DIENAS LOZUNGS
visi, kas tā dara!
5Moz 18:10, 12
Nāciet pie skaidra prāta, kā piederas, un negrēkojiet, jo daži starp jums ir pilnīgā
neziņā par Dievu, to saku jums par kaunu.
1Kor 15:34
Jl 3:9–17
Jk 2:1–13
Lk 16:10–17 (18)
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Arhibīskaps Jānis Vanags 18. novembrī aicina nosaukt vārdā Latvijas vērtības un saskaņā ar tām dzīvot
LELB arhibīskaps Jānis Vanags 18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā aicināja nosaukt vārdā Latvijas valsts un nācijas vērtības, kā būtiskākās uzsverot Latvijas Valsts un nācijas pamatos ir likto latvisko dzīves ziņu un kristīgās ticības vērtības, faktu, ka par Latvijas valsti daudzi atdeva dzīvības, un apzināšanos, ka latvieši neesam Latvijā vieni. Savukārt Kristus nākšana, Vārdam topot par miesu un mājojot starp mums, Latvijai ir ne mazāk svarīga par atmodu vai brīvības cīņām, dievkalpojumā sacīja arhibīskaps.
„No kā sākas mūsu zemes skaistums? No Radītāja domas, no Dieva sapņa par to, kāda būs šī zeme pasaules ziemeļaustrumos. Viss sākās no Radītāja vārda: „Lai top!“. Iesākumā vienmēr ir doma. Iesākumā vienmēr ir Vārds.“
Arhibīskaps klātesošajiem lika aizdomāties, kādēļ Ulmaņlaikus bieži vien daudzinām par „zelta laikmetu“- vai tad nevienu nespieda trūkums, vai nebija kredītu, bezdarba un bankrotu, vai visiem bija cienīgi darba apstākļi un medicīniskā aprūpe, vai visi baudīja cilvēktiesības un brīvības? „Mana paaudze nāk no cita, no okupācijas laika, kad pārsvarā visiem bija darbs, bija bezmaksas skola un medicīna, un visi varēja samaksāt par ēdienu un mājokli. Tad kādēļ šos laikus pieminam kā posta laikus?“, vaicāja arhibīskaps. „Vai ne tādēļ, ka tas bija laiks bez citas cerībais, kā komunisma rēgs, un mēs apzinājāmies, ka Latvija ir iznīcināta fiziski un tiek darīts viss, lai to apmelotu un izdzēstu arī atmiņā? Un vai tas viss neliecina, ka gars ir tas, kas piešķir vērtību maizei un brīvība piešķir vērtību darbam un pajumtei?“ Lietas ir tveramas salīdzinājumā un varbūt tieši okupācijas laika pieredze vairāk nekā Ulmaņlaiku ideālā pilnība liek mums tos pielīdzināt zelta laikmetam, svētku dievkalpojumā sacīja arhibīskaps Jānis Vanags.
