2024. gada 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
rakstīt redaktoram
izdrukas versija

Mācītājs Linards Rozentāls: mēs augam par sabiedrību, kurā nevienu nesit krustā

iesūtīts: 2014.04.22 00:00
Portāla TVNET žurnāliste Gerda Pulkstene uz sarunu aicināja Rīgas Lutera draudzes mācītāju Linardu Rozentālu, lai Lieldienu laikā paskatītos uz mūsu sabiedrību kopumā, ko veidojam paši.

- Lieldienu laiks, kā zināms, ir īpašs pārdomu laiks par sevi, savu dzīvi - par Dieva vai citas sev tuvas enerģijas klātbūtni tajā...
Linards Rozentāls: Mūsu dzīvē ir nepieciešami tādi periodi, kuros esam spiesti domāt - par sevi, par savu dzīvi, par lielajiem mērogiem, kuros notiek mūsu dzīve un esam arī mēs. Laiks pirms Lieldienām mūs aicina pievērst uzmanību pašu dzīvei. Laikam nebūs pārspīlēts teikt, ka Klusā nedēļa, Lielā Piektdiena un Lieldienas fokusē mūsu uzmanību uz visnozīmīgākajām dzīves tēmām. Kas strukturē mūsu dzīvi? Ko esam savā dzīvē darījuši un kas ir izdarīts mums? Un tad varbūt pamanām, ka dzīvē ir daudz dažādu nozīmīgu notikumu un katrs no tiem kaut kam mūsu dzīvē kļūst par atskaites punktu. Taču - ne uz visu dzīvi. Varbūt kādreiz mums šķiet, ka noticis ir kaut kas tik liels - labs vai ļauns, ka tagad visa dzīve ies tajā virzienā...

- Tomēr tas tā nenotiek?
- Nē, dzīvei nav jāiet viena notikuma pavadā - lai cik labs vai cik slikts tas būtu bijis! Un tas var mums palīdzēt arī savu dzīvi redzēt daudz krāsaināku un bagātāku, nekā tā mums nereti šķiet. Tas, ko mēs saucam par laiku pirms Lieldienām jeb Kristus Ciešanu laiku, ir septiņas nedēļas. Tās ir septiņas nedēļas līdz nāvei, Jēzus krusta nāvei. Es domāju, ja mēs jau šobrīd atklātu, kas ir tas, kas mūsu dzīvi, ja tai būtu palikušas vien septiņas nedēļas, darītu labu, piepildītu, brīvu, dziedinātu un tam ietu līdz, uz Lieldienu pusi mēs patiešām piedzīvotu kaut ko no savas dzīves augšāmcelšanās.

- Šajās septiņās nedēļās cilvēki visbiežāk atturas no ierastā ēdiena, ieradumiem... Vai gavēnis var nozīmēt katram savu atteikšanos?
- Mēs, Lutera draudzē Torņakalnā šogad pievienojāmies Vācijas baznīcā jau daudzus gadus gavēņa laikā notiekošajai akcijai «Septiņas nedēļas bez...». Katru gadu šīs akcijas ietvaros tiek piedāvāts kaut kas, no kā varam mēģināt septiņās nedēļās līdz Lieldienām atteikties.
Gavēnis taču ir atteikšanās! Un šogad tā ir klišejiska domāšana.
‍Aicinājums domāt patstāvīgi jeb kā sacīja Hanna Ārente: «Domā, neturoties pie margām!» Domā pats, neturies pie citu ierīkotām margām, nožogojumiem, kuri tavu ceļu grib ievirzīt noteiktā gultnē un vest pretī iepriekš paredzamiem mērķiem. Domā pats - neuzticies augstākstāvošo viedokļiem, ideoloģiskiem apgalvojumiem, citu cilvēku vai sistēmu organizētajiem meliem. Atturēties no nedomāšanas - virspusējas spriešanas par lietām, paļaušanās tikai uz tradīcijām un paradumiem, balstīšanās aizspriedumos. Domāt pašam ar savu galvu un turēt vēl vienu rezervē, ja pirmā ripotu. Ieņemt brīvu, zinātkāru, jautājošu un atvērtu pozīciju savas dzīves un šīs esības priekšā.

