Aivars 
|
Iesūtīts:
2010.08.22 22:50:34
Jaunais katoļu arhibīskaps apgalvojot : Ja arī katoļi un luterāņi apvienosies, tad abas puses saglabās savu identitāti, jo nevienu neinkorporēs ar varu vai pret viņu gribu, svētdien pārraidītā intervijā LTV raidījumam "de facto" atzīst jaunais katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. |
|
bitukas  |
# Labojis bitukas: 2010.09.13 20:38:24
Jūs te peraties, bet vienkāršai tautai jūsu teoloģija tumša bilde
Lūk, tautas komentārs no neta - katoļi daudz vairāk nekā piemēram luterāņi ir uz ārīšķībām un izvirtībām.
Luterāņi ir sevī daudz patiesāki un ticība vispār ir daudz patiesāka,uz patiesām vērtībām, dabu, labiem darbiem šaisaulē (nevis visu laiku tik nolūgties grēkus un darīt tālāk) un saticību uz pasaules.
Katoļi būtībā jau daļa līdzinās sektai.
ja no laika gala Latvijā būtu tikai luterticība, tad mēs būtu daudz tuvāk, kā piemēram, Zviedrijai un tamlīdzīgām
normālām valstīm.
Tagad mēs esam tur, kur esam - velns viņu zina kur.
 Labie darbi, labie darbi.....
Un man personīgi viena luterāņu draudzi apmeklējoša meitene teica - mēs jau luterāņi, mums nav obligāti ticēt!
Gan jau no visām konfesijām varētu šādas pērles savākt, ieskaitot manējo. |
Papucs  |
# Labojis Papucs: 2010.09.13 21:32:35
bitukas
Jūs te peraties, bet vienkāršai tautai jūsu teoloģija tumša bilde
Ne mazākajā mērā nebrīnos, ka neesi ne katolis ne luterānis
Protams, ka dubultā sakultu sviestu ir vienkāršāk vispār atmest, nevis mēģināt sagremot 
Uldis te citā vietā protestēja, bet nu pēc būtības jau Lutera zamašku citādi nenosauksi kā vien "Katrs pats sev pāvests" - un man tā devīze zināmā mērā simpatizē
Luterāņi gan vēl papildus nodrošinās (viņuprāt) ar it kā neapgāžamu piebildi "Katrs pats sev pāvests, ja vien viņam rokās Bībele " |
bitukas |
# Iesūtīts: 2010.09.13 21:46:48
Nerausties, papucs, es sagremot spēju |
indriķis (labs)  |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.13 23:31:03
Papucs Taču Luters nespēja aiz visas fasādes Dievu atrast, tāpēc pieņēma lēmumu visu kā nākas iztīrīt. Taču pārliekā atvēziena dēļ sviests sagāja vēl galīgākā sviestā.
Ej nu ej, Luters galu galā bija augustīniešu mūks un teoloģijas profesors ar ne mazāku atbildību baznīcas priekšā kā jebkuram kristietim.
Nebūtu toreiz Romas bīskapam, sauktam , pāvests, galvā sakāpis, ko līdzīgu man Romā īstens Romas katolis ( ne mūsu latgaleišu katoļi, kas evaņģēlisko katoļu t.i. luterāņu kanoniskās teritorijās iefiltrējušies ) teica, nebūtu problēmas.
Nelikumīga bija Lutera ekskomunikācija dēļ aicinājuma uz reformām baznīcā.
"latvju luterānis" V ai tev nav kāds Lutera citātiņš padomā par mācītājiem, kas vēdera dēļ pamet ortodoksu baznīcu.
Nē, man šis tas zināms par privātu sektu, kuru kāds lut.māc. sava vēdera dēļ iedibinājis un tā paša sava vēdera dēļ nevēlamos no tās padzinis. Un, paldies Dievam, jo sektas, arī ar lut. piegaršu ir kaitīgas dvēselēm, kā tu pats ar saviem tekstiņiem apliecini. |
Latvju luterānis  |
# Iesūtīts: 2010.09.14 09:38:25
indriķis (labs)
Stāsta, ka viss esot bijis savādāk nekā to klāsta aklais indriķis. Sen senos laikos, kas bijis jāizšķiras par pareizu mācību, pēkšņi ticis apsolīts algu izlīdzināšanas fonds, kas daudziem bijis par neizturamu kārdinājumu, lai tukšu vēderu pastāvētu par skaidru Evaņģēliju un pareizi pārvaldītiem sakramentiem.
Tāpat arī stāsta, ka neredzīgais indriķis vēl ilgu laiku par visām varītēm gribējis būt sadraudzībā ar tiem, ko tagad sauc par sektu, līdz kamēr sapratis, ka baznīcpolitiski vēdera piebarošanas gājieni neies cauri un sulīgiem vārdiem atmetis visam ar roku, un devies pie pilnākas siles. Nedz toreiz, nedz tagad viņš nerīkojas atklāti un godīgi. Pat no romiešu mušām pa reizei kāds atklātuma zibsnis nāca. Jāsūta neredzīgais indriķis pie foruma neticīgajiem godīgumu mācīties. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.09.14 11:31:38
Latvju luterānis
Ļoti savāda pasaka jums sanāca. Jums tas kāds rituāls laikam - ar tukšu vēderu pastāvēt par skaidru Evaņģēliju? Pilnīgi tā iztēlojos, kā pirms brokastīm jūs miera stājā bišķi pastāvat. Man jau arī vecmāmuļa mācīja izēst šķīvīti par saulītes uzlekšanu.
Tiesa, ja runa par KLB un LELB atšķirībām, tad vai nu tik liela starpība būs tajā skaidrajā Evaņģēlijā un pareizā sakramentu pārvaldīšanā? Izņemot to, ka jūsējie pie Sv. Vakarēdiena nepielaiž nevienu citu luterāni, ja vien tā draudze nav parakstījusi mierizlīgumu ar Ķekavas - Doles draudzi, par citām atšķirībām nav dzirdēts. Jūs taču nepastāvat uz to, ka esat `pilnā Evaņģēlija draudze`, kā daži pentakosti apzīmē sevi, mācot, ka atpestīts cilvēks ir dziedināts cilvēks, bet puņķainie ir grēcinieki? |
Svētais  |
# Iesūtīts: 2010.09.14 11:36:50
kā daži pentakosti apzīmē sevi, mācot, ka atpestīts cilvēks ir dziedināts cilvēks, bet puņķainie ir grēcinieki?
Interesanti kas tā māca, neesmu dzirdējis, ka kāds tā mācītu... |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.14 11:46:41
"Latvju luterāni" , tu
esi pats pēdējais , kas varētu runāt par godīgumu, zinot tavas manipulācijas ar patiesību un izrēķināšanos ar savam vēderam neērtajiem cilvēkiem.
Redzu, ka tu savu kainisko reliģisko iedabu visai veikli mēģini maskēt ar tukšām frāzēm par "skaidro evaņģēliju".
Tiem, kas saskārušies ar šo tavu īpatno "kalpošanu" tuvāk ,
ir tikai divas izvēles, vai nu palikt par tava sektantisma samocītiem ļautiņiem
vai arī saglabāt tīru sirdsapziņu un to atstāt, ļaujoties Kristus dvēseles dziedinošai kalpošanai.
|
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.14 11:47:57
Aivar
Vēl ir dzīvi to seno notikumu aculiecinieki, par kuriem te stāstīju. Tā kā vēl neviens nav atšifrējis, kas tas Latvju luterānis ir par putnu, tad lai viš paliek kā aicinātājs katram ņemt nopietni savas baznīcas ticības apliecības - luterāņiem, pāvestiešiem, kā arī pagāniem.
Līdz šim ne neredzīgais indriķis, ne kāds cits nav vēlējies komentēt, ko tad īsti nozīmē LTA prasība pēc pilnīgas vienotības mācībā un patiesā sakramentu pārvaldīšanā. (KF Epitome/VG 496-497: X. PAR BAZNĪCAS CEREMONIJĀM, KURAS SAUC PAR ADIAFORĀM LIETĀM) Vai tavuprāt LELB ir šāda vienprātība? |
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.09.14 12:02:10
Latvju luterānis
Tur jau tas trakums, ka aculiecinieki ir dzīvi, un labi piemin, ka mazā shizma un algu izlīdzināšanas fondi Baznīcu piemeklēja dažādos laikos
Par to LTA prasību runājot ... nu ir divi varianti. Viens - nospraust vienprātību par mērķi un kopīgi meklēt patiesību. Otrs - aizmirst par patiesības meklēšanu un tās apliecināšanu, bet uzņemties karstgalvīga pāvesta lomu, kur `manai baznīcai vienmēr nemaldīgi ir taisnība`. Lai nu kā, bet man ir tāds čujs, ka KLB un LELB joprojām tomēr iet blakus vienu un to pašu ceļu, un mainoties dažām savstarpēji nesamierināmām personālijām varbūt pat ne tik tālā nākotnē saplūdīs vienā. |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.14 12:15:39
Aivar
Sen senos laikos tautā populārs mācītājs esot solīt solījis, ka vēderi būs pilni, lai tikai panāktu nosodījumu tiem, kas norādīja, ka nepastāv ne mācības, ne sakramentu pārvaldīšanas vienība. Ja viš nav solījumus pildījis, lai par to atbild pats.
Kur tu te redzi variantus, Aivar? Vienprātība vai nu ir, vai nu nav - visos mācības artikulos. Vai tad no LELB Satversmes šis LTA vārds ir svītrots? Man gan ir tāds čujs, ka, ilgus gadus dzīvojot konformismā, beigu beigās liela daļa ar "mierīgu" sirdi "atgriezīsies" Romas klēpī, ja vien būs garantija, ka varēs rēķinus samaksāt un ģimeni pabarot. Neredzīgais indriķis ir tam uzskatāms piemērs.
Runā, ka tās nesamierināmās personālijas esot mīts, kuru radījuši ļaudis, kam 8. bauslis - tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko - nav saistošs. |
Aivars |
# Labojis Aivars: 2010.09.14 12:24:29
Latvju luterānis
Nu tieši par 8. bausli te pienāktos padomāt
Man likās arī Bitukas komentārs ir vērtīgs, ja runājam par to `vienprātību`. Es tomēr palieku pie tā, ka vienprātība šajā grēcīgajā pasaulītē ir nākamais mērķis aiz patiesības, bet nekādā gadījumā izejas punkts, no kā tālāk uzrādīt nevienprātību. |
Latvju luterānis |
# Labojis Latvju luterānis: 2010.09.14 12:29:21
Aivar
Paņem senu sēžu protokolus, ja tiec tiem klāt, vai aptaujā lieciniekus, un pārliecinies pats, ko kurš solījis, ko kurš teicis, kā kurš lēmis, ja neuzticies Latvju luterāņa avotiem.
Bet tu izvairies no ļoti būtiska jautājuma - vai LELB ir pilnīga vienprātība visos mācības artikulos? Tas taču tiešā veidā attiecas uz tevis paša izvēlēto tēmu - identitāti.
Tevis teiktais izklausās šādi: šeit es stāvu, bet varu arī pastāvēt citur. |
Aivars |
# Labojis Aivars: 2010.09.14 12:50:17
Latvju luterānis
Nu, šīs diskusijas būtība tomēr ir zināms domu eksperiments, kurā arī pats mēģinu `pastāvēt tur un šur`, un saprast kā no kuras puses kas izskatās. Bet nu ja runājam par to vienprātību vai nevienprātību pašas luteriskās baznīcas iekšienē, tad man tiešām grūti iedomāties, kas man varētu likt gribēt ieņemt kādu nesamierināmu opozīciju pret lāga zēniem Uģi vai Didzi KLB, kas savos uzskatos, šķiet, neko neatšķiras no Aleksandra tepat LELB, vai teiksim kāpēc kādreizējais novadnieks Aigars no ELBL būtu par ķeceri pasludināms. Vēl jo vairāk, ja kā Bitukas te aizrādīja - kamēr baznīckungi štaukā viens otru par nepietiekamu ortodoksiju, tikmēr viens draudzes loceklis top par kalvinistu sludinātāju. Kur palika pareizā Sakramentu pārvaldīšana? |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.14 13:05:30
Aivar
Tā uzskatu vienādība tik tiešām ir šķietama. LTA skaidri pieprasa pilnīgu vienprātību mācībā un patiesā sakramentu pārvaldīšanā, pirms pasludināt un praktizēt lūgšanu un altāra vienību ar citu draudzi vai baznīcu. Ja tajā nav vienprātības, apgalvot un izturēties tā, it ka vienprātība būtu, ir vistīrākā blefošana un LTA apzināta ignorēšana.
Vai tu domā to Aigaru, kurš esot veicis šī gadsimta grandiozāko teoloģisko atklājumu, paziņojot pa visu pasauli, ka svētdarīšana ir neatņemams posms taisnošanā? |
Aivars |
# Iesūtīts: 2010.09.14 13:15:17
Latvju luterānis
Nezinu neko par paziņojumu, bet vai tad Kristus teica : "Padariet koku labu, un tad prasiet Mičurinam, ko ar tiem draņķa augļiem var iesākt" ? Neatņemams taču nav tas pats, kas acumirklīgs? |
Latvju luterānis |
# Iesūtīts: 2010.09.14 13:24:08
Aivar
Vai amerikāņu Luters prasa par daudz? Vai tiešām LTA ir tik neapgūstama grāmata? Vai problēma nav Dieva noslēpumu namturu neuzticamība un vienaldzība pret kristīgo mācību?
