DIENAS LOZUNGS
un tu pārvērtīsies par citu vīru."
1Sam 10:6
Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Rm 8:16
Jes 1:21–31
1Tes 2:1–12
Lk 20:9–18
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Dieva valstība ir jūsos. Arhibīskapa uzruna 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā
Kad farizeji viņam vaicāja, kad nāks Dieva valstība, Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Dieva valstība nenāk ārēji nomanāma. Un arī neteiks “redzi šeit” vai “redzi tur tā ir”, jo raugi - Dieva valstība ir jūsos” (Lk. 17:20-21).
18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas diena - mēs svinam valsts svētkus. Tā mēs sakām: “Valsts svētki”. Bet kādēļ mēs svinam valsts svētkus? Vai valsts nav dabiska, pat neizbēgama realitāte? Katrs cilvēks piedzimst, dzīvo un nomirst kādā valstī. Vai valsts ir kaut kas svinams? Daudzi cilvēki valstis nesvin, bet pacieš vai pat cīnās pret tām.
Visu izmaina viens mazs vārdiņš “sava”. Valsts ir svinama, ja tā ir sava. Par savu valsti strēlnieki cīnījās brīvības cīņās. Savu valsti cēla un veidoja mūsu ievērojamie valstsvīri un tautsaimnieki. Savas valsts zaudējumu mēs cietām okupācijas gados un nēsājām sirdī cerību par tās atjaunošanu. Par savu valsti stāvējām Baltijas ceļā un barikādēs. Pat hokeja draugi ceļo pa pasauli just līdzi savas valsts vienībai. Neko no tā visa neviens nedarītu svešas valsts dēļ.
Kādēļ ir tik svarīgi, lai valsts būtu sava? Kādēļ cilvēki par šo mazo vārdu ir gatavi maksāt pat ar dzīvību? Ar prātu vien to neizskaidrot, taču runa pirmkārt ir nevis par naudu, par varu vai pat par tautību, bet par attiecībām starp cilvēkiem. Galvenais ir pārliecība, ka savā valstī dzīvot ir vislabāk. Tur taču viss ir savējo, ne svešinieku ziņā. Savējie taču būs par savējiem, vai ne? Būtiskais, ko cilvēki gaida no savas valsts, ir attieksmi pret sevi un attiecības starp cilvēkiem - tādas kā starp savējiem, ne svešiniekiem. Un šai ziņā cilvēku cerības saskan ar Dieva sapni.
Arī Dievam ir sapņi. Radot kādu lietu vai cilvēku, vai dodot kādai tautai valsti un robežas, viņam ir sapnis par mūsu dzīvi un par to, kādai jābūt sabiedrībai, kurā to nodzīvot. Viņam ir sapnis arī par Latviju. Kādai tai jābūt? Vienkārši sakot, tādai, kur cilvēks jūtas starp savējiem. Kas ir vajadzīgs, lai mēs šo Dieva sapni par savu valsti piepildītu? Es teiktu, vairāk par visu - kristīgas vērtības.
Jau izrunājot šos vārdus, es zinu, ka daudzi saviebsies. Frāze “kristīgas vērtības” ir bieži dzirdēta un bieži arī nevietā valkāta. Kas ir kristīgas vērtības? Ja kāds aptaujātu garāmgājējus uz ielas, caurmēra atbilde droši vien būtu: “Kaut kas sakarā ar ģimeni? Sakarā ar seksuālo orientāciju?” Laikam visbiežāk cilvēki būs dzirdējuši tieši to. Jā, šie ir svarīgi dzīves aspekti. Par tiem Bībelē vairākās vietās ir atrodami ļoti konkrēti izteikumi. Ir vietā atbilstošā reizē par to runāt. Bet vai kristīgās vērtības aprobežojas tikai ar to?
