Aivars 
|
Iesūtīts:
2010.08.22 22:50:34
Jaunais katoļu arhibīskaps apgalvojot : Ja arī katoļi un luterāņi apvienosies, tad abas puses saglabās savu identitāti, jo nevienu neinkorporēs ar varu vai pret viņu gribu, svētdien pārraidītā intervijā LTV raidījumam "de facto" atzīst jaunais katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. |
|
indriķis (labs)  |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.16 19:31:50
Katrs savas sapulces nodēvē saskaņā ar savu lielummānijas līmeni.
"1.slēgtajā" pulcējās pēc rindu "tīrīšanas" pāri palikušie - rūpīgi izvēlēti padsmit delegāti, lai vēlreiz paziņotu , ka esam "iztīrīti". 
Cik atceros, šo terminu -`koncils` izvēlējās, lai atšķirtos no LELB sinodes.
|
bitukas  |
# Iesūtīts: 2010.09.16 19:53:49
sameklēju netā vienu "koncila"runu. Iespārdīja ne pa jokam
"Mūsu baznīca šeit Latvijā ir īpašā situācijā. Mūsu rokās ir likta dievišķas atziņas, gudrības un svētuma pērle. Tā ir likta nevis tādēļ, lai mēs piepūstos aiz lepnuma vai liktos gulēt, vai izšķērdētu to niekiem un muļķībām. Tā ir likta tādēļ, lai mums būtu prieks par Dieva dāvanu!"
nevis gulēt bet priecāties - arī labi |
indriķis (labs) |
# Iesūtīts: 2010.09.16 20:04:07
Es nesaku, ka viņi KLB dibinot negribēja labu,
bet kā jau dzīvē notiek - "gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr" |
Latvju luterānis  |
# Iesūtīts: 2010.09.16 20:53:18
Toreiz vēl ne īsti labais indriķis un viņa brāļi:
"..svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā. " |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.17 08:21:57
K.F.V. Valters, Kādēļ mūsu mācītājiem, skolotājiem un pasniedzējiem būtu bez ierunām jāparaksta mūsu baznīcas simboliskie raksti, (Mantojums, 1996, Nr. 2, 11. lpp.):
"Bezierunu parakstīšanās ir svinīgs paziņojums, kuru indivīds, kurš vēlas kalpot baznīcai, sniedz, apzvērot, ka
1) viņš apstiprina simbolisko grāmatu doktrinālo saturu, jo viņš atzīst, ka tās pilnībā atbilst Rakstiem un nevienā jautājumā, ne svarīgākā, ne mazāk svarīgā, nav pretrunā ar tiem;
2) ka viņš tādēļ no sirds tic šai dievišķajai patiesībai un ir pilns apņēmības sludināt šo mācību nesagrozītā veidā.
Lai kādu pozīciju kādu konkrēta mācība neieņemtu simbolu.. doktrinālajā sistēmā, lai kāda nebūtu forma, kādā tā būtu atklāta,.. bezierunu parakstīšanās attiecas uz visu simbolu [LTA] saturu un neļauj parakstītājam nevienā punktā izteikt kādus iebildumus." |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.17 08:32:13
Kristietības sarkanais pavediens ir attiecības starp ticību un darbiem, precīzāk, mijiedarbība starp abiem. Teoloģijas valodā šajā sakarā tiek lietoti termini taisnošana un svētdarīšana . Kurš ir satvēris šo sarkano pavedienu, tam pieder pati kristietība. Cilvēks ir taisnots bez darbiem ticībā no tīras Dieva žēlastības, un tanī pašā laikā – ticība bez darbiem ir neīsta ticība. Tas ir paradokss un pretstatu spriedze, kuru mijiedarbību pa īstam spēj izskaidrot tikai Dievs Svētais Gars. Luterisko ticības apliecību izcilības zīme ir tā, ka tā uztver un teicami atspoguļo šo Bībelē mācīto doktrīnu — šo būtisko un nesaraujamo saiti starp ticību un mīlestību (jeb darbiem) un prot parādīt gan paradoksālo, gan loģisko šajā dialektiskajā saitē „taisnošana – svētdarīšana”.
Ticība un mīlestība bija arī doktora Mārtiņa Lutera sprediķošanas galvenā tēma. Viņš lieliski prata parādīt šo pretstatu vienību: kā cilvēks ir taisnots ticībā bez darbiem un tanī pašā laikā, ka ticība un darbi nav nošķirami viens no otra . Luters atmaskoja viltus Kristus mācekļus – tādus, kas sevi sauc par ticīgiem, jo ir iemācījušies skandēt Kristus vārdus – kā papagaiļi, nesaprazdami to nozīmi. Bet viņu sirdis patiesībā ir palikušas aukstas un cietas pret Kristus vārdos ielikto jēgu. Tādi prot plaši runāt par taisnojošu ticību Dievam, kas viņus glābj, bet mīlestība uz savu tuvāko paliek tālu no viņiem. Tikmēr ticība bez mīlestības ir neīsta un tai nav nozīmes. Velti tādi viltus kristieši prātuļo par ticību, kas viņus glābj — viņiem tās vienkārši nav, jo ticība nav tikai prāta shēmā jeb tikai racionālā izpratnē, bet arī sirdī. Luteriskās ticības apliecības teicami atsedz šo tēmu.
Tādā veidā LTA teologi nav pieļāvuši, ka luteriskā taisnošanas izpratne apsīktu ar kailu taisnošanas fakta konstatāciju, jo ticībai pats par sevi saprotami parādīsies, jāgūst sava izpausme konkrētos mīlestības darbos. „Ja taisnība ir tam, ka grēcinieks ticībā saņem grēku piedošanu un ka ticība negrēko, tad tādā pašā veidā arī par attaisnošanu ir pareizi teikt, ka tā nav iespējama bez atjaunošanās un labajiem darbiem. Tāpēc: taisnojošais vārds par grēku piedošanu un jaunā paklausība ir saistīti secīgi savā starpā — no ticības pilnīgi droši izriet mīlestība”, tā savā pētījumā par luterisko ticības apliecības teoloģiju raksta Edmunds Šlinks. |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.17 08:48:06
indriķi (labais)
Kad tava lielā mute bija atklāta un patiesa - pametot LELB, šķeļot KLB, dibinot ELBL vai kļūstot atkal LELB draudzīgam? Vai arī svētceļojumu laikā pa citām konfesijām pirms tam? Esi taču reiz mazliet godīgs un skaidri apliecini: "Šeit es stāvu, bet varu arī pastāvēt citviet; kas vairāk maksās, tā stabulē pūtīšu. Kas nemaksās, cik gribu, pret to mana mute bargi vērsīsies."
Indriķa TA: ".. svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā." |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.17 08:52:33
Mēs vēršam uzmanību uz to, ka mācītāju pulciņa vidū, un ne tikai tur, ir izveidojusies kristīgajā sadraudzībā nepieņemama situācija: Ikviens, kas nav vienisprātis ar līderu Ilāra Plūmes un Gundara Bākuļa proponētājām idejām par kristīgās misijas jēgu un uzdevumu un par konfesionāli luteriskā aicinājuma īstenošanu, tiek definēts kā nejēga, kas „iekāpis lielāka izmēra kurpēs” (šādas augstprātīgas norādes ir izskanējušas ne tikai attiecībā uz TOF izpilddirektoru Kermitu Trasku, bet arī uz ikvienu, kas uzdrošinās iebilst AI līderiem). Un ikviens, kas uzdrošināt kritizēt Ilāra Plūmes darbību, ir nodevējs, intrigants un baznīcas ienaidnieks, kā viņš savā uz daudzām ASV adresēm izsūtītā apkārtrakstā apzīmēja mūsu draudžu mācītājus, bet līdz ar viņiem arī pārējos mūsu draudžu kristiešus, jo iebilst ir atļāvušies ne tikai mācītāji. Neuzticība citiem kristiešiem, viņu klasifikācija par nejēgām , citu amata brāļu spriedumu ignorēšana, viņu kalpošanas augstprātīga noniecināšana: tās ir bijušas regulāras parādības KLB virsvaldes līderu runās mācītāju sapulcēs.
Dieva vārds atmasko KLB līderu – G. Bākuļa un I. Plūmes netiešā veidā proponēto „elitārās kristietības” modeli — nostādnei, ka kristīgajai baznīcai ir jāpastāv šaurā lokā un jākalpo vairāk pašai sev, pulcējoties ap dažiem līderiem — „labas luteriskas teoloģijas” adeptiem, kuru pārtikusī esamība tikusi pasniegta kā luterisma tālākas pastāvēšanas garants. Tādu „elitāras kristietības” modeli ir kritizējuši arī daudzi citi mūsu baznīcas locekļi, to vidū arī reliģiju pētniece Agita Misāne 2006.gada koncilā savā priekšlasījumā par KLB publisko tēlu un tā problēmām. Viens no iemesliem, kāpēc pret mūsu draudžu mācītājiem tika vērstas šīs vajāšanās, ir tas, ka viņi nav vienisprātis, apstrīd un noraida šādu galvenokārt Gundara Bākuļa un Ilāra Plūmes proponēto „elitāro kristietību”, norādot uz ar to saistītajām garīgajām problēmām: mīlestības trūkumu, garīgu augstprātību, faktisku misijas noraidījumu un līdz ar to selektīvu attieksmi pret Dieva vārdu (sal. App. III, App. II). Nekas par tādu elitāru kristīgās baznīcas pastāvēšanas formu nav teikts Svētajos Rakstos, bet gan skaidri ir atklāta gluži pretēja izpratne: kristietība meklē un uzrunā plašu, pārsvarā ar evaņģēliju nepazīstamu un speciāli neizglītotu publiku. |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.17 09:21:29
indriķi (labais)
Kā tas nākas, ka visas šīs atklāsmes tev pēkšņi radās tad, kad pavīdēja šķietami reāla iecere divkāršot savus ienākumus uz baznīcas sašķelšanas, uzticamu mācītāju apmelošanas un svešu amatu iekārošanas rēķina? |
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.09.17 09:21:51
Latvju luterānis indriķis (labs)
Pietiek! Turpinot tukšo strīdēšanos, kurā no diskusijas nav ne vēsts, paši sevi tik pazemojiet. |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.17 09:23:02
Latvju luterāni ,
kā redzi, tavā attieksmē pret citiem kristiešiem, kas ir tev nevēlami, nav nekā jauna. Tas tev ir ticis aizrādīts jau labi sen. Un ikviens, kas uzdrošināt kritizēt Ilāra Plūmes darbību, ir nodevējs, intrigants un baznīcas ienaidnieks
|
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.09.17 10:46:16
Šis laikam arī par tēmu - http://www.lkr.lv/lat/arhivs/files/view.php?file=files%2Fdownloads%2FVideo_raidi.. jumi%2FAKTUALA+DISKUSIJA%2FAD+2010.09.03.flv.flv |
dienas jautājums latvju luterānim [213.226.141.63] |
# Iesūtīts: 2010.09.17 11:50:32
Lūdzu, paskaidro savus apgalvojumu loģiku ,
kādā veidā indriķis varētu divkāršot savus ienākumus ,
uz baznīcas sašķelšanas, uzticamu mācītāju apmelošanas rēķina ja KLB mācītājiem algas maksā Evaņģēliski luteriskā sinode, kura taču indriķim par baznīcas sašķelšanu nesamaksātu divkārtīgi, vai svešu amatu iekārošanas rēķina ,
ja KLB nav hierarhijas ar iekārojamiem augsti apmaksātiem amatiem un Augsburgas institūts ir privātuzņēmums? |
Latvju luterānis |
# Labojis Latvju luterānis: 2010.09.17 12:52:28
".. svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā ".
