kopīgs mums
jo tik daudz tādu notikumu uz šīs zemes ir
kas cilvēku no cilvēka no cilvēcības šķir.”
‍
    Nav nekā postošāka par karu un tik pat postošs spēks ir kara
radītajām sekām. Ticu, ka Latvijā ir daudz tādu cilvēku, kuri ar cerību
gaida to brīdi, kad ausīs rīts un mēs pārvarēsim to plaisu, kas mūs vienu no
otra šķir un mēs vairs nedzīvosim divu valodu kopienu valstī. Lai
Visuvarenais dāvina padomu, gudrību un iecietību vienam pret otru!
‍
Āmen
‍
‍
‍
« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2024 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »