DIENAS LOZUNGS
Vai tu nenodarīji to sev pats? Pameti savu Dievu Kungu tad, kad viņš tevi veda pa ceļu!
Jer 2:17
Pāvils raksta: "Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm,
bet kalpojiet viens otram mīlestībā."
Gal 5:13
Zah 10:1–12
Gal 6:1–10
Lk 18:15–30
lasīt vairāk >
Jer 2:17
Pāvils raksta: "Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm,
bet kalpojiet viens otram mīlestībā."
Gal 5:13
Zah 10:1–12
Gal 6:1–10
Lk 18:15–30
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Arhibīskaps Jānis Vanags 25 gadu konsekrācijas jubilejā: Nāciet un redzēsiet!
iesūtīts: 2018.08.30 14:47
Nāciet un redzēsiet!
(25 gadu konsekrācijas jubilejā, 29.08.2018. Rīgas Domā)
“Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un arī divi viņa mācekļi. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, apgriezies un ieraudzījis viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “Rabi (tulkojumā: Skolotāj), kur tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jņ. 1:35-39)
Draugi un Kristus mīļotie, es priecājos šo dievkalpojumu svinēt kopā ar jums! Pirms 25 gadiem šajā pašā dienā un šajā pašā vietā Stokholmas bīskaps Henriks Svenungsons kopā ar bīskapiem no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Anglijas un klāt esot baznīcu pārstāvjiem no Norvēģijas, Vācijas, Amerikas un citām zemēm mani iesvētīja bīskapa amatā. Viņu klātbūtne un roku uzlikšana izpauda pasaulplašās Kristus baznīcas klātbūtni un solidaritāti ar Latvijas luterāņu baznīcu, Rīgas bīskapu uzņemot “bīskapu kolēģijā”, kura cauri laikiem ir īstenojusi Kristus baznīcas pārraudzību visā pasaulē.
Viens no šīs “kolēģijas” locekļiem, 5. gadsimta Hippo bīskaps Sv. Augustīns bīskapa kalpošanu aprakstīja šādi: “Norāt kūdītājus, mierināt mazdūšīgos, rūpēties par vājajiem, atspēkot ienaidniekus, pamanīt lamatas, mācīt nemācītos, modināt lēnos, atturēt ķildīgos, nolikt vietā lepnos, nomierināt kareivīgos, palīdzēt nabagajiem, atbrīvot apspiestos, iedrošināt labos, izturēt ļaunos un – ak! – mīlēt viņus visus.”
Es vispirms pateicos mūsu mīļajai Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai, ka tā toreiz mani – jaunu un nepieredzējušu – izraudzīja šai kalpošanai un gadu gaitā arī divkārt par jaunu tajā apstiprināja.
Es lūdzu man piedot par visām reizēm,
• kad esmu amata atbildībā kaut ko sacījis, nolēmis vai rīkojies pēc paša gudrības un vadījies no cilvēcīgiem impulsiem tā vietā, lai nopietni meklētu Dieva prātu,
• kad esmu bijis aizvērts Svētā Gara vadībai un brāļu un māsu padomam,
• kad esmu devis iemeslu neapmierinātībai, nemieram vai piedauzībai.
Es no sirds pateicos visiem, ar kuriem kopā esmu varējis šajā ceturtdaļgadsimtā paveikt kaut ko labu un nozīmīgu:
• saviem brāļiem bīskapiem, kuri kopš 10 gadiem ir kopā ar mani dalījušies atbildībā par mūsu baznīcu;
• Prāvestiem, kas ir bijuši mani tuvākie līdzstrādnieki un padomnieki;
• mācītājiem, kuri Kunga Kristus aicinājumā uzticīgi ir kalpojuši mūsu 300 draudzēs visā Latvijā un draudžu locekļiem, kas ir nodrošinājuši draudžu darbību, glābuši, atjaunojuši un kopuši dievnamus.
• Es pateicos baznīcas darbiniekiem, ar kuriem kopā pēc apspiestības laikiem ir atjaunota teoloģiskā izglītība misija diakonija, svētdienas skolas, baznīcas mūzika, saimnieciskā dzīve, baznīcas dzīve un pārvalde kopumā.
• Protams, es pateicos brāļiem un māsām citās konfesijās, ar kuriem ir bijis viegli un priecīgi veidot neparasti saskanīgu ekumenisko gaisotni, ar ko Latvija var lepoties. Es pateicos brāļiem un māsām starptautiskajās kristiešu sadraudzībās – Pasaules luterāņu federācijā, Starptautiskajā luterāņu padomē, Eiropas baznīcu konferencē, Pasaules baznīcu padomē un citās, kā arī divpusējās baznīcu saitēs, kurās man ir bijusi privilēģijas darboties dažādos līmeņos.