Par ko gan varētu liecināt šāds luterāņu mācītāju parakstīts apgalvojums, kurš esot ticis apspriests „draudzēs ilgā laika posmā”, turklāt apzināti atstāts, bet nekad nav ticis publiski atsaukts?
Ļausim nu lasītājiem pašiem nonākt pie secinājuma, balstoties LTA, jo tas skar „kristīgās mācības galveno artikulu, kas pareizi saprasts, izceļ un vairo Kristus godu, kā arī pārpārim sniedz dievbijīgām sirdsapziņām nepieciešamo mierinājumu”. (ATA Ap. IV)
Luteriskā baznīca par taisnošanu māca, „ka cilvēki netiek taisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi no Dieva žēlastības Kristus dēļ tiek taisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā (Rom. 3–4).” (ATA IV)
Taisnot kristīgā izpratnē nozīmē, ka netaisnie „tiek pasludināti jeb atzīti par taisniem”, bet tikt taisnotam ir tas pats, kas „saņemt grēku piedošanu”. (ATA Ap. IV) Citiem vārdiem sakot, „ticības taisnība ir grēku piedošana, samierināšana ar Dievu un tas, ka topam uzņemti par Dieva bērniem vienīgi Kristus paklausības dēļ, kura tikai ticībā no tīras žēlastības visiem patiesi ticīgajiem top pielīdzināta par taisnību un tās dēļ viņi tiek atraisīti no visas viņu netaisnības.” „Tātad vārds „taisnot” šeit nozīmē – attaisnot, pasludināt par taisnu un brīvu no grēkiem, atbrīvot no mūžīgā soda Kristus taisnības dēļ, kuru Dievs pielīdzina ticīgajiem (Fil. 3:9).” To visu apkopojot: „Par ticības taisnību Dieva priekšā mēs vienprātīgi.. ticam, mācam un apliecinām, ka nabaga grēcīgais cilvēks Dievs priekšā top taisnots, tas ir, viņam tiek piedots, viņš tiek attaisnots un atbrīvots no visiem viņa grēkiem un pelnītā pazudinošā sprieduma, turklāt uzņemts par Dieva bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku – bez jebkādiem mūsu nopelniem vai cienīguma, arī bez kādiem iepriekšējiem, pašreizējiem vai arī nākamajiem darbiem, no tīras žēlastības, tikai šī vienīgā nopelna – mūsu Kunga Kristus pilnīgās paklausības, rūgto ciešanu, miršanas un augšāmcelšanās dēļ Viņa paklausība mums tiek pielīdzināta par taisnību.” (KF III)
„Bet tā kā vārds.. atdzimšana, dažkārt tiek lietots vārda.. taisnošana, vietā, tad ir nepieciešams, lai šis vārds tiktu pareizi izskaidrots, lai atjaunošana, kas seko ticības taisnošanai, netiktu sajaukta ar ticības taisnošanu, bet tās tiktu pareizi atšķirtas.” Īsumā – „ne iepriekšēja nožēla, ne sekojošie darbi nepieder artikulam par ticības taisnošanu.” „Lai gan atjaunošana vai.. svētošana arī ir vidutāja Kristus labdarība un Svētā Gara darbs, tā tomēr nepieder artikulam par taisnošanu Dieva priekšā, bet gan seko tam, jo mūsu samaitātās miesas dēļ šajā dzīvē tā vēl nav skaidra un pilnīga.” (KF III)
No LTA ir pilnīgi skaidrs, ka izteikums – „svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā” – ir klajā pretrunā ar kristīgās mācības galveno artikulu par taisnošanu ticībā, jo padara ticīga cilvēka darbus par vienu no viņa grēku piedošanas iemesliem, padara Kristus upuri par nepilnīgu, padara Dievu par meli un apdraud dvēseļu pestīšanu.
Atgriežoties pie jautājuma par to, ko varētu nozīmēt luterāņu mācītāju paraksts zem šāda nekristīga apgalvojuma un nevēlēšanās to publiski atsaukt, ir vairāki varianti, proti, tiem, kas to parakstījuši:
1) kristīgā mācība un līdz ar to arī dvēseļu pestīšana ir pilnīgi vienaldzīga, viņi citē Rakstus un LTA kā pasaku grāmatu, kur nekas nav nopietni ņemams;
2) viņi nesaprot, par ko ir runa, jo neredz atšķirību starp svētdarīšanu un taisnošanu;
3) viņi saprot, ka ir smagi kļūdījušies, bet iedzimtais lepnums neļauj to atzīt;
4) viņi apzinās, ka tie ir dvēseles pazudinoši maldi, bet apzināti tos māca.
