Arhibīskapa vēstījums 2015. gada Ziemsvētkos

Mūsu Kunga Jēzus Kristus mīļotie, sirsnīgi sveicu jūs Viņa piedzimšanas svētkos!

Ziemsvētki ir sirsnīgākie, maigākie un brīnumainākie svētki. Visi runā par brīnumu, taču diez vai var paskaidrot, kādēļ. Vismaz sev es esmu atradis skaidrojumu. Kā ūdeņi caur zemes dzīlēm un iežiem, atnes barību puķēm un koku saknēm, tā Ziemsvētku stāsti un tradīcijas cauri gadu tūkstošiem mūs baro ar paaudžu atmiņām par brīnumaino laiku, kad Dievs dzīvoja pasaulē un cilvēki bija viņam tuvu blakus. Pravieša Jesajas vārdi

“Vilks mitīs kopā ar jēru, pantera kopā ar kazlēnu gulēs. Tele, lauvēns un nobarots vērsis blakus – mazs zēns tos ganīs. Zīdainis kaitēsies pie odzes alas, un čūsku midzenī mazulis bāzīs roku! Neviens nedarīs ļauna, nepostīs neko manā svētajā kalnā, jo zeme būs pārpilna Kunga atziņas” (Jes 11:6-9)

– vai tie vislabāk neizsaka Ziemsvētku izjūtu, kas piepilda sirdis ar gaišu prieku? Mēs no sirds, pat izmisīgi gribam būt tādā pasaulē! Gribam tādu veidot ap sevi. Varbūt līdz galam nezinām, kā, bet dodam labdarībai un aizgūtnēm runājam par brīnumu. Taču pa īstam tāda ir tikai pasaule, kurā Dievs un cilvēki dalās vienā dzīvē. Kristus piedzima, lai dotu mums iespēju un tādā dzīvē ieaicinātu. Tas ir Ziemsvētkos izjustais, taču bieži nesaprastais, nesatvertais brīnums un prieks.

Ziemsvētkos ir arī kaut kas no skumjām. Ir skumji noņemt eglītei rotas. Izmest to laukā ir mazliet kā zaudēt paradīzi. Patiesi, Kristus nepiedzima, lai mēs pēc svētkiem viņu izmestu kopā ar sauso eglīti. Ziemsvētki ir tādēļ, lai mēs satvertu savu izredzētību. Apustulis Jānis raksta: “Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam.” (1.Jņ 3:1) Postmodernajā vientulības laikā, kur tik grūti saprast savu piederību, mēs esam izredzēti būt Dieva bērni! Kad Eiropas civilizācija ir zaudējusi varonības ideālus, mēs esam izredzēti sekot ideālajam varonim! Kad vārdu “skolotājs” vairs neraksta ar lielo burtu, mēs esam izredzēti būt par vislielākā skolotāja mācekļiem! Kristus aicina – nāciet pie manis, mācieties no manis, sekojiet man! Cik skaista, cildena izdevība! Viņa paša no nāves izpirkti, viņa svētumā no visas netaisnības šķīstīti, mēs esam izredzēti piedalīties Dieva dzīvē kopā ar viņu.

Var likties savtīgi tā domāt un runāt par savu izredzētību, taču jo ciešāk cilvēks seko Kristum, jo vairāk viņam līdzinās, bet Kristus piedzima cilvēces labad, dzīvoja līdzcilvēku labumam un viņa nāve bija visu ieguvums. Līdzinoties viņam, mēs paši esam savu tuvāko, savas tautas un tēvzemes ieguvums. Tādi esam Latvijai vajadzīgi. Novēlu mums neaizkavēties pie mīklainas brīnumu sajūtas, bet ar Sv. Ričarda lūgšanas vārdiem satvert savu Ziemsvētkos dāvināto izredzētību: “Žēlastības pilnais pestītāj, draugs un brāli, kaut es spētu tevi skaidrāk redzēt, tevi pilnīgāk mīlēt un tev tuvāk sekot dienu no dienas.”

Sirsnībā,

+ Jānis

Rīgas Arhibīskaps