• Manas kalpošanas laiks ir sakritis ar Latvijas valsts atjaunošanu, un es ar cieņu pateicos mūsu laicīgās varas pārstāvjiem Saeimā, valdībā, pašvaldībās un bruņotajos spēkos, ar kuriem kopīgi ir atjaunotas baznīcas un valsts attiecības un dažādi kapelānu dienesti.
• Pateicos visiem, kurus man atvēlētajās 10 minūtēs nevaru nosaukt vārdā, bet kuru ieguldījums un draudzība tāpat ir bijusi nozīmīga un dārga. Mūs visus Dievs tika izredzējis kalpot, līdzi veidojot šīs zemes un tautas dvēseli, kultūru un dzīves telpu atbilstoši mūžam dzīvajai Kristus vēstij. Nav vajadzīgāka un cildenāka aicinājuma par šo!
Par to, kāds ir šis aicinājums, var lasīt arī nupat nolasītajā Jāņa evaņģēlija nodaļā. Jānis Kristītājs bija kalpojis tik nopietni un patiesi, ka galu galā tas pat maksāja viņam dzīvību. Katra skolotāja prieks ir mācekļi. Tādi bija arī Jānim. Taču viņš tiem teica tādus vārdus, ka, uzticēdamies savam skolotājam, viņa mācekļi. pievērsās kādam citam. Ieraudzījis Jēzu, Jānis par viņu teica: “Lūk, Dieva jērs! Viņam būs augt, man jāiet mazumā.” Klausot savam skolotājam, Jāņa mācekļi sekoja Jēzum. Te parādās aicinājuma jēga un amata mērķis. Nevienam, kurš sludina Kristu, nevajadzētu pat vēlēties iegūt mācekļus sev, citādi viņš nav īsts Kristus pasludinātājs. Tas attiecas uz katru bīskapu, uz katru mācītāju un uz ikvienu Kristus liecinieku. Lai mācekļi seko tam, kuru amata nesējs attēlo! Tad aicinājums ir piepildīts. Nav lielāka gandarījuma par to, ka tie, kuriem tu kalpo, saskata nevis tevi, bet Kristu un viņam seko. Garīgajās lietās izaugsme ir iespējama tik lielā mērā, cik izdodas atbrīvoties no pašmīlas, iegribām un savtīguma. Labu lēmumu pamatā ir nolūks vairāk pagodināt Dievu un viņam labāk kalpot. Tikai ar šādu nolūku kāds drīkstētu vēlēties ieņemt kādu baznīcas amatu. Pielāgoties Dieva gribai, nevis gaidīt, ka Dievs pielāgosies manām vajadzībām.
Taču Jānis saviem mācekļiem neklāsta šīs labi zināmās patiesības: “Jums jāatbrīvojas no patmīlības, savtīguma un tā joprojām.” Labu pamācību pasaulē netrūkst, taču kur lai ņem spēku un iedvesmu tām sekot? Jānis saka: “Raugieties uz Jēzu!” Viņš pirmais, vēl mātes miesās būdams, sajuta Jēzu un priecīgi sakustējās. Viņš pirmais pazina Jēzu pūļa vidū. Viņš no savas pieredzes zina, ka Jēzus skatīšana ticībā modina apbrīnu un mīlestību uz Viņu, bet mīlestība uz Kristu izraisa vēlēšanos viņam līdzināties.
Arī to var saklausīt Jāņa vārdos: “Redzi, Dieva Jērs!” Ne tikai pravietisku redzējumu, ka Jēzus uzņemsies un izpirks visu cilvēku grēkus. Redzi Jēzu! Vēro viņu un tu nespēsi viņu neiemīlēt. Kristīgā ticība nav tikai biļete uz mūžīgo dzīvību. Tai ir spēja pārveidot cilvēku un piešķirt īstumu dzīvei šeit un tagad. Tā ir tava iespēja pārtapt, atdzimt un atjaunoties.
Skaties uz Kristu un pamani savā sirdī alkas dalīties ar viņu dzīvē! Pievērs uzmanību savas dvēseles vēlmei, lai tava dzīve vairāk tiktu veidota pēc Kristus dzīves parauga!