Varbūt viņiem pašiem ir vēl kāds cits izskaidrojums?
|
Latvju luterānis |
# Labojis Latvju luterānis: 2010.09.17 14:50:03
K.F.V. Valters, Kādēļ mūsu mācītājiem, skolotājiem un pasniedzējiem būtu bez ierunām jāparaksta mūsu baznīcas simboliskie raksti , ( Mantojums , 1996, Nr. 2, 11. lpp.):
"Bezierunu parakstīšanās ir svinīgs paziņojums, kuru indivīds, kurš vēlas kalpot baznīcai, sniedz, apzvērot, ka
1) viņš apstiprina simbolisko grāmatu doktrinālo saturu, jo viņš atzīst, ka tās pilnībā atbilst Rakstiem un nevienā jautājumā, ne svarīgākā, ne mazāk svarīgā, nav pretrunā ar tiem;
2) ka viņš tādēļ no sirds tic šai dievišķajai patiesībai un ir pilns apņēmības sludināt šo mācību nesagrozītā veidā.
Lai kādu pozīciju kāda konkrēta mācība neieņemtu simbolu.. doktrinālajā sistēmā, lai kāda nebūtu forma, kādā tā būtu atklāta,.. bezierunu parakstīšanās attiecas uz visu simbolu [LTA] saturu un neļauj parakstītājam nevienā punktā izteikt kādus iebildumus ." |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.17 20:05:31
Par ticību, kas izpaužas mīlestībā.
Mēs gribam Latvju luterānim atgādināt LTA pamatnostādnes šajā jautājumā, kā arī noslēgumā ilustrēt tās ar Svēto Rakstu vietu iztirzājumiem, dāvājot viņam iespēju saprast savu vienpusējo, proti, nepareizo pieeju šajā jautājumā un atgriezties: Kristietības sarkanais pavediens ir attiecības starp ticību un darbiem, precīzāk, mijiedarbība starp abiem. Teoloģijas valodā šajā sakarā tiek lietoti termini taisnošana un svētdarīšana. Kurš ir satvēris šo sarkano pavedienu, tam pieder pati kristietība. Cilvēks ir taisnots bez darbiem ticībā no tīras Dieva žēlastības, un tanī pašā laikā – ticība bez darbiem ir neīsta ticība. Tas ir paradokss un pretstatu spriedze, kuru mijiedarbību pa īstam spēj izskaidrot tikai Dievs Svētais Gars. Luterisko ticības apliecību izcilības zīme ir tā, ka tā uztver un teicami atspoguļo šo Bībelē mācīto doktrīnu — šo būtisko un nesaraujamo saiti starp ticību un mīlestību (jeb darbiem) un prot parādīt gan paradoksālo, gan loģisko šajā dialektiskajā saitē „taisnošana – svētdarīšana”.
Ticība un mīlestība bija arī doktora Mārtiņa Lutera sprediķošanas galvenā tēma. Viņš lieliski prata parādīt šo pretstatu vienību: kā cilvēks ir taisnots ticībā bez darbiem un tanī pašā laikā, ka ticība un darbi nav nošķirami viens no otra. Luters atmaskoja viltus Kristus mācekļus – tādus, kas sevi sauc par ticīgiem, jo ir iemācījušies skandēt Kristus vārdus – kā papagaiļi, nesaprazdami to nozīmi. Bet viņu sirdis patiesībā ir palikušas aukstas un cietas pret Kristus vārdos ielikto jēgu. Tādi prot plaši runāt par taisnojošu ticību Dievam, kas viņus glābj, bet mīlestība uz savu tuvāko paliek tālu no viņiem. Tikmēr ticība bez mīlestības ir neīsta un tai nav nozīmes. Velti tādi viltus kristieši prātuļo par ticību, kas viņus glābj — viņiem tās vienkārši nav, jo ticība nav tikai prāta shēmā jeb tikai racionālā izpratnē, bet arī sirdī. Luteriskās ticības apliecības teicami atsedz šo tēmu.
Vēsts, ka cilvēks ir atbrīvots no bauslības lāsta, ir Evaņģēlijs. Taču Evaņģēlijs nav tikai kāds lozungs vai nodaļa kristīgajā mācībā, bet gan apsolījums par grēku piedošanu, kas tiek likts lietā attiecībā uz katru ticīgo konkrēti. Evaņģēlijs tātad nav abstrakcija, bet konkrēta piedošanas pielietošana cilvēkam. Tas nav tikai piedošanas solīšana, bet piedošana pati; nevis tikai Dieva žēlastības pasludināšana, bet – šī žēlastība pati.
Tātad cilvēks tiek taisnots ticībā bez darbiem, tomēr ticība bez darbiem ir tukša skaņa. Būtībā gan taisnošana, gan svētdarīšana ir viens veselums un svētdarīšana tajā ir neizslēdzama. Tieši šajā gaisotnē LTA māca, ka ticība nevar būt tikai pasīva pieņemšana, bet tā izpaužas arī aktīvā atbildē.
