DIENAS LOZUNGS
paļaujas uz Dievu!
Jes 50:10
Tumsa pāriet un patiesā gaisma jau spīd.
1Jņ 2:8
Jl 2:21–27
Jk1:1–15
Lk 15:1–2, 11–32
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Arhibīskaps Jānis Vanags: Ko iesākt ar jauno Bībeles tulkojumu?
Lasīšana:
Vispirms vajadzētu Bībeli vienkārši izlasīt. Kāds varbūt pasmaidīs par „vienkārši“, jo daudzi ir mēģinājuši un pametuši. Varu iedrošināt, ka tagad būs vieglāk. Jaunā tulkojuma valoda ir lakoniska, tieša, izteiksmīga. Vairs nav jālaužas pa Veco Derību pāri daudzvārdības celmiem, valoda pati nes uz priekšu. Man nešķiet, ka tā ir zaudējusi svinīgumu, tas tikai kļuvis citāds. Vecā Derība dažviet pat ieguvusi episku noskaņu, jo poētiskās daļas ir atdzejotas nevis vienkārši pārtulkotas. Nav jāraizējas, ka jaunajā tulkojumā kaut kas ir izmainīts (lasi – „sagrozīts“). Tulkotāju kolektīvā darbojās līdzi Latvijas labākie seno valodu speciālisti, neļaujot teologiem aizrauties ar interpretācijām, bet uzstājot, ka jātulko tieši tā, kā oriģinālā rakstīts. Ar jauno tulkojumu nav atcelti iepriekšējie. No vecajiem es ieteiktu 20.gs sākuma izdevumus, kas ir precīzāki nekā 1965. gada versija un arī senatnīgais svinīgums saglabājies krāšņāks.
Bībeles lasīšanā galvenais ir regularitāte. Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk nekā divas stundas svētdienā. Pagūglējot „Bībeles lasīšanas plāns“, var atrast ieteikumus, kādas nodaļas kuru dienu lasīt, lai visu Bībeli izlasītu, piemēram, gada laikā.
Studēšana:
Bībele nav „Tūkstoš derīgu padomu“ grāmata, nedz arī Dieva lietošanas pamācība. Nevar vienkārši durt ar pirkstu lappusē un teikt: „Ahā, lūk, ko māca Svētie Raksti! Lūk, kam kristieši tic!“ Lai saprastu, ko Bībele māca, ir jāizpēta, kas par interesējošo tēmu teikts Bībelē kopumā. Turklāt ikviens sens dokuments jālasa trīs lasījumos:
Pirmajā jāmēģina saprast, kas ir rakstīts. Senu tekstu pareizi saprotam tad, ja vārdus un terminus tulkojam tādā pašā nozīmē, kādā tos lietoja dokumenta sarakstīšanas laikā. Ideāli būtu lasīt oriģinālvalodā.
Otrajā lasījumā jācenšas saprast, ko tas nozīmē, jeb izprast vēsti, ko autori ir gribējuši nest. Jāņem vērā, kam, kādos apstākļos un kādā nolūkā tas ir teikts.
Tikai trešajā lasījumā, var censties saprast, ko tas nozīmē man, jeb kā Bībeles vēsti attiecināt uz savu laiku un dzīves situāciju.
Nereti lasītājs kļūdās, mēģinot Bībeli saprast uzreiz trešajā lasījumā, neizdarot pirmos divus, un steidzas ar kritisku analīzi, pirms ir sapratis, kas tur rakstīts.
Ne visiem ir tik daudz zināšanu un ne katrs var veltīt mūžu Bībeles pētniecībai. Toties ir daudz bībeles komentāru, teoloģijas vārdnīcu un grāmatu, kur apkopoti iepriekšējo paaudžu pūliņu augļi. Ir analītiskie materiāli, kas ļauj pārbaudīt katra Bībelē lietotā vārda iespējamās nozīmes oriģinālvalodās. Gan pati Bībele, gan liels daudzums palīgmateriālu ir pieejami elektroniski. Latviešu lasītājiem var ieteikt OliveTree Bible Software, Inc. BibleReader vai Bible+ lietotnes. Šobrīd tur ir nopērkams gan 1965. gada, gan jaunais latviešu tulkojums. Var piepirkt klāt daudz palīglīdzekļu. Piemēram, ja gribas ko izpētīt tuvāk, atliek iezīmēt vārdu, un tas parādās ebreju vai grieķu valodā ar paskaidrojumiem. Vai arī tiek piedāvāta saite uz vārdnīcām un enciklopēdijām. Te gan nopietns aizrādījums: Ne katrs lasītājs spēs novērtēt komentāru kvalitāti, tādēļ jāpārbauda, no kādas tradīcijas tie nāk. Vispirms iesaku raudzīties pēc savas baznīcas atzītiem avotiem. Piemēram, luterāņiem standarta Bībeles izskaidrojums ir „Vienprātības grāmata“, kurā sakopoti galvenie Reformācijas dokumenti. Nopietnus komentārus ir izdevis Luterisma mantojuma fonds. Kam tā visa nav, vajag sameklēt kaut vai Lutera Mazo katehismu. Interesentiem, kas sevi nesaista ne ar vienu konfesiju, iesaku raudzīties pēc tradīcijas, kas ir pazīstama Latvijā un ir pastāvējusi vismaz dažus simtus gadu.
Bībeles studēšana prasa laiku. Ja nopietni gribi to iepazīt, mēģini iekārtot studiju rekolekcijas divu vai trīs dienu garumā. Atrodi vietu prom no mājām, kur dienišķās vajadzības neprasa daudz pūļu. Tas atbrīvo no ikdienas rūpēm un noskaņo uz mācīšanos. Izstrādā laika plānu, tas disciplinē. Iesācējam nevajag pārpūlēties, lai neizdegtu, bet ar zināmām iemaņām studijām var veltīt 10 vai 12 stundu dienā.
Vairumam vispirms vajadzētu vienkārši lasīt lielus gabalus no Bībeles. Var izvēlēties, piemēram, 1.Mozus vai Jeremijas grāmatu un izlasīt to no sākuma līdz beigām, pēc vajadzības lietojot komentārus un citus palīglīdzekļus. Pievērs uzmanību grāmatas struktūrai un plūdumam. Cita pieeja ir izvēlēties kādu mazāku grāmatu, piemēram, Pāvila vēstuli efeziešiem vai 1.Jāņa vēstuli un vienu mēnesi izlasīt to cauri katru dienu. Šis paņēmiens nostiprinās atmiņā grāmatas struktūru. Pieraksti domas un iespaidus. Atzīmē vietas, kuras šķiet grūtas, lai atgrieztos pie tām vēlāk. Daudzās garīgajās tradīcijās plaši lieto Dieva vārda akārtotu lasīšanu vai recitēšanu. 1.psalmā (jaunajā tulkojumā) teikts: „Svētīts, kas dudina Kunga bauslību dienu un nakti!“ Ar to patiešām ir domāta pastāvīga Bībeles tekstu atkārtošana pie sevis balsī. Atkārtošana pat bez saprašanas spēj iespaidot domāšanu un izmainīt uzvedību. Tomēr atkārtošanai jānotiek nevis bezdomīgi, bet sakopojot prātu uz lasītā saturu. Atkārtota koncentrēšanās ved pie atskārtas – eureka! Piepeši izgaismojas līdz šim nesaprotamais teksts vai notikums. Mēs tiekam it kā katapultēti jaunā izpratnes līmenī. Ar "grūtajām" Bībeles vietām bieži var tikt galā, vienkārši atgriežoties pie tām atkal un atkal. Rūpīgi sakopojot prātu, tas pielāgojas uzdevumam un iemācās kustēties noteiktā virzienā. Kad to dara regulāri, veidojas noderīgi domāšanas ieradumi.
Kad esam ko jaunu aptvēruši, to vajag daudz pārcilāt prātā. Tad šie atklājumi atradīs daudz kopsakaru ar mūsu dzīvi un līdz ar to arī plašāku pielietojumu. Jo plašāka ir cilvēka dzīves pieredze un lielākas vispārējās zināšanas, jo vairāk personīgu saskares punktu viņš atradīs ar Bībeles tekstu. Liela nozīme ir labām grāmatām, kas dzīvē lasītas. Iegūtās atziņas vajadzētu citiem nevis paziņot kā patiesību, bet pārrunāt labvēlīgā, nesacensīgā gaisotnē. Tad mūs bagātinās citu saprastais, bet mūsu secinājumi iegūs aprises un atradīs vietu mūsu līdzšinējo zināšanu sistēmā.
Mācīties spējīgs gars nav savienojams ar augstprātību. Lasi, necenšoties visu uzreiz ielikt savu uzskatu plauktiņos. Studējot mēs esam mācekļi, ne skolotāji. Gatavojies uzklausīt jaunas lietas jaunos veidos. Ja studējam grāmatu, mums jāapņemas saklausīt, ko autors saka, nevis to, ko gribam, lai viņš teiktu. Un vēl - Bībeles studijas ir garīga disciplīna. Mēs studējam, nevis lai vienkārši uzkrātu informāciju, bet lai tiktu izmainīti.
Meditācija:
Gan Rakstu studijas, gan Bībeles meditācija ir saistītas ar lasīšanu, taču tās veido atšķirīgas pieredzes. Studijās cilvēks uzzin, ko Bībeles teksts nozīmē vispār. Meditācijā viņš tiecas satvert, „ko tas nozīmē man“. Studijas ir analītiskas, meditācijai ir pielūgsmes raksturs. Studijas izskaidro vārdu, meditācija to izbauda un izgaršo. Studijas dod objektīvus ietvarus, kuros meditācija var sekmīgi darboties. Rakstot Bībeles grāmatas, autorus iedvesmoja Dieva Gars. Jēzus apsolīja, ka to pašu Garu Tēvs sūtīs, lai tas mājotu mūsos. Cilvēks to saņem kristības sakramentā. Tas ir Gars, kas ne tikai iedvesmoja Sv.Rakstu tekstu, bet inspirē arī mūsu lasīšanu: in-spirē, ie-dvesmo, iepūš dvašu, iedveš “nāsīs” dievišķā Runātāja dzīvo realitāti, lai rakstītais sāktu dzīvot.
Mārtiņš Luters teica, ka par teologu kļūst lūdzot, meditējot un agonizējoši piedzīvojot kārdinājumus (oratio, meditatio, tentatio). Mūsdienās par meditāciju sauc ļoti atšķirīgas lietas. Luters ar to saprata Bībeles apceri, ko viņa laikā pazina kā dievišķo lasīšanu jeb „lectio divina“. Viņš to salīdzina ar govi, kas atgremo barību:
“Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās. Tev jāmeditē ne tikai iekšēji savā sirdī, bet arī ārēji, atkārtojot vārdus skaļi un saberzējot rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, rūpīgi un uzmanīgi un apcerīgi tos lasot un pārlasot, lai aptvertu, ko tie nozīmē.”
Četrsimt gadu pirms Lutera Šartras priors Gvigo II nosauc četrus klasiskos lectio divina soļus:
“Lasīšana ieliek riekstu mutē, meditācija to pārkož un sakošļā, lūgšana izvelk tā garšu un kontemplācija ir pats saldums, kas iepriecina un atsvaidzina.”
Kā to dara?
1. Lasīšana: Es lasu izvēlēto Bībeles tekstu ļoti lēni, varbūt pat balsī. Es vēroju, vai kaut kas īpaši nepiesaista manu uzmanību. Varbūt kāds teikums, frāze vai vārds iznirst no pārējā teksta un mani īpaši uzrunā. Es pie tā apstājos un nelasu tālāk.
2. Meditācija: Es mēģinu izgaršot šo vārdu vai teikumu, to atkārtojot domās vai balsī un vienlaicīgi ieklausoties savā sirdī. Kā tas tur atbalsojas, kādas domas un sajūtas izraisa? Uzmanīgi sekoju līdzi savas dvēseles kustībām, jo pieskāriens parasti ir tik viegls, lai tam varētu ilgi ļauties, nepārpūlot ķermeni. Ja tomēr Dievs sūta ļoti intensīvu pārdzīvojumu tā, ka plūst asaras, es to pieņemu un turpinu, kamēr vien Dievs šo žēlastību dod. Taču es nedzenos pēc tā ar paša gribu un necenšos ar varu panākt varenus, sarežģītus pārdzīvojumus.