Nes to kā lūgšanu Dieva priekšā – ja vajag, ar uzstājību, lai tas patiešām tā notiek. Lai tad, kad jāsastopas ar dzīves izaicinājumiem, uzdevumiem un riskiem, tu spētu un vēlētos tos sastapt ar to pašu attieksmi kā Jēzus, un arī gatavībā pieņemt tādas pašas sekas, kādas piedzīvoja viņš.
Varbūt Poncijs Pilāts vienu vienīgu reizi mūžā runāja kā pravietis, kad norādīja uz Jēzu ar vārdiem: “Lūk, cilvēks!” Jēzus Kristus ir pilnības mērs tam, ko nozīmē būt cilvēkam. Dzīvot savu dzīvi pa īstam nozīmē dzīvot cik vien iespējams tuvu patiesībai, ka
- mani radīja pēc Jēzus līdzības;
- viss mans piepildījums ir atrasties Jēzum tik tuvu, cik tuvu viņš mani pie sevis velk.
Jāņa mācekļi seko Kristum un sauc Jēzu par rabbi, jo atzīst viņu par savu īsto skolotāju. Arī tā ir nozīmīga detaļa šajā īsajā epizodē. Mūsu sūtība ir dzīvot saskaņā ar Kristus Lieldienu mistērijas priekšzīmi, kas ietver dzīvi ar Tēvu, nomiršanu un augšāmcelšanos.
Jēzus vārdi “nāciet un redzēsiet” ir pats skaistākais šajā evaņģēlija notikumā. Dievs aicina. Jēzus aicina. Mani viņš aicināja agrā bērnībā, dziļā padomju laikā. Pavisam neticamā veidā aicināja ārā no tumsas pie sevis, pie ticības, pie kalpošanas. Tā nu ir noticis, ka mani Dievs aicināja kalpot īpašā veidā. Taču viņš aicina katru cilvēku un katrs aicinājums ir tikpat nozīmīgs – pašam cilvēkam. Dieva aicinājums ir tava iespēja, tava labā zeme un auglīgais lietus, kas ļauj uzplaukt talantu un dāvanu sēklai, la dzīve piepildītos. Lai mēs dzīvotu savu īsto dzīvi, kā tie, par ko esam radīti būt. Nekādi ieguvumi, nekādas atziņas nesniedz tādu mierinājumu un gandarījumu, kā sava Dieva aicinājuma piepildīšana. Jēzus pat apsola, ka mēs to redzēsim: “Nāciet un redzēsiet”, viņš saka.
Ievērosim, ka mācekļi vaicā: “Kur tu mājo?” jo vēlas mājot kopā ar viņu. Jautāsim arī mēs Jēzum, kur viņš mājo, jo katru ilgu īstais piepildījums ir būt tur, kur mājo Kristus. Jūtot sirdī ilgas un neizprotot, kas var tās piepildīt, cilvēki dodas meklējumos, kas mēdz novest pie sajauktas un salauztas dzīves. Dievs spēj remdināt ilgas, kuru dēļ cilvēki dodas visaplamākajos un riskantākajos piedzīvojumos. Būt tur, kur mājo Jēzus, sniedz piepildījumu, ar kuru pietiek.
Mācekļi jautā: “Kur tu mājo?” Viņiem liekas pats par sevi saprotams, ka viņiem jādodas uz vietu, kuru Jēzus norādīs, jo Jēzus taču nemājos tur, kur iegribēsies viņiem. Kristus nemājo tur, kur katram iegribas, bet tikai tajā vietā, uz kuru viņš pats vada, sakot: “Nāc un redzi!”
Mūsu baznīcai nereti ir aizrādīts, ka mēs esot pārāk konservatīvi, ka mēs pārāk rūpējoties par domu tīrību vai pareizo mācību. Taču mūsu baznīca šajā ziņā nedara neko citu, kā vaicā tāpat kā šie mācekļi: “Kungs, kur tu mājo?” un pēc labākās izpratnes un atziņas cenšas doties uz turieni, kurp norāda Jēzus, sakot: “Nāciet un redzēsiet!” Kristus māceklim nemaz nav cita veida kā rīkoties. Un arī baznīcai ne, jo bēdas mums un bēdas tiem, kuri pie mums nāk, ja mēs viņus vadītu turp, uz kurieni Kristus nav mūs saucis. No namtura vispirms gaida to, lai viņš būtu uzticams. No baznīcas – lai tā būtu autentiska.