Dievs ticības dāvāšanā ir aktīvā puse: darītājs jeb subjekts, kamēr cilvēks ir pasīvs — viņš tikai saņem. LTA raksturo ticību kā aktīvu atsaukšanos uz saņemto Dieva žēlastību. Un šāda paļāvība pārveido cilvēku: tā dara viņu priecīgu, atvērtu un drošu attiecībās ar Dievu un arī ar saviem ticības biedriem. Tādēļ cilvēks priecīgi un bez spaida ir gatavs darīt labu visiem cilvēkiem, īpaši saviem ticības biedriem. Tā Svētais Gars darbojas ar ticīgo, pārvērsdams viņu jeb izņemdams no viņa dabīgo naidu pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem un dāvādams mīlestību uz tiem. Ar Evaņģēliju transportētais Svētais Gars atbrīvo no citu cilvēku nīšanas, intrigu pīšanas, sāncensības, savstarpējiem kariem u.tml. Tāpēc ticību ar pateicību un prieku saņēmušais „nevienu nepulgo, tur mieru, izturas laipni un visiem cilvēkiem parāda lēnprātību.
Varbūt, ka luterisma pretinieki un kopā ar tiem arī luterāņu pašu vidū nereti sastopamie pseido ortodoksāļi (tie, kurus Luters dēvē par Dieva vārda papagaiļiem) to noraidītu, taču tā būtu viņu patvaļa, jo luteriskajās ticības apliecībās nepārprotami ir atsegta skaidra mācība par ticības dzīvi kā atjaunotni un jaunas dzīves iesākšanos. Tā ir Dieva taisnošanas radītā prakse cilvēkā. Lai neviens nesauc sevi par ticīgu, saprazdams Kristus dāvāto attaisnošanu mācību tikai teorijā! Mūsu ticības apliecību rakstu veidotāji Dieva spēkā un Svētā Gara vadībā skaidri ir nojautuši to postu, ko var nest abstrakta taisnošanas mācības gabalu apgūšana – šis Dieva vēstures īsais kurss, kas runā par ticību un ignorē mīlestību. Tās var radīt teoloģiskus monstrus, kas ar Dieva vārdu uz lūpām turpina nīst un nežēlīgi apkarot savus tuvākos, savu drošību un attaisnojumu meklēdami aplamā atsaucē uz Kristu.
„Nav iespējams atdalīt ticību no darbiem, tas ir tikpat neiespējami kā atdalīt degošu liesmu un tās doto gaismu no uguns (Konkordijas formulas Pamatdeklarācija IV) . Taču šeit ir jāievēro kāda ļoti svarīga nianse: ticībā atdzimušo nepilnības un vājības nekādā gadījumā nenozīmē, ka būtu zaudēta attaisnošana. Taisnošanas un atjaunošanās nedrīkst sapludināt kopā, apgalvojot, ka bez ārēji redzamas atjaunošanās izpaliktu taisnošana. Tāda maldīga nostādne noved pie tā, ka tiek apstrīdēts grēku piedošanā saņemtais mierinājums un tā dāvātā drošība. Tātad nevis tā, ka atjaunošanos būtu taisnošanas „pierādījums”: tādu formulējumu mēs noraidām, jo atjaunošanās ārēji var arī neparādīties, jo arī maza, niecīga ticība glābj cilvēku. Tomēr arī šī mazā ticība nevar palikt bez savas izpausmes mīlestībā. Tāpēc ir svarīgi vienmēr paturēt vērā: grēcinieks, kas atzīst ne savu, bet Dieva taisnību, ir attaisnots Dieva priekšā īsteni un patiesībā, pat arī, tad ja viņš pats un visa pasaule nepiedzīvo viņa atjaunotni un taisnību kā ārējas izpausmes, viņš tomēr ir atjaunots un piedzimis no jauna. Tādā veidā LTA teologi nav pieļāvuši, ka luteriskā taisnošanas izpratne apsīktu ar kailu taisnošanas fakta konstatāciju, jo ticībai pats par sevi saprotami parādīsies, jāgūst sava izpausme konkrētos mīlestības darbos. „Ja taisnība ir tam, ka grēcinieks ticībā saņem grēku piedošanu un ka ticība negrēko, tad tādā pašā veidā arī par attaisnošanu ir pareizi teikt, ka tā nav iespējama bez atjaunošanās un labajiem darbiem. Tāpēc: taisnojošais vārds par grēku piedošanu un jaunā paklausība ir saistīti secīgi savā starpā — no ticības pilnīgi droši izriet mīlestība ”, tā savā pētījumā par luterisko ticības apliecības teoloģiju raksta Edmunds Šlinks (Edmund Schlink). Turklāt šī izrietēšana neapzīmē vienu iespējamo variantu, bet gan vienīgo un nepieciešamo risinājumu”. To apstiprina arī Augsburgas ticības apliecības VI Artikuls: „ Baznīca arī māca, ka tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi ”, taču ticīgajam nav jāpaļaujas uz tiem., bet tikai un vienīgi uz Kristu un Viņa veikto pestīšanas darbu.