K.F.V. Valters, Bauslība un Evaņģēlijs, (AI, 2000) 15. lpp.
Pirmais vakara priekšlasījums
(1884. gada 12. septembrī)
Mani dārgie draugi! Ja jūs gribat kļūt par krietniem mācītājiem baznīcā un skolā, tad ir ļoti svarīgi un nepieciešami līdz pēdējam sīkumam iepazīt visas kristīgās atklāsmes mācības. Taču ar to vēl nav sasniegts viss vajadzīgais. Tāpat ir visai nepieciešami, lai jūs prastu šīs doktrīnas arī pareizi pielietot. Ir svarīgi, lai jūs tās būtu ne vien aptvēruši ar prātu, bet lai tās visas būtu dziļi iespiedušās jūsu sirdīs un būtu parādījušas savu debešķīgo, dievišķo spēku; lai tās visas jums būtu kļuvušas tik dārgas, tik vērtīgas, tik tuvas, ka jūs nespētu nekā citādi, kā vien ar degošu sirdi liecināt un sacīt līdz ar Pāvilu: "Mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam," un ar visiem apustuļiem: "Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši." Jūs gan neesat to redzējuši ar miesas acīm un dzirdējuši ar miesas ausīm, bet ir svarīgi, lai jūs to būtu uztvēruši ar gara acīm un ausīm. |
indriķis (labs) |
# Labojis indriķis (labs): 2010.09.14 15:49:06
Aivar, vienprātības LTA princips ir elementārs -
pirmkārt, to var lasīt kā pietiekamu un baznīcu vienojošu dokumentu,
, otrkārt, to var lasīt kā šķeļošu dokumentu, ar kuru patiesībā nepietiek un tas jāpapildina ar nebeidzami jaunām TA.
Pēdējo ceļu ir gājušas no Misūri Sinodes atšķēlušās luterāņu baznīcas un izskatās, ka savas vienotības trauslumu tās pašas ir sākušas apzināties.
Jo, otrajā gadījumā, ja papūlas, principā var izbēgt no tādas lietas kā vienotība, izvirzot atkal un atkal tai jaunus šķēršļus.
Kas attiecas uz KLB, ja tās kontekstā izpaliktu sekojošie faktori -Ilārs ( un daļēji Egons,) un amerikāņu ELS baznīcas maksātās algas KLB mācītājiem, tās vienprātība ar LELB būtu neliela laika sprīža jautājums. |
code_ah [78.84.165.187] |
# Iesūtīts: 2010.09.14 16:14:04
indriķis (labs)
Vai tad- amerikāņu finansējums - nav kļuvis arī par tava "likteņa" un apgaismības atslēgvārdu, turklāt ironiskā veidā, lai kurā "barikāžu pusē" tu arī neatrastos? |
Aivars |
# Labojis Aivars: 2010.09.14 16:31:57
Starecs Latvju luterānis
Ir jau arī vēl tāda izpratne par vienprātību -
Diakons Aleksijs Bekorjukovs "Asīzes Francisks un katoļu svētums" raksta:
Turpat vai tūkstoš gadu pagājis kopš kristīgā pasaule nožēlo, ka ir sadalījusies. Mūsdienās visapkārt dzirdamas balsis, kas sludina nepieciešamību atjaunot zaudētās saiknes un attiecības starp dažādo novirzienu kristiešiem.
Saprotams, ka pašu evharistisko un lūgšanas attiecību saraušanas faktu baznīcu starpā ticīgie uztver kā kaut ko nedabisku, jo mēs visi ļoti labi atceramies Kunga novēlējumu, ko Viņš mums atstāja Savas zemes dzīves beigās: "Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos" (Jņ. 17: 21). Gluži dabiski, ka mēs, pareizticīgie, bēdājamies par Rietumu brāļu nu jau vairāk nekā pirms deviņiem gadsimtiem notikušo atkrišanu; protams, ka mēs no visas sirds alkstam pēc viņu atkalpievēršanās un atgriešanās Vienotās Apustuliskās Mātes Baznīcas klēpī. Kas gan to kavē? Kādi šķēršļi rada grūtības mūsu tuvināšanās ceļā? Saskaņosim dogmas, vienosimies domstarpībās attiecībā uz kanoniem; bet dievkalpošanas un ceremoniju dažādība nevar būt par iemeslu sakaru saraušanai. Kāpēc gan vezums nekust no vietas?
Patiesībā cēloņi ir ļoti nopietni un daudz dziļāki - tiem ir ne tikai formāli dogmatisks vai ārējs, ceremoniāls un kanonisks