Kas patiesībā ir kristīgās vērtības, īpatnējā, bet pamācošā veidā noskaidroja divi valstsvīri. Tomass Džefersons, Amerikas trešais prezidents un galvenais Neatkarības deklarācijas autors, reiz esot no savas Bībeles izgriezis rakstu vietas, kas runā par brīnumiem, par visu pārdabisko, par Dievu, kas darbojas vēsturē un cilvēku dzīvē. Būdams deists, viņš vienkārši neticēja tādām lietām. Pēc šīs operācijas viņa Bībeli stiprāks vējš varēja nopūst no galda - tik viegla tā bija kļuvusi.
Otrs valstsvīrs, agrākais Austrālijas premjers, pašlaik ārlietu ministrs Kevins Rads stāsta, ka ir bijis liecinieks līdzīgam eksperimentam mūsdienās, kur kāds viņa draugs apņēmās izgriezt no Bībeles visus Dieva mudinājumus un pavēles par sociālo taisnīgumu. Viņš apsēdies un griezis, griezis un griezis, un rezultāts bija tieši tāds pats - Bībele, kuru prom var aizpūst vējš, visa vienos caurumos. Pa caurumiem šo bībeļu lappusēs var skaidri redzēt, kas tad īstenībā ir kristīgās vērtības:
Dzīvošana Dieva priekšā, kas ir dzīvs un darbīgs, kas ir klāt šeit un tagad. Visu, ko domājam, runājam un darām, mēs darām viņa acu priekšā. Viņam esam atbildīgi un viņam mums reiz būs jādod par visu norēķins. Un tas ir tāds Dievs, kas bez mitas caur Svēto Rakstu lappusēm ar praviešu un apustuļu mutēm sauc, aicina un pavēl rūpēties par atraitnēm un bāreņiem, un aizliedz nopļaut tīrumu stūrus, lai nabagam un svešiniekam būtu, kur vārpas salasīt. “Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, - bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.”
Par to Dievs ir ne tikai daudz runājis “caur praviešiem uz tēviem”, bet arī nācis un pats dzīvojis un rīkojies saskaņā ar saviem vārdiem. Ko nozīmē kristīgās vērtības, vislabāk var ieraudzīt Jēzus Kristus personā un dzīvē.
Mēs lasījām Lūkas evaņģēlijā par Jēzus sarunu ar farizejiem. Tā notika laikā, kad tauta ilgodamās gaidīja ierodamies Mesiju, kas tai atjaunotu savu valsti. Ļaudīm bija dažādi priekšstati, kā viņam jāierodas - varbūt jānolaižas kā eņģelim no debesīm, varbūt jāierodas kā ķēniņam ar karaspēku pie Jeruzalemes vārtiem, jāpadzen svešie okupanti un kaklakungi un jānodibina labklājības valstība, kur valdītu Dieva taisnība. “Kad tam jānotiek?”, ļaudis Jēzum vaicā, un no jautājuma var saprast, ka viņu uztverē tam jānotiek kaut kad nākotnē.
Vai tas neizklausās līdzīgi mūsu šodienai? Arī mēs, sevišķi tuvojoties vēlēšanām, vienmēr par jaunu ceram, ka šoreiz mēs izdarīsim gudrāk un labāk un ka beidzot mums būs sava valsts. Ne reizi vien esam pat gaidījuši tādu kā mesiju ar stingro roku un godīgo sirdi, kas uzcels kopīgas labklājības un taisnīguma valstību, kurā dzīvosim kā savējie starp savējiem. Un ar tādu pat regularitāti tos, ko esam sveikuši ar mesiāniskām gaidām, pēc dažiem gadiem pavadām prom ar rūgtumu. Kādēļ ar mums tā notiek? Vai mēs kaut ko darām nepareizi? Vai esam kaut ko nepareizi sapratuši?
Lasot Jauno Derību, pārsteidz tas, ka Jēzus diezgan ilgi aizliedz saviem mācekļiem par viņu runāt kā par Mesiju. Ne tādēļ, ka viņš tas nebūtu, bet tādēļ, ka Jēzus apgriež ar kājām gaisā ļaužu priekšstatus par to, kādam jābūt Mesijam un kā jātop celtai valstībai. Vai varbūt drīzāk jāsaka - to, kas bija ar kājām gaisā, viņš apgriež pareizi, ar galvu uz augšu?
Debesu valstībai nebija jānolaižas no augšienes vai no ārienes, un Mesijam nebija jāierodas armijas priekšgalā. Valstībai, kur Dieva taisnīgums valda un kur savējie dzīvo starp savējiem, bija jāizaug uz vietas no tā, kas tur bija: no Galilejas ciematu mazajiem un trūcīgajiem cilvēkiem, no grēciniekiem, atstumtajiem un pazudušajiem. Tas bija materiāls, no kā turpat uz vietas jāsāk augt gaidāmajai valstībai, Dieva valstībai. Bija tur arī kādi citi - pa kādam korumpētam ieņēmumu dienesta ierēdnim, pa kādam krietnam un godīgam valdības vīram, pa kādam okupantu virsniekam. Ar vārdu sakot, sabiedrība šķērsgriezumā, visdažādākie ļaudis. Viņu vidū - Jēzus ar saviem mācekļiem. “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni zem debess taisīja savas ligzdas" (Lk.13:19).
Jēzus ļoti labi apzinājās savu izcilo lomu un stāvokli. Viņš zināja, ka viņš ir tas sinepju grauds, no kā viss sāk dīgt un augt un izaug par lielu koku, kā zaros putni atrod sev mājas. Bet viņš brīdināja, lai mācekļi nesauc viņu par Kristu, kamēr cilvēku apziņa nav mainījusies. Tie Dievu izprata kā labvēlīgu diktatoru, kas reiz nāks un visiem dos un sados pēc nopelniem. Ja mācekļi Jēzu būtu saukuši par Mesiju, cilvēki būtu gaidījuši, ka viņš ierodas ar karaspēku un uzsāk kauju, kurā uzvar pretiniekus un ar zobenu ievieš Dieva likumus. Jēzus Dievu redz pavisam citādi - kā mīlošu tēvu, kas ik dienas stāv ceļa galā un gaida atgriežamies savu pazudušo dēlu, lai varētu viņu apskaut un viņam piedot, viņu nomazgāt no visiem pagātnes grēku dubļiem, ievest viņu savā ģimenē un sēdināt pie galda kā savējo starp savējiem. Tādēļ arī Mesiju Jēzus redz pilnīgi citādu nekā ļaudis to gaida. Kāds valdnieks reiz pirms kaujas esot uzrunājis karaspēku: “Šajā cīņā daudzi no jums atdos dzīvību, un tas ir upuris, ko es esmu gatavs nest”. Kristus nav tāds valdnieks. Tā vietā, lai savā labā upurētu kādu citu, viņš upurē sevi pie krusta citu dēļ, lai ar savu dzīvību izpirktu no grēku parāda un soda tos, no kuriem veidojas un aug Dieva valstība. Lai varētu šos dažādos cilvēkus, kas ne tikai ir grēkojuši, bet pat grēkojuši cits pret citu, vainīgi cits cita priekšā un pat dusmīgi cits uz citu, sapulcināt pie viena galda, vienā ģimenē, padarīt šos atšķirīgos un nereti pretrunīgos ļaudis par savējiem.
Ar to Kristus iedibina pavisam citādu politisko kultūru. Jā, viņš ir līderis, viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes, bet viņš izvēlas to izpaust, kalpojot, ciešot un mirstot savas tautas labad. Jēzus to nostāda ļoti radikāli: “Kas savu dzīvību grib paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to atdod Kristus un evaņģēlija dēļ, tas to iemantos”. Citiem vārdiem, ja negribam dot savu dzīvi citiem, bet dzīvot tikai sev, mēs Dieva valstībai jau esam miruši. Bet kad esam gatavi dot savu dzīvi citiem, tad patiesi dzīvojam. Šādi Jēzus iedibina pavisam citādu vērtību sistēmu. Kad sakām “kristīgās vērtības”, tad runājam tieši par to.