3. Lūgšana: Es ļauju savai dvēselei atsaukties, es runāju ar Dievu par meditācijā saņemto. Es runāju par savām attiecībām ar viņu, es runāju par to, kas attiecas uz mani, nevis to, kas būtu jādzird kādam citam. Es runāju ar Dievu par visu, nepaturot „aizliegtās zonas“. Es ļauju savai gribai apņemties kaut ko labu. Es gribu būt devīgs, ja Dievs no manis kaut ko prasa.
4. Kontemplācija: Kad Dievs ir klāt un sāk atbildēt, vārdi var kļūt lieki un izsīkt. Tad es viekārši klusēju viņa klātbūtnē bez vārdiem, domām un vēlmēm, izbaudot Kunga tuvumu. Mans prāts un sirds ir pie Kunga. Mana uzmanība ir pievērsta viņam.
Kad esmu gatavs vai sāku kļūt izklaidīgs, es atgriežos pie lasīšanas un apstājos pie nākošā vārda, kas mani aizkustina vai uzrunā.
Meditācijas pieredzē parasti nebūs skaidri nodalītu pakāpienu un nav jācenšas pie šīs secības turēties. Meditācijas soļi drīzāk ir četri momenti, kas izkārtoti gar riņķa līniju un arī tieši savienoti mijiedarbīgā modelī gan cits ar citu, gan ar centru, kas ir Dieva gars, kas caur tekstu runā mūsu sirdīs. Pievērst uzmanību vienam no četriem momentiem nozīmē būt saskarē arī ar pārējiem. Bībeles apceri var sākt ar jebkuru “momentu” un virzīties pa apli pie nākošā, vai arī viegli pāriet no viena uz citu, kā Gars liek.
Uzsākot meditāciju, ir labi norimt un iztēloties, kā Dievs šajā pašā brīdī uz mani raugās ar neizmērojamu mīlestību un beznosacījumu labvēlību. Bez tā nebūs drosmes būt atklātam ar Dievu. Ir divi paņēmieni, kas var palīdzēt:
- Domās atdodu Kristum manas rokas, lai darītu viņa darbu, manas kājas, ar ko iet ceļu, kuru viņš grib, lai es ietu, manas acis redzēt viņu visos cilvēkos; manu mēli runāt viņa miera vārdus; manu sirdi mīlēt tā, kā mīl viņš, manu prātu viņu pazīt un viņam kalpot, manu visu sevi lietot tā, kā viņš vēlas.
- Apceru, ka tikai Dievs un es var šajā brīdī redzēt tieši to, ko redzu es, dzirdēt tieši to, ko dzirdu es, just tieši to pašu, ko jūtu es… Tātad Dievs ir manī un lūkojas ārā, nevis atrodas kaut kur tālu prom.
Pirms ķerties pie lasīšanas, ir labi izteikt Dievam savas vēlmes, ko es vēlos iegūt šajā meditācijā, piemēram: “atsaukties Dievam ar nedalītu sirdi” vai “dziļi sirdī iepazīt Kristu, lai spētu viņu pilnīgāk mīlēt un viņam tuvāk sekot.” Meditāciju ir ieteicams noslēgt ar desmit minūšu kolokviju, kurā ar Dievu var runāt gan par meditācijā piedzīvoto, gan par visu, kas uz sirds. To pabeidz ar “Mūsu Tēvs debesīs”. Vislabāk meditācijai ir atvēlēt stundu, bet ne mazāk par 20 minūtēm.
Meditēt var jebkurā pozā. Ērts krēsls būs droša izvēle. Var meditēt arī stāvus, uz ceļiem, guļus uz vaiga vai uz muguras, vai pat ejot. Vienīgais norādījums ir nemainīt lūgšanas pozu, kamēr Dievs kaut ko dod.
Meditācijā cilvēks var piedzīvot emocionālu saviļņojumu un tā iespaidā pieņemt radikālus lēmumus. Ja šie lēmumi ir smagi un prasa upurus, nevajag steigties tos piepildīt, bet iepriekš parunāt ar kādu garīgi pieredzējušu cilvēku. Katram, kas vēlas praktizēt Bībeles meditāciju, vajadzētu atrast vadītāju, ieteicams tādu, kas ir apguvis atbilstošu garīgo līdzgaitniecību. Vislabāk to ir uzsākt rekolekciju vidē, kādu piedāvā arī LELB rekolekciju centrs Mazirbē.
Labs ieteikums - lūdz tā, kā tu vari, nevis tā, kā tu nevari.
  |