„Apdoma par to, kas mēs bijām, var palīdzēt mums objektīvāk palūkoties uz to, kas esam un kas mums ir. Raugoties no turienes, no kurienes nākam, tas, ko esam sasnieguši, Latvijai iestājoties Eiropas savienībā un NATO, liekas pilnīgi neticams.“ Ne tikai mēs paši nevarējām to cerēt, bet tam neticēja pat labvēlīgākie draugi rietumos, sacīja arhibīskaps. „Mūsu sabiedrībā to vērtē dažādi. Kāds prātīgi atzīmē, ka, ja Dievs mūs nesargās, tad arī NATO neizglābs. Cits ne bez pamata teiks, ka Eiropas Savienības vārdā ne tikai būvē ceļus, bet arī noārda mūsu vērtības. Vēl kāds sacīs, ka ieviest eiro nozīmē atdot Latvijas suverenitāti. Par to var diskutēt un katrai no šīm tēzēm pat savējo vidū ir atbalstītāji un pretinieki. Tomēr tajā visā nenoliedzami ir viena labā ziņa: mēs protam spraust lielus mērķus, un mēs, Latvijas valsts un tās tauta, arī spējam tos īstenot.“
„Mēs esam spējuši paveikt neticamo. Ko tālāk? Eiropā esam, NATO arī; Mātsrihtas kritērijus esam izpildījuši, budžetu esam konsolidējuši, eiro ieviesuši. Ko nu? Vai ir vēl kas atlicis darāms? Gribētos cerēt, ka tagad, kad visi šie lielie plāni ir piepildīti, nav vairs atlicis neviens, kas būtu jāizsaka šādiem vārdiem. Jo viss taču sākas no vārda, no domas. Gribētos cerēt, ka nākošos plānus mēs izteiksim citos vārdos. Piemēram, sasniegt, lai vecākā gadagājuma cilvēku jūtas droši par mūža nogali un lai pirmspensijas vecumā svešzemju bankas speciālists viņiem nesaka: aizmirstiet par pensiju, par ko visu mūžu esat nodokļus maksājuši, bet gādājiet vairāk bērnu, lai tie jūs vecumā uztur. Vai, piemēram, panākt, lai jaunieši savas nākotnes cerības saista ar Latviju, ar tās mūsdienīgo, nacionālo izglītības sistēmu, ar tās zinātnes potenciālu un uzņēmējdarbības iespējām. Vai arī, panākt, lai ļaudis neplūstu uz pilsētu, bieži vien svešā valstī“, sacīja arhibīskaps.
„Pavisam noteikti šie nav profesionāli formulējumi un droši vien šie mērķi ir bijuši prātā arī līdz šim, bet ir svarīgi, lai mūsu valsts jaunajos plānos kā mērķis tiktu vārdā saukta nevis Mātsrihta, bet Latvija, nevis kritēriji un procenti, bet tauta, un nevis ne valūtas nosaukums, bet cilvēki“, uzsvēra arhibīskaps. „Tūlīt aiz svētā sakramenta, vissvētākais priekšmets, ko Dievs ir licis mūsu priekšā, ir līdzcilvēks, tuvākais. Ir svarīgi to pateikt mūsu vīzijā, uzrakstīt mūsu plānos, jo doma un vārds ir visa sākumā. Mēs jau esam pierādījuši, ka protam spraust lielus mērķus un tos arī īstenot – kādēļ lai mums neizdotos arī tagad?“
„Himna, ko tauta svētkos dzied Dievam par Latvijas valsti, ir „Dievs, svētī Latviju“, bet būtu labi, ja himna, ko Latvijas valsts ikdienā dzied savai tautai, būtu „Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev“. Jā, mums ļoti vajag savu valsti, tikai šai atziņai bieži vēl jānokāpj no prāta sirdī. Lai mēs jūtam savu valsti. Lūk mērķis, ko patiesi ir vēts spraust un piepildīt. Sevišķi, ja palūkojamies, kur esam un salīdzinām ar to, kur sākām“, aicināja arhibīskaps.
„Latvijas nākotni līdzībā iztēloties kā leduskalnu okeānā, kas paceļas virs ūdeņiem kā balta, mirdzoša virsotne, tik skaista, ka tūristi lielos kuģos brauc to apskatīt. Kā daždien mūsu sirmo Rīgu. Taču baltā, skaistā virsotne var pacelties un mirdzēt pateicoties 7/10 apjoma, kas ir zem ūdens virsmas un notur virsotni pāri melnajām dzīlēm. Latvijas valsts esam mēs un katrā no mums ir melnas, tumšas dzīles. Kā teica kāds mans amata brālis mācītājs: „Nav neviena grēka, ko es zināmos apstākļos nespētu izdarīt.“ Apustulis Pāvils arī saka: „Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.“ Un viņam ir taisnība. Mēs esam grēkojuši. Bet grēks izpostīja Ēdeni un posta Latviju. Kā gan lai mēs noturamies virs ūdens kā balta virsotne?“, vaicāja arhibīskaps. „Kas ļauj mums nenogrimt mūsu tumšajās dzīlēs?“
„Tās 7/10 ir vērtības, kas mums ir dārgas. Mūsu impulsi un vēlmes, kas sākas tumšajās dzīlēs, nonākot līdz izpausmei būs balti un celsmīgi tikai, ejot un attīroties cauri vērtību slāņiem. Tas ir tik saprotami, ka pat katrs uzņēmums, kas sevi ciena, cenšas formulēt savas vērtības. Kādas ir mūsu valsts, mūsu nācijas vērtības, kas mums ir dārgas?“, dievkalpojumā klātesošajiem vaicāja arhibīskaps.