Varētu domāt, ka, runājot par kristīgām vērtībām, ir pilnīgi droši runāt par ģimeni. Ka runājot par ģimeni nevar pateikt neko aplami. Mīlēt ģimeni un gādāt par bērniem taču simtprocentīgi atbilst kristīgajām vērtībām, vai ne? Tomēr nav tik vienkārši. Marka evaņģēlija 3. nodaļā lasām par kādu notikumu, kur pie Jēzus nāk un saka: “Nāc, tava ģimene, tava māte, brāļi un māsas ārā Tevi meklē.” Bet viņš atbild - kas ir mana ģimene? Un viņš uzlūkoja tos, kas visapkārt, sacīdams: “Lūk, mana māte un mani brāļi. Jo katrs, kas dara Debesu Tēva prātu, ir mans brālis, mana māsa un māte.” Kristus vērtību sistēmā ģimene ir kas vairāk nekā asinsradinieku pulciņš. Jēzum ģimene ir varbūt ne visa cilvēce, bet Debesu Tēva bērni, kas mīl cits citu. Kristīgo vērtību ietvaros tu savu dabīgo, asinsradniecīgo ģimeni nevari stādīt augstāk par visu pārējo “savējo saimi”. Ceļot Dieva valstību, Jēzus to redz kā plašu ģimeni, kur cilvēki cits pret citu izturas kā pret savējiem. Ja kāds, piemēram, tā mīl savus bērnus, ka pārskaita viņu kontos to, kas nolaupīts citiem, viņš rīkojas nevis saskaņā ar kristīgām ģimenes vērtībām, bet taisni pret tām.
Viena no būtiskajām ģimenes iezīmēm ir, ka tā pulcējas ap galdu. Savu sekotāju vidū Jēzus iedibināja agapes mielastu, kur visi sapulcējas pie viena galda. Katrs atnesa pēc savas rocības. Turīgākie atnesa daudz, trūcīgie atnesa mazāk, bet galvenais, uz ko bija jāraugās, lai visi aiziet paēduši. Arī šeit Jēzus ir visai radikāls. Tā laika (un ne tikai) uztverē bagātie bija tie, kurus Dievs ir svētījis, bet nabadzība bija zīme Dieva neapmierinātībai. Taču Jēzus pats izvēlas būt tāds, kam nav galvu kur nolikt, un saka: “Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Debesu Valstība.” Viņš saka: “Vai jums, bagātajiem, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit!” Tas nenozīmē, ka ir labi būt nabadzībā un postā. Tas nenozīmē arī to, ka Dievs bagātos cilvēkus mīl mazāk nekā nabagus un viņus neaicina. Dievs mīl visus cilvēkus. Dievs aicina katru. Jēzus arī nedusmojas uz bagātajiem, taču ir par viņiem norūpējies - tādēļ, ka viņiem ir tik grūti dalīties ar citiem. Šodienas pasaulē var novērot to pašu, ko Jēzus pamanīja templī pie ziedojumu šķirsta - trūcīgie cilvēki ir dāsnāki un labdarībai ziedo krietni lielāku daļu savas mantas nekā bagātie. Tādēļ Jēzus ir norūpējies par viņiem, ka viņiem būs ārkārtīgi grūti dzīvot Dieva valstībā, kur visi dalīsies ar visu. “Cik grūti bagātam ir ieiet Dieva valstībā,” saka Jēzus. “Kā kamielim, kas mēģina izlīst caur adatas aci”. Jo dalīšanās ir viena no pirmajām kristīgajām vērtībām.
Vēl var pieminēt, ka Jēzus uztvere par Dieva valstību atšķīrās no ļaužu priekšstatiem arī laika ziņā. Viņi vaicāja, kad tā nāks. Viņiem tas bija notikums nākotnē. Jēzus saka - valstība ir jūsu vidū. Varbūt maza kā sinepju sēkliņa, bet tai jāaug, šeit un tagad.
Mēs šodien svinam savas Latvijas 92. gadadienu. Gandrīz 20 gadu pagājuši kopš neatkarības atgūšanas. Cik liels mūsu vidū ir paaudzies Dieva valstības stādiņš? Kā tas jūtas mūsu starpā? Kā jūtamies paši? Vai jūtamies Latvijā kā savā valstī, kur attiecības ir kā ar savējiem, ne svešiniekiem? Atmodas laikā tas tā bija ļoti spilgti. Kā ir tagad? Ir dažādi.