Kas tā ir par vietu, kur Jēzus mājo? To atrod, klausoties viņa sludināšanā. Jo tur, kur sludina Kristu, tur ir svētā, kristīgā baznīca. No Dieva paša atklāsmes mēs zinām, ka tā ir Kristus līgava – mūsu mīļā Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca. Un tas, kurš ienāk līgavas telpās, atradīs tur arī līgavaini.
Ieklausīsimies atkal un atkal, lai sadzirdētu Jēzus aicinājumu: “Nāc un redzi!”
(25 gadu konsekrācijas jubilejā, 29.08.2018. Rīgas Domā)
“Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un arī divi viņa mācekļi. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, apgriezies un ieraudzījis viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “Rabi (tulkojumā: Skolotāj), kur tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jņ. 1:35-39)
Draugi un Kristus mīļotie, es priecājos šo dievkalpojumu svinēt kopā ar jums! Pirms 25 gadiem šajā pašā dienā un šajā pašā vietā Stokholmas bīskaps Henriks Svenungsons kopā ar bīskapiem no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Anglijas un klāt esot baznīcu pārstāvjiem no Norvēģijas, Vācijas, Amerikas un citām zemēm mani iesvētīja bīskapa amatā. Viņu klātbūtne un roku uzlikšana izpauda pasaulplašās Kristus baznīcas klātbūtni un solidaritāti ar Latvijas luterāņu baznīcu, Rīgas bīskapu uzņemot “bīskapu kolēģijā”, kura cauri laikiem ir īstenojusi Kristus baznīcas pārraudzību visā pasaulē.
Viens no šīs “kolēģijas” locekļiem, 5. gadsimta Hippo bīskaps Sv. Augustīns bīskapa kalpošanu aprakstīja šādi: “Norāt kūdītājus, mierināt mazdūšīgos, rūpēties par vājajiem, atspēkot ienaidniekus, pamanīt lamatas, mācīt nemācītos, modināt lēnos, atturēt ķildīgos, nolikt vietā lepnos, nomierināt kareivīgos, palīdzēt nabagajiem, atbrīvot apspiestos, iedrošināt labos, izturēt ļaunos un – ak! – mīlēt viņus visus.”
Es vispirms pateicos mūsu mīļajai Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai, ka tā toreiz mani – jaunu un nepieredzējušu – izraudzīja šai kalpošanai un gadu gaitā arī divkārt par jaunu tajā apstiprināja.
Es lūdzu man piedot par visām reizēm,
• kad esmu amata atbildībā kaut ko sacījis, nolēmis vai rīkojies pēc paša gudrības un vadījies no cilvēcīgiem impulsiem tā vietā, lai nopietni meklētu Dieva prātu,
• kad esmu bijis aizvērts Svētā Gara vadībai un brāļu un māsu padomam,
• kad esmu devis iemeslu neapmierinātībai, nemieram vai piedauzībai.
Es no sirds pateicos visiem, ar kuriem kopā esmu varējis šajā ceturtdaļgadsimtā paveikt kaut ko labu un nozīmīgu:
• saviem brāļiem bīskapiem, kuri kopš 10 gadiem ir kopā ar mani dalījušies atbildībā par mūsu baznīcu;
• Prāvestiem, kas ir bijuši mani tuvākie līdzstrādnieki un padomnieki;
• mācītājiem, kuri Kunga Kristus aicinājumā uzticīgi ir kalpojuši mūsu 300 draudzēs visā Latvijā un draudžu locekļiem, kas ir nodrošinājuši draudžu darbību, glābuši, atjaunojuši un kopuši dievnamus.
• Es pateicos baznīcas darbiniekiem, ar kuriem kopā pēc apspiestības laikiem ir atjaunota teoloģiskā izglītība misija diakonija, svētdienas skolas, baznīcas mūzika, saimnieciskā dzīve, baznīcas dzīve un pārvalde kopumā.
• Protams, es pateicos brāļiem un māsām citās konfesijās, ar kuriem ir bijis viegli un priecīgi veidot neparasti saskanīgu ekumenisko gaisotni, ar ko Latvija var lepoties. Es pateicos brāļiem un māsām starptautiskajās kristiešu sadraudzībās – Pasaules luterāņu federācijā, Starptautiskajā luterāņu padomē, Eiropas baznīcu konferencē, Pasaules baznīcu padomē un citās, kā arī divpusējās baznīcu saitēs, kurās man ir bijusi privilēģijas darboties dažādos līmeņos.
• Manas kalpošanas laiks ir sakritis ar Latvijas valsts atjaunošanu, un es ar cieņu pateicos mūsu laicīgās varas pārstāvjiem Saeimā, valdībā, pašvaldībās un bruņotajos spēkos, ar kuriem kopīgi ir atjaunotas baznīcas un valsts attiecības un dažādi kapelānu dienesti.
• Pateicos visiem, kurus man atvēlētajās 10 minūtēs nevaru nosaukt vārdā, bet kuru ieguldījums un draudzība tāpat ir bijusi nozīmīga un dārga. Mūs visus Dievs tika izredzējis kalpot, līdzi veidojot šīs zemes un tautas dvēseli, kultūru un dzīves telpu atbilstoši mūžam dzīvajai Kristus vēstij. Nav vajadzīgāka un cildenāka aicinājuma par šo!
Par to, kāds ir šis aicinājums, var lasīt arī nupat nolasītajā Jāņa evaņģēlija nodaļā. Jānis Kristītājs bija kalpojis tik nopietni un patiesi, ka galu galā tas pat maksāja viņam dzīvību. Katra skolotāja prieks ir mācekļi. Tādi bija arī Jānim. Taču viņš tiem teica tādus vārdus, ka, uzticēdamies savam skolotājam, viņa mācekļi. pievērsās kādam citam. Ieraudzījis Jēzu, Jānis par viņu teica: “Lūk, Dieva jērs! Viņam būs augt, man jāiet mazumā.” Klausot savam skolotājam, Jāņa mācekļi sekoja Jēzum. Te parādās aicinājuma jēga un amata mērķis. Nevienam, kurš sludina Kristu, nevajadzētu pat vēlēties iegūt mācekļus sev, citādi viņš nav īsts Kristus pasludinātājs. Tas attiecas uz katru bīskapu, uz katru mācītāju un uz ikvienu Kristus liecinieku. Lai mācekļi seko tam, kuru amata nesējs attēlo! Tad aicinājums ir piepildīts. Nav lielāka gandarījuma par to, ka tie, kuriem tu kalpo, saskata nevis tevi, bet Kristu un viņam seko. Garīgajās lietās izaugsme ir iespējama tik lielā mērā, cik izdodas atbrīvoties no pašmīlas, iegribām un savtīguma. Labu lēmumu pamatā ir nolūks vairāk pagodināt Dievu un viņam labāk kalpot. Tikai ar šādu nolūku kāds drīkstētu vēlēties ieņemt kādu baznīcas amatu. Pielāgoties Dieva gribai, nevis gaidīt, ka Dievs pielāgosies manām vajadzībām.
Taču Jānis saviem mācekļiem neklāsta šīs labi zināmās patiesības: “Jums jāatbrīvojas no patmīlības, savtīguma un tā joprojām.” Labu pamācību pasaulē netrūkst, taču kur lai ņem spēku un iedvesmu tām sekot? Jānis saka: “Raugieties uz Jēzu!” Viņš pirmais, vēl mātes miesās būdams, sajuta Jēzu un priecīgi sakustējās. Viņš pirmais pazina Jēzu pūļa vidū. Viņš no savas pieredzes zina, ka Jēzus skatīšana ticībā modina apbrīnu un mīlestību uz Viņu, bet mīlestība uz Kristu izraisa vēlēšanos viņam līdzināties.
Arī to var saklausīt Jāņa vārdos: “Redzi, Dieva Jērs!” Ne tikai pravietisku redzējumu, ka Jēzus uzņemsies un izpirks visu cilvēku grēkus. Redzi Jēzu! Vēro viņu un tu nespēsi viņu neiemīlēt. Kristīgā ticība nav tikai biļete uz mūžīgo dzīvību. Tai ir spēja pārveidot cilvēku un piešķirt īstumu dzīvei šeit un tagad. Tā ir tava iespēja pārtapt, atdzimt un atjaunoties.
Skaties uz Kristu un pamani savā sirdī alkas dalīties ar viņu dzīvē! Pievērs uzmanību savas dvēseles vēlmei, lai tava dzīve vairāk tiktu veidota pēc Kristus dzīves parauga!
Nes to kā lūgšanu Dieva priekšā – ja vajag, ar uzstājību, lai tas patiešām tā notiek. Lai tad, kad jāsastopas ar dzīves izaicinājumiem, uzdevumiem un riskiem, tu spētu un vēlētos tos sastapt ar to pašu attieksmi kā Jēzus, un arī gatavībā pieņemt tādas pašas sekas, kādas piedzīvoja viņš.