- Kā jūs personiski izjūtat šo laiku - paveroties uz pasauli ārpusē?
‍- Kā mācītājam draudzē un kapelānam slimnīcā man ir bijis šajā laikā - vairāk nekā parasti - jāsaskaras ar daudzu cilvēku piedzīvotiem zaudējumiem. Taču jebkuras domas par nāvi galu galā ir domas par dzīvi un tās nozīmi, par visu to, kas dzīvi apdraud, un to, ka beigās dzīve ir tā, kas uzvar. Ka nekāda nāve, pat ne pie krusta, pat visbriesmīgākā un vardarbīgākā nāve nevar atņemt dzīvei nozīmi. Dzīve iet bojā, bet dzimst tās nozīme, kas nereti izrādās vēl lielāka un iespaidīgāka realitāte nekā pati dzīve. Un cilvēka esība cauri nāvei pārvēršas. Līdzīgi kā piedzimšana, arī nāve nedz rada, nedz iznīcina cilvēka esību. Tās ir vien mūsu esības lielās pārejas no vienas esības citādākā. Un vienmēr no šaurākas plašākā, no vienkāršākas skaistākā, no seklākas dziļākā. Tas, kur mēs nonākam, pārsniedz un ietver līdzšinējo. Un tikai tur, kur ir liela mīlestība, ir iespējamas lielas ciešanas.

- Diendienā tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, kas, jūsuprāt, ir tas, kā mūsu sabiedrībā šobrīd trūkst visvairāk?
‍- Nesen uzdūros vienai teologa Henrija Nouvena domai: «Nebūdams nedz optimists, nedz pesimists, Jēzus runāja par cerību, kas nebalstījās tajā, ka lietas var sākt iet labāk vai kļūt sliktākas. Viņa cerība bija būvēta uz apsolījumu, ka, lai kas notiktu, Dievs paliek ar mums visos laikos un visās vietās, jo Dievs ir dzīves Dievs.» Šī cerība ir tā, kuru varam mācīties no Jēzus Klusajā nedēļā. Cerība stāv pretī izmisumam, kas rodas no veltīgām pūlēm kļūt par tādiem, kādiem mums vajag vai gribas kļūt, no pūlēm izveidot savu dzīvi tādu, kādai tai vajadzētu būt. Izmisums dzimst tad, kad tu redzi, ka visi tavi nodomi un plāni neizdodas un mirst dabiskā vai vardarbīgā nāvē. Un mēs nonākam pie atziņas, ka nav iespējams dzīvi kontrolēt, menedžēt, pārvaldīt. Izrādās, dzīve nav kāda realitāte, ko varam konstruēt nākotnei, tā ir tikai esība šajā brīdī. Patiesība, Ceļš un Dzīve ir klātesoša šajā dienā, kad tu apzinies kādu mīlam vai domā, ka dzīvei nav jēgas, vai priecājies par kādām mazām pārmaiņām.

- Kā šī cerība, ko saņemam, mūsu dzīves var ietekmēt un mainīt?
‍-Mēs nezinām. Un ne vienmēr ir jābūt kādiem rezultātiem, sasniegumiem vai pārmaiņām. Tas, ka es elpoju, daudz neko manā dzīvē nemaina. Tomēr, ja es vienā brīdī pārstātu elpot, tas mainītu pilnīgi visu. Dzīvot šajā brīdī nozīmē būt kopā ar savu dzīvi, plūst ar to kopā. Cerība mums jau ir, tikai mums tās klātbūtne ir jāsajūt un jāaptver.

- Noteikti ir ko teikt arī pretēji - par ko ir prieks, ko cilvēki ir mācījušies un sevī attīstījuši?
‍- Es domāju, ka tas, kas neapšaubāmi pēdējo gadu desmitu laikā sabiedrībā ir audzis, ir savas piederības apzināšanās kristīgajām fundamentālajām vērtībām un vienlaicīgi arī eiropeiskajām vērtībām - spējai miermīlīgi un dialogā, cieņā un savstarpējā uzticībā dzīvot kopā dažādām, atšķirīgu vērtību un tradīciju pārstāvošām cilvēku grupām - gan politiskām, gan reliģiskām, gan sociālām, gan arī citām. Man šķiet, ka mūsu sabiedrībā ir augusi spēja cilvēkiem un kopienām citām pret citu kļūt viesmīlīgākām, ieinteresētākām, ir augusi vēlme saprast, ieklausīties, mācīties un atzīt savus ierobežojumus un neuzskatīt sevi par augstākiem un privileģētiem. Man ir sajūta, ka pamazām un lēnām, bet tomēr - mēs augam par sabiedrību, kurā nevienu nesit krustā, neapmētā ar akmeņiem, neizturas kā pret spitālīgajiem, kurā cilvēki spēj palikt, kas un kādi viņi ir, un tajā pašā laikā sarokoties un sarunāties viens ar otru