Apmeklējot latviešus Īrijā, es satiku daļu tādu, kas pilnīgi noteikti zināja, ka atgriezīsies dzimtenē. Taču bija vismaz tikpat liela daļa to, kas bija skaidrībā, ka nekad vairs neatgriezīsies. Kad vaicāju kādēļ, atbilde bija viena un tā pati, un tā nebija par naudu. “Pret mums tur neizturējās kā pret savējiem. Šeit mēs daudz vairāk jūtamies kā savā valstī,” viņi teica. Viena no uztraucošajām Latvijas realitātēm ir cilvēku daudzums un gatavība braukt prom. Pat uz neatgriešanos. Un arī starp tiem, kas paliek, ir daudz pesimisma, žults un vilšanās. Reizēm šķiet, ka vienīgais patriotisms, uz ko vēl esam spējīgi, ir neieredzēt cittautiešus.
Protams, tas ir tikai viens aspekts. Latvijā ir arī daudz kā izcila, daudz tāda, ar ko varam lepoties, daudz tiešām lielisku, nesavtīgu cilvēku un arī īsta patriotisma izpausmju. Un tomēr rezignācijas un dusmu fons ir tik spēcīgs, ka to nedrīkst neievērot. Sevišķi tādēļ, ka Dieva valstība, pēc kuras principiem Kristus mūs aicina dzīvot jau tagad, pēc definīcijas ir Dieva bērni, kas mīl cits citu. Tādēļ tas, kas ienīst, izslēdz sevi no savējo saimes, un saime irst.
Kā mēs esam pie tā nonākuši? Kādām vērtībām esam sekojuši? Vai brīvo Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrību ideoloģijas, kur cilvēka vērtību nosaka nevis viņa līdzība Dievam, bet spēja ražot un patērēt, uzkrāt un izdot, un kur svarīgākā cilvēka kvalitāte ir konkurētspēja? Kas no tā var iznākt?
Par to man reiz bija jādomā, kad pārtikas veikalā nopirku olas. Protams, izvēlējos lētākās. Pārnesis mājās, atradu uz iepakojuma uzrakstu, kas droši vien izskaidroja zemo cenu: sprostos dētas olas. Tas uzreiz atsauca atmiņā televīzijā redzētus sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek būros, no kuriem tie vairs neiziet, kamēr no tiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas - nezinu - varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem. Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis arī par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus un izvest tos saulītē. Mēs to visu esam viņām atņēmuši. Pat vārdu neesam atstājuši. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380.
Kāpēc mēs tā darām? Es pieņemu, ka lielākajai daļai no mums šie fakti no vistu dzīves ir zināmi, bet mēs izvēlamies par to nedomāt. Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus, bet tādēļ, ka mums vajag, lai tie būtu lēti. Daudziem mūsu līdzcilvēkiem nemaz nav iespējas attiekties citādi un nodoties ētiska rakstura pārdomām par tēmu tādēļ, ka viņi paši tiek turēti līdzīgi mājputniem sprostā. Salīgti par minimālo algu un arī tā reizēm jāgaida mēnešiem ilgi. To, kas aploksnē, saņem, kā kuro reizi - dažreiz maz, citreiz vispār nemaz. Un tad, kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, slimības pabalsti un pensijas ir kā jau no minimālā. Kādēļ? Tādēļ, ka viņu darba devējiem vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Tādēļ viņiem tiek atņemts Dieva sapnis par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu viņiem bieži neatstāj. Vienkārši mazturīgais. Arī darba devēji droši vien to nedara ar apzināti ļaunu nolūku. Arī viņi jūtas, ka viņus tur sprostā kāds tur augšā - nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori un nez kas vēl. Brīvlaišana sākas no augšas. Tas, kurš pats nav izlaists no sprosta, nespēj atbrīvot to, kas zemāk par viņu. Un tā mēs cits citu… Gribēdami paši būt kungi savā zemē, bet aizmirstot ņemt priekšzīmi no patiesā Kunga, kurš nāca atbrīvot un kalpot, nevis iesprostot un kalpināt. No Kristus.