Tādējādi Luteriskās ticības apliecības ir nevis radījušas savu teoloģiju, bet tikai uzticīgi fiksējušas to pretstatu vienību jeb dialektiku, ko par attaisnošanu un svētdarīšanu māca Svētie Raksti. Ticībā taisnotais cilvēks atgriežas un piedzimst no jauna – tas ir likumsakarīgi un nav atraujami no Dieva piešķirtās ticības taisnības. „ No netaisna, cilvēks Svētā Gara spēkā top par dievbijīgu un svētu ,” teikts Apoloģijā. Arī Luters, atbildēdams uz jautājumu, kā Dieva priekšā kļūt attaisnotam, teicis: „ Vispirms tas notiek caur ticību, no kā [cilvēks] dabon citādu, jaunu sirdi. ” Jaunais cilvēks šajā dzīvē var tikt mētāts no augšas uz leju. Visu turpmāko dzīvi arī patiesi atdzimušos cilvēkos norit nemitīgi cīkstēšanās starp miesu un garu. Kādu brīdi viņš var būt stiprs un nelokāms ticībā un paļāvībā uz Dievu, bet pienāk arī stundas, kad viņš ir vājš un šaubu šaustīts, izmisis un pagalam apjucis savā ticībā (sal. KF Pamatdeklarācija II, 68). |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.18 21:33:24
indriķi
Tev taču patīk senas lietas. Iz Dr. T.G.A. Hardt, 1996.g. maijā Rīgā:
Tagad mēs pievērsīsimies senbaznīcai un uzdosim šādus jautājumus: kādi bija principi attiecībā uz Communcatio in Sacris ? Vai tiešām cilvēks, “lai kur viņš arī nepiestātu”, varēja piedalīties komūnijā? Vai ierobežojumi attiecās vienīgi uz “atklātiem” herētiķiem, kuri, eo ipso, patiesībā nemaz nebija kristieši? Kur bija sastopami herētiķi? Vai tādi bija tikai vairāki? Vai senbaznīca bija “dogmatiski vispusīga”? Kāda ir principa nulla communicatio in sacris cum harereticis aut schismaticis nozīme senbaznīca?
Bez šaubām, senbaznīca bija vismaz vairāki tādi, kuri savā Svētā Vakarēdiena praksē manifestēja modernu, ekumenisku noskaņojumu. Tertuliāns runā par herētiķiem, kuri “sanāk kopā, uzklausa viens otru un kopīgi lūdz” kopā ar citu ticību pārstāvjiem, pat nešķirojot kristītos un nekristītos; “vēl vairāk, kad atnāk pagāni, viņi pamet to, kas ir svēts, suņiem, bet pērles, kuras patiesībā nav pērles, atdod cūkām.” Taču šādu herētisku baznīcu, kuras piemēroja šo praksi konkrētiem apstākļiem, nevarēja būt īpaši daudz. No otras puses, daudzie drošības pasākumi, kas bija vērsti pret herētiķu infiltrēšanos, liecina par to, ka bija arī tādi kristieši, kuru pamatprincips bija unionisms un kuri to pielietoja, kad tas bija iespējams. Kādā aizkustinošā vēstulē baznīctēvs Basilijs aicina savus ticības brāļus viņam atsūtīt liecības vēstuli, lai novērstu unionismu un ticības pavājināšanos, kas apdraudēja viņa baznīcu, kurā katoliskie bija sākuši pierast pie herētiķu mesām, Kristības, diakonāta utt. (šie herētiķi bija antinikajieši, kuru šajā diecēzē bija vairākums). Arī tur katoliski atsevišķos gadījumos neņēma vērā noteikumus, kuri attiecās uz communicatio in sacris , taču tas izraisīja, kā arī šajā gadījumā, Basilija iejaukšanos.
..
Baznīctēvi nereti aplūko mācību par communicatio in sacris saistībā ar sakramentu apskatu. Gan Ignacijs, gan Justīns Martīrs apstiprina aizliegumu stāties sadraudzībā ar herētiķiem, vienlaicīgi uzsverot inkarnāciju un reālo klātbūtni Eiharistijā. Origēns uzskata, ka kristīgā mesa ir kas pilnīgi cits nekā filozofijas skola un tādēļ pēc savas dabas tā ir slēgta. Kolokvijs ir filozofijas un nevis baznīcas dzīvības forma. Tādēļ “Didascalia” tiek norādīts, ka diakonam ir jāpieprasa no svešiniekiem informācija par to, vai viņi pieder baznīcai vai kādai sektai (”Haeresis”). Apustuliskajos likumos turklāt vēl tiek pieprasīta apstiprinājuma vēstule. Elvīras un Arlas sinodēs (306. un 314. g.) tika nolemts, ka bīskapiem ir jāizsniedz ortodoksiem ceļotājiem literae communicatoriae, lai viņiem svešās vietās varētu ļaut piedalīties dievkalpojumos. Antiohijas un Kartāgas sinodēs (341 .g. un 345.-348.g.) tika atkārtots aizliegums ļaut svešiniekiem piedalīties liturģijā. Herētiķi nedrīkstēja spert savu kāju telpā, kur tika noturēts dievkalpojums, un arī katoliskie, saskaņā ar Laodiķejas sinodes lēmumu (aptuveni 360.g.), nedrīkstēja spert savu kāju heterodoksās baznīcās vai sinagogās. Aizliegums pret communicatio in sacris, protams, attiecas arī uz kopīgām lūgšanām. Garīdznieks, kas ir lūdzis kopā ar herētiķiem, saskaņā ar Laodiķejas sinodes lēmumu, tiek ekskomunicēts. Tam, kuram, saskaņā ar kādu principu, nevarēja atļaut piedalīties komūnijā, nedrīkstēja ļaut piedalīties arī baznīcas lūgšanā, “svētajā liturģijā” (tomēr pedagoģisku iemeslu dēļ tie, kuri atradās atgriešanās stāvoklī, varēja piedalīties liturģijā, taču ne Eiharistijā). Serapiona liturģijā (aptuveni 340.g.) diakoni pēc sprediķa un svētības, taču pirms lūgšanām sauca: “Lai iziet ketehūmeni! Lai nepaliek neviens katehūmens! Lai iziet katehūmeni!” Un pēc katehūmenu iziešanas sekoja vārdi: “Durvis! Durvis! - αἱ θύραι, αἱ θύραι” Vienīgi pēc tam draudze varēja sākt lūgšanas Jēzus vārdā, “svēto liturģiju.” Klementa liturģijā (aptuveni 380.g., sastādīta no vecākiem komponentiem) diakons izsaucas: “Lai nepiedalās neviens, kas ir vienīgi klausījies šo dievkalpojumu, neviens neticīgais, neviens heterodoksais!” Pat nāves draudu gadījumā starp katolisko un herētiķi nevarēja pastāvēt communicatio in sacris. Visi norādījumi attiecībā uz herētiķu piedalīšanos komūnijā pamatojas nosacījumā, ka, atrodoties uz nāves gultas, viņš konvertējas katoliskajā baznīcā.
To, ka ar communicatio in sacris saistītie priekšraksti patiešām tika pielietoti visā nopietnībā, apliecina baznīctēva Hrizostoma bēdīgais liktenis. Aleksandrija arhiprezbiteris bija izdalījis Eiharistiju kādai manihejiešu sievietei un tika par to ekskomunicēts. Tā kā kāds cits prezbiteris un Četri mūki turpināja atrasties sakramentālā sadraudzībā ar šo arhiprezbiteri, arī viņi tika ekskomunicēti. Tā kā Hrizostoms kā Konstantinopoles patriarhs bija šiem pieciem, kuri sava ceļojuma laikā bija ieradušies pilsētā, devis iespēju piedalīties lūgšanā (lai arī ne pie sakramenta), Aleksandrijas patriarhs izmantoja šo iespēju, lai apsūdzētu Hrizostomu, kas inter alia, šī iemesla dēļ, tika atstādināts no amata. Tātad šeit mēs sastopamies ar uzskatāmu ķēdes reakciju, kuras pamatā ir striktu uzskatu par baznīcas sadraudzību loģisks pielietojums. Kad kāds monofizītisks Antiohijas patriarhs vēlējās piedalīties komūnijā kā katoliskais, pat viņa brāļi viņam to atteica un atstādināja no amata. Tātad tādi paši uzskati par baznīcas robežām pastāvēja arī pašu herētiķu vidū.
..
Vispārizplatītais uzskats, ka senbaznīcā herētiķis in articulo mortis varētu tikt pielaists pie sakramenta, pamatojas kādā pārpratumā. Nikajas koncila dekrēta XIII artikuls, kuru daži ir pārpratuši, nepārprotami runā par to, ka herētiķa viaticum saistās ar izlīgšanu ar Baznīcu.
“Runājot par mirstošajiem, ir jāievēro vecais, kanoniskais likums, kas aizliedz mirstošiem atteikt pēdējā un visnepieciešamākajā viaticum. Ja pēc tam, kad viņš ir izlīdzis un no jauna stājies baznīcas sadraudzē, viņš atkal pieder pie dzīvo (proti, atlabušo) skaita, tad viņam ir jādod vieta starp tiem, kuri vienīgie atrodas lūgšanu sadraudzībā. Taču lielākoties, ja kāds, lai kas viņš arī nebūtu, mirst un vēlas saņemt Eiharistiju, bīskaps drīkst viņam to sniegt vienīgi pēc rūpīgas izmeklēšanas” (XIII Nikajas kanons). |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.20 09:24:10
Pārdomas par šo tēmu no Svētajiem Rakstiem
I Kor 13 ir atsegta Jēzus Kristus nesavtīgā, sevi ziedojošā un bezgalīgā mīlestība: tajā mūsu Kungs bija nācis šajā pasaulē kā cilvēks starp cilvēkiem, lai mūs glābtu: šajā mīlestībā Viņš pats sevi nodeva nāvē, izlēja savas dārgās, nevainīgās asinis un atdeva savu dievišķo dzīvību par mums, jo tik ļoti Viņš mūs ir mīlējis. Kad mūsu priekšā ir nolikta tāda debešķīga un pilnīga mīlestība uz mums, tad arī mums ir jāmācas ielūkoties savā sirdī un visā nopietnībā prasīt: kā mums pašiem ir ar mīlestību? Jo tikai tad mēs esam patiesi Jēzus Kristus sekotāji, ja mūsu sirdīs kvēlo Viņa mīlestība, kā Viņš pats to ir apliecinājis: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu”. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā”. (Jņ 13, 34-35).
Tas pats mīlestības apustulis Jānis ar lielu uzsvaru norāda savas pirmās vēstules trešajā nodaļā: „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt”. „No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! Tāpat arī no 4. nodaļas: „Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.”
Dievs neprasa no mums mīlestību kā nosacījumu, lai dāvātu mums grēku piedošanu, attaisnošanu un mūžīgo dzīvošanu: mums tā nav jāpienes kā upuris. Mūsu taisnošana un pestīšana ir bez nekāda nosacījuma ticībā. Bet tur, kur Svētais Gars ar Evaņģēliju ir cēlis cilvēku sirdīs ticību — tur tā izpaužas un darbojas mīlestībā. Tā nu mīlestība ir patiesu kristiešu pazīme un emblēma.