Apustulis Pāvils māca: „Domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams, kas saistīts ar tikumu un ir slavējams.“ „Vai kāds var pateikt, kas tieši mūsu valstī ir patiess, godājams, taisns, šķīsts, kas ir tikumisks un slavējams?“ sacīja arhibīskaps. „Nāciju dara kopīgas vērtības. Vai mums tādas ir? Tāpat jau nav viegli sevi pakārtot vispārības vērtībām, bet ja tās nav pat īsti zināmas, ko tad? Pat Dievs pasaules radīšanu sāka no vārda. Vai mums nevajadzētu nosaukt vārdā savas vienojošās vērtības?“
„Tam ir tiešs sakars ar patriotismu, ko cenšamies audzināt bērnos. Ko mūsu bērni varētu sacīt par mūsu pamatvērtībām? Vai tās ir kaut kur rakstītas? Kur būtu loģiskākā vieta, kur tās ierakstīt – visiem zināmas, visiem pieejamas, kur tajās var palūkoties kā spogulī un pavaicāt, vai tas, ko es nupat taisos darīt, saskan ar manas valsts vērtībām? Diskutējot par Satversmes preambulu pat savējo starpā ir dažādas domas. Vajag tādu? Varbūt nevajag? Īstenībā tas nav pārāk sarežģīti. Vajag tikai izdomāt, vai ir kaut kāds latviskums vai „latvijiskums“, kas mūsu valsti dara savdabīgu, atšķirīgu Eiropas kontekstā un vai gribam to nākotnē saglabāt. Ja tomēr ir kaut kas latvisks vai īpati „latvijisks“, ko mēs gribētu saglabāt, tad šīs vērtības labāk vajag uzrakstīt un nosaukt vārdā, jo sen vairs nav tas laiks, kad tās visiem ir pašas par sevi saprotamas“, sacīja arhibīskaps.
Ko tajās rakstīt, varētu būt pati nozīmīgākā diskusija mūsu sabiedrībā, atzina arhibīskaps. „Taču dažas lietas par to var pateikt tūlīt: pirmkārt, tajā būtu jāraksta ne tas, kas ir politkorekti, bet tas, kas ir patiesība. Piemēram, tā ir patiesība, ka Latvijas Valsts un nācijas pamatos ir likta latviskā dzīves ziņa un kristīgās ticības vērtības. Tā vienkārši ir patiesība, bez kuras nav 18. novembra republikas, jo tai bija ne tikai juridiskā, bet arī garīgā un kultūras dimensija.“
„Otrkārt, ir jāņem vērā, kaut prātā pieminot, ka par Latvijas valsti daudzi atdeva dzīvības“, sacīja arhibīskaps. „Tās nedrīkst vienkārši izmest pār bortu. Vai tas, ko gribam redzēt savu vērtību apliecinājumā, ir tas, par ko mūsu tēvi un vectēvi atdeva dzīvību? To vajag pieminēt sevišķi tādēļ, ka mums, ja vispār ceram uz kādu nākotni, ir tūlīt pat jābeidz ņirgāties par savu valsti! Ja ne pašu inteliģences dēļ, tad kaut vai pieminot par Latviju kritušos, necelsies roka internetā uzklabināt dzimtajā latviešu valodā: „Muļķu zeme Latvānija“. Varbūt tad katras nozares pārstāvim, cīnoties par tās interesēm, neliksies piedienīgi daudzināt un kultivēt, ka „atliek tikai braukt prom“. Par Latviju ir izliets daudz asiņu un Brāļu kapi un daudzās kritušo piemiņas plāksnes dievnamos ir spogulis, kurā ielūkoties – vai lēmums, ko grasos pieņemt, vai solis, ko taisos spert, ir radniecīgs tam, ko darīja tēvi, kad nolika galvu par Latviju. Jo tā ir mana cīņa par savu valsti.“
„Trešais, ko nedrīkstētu aizmirst – mēs, latvieši neesam Latvijā vieni. Latvijā ir daudz gudru, strādīgu, inteliģentu krievu, baltkrievu, armēņu, baškīru un citu tautu piederīgo ar kuriem kopā var un arī vajadzēs raudzīties, kāda balta virsotne mēs varam būt. Ja arī pēc 20 neatkarības gadiem ir jūtams kāds saspīlējums, tad saprātīgiem cilvēkiem konflikts ir iespēja attīstīties un šķīstīties, nevis tajā kavēties. Nākotnes pamatos jāmeklē vērtības, ap kurām mēs varētu pulcēties kopā. Tas var šķist utopiski, taču mēs esam valsts, kas, ja reiz mērķi ir saukusi vārdā, to spēj arī piepildīt“, sacīja arhibīskaps.