Mums tiešām ir vajadzīgas kristīgas vērtības - tādas no veselas Bībeles, nevis no izgraizītas un tukšas. Tādas vērtības, kas cilvēkus pulcina pie galda kā Debesu Tēva bērnus, kas cits citu mīl, kam rūp citu liktenis, kur iejūtas otra stāvoklī, cits citu aizstāv un atbalsta, kur cits ar citu dalās.
Nesen bijām liecinieki garam un sarežģītam ceļam līdz koalīcijas izveidošanai un koalīcijas līgumam. Ar to varam savus vadītājus apsveikt. Tas pieder pie politiskā procesa. Taču koalīcijas līgums ir vienkārši vienošanās par to, kā politiskie spēki sadala atbildību, ietekmi un līdzekļus. Mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk, kaut kas daudz svarīgāks. Ir vajadzīga derība. Derība iet daudz dziļāk par līgumiem. Derība vienojas par attiecībām. Šobrīd mūsu valstij būtu vajadzīga jauna derība starp cilvēkiem par tādām attiecībām, kur cilvēki, brīvi no savām aizdomām un bailēm, cits citam neatņem Dieva sapni par viņu dzīvi. Par attiecībām, kas ļautu Latviju piedzīvot kā savu valsti, par ko cīnīties, ko celt un ko svinēt.
Labā ziņa ir tā, ka mums ir viss, lai to izveidotu. Mums ir brīnišķīga zeme un jūra, un laipna, mīlīga daba. Mums ir lieliski, talantīgi, izglītoti un spējīgi cilvēki. Mums ir ārēja drošība mūsu robežām. Mums ir Kristus evaņģēlijs. Kristus pats jau gadu simtus ir mūsu vidū. Mums ir pat brīva valsts, privilēģija, kuras nav tik daudzām tautām. Tik vien tā darba, kā padarīt to par savu - visiem. Patiešām visiem.
Kad nāks Dieva valstība? Kur tā ir? Tā jau ir šeit. Tā ir jūsos. Vai arī tās nav jūsos. Tas, kas jāuzvar, tas, kas jāizmaina, ir ne tikdaudz banku kontos, bet mūsos. Mūsu galvās, mūsu sirdīs. Es ļoti labi apzinos, ka tas nav tik vienkārši, kā reizēm arī no baznīcas puses ir izskanējis: dosim cilvēkiem izlasīt baušļus un viņi rīkosies tikumiski. Tik vienkārši tas nedarbojas. Arī baznīcā ne. Bet būsim atklāti - tieši tas pats ir sakāms par ētikas mācību. No tā, ka cilvēkiem kaut ko pastāsta par ētiku, viņi vēl nekļūst par tikumiskām personībām. Cilvēks pats nespēj izraisīt sevī iekšējās izmaiņas, kas ved pie jaunām attiecībām. Taču gadu simtu un cilvēku tūkstošu pieredze liecina, ka to spēj personīgais, dzīvais Kristus. Sirdī izjusti viņu iepazīt, lai varētu viņu pilnīgāk iemīlēt un tuvāk sekot. Lai vēlētos dzīvot kā viņš, līdzināties viņam.
Es zinu, ko man sacīs. Baznīca ir šķirta no valsts. Lai mācās fakultatīvi. Lai mācās ģimenēs. Atzīsim, ka tas nav īsti godīgi, jo piecdesmit gadu tika darīts viss, lai atņemtu ģimenēm zināšanas un prasmes to darīt. Nav arī vajadzības strīdēties. Ja kādam ir padomā kas cits, kas spētu tā mainīt un apskaidrot mūsu dvēseles, lai netur sveci zem pūra. Jo laiks ir skaudrs un vajadzība liela. Taču šobrīd ieklausīsimies, ko saka Kristus: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Lai Dievs dod, ka dzirdam un atdarām, un ka 18. novembri reiz visi varam svinēt kā savas valsts svētkus ap Viņa galdu, kā savējie starp savējiem.
  |