Īsta mīlestība nevis pazudina, bet glābj un dāvā dzīvību. Kur tad to meklēt? Patiesa mīlestība ir jāmeklē kristiešu vidū, tātad draudzē. Draudzē ir citādi, tur viens otru neaprij un neiznīcina, bet mīl un atbalsta. Kristietība ir izplatījusies pa visu zemi tieši caur tādiem cilvēkiem ar īpašām runas dāvanām — viņi ir sludinājuši Evaņģēliju, un šajā sludināšanā cilvēki ir saklausījuši patiesības balsi un no tumsas tikuši vesti gaismā, izrauti no sātana varas un tikuši darīti par Dieva bērniem. Taču bez mīlestības visa šī sludināšana ir tukša skaņa, tā to māca Dieva vārds.
Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Šos vārdus apustulis Pāvils tikt tiešām var attiecināt pats uz sevi: viņam bija no Dieva dota prasme skaidri un precīzi sludināt par visiem kristīgās mācības jautājumiem, par tās noslēpumiem, t.i., par taisnošanas un sakramentu jēgu un nozīmi. Īsāk sakot — viņam bija tik liela atziņa šajās lietās, kā nevienam citam. Bet ko tas būtu devis, ja viņš ar savu atziņu būtu sēdējis aizkrāsnē? Ja viņš, piemēram, ar savu aso prātu būtu izdomājis, ka pagānu misija tomēr ir bīstama lieta un ka tā galā neatmaksājas: tur noteikti nāksies sastapties ar stipru pretestību un vajāšanām, un ka daudz labāk būtu, ja viņš nodarbotos ar teoloģiju savā privātmājā: drošībā un mierā rakstītu teoloģiskus rakstus un nelielā draugu pulciņā ar lielu pārliecību mācītu, ka misijai tāpat nav lielas jēgas un ka galvenais Evaņģēlija sludināšanas garants ir viņa, lielā teologa, labklājība un izdzīvošana? . Vai tad viņa lielā atziņa nebūtu kļuvis viņam pašam par lāstu un pazudināšanu? Taču Pāvila ticība bija īsta. Tā izpaudās kā kvēla mīlestība uz Kristu un uz nabaga cilvēkiem, kuri bez Kristus Evaņģēlija smok nāves ēnā, pasaules un velna varā bez grēku piedošanas. Tā lika viņam celties un atstāt savus ērtos akadēmiskos apartamentus, un doties šajās briesmās un vētrās, sludināt Evaņģēliju un aicināt pagānus uz atgriešanos.
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mat 5, 13-16). No šī varam secināt, ka nepareizi ir mācīt, ka kristieši pasaulē var būt neredzami, ka viņi savās „horizontālajās attiecībās”, proti, savās darba un aicinājuma vietās var nespīdēt, neatstarot šo no Dieva Kristū saņemto gaismu. Nepareiza ir tāda kristietība, kas tieši vai netieši māca slēpt sveci zem pūra, sakot: tā vismaz tev pašam paliks kāda uguntiņa un atleks kāds labums. Nepareiza ir tāda kristietība, kas ar nodomu izlaiž šo un citus skaidrus Bībeles tekstus , kuri aicina būt par gaismu citiem pasaulē un apliecināt Kristu pasaules priekšā un dzīvot ar Dieva vārda misijas atbildību, bet tanī pašā laikā dižojas esam Evaņģēlija bākuguns. Vai var būt bākuguns, kurai nav gaismas? Viendimensionāla un nepareiza ir tāda kristietība, kas vairās no vārdiem atgriešanās, jaunā un piedošanu ieguvusī dzīve, svētdarīšana, jaunā paklausība, mīlestība un kalpošana, labie darbi utt. Paldies Dievam, ka tāda nav mūsu luteriskā kristietība , kas par grēcinieka attaisnošanu tikai ticībā māca skaidri: mums dāvātā objektīvā ticības gaisma nevar būt palikt neredzama, proti, šī ticība izpaužas jaunajā dzīvē — sekošanā kā Kristus gaismas atstarošanā.
|
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.20 12:13:18
indriķi (labs)
Lūdzu, citātus un to avotus, kas apgāztu šo faktu:
"Aizliegums pret communicatio in sacris, protams, attiecas arī uz kopīgām lūgšanām."
Tikai, lūdzu, neaizpildi forumu ar paša neraksītiem palagiem, kas neattiecas uz tēmu. |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.20 13:33:07
Latvju luterāni , liels paldies par īso kursu baznīcas tradīcijas ieskatos par attieksmi pret herētiķiem.
Kā zināms, senajā baznīcā `herētiķis` bija diezgan skaidri definējama persona, kurš noliedz ticības mācības artikulus,t.i. ticības kanonu, pirmkārt jau ortodoksu Trīsvienības mācību un kristoloģiju, Būtiskie ar to saistītie jautājumi tika risināti vispārējos un vietējos koncilos, tai pat laikā ortodoksai baznīcai piederošo pauda dažādus uzskatus daudzos jautājumos.
Pagāja laiks, kristietības celtne palika aizvien sarežģītāka un... pāvests savā laikā svētīgo Mārtiņu Luteru, kura uzskati bija ortodoksu kristietību apliecinoši,
nodēvēja par herētiķi...
Var jau atkal tā draudzīgi un mīļi nodēvēt par "herētiķiem" visus, kam nav bijis tas gods apliecināt Luteriskās ticības apliecības, pieķerot klāt ierpiekšējo 15.gadsimtu kristiešus, bet vai tiešām tā ir - Latvju luterāni ?
|
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