Ja pirmā problēma ar apustuļa padomu bija – saprast, kas tad Latvijas Republikā ir patiess, taisnīgs, godājams un tikumisks, tad otra problēma ir piedabūt sevi par to domāt. „Pat ja mūsu vērtības būtu skaidri aprakstītas visstiprākajos dokumentos – kā lai pakļaujam tām savas domas, savu gribu, savu sirdi? Kā jūgsi tā brauksi, un, ko domāsi, to arī darīsi. Latviju tāpat kā Ēdeni ir postījis tas, ka cilvēku domas un vēlmes ir bijušas pavisam kur citur. Tādēļ grēks ir ne mazāk valstiska problēma kā banku krīze. Faktiski otrā pat izriet no pirmās“, atzina arhibīskaps.
„Kur ir risinājums? Un atkal – iesākumā bija Vārds. Dievs radīja pasauli ar vārdu. Un, kad Dievs redzēja, kā grēks posta pasauli un arī viņa visskaistāko zemi, tas pats radošais Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Kristus nāca pasaulē, lai atrisinātu grēka problēmu. Viņš vienīgais to spēja. Viņš ne tikai mācīja par to, kas ir tikumisks un taisns, viņš arī nodzīvoja nevainojami bezgrēcīgu dzīvi, un ar savu nepelnīto nāvi izpirka mūsu grēkus pie krusta. Tiem, kas ticībā nāk pie viņa, Kristus dāvā piedošanu un dod iespēju un vēlēšanos sākt no jauna“, sacīja arhibīskaps.
„Ne kāda kristīgā ideja vai princips, bet dzīve ar viņu, sastapšanās ar viņu ikdienā, un galu galā – milestība uz viņu ir tā, kas dod gan svētīgas bēdas par grēkiem, gan arī vēlēšanos un spēku labot savu dzīvi. Un tas savelk kopā visu līdz šim runāto. Tādēļ Kristus nākšana, Vārdam topot par miesu un mājojot starp mums, Latvijai ir ne mazāk svarīga par atmodu vai brīvības cīņām“, sacīja arhibīskaps.
„Viņā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku gaisma, rakstīts evaņģēlijā. Reizēm vajag lielu mīlestību, lai redzētu skaistumu 95 gadus vecā sejā, kura glabā ne tikai laimes brīžu, bet arī sūru pārbaudījumu pēdas“, sacīja arhibīskaps. „Lai Kristus gaismā mēs tomēr redzam, ka Latvija ir Dieva visskaistākā zeme, lai novērtējam tās iespējas un spraužam Dieva iedvesmotus mērķus, kas mēs varam nākotnē būt. Lai Kristus gaismā redzam savus tuvākos Dieva acīs svētus kā sakraments un kopā ar Viņu šos mērķus piepildām. Mazliet lokalizējot Kristus vārdus – viņš teica: „Es esmu Latvijas gaisma. Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.“ Rādi, Kungs, mums Tavu ceļu un liec mums gribēt pa to iet!“
Pilns arhibīskapa uzrunas teksts lasāms ŠEIT.
  |