Varbūt Poncijs Pilāts vienu vienīgu reizi mūžā runāja kā pravietis, kad norādīja uz Jēzu ar vārdiem: “Lūk, cilvēks!” Jēzus Kristus ir pilnības mērs tam, ko nozīmē būt cilvēkam. Dzīvot savu dzīvi pa īstam nozīmē dzīvot cik vien iespējams tuvu patiesībai, ka
- mani radīja pēc Jēzus līdzības;
- viss mans piepildījums ir atrasties Jēzum tik tuvu, cik tuvu viņš mani pie sevis velk.
Jāņa mācekļi seko Kristum un sauc Jēzu par rabbi, jo atzīst viņu par savu īsto skolotāju. Arī tā ir nozīmīga detaļa šajā īsajā epizodē. Mūsu sūtība ir dzīvot saskaņā ar Kristus Lieldienu mistērijas priekšzīmi, kas ietver dzīvi ar Tēvu, nomiršanu un augšāmcelšanos.
Jēzus vārdi “nāciet un redzēsiet” ir pats skaistākais šajā evaņģēlija notikumā. Dievs aicina. Jēzus aicina. Mani viņš aicināja agrā bērnībā, dziļā padomju laikā. Pavisam neticamā veidā aicināja ārā no tumsas pie sevis, pie ticības, pie kalpošanas. Tā nu ir noticis, ka mani Dievs aicināja kalpot īpašā veidā. Taču viņš aicina katru cilvēku un katrs aicinājums ir tikpat nozīmīgs – pašam cilvēkam. Dieva aicinājums ir tava iespēja, tava labā zeme un auglīgais lietus, kas ļauj uzplaukt talantu un dāvanu sēklai, la dzīve piepildītos. Lai mēs dzīvotu savu īsto dzīvi, kā tie, par ko esam radīti būt. Nekādi ieguvumi, nekādas atziņas nesniedz tādu mierinājumu un gandarījumu, kā sava Dieva aicinājuma piepildīšana. Jēzus pat apsola, ka mēs to redzēsim: “Nāciet un redzēsiet”, viņš saka.
Ievērosim, ka mācekļi vaicā: “Kur tu mājo?” jo vēlas mājot kopā ar viņu. Jautāsim arī mēs Jēzum, kur viņš mājo, jo katru ilgu īstais piepildījums ir būt tur, kur mājo Kristus. Jūtot sirdī ilgas un neizprotot, kas var tās piepildīt, cilvēki dodas meklējumos, kas mēdz novest pie sajauktas un salauztas dzīves. Dievs spēj remdināt ilgas, kuru dēļ cilvēki dodas visaplamākajos un riskantākajos piedzīvojumos. Būt tur, kur mājo Jēzus, sniedz piepildījumu, ar kuru pietiek.
Mācekļi jautā: “Kur tu mājo?” Viņiem liekas pats par sevi saprotams, ka viņiem jādodas uz vietu, kuru Jēzus norādīs, jo Jēzus taču nemājos tur, kur iegribēsies viņiem. Kristus nemājo tur, kur katram iegribas, bet tikai tajā vietā, uz kuru viņš pats vada, sakot: “Nāc un redzi!”
Mūsu baznīcai nereti ir aizrādīts, ka mēs esot pārāk konservatīvi, ka mēs pārāk rūpējoties par domu tīrību vai pareizo mācību. Taču mūsu baznīca šajā ziņā nedara neko citu, kā vaicā tāpat kā šie mācekļi: “Kungs, kur tu mājo?” un pēc labākās izpratnes un atziņas cenšas doties uz turieni, kurp norāda Jēzus, sakot: “Nāciet un redzēsiet!” Kristus māceklim nemaz nav cita veida kā rīkoties. Un arī baznīcai ne, jo bēdas mums un bēdas tiem, kuri pie mums nāk, ja mēs viņus vadītu turp, uz kurieni Kristus nav mūs saucis. No namtura vispirms gaida to, lai viņš būtu uzticams. No baznīcas – lai tā būtu autentiska.
Kas tā ir par vietu, kur Jēzus mājo? To atrod, klausoties viņa sludināšanā. Jo tur, kur sludina Kristu, tur ir svētā, kristīgā baznīca. No Dieva paša atklāsmes mēs zinām, ka tā ir Kristus līgava – mūsu mīļā Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca. Un tas, kurš ienāk līgavas telpās, atradīs tur arī līgavaini.
Ieklausīsimies atkal un atkal, lai sadzirdētu Jēzus aicinājumu: “Nāc un redzi!”
  |