‍- Katrs mēs vēlamies dzīvot labi šodienā - kas, jūsuprāt, ir tās būtiskās kvalitātes, kas to spēj noteikt?
‍- Tieši šo augstāk minēto kvalitāšu attīstīšana un veicināšana. Es domāju, ka tas ir izšķiroši ne tikai katra atsevišķā cilvēka dzīvē, bet visai kopienai, tās pastāvēšanai. Laba dzīve rodas, kad cilvēka ceļi un darbi kļūst labi. Tam nav tik lielas saistības ar ārēju kā ar iekšēju labklājību, bet arī - ne tik daudz, kā mēs jūtamies, cik komfortabli, nodrošināti, bet gan vai mēs veidojam tāda veida kopienu, kurā katrs - pat vismazākais (lai ko ar to saprotam) loceklis var justies cienīts un pieņemts. Es jūtos sadzirdēts, cienīts, pieņemts. Ir kāda «instance», kuras vidū un klātbūtnē, es to piedzīvoju. Un te nav runa tikai par manu dzīvi, bet par pasauli, proti, sabiedrību, par visiem cilvēkiem, kuriem tajā visiem būtu labi. 

- Kā ir ar dialoga veidošanu mūsdienās, vai citreiz nav sajūta, ka otra puse nedzird vai negrib sadzirdēt?
‍- Dialogs notiek tikai tad, kad abas puses grib dzirdēt un spēj dzirdēt. Dialogs tieši tāpēc ir dialogs, ka vairāk sastāv no ieklausīšanās nekā no runāšanas. Būt dialogā, manuprāt, nozīmē, ka mēs otram cilvēkam, viņa domām, uzskatiem, idejām, pārliecībām dodam sevī vietu, lai viņš varētu izstāstīt savus stāstu un sajusties sadzirdēts. Dialogā mēs vienmēr esam viens otram svešinieki, taču mūsu mērķis ir nevis vienam otru pārliecināt par savu pareizību, bet gan otram kļūt par viesi. Spēja uzmanīgi klausīties ir augstākā viesmīlības pakāpe, un dialogam ir ļoti stipra saikne ar viesmīlību. Izstāstīti stāsti var kļūt par transformējošu spēku, kas mūs - visus dialogā esošos - var pacelt kādā jaunā pakāpē, proti, no daudziem stāstiem rodas kāds veselums, kas nav tikai atsevišķo stāstu summa, bet jauna vērtība. Neviens nepiedzimst par tādu, kas spēj ieklausīties. To var tikai iemācīties. Un - mums tas ir jāmācās vairāk, par to šaubu nav!

‍- Kas vēl būtu tās vērtības, kas mums būtu jāmācās? Kā ir ar mīlestības vietu mūsos?
‍- Mēs jau daudz esam par to šodien runājuši, gan nesaukdami to tādā vārdā. Tā ir viesmīlīga pasaule. Tā ir viesmīlīga personība. Tāda, kurā svešiniekam ir atvēlēta cienījama vieta, kas nozīmē - tā ir vieta, kas izaicina šo personību vai pasauli un sabiedrību mainīties un augt. Tā telpas izbrīvēšana sevī kāda mīlēšanai. Viesmīlība ir tukšuma radīšana, taču ne tā tukšuma, kas biedē, bet kas rada prieku. Taču radīt telpu otram cilvēkam (vai pārliecībām, idejām, ticībai utt.) nav viegla lieta. Mūsdienu cilvēku tukša telpa biedē. Jo mūsos pašos tās nekad nav.
‍Mūsu dvēselēs bango konkurence, skaudība, varaskāre, tieksme pēc tūlītējiem rezultātiem, nepacietība, vilšanās, bet pāri visam bailes. Dziedināta personība un dziedināta pasaule ir tāda, kas atrodas kustībā no naidīguma pretī viesmīlībai - kā sacījis jau manis pieminētais Henrijs Nouvens. Un tās, manuprāt, ir arī katra cilvēka un katras kopienas ilgas - rast viesmīlīgu vietu, kurā varētu nomest visas savas bailes un piedzīvot veselu un viengabalainu dzīvi.

Mēs varam viens otram šādu vietu dāvāt!

‍Publicēts: www.tvnet.lv 20.04.2014.

« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2024 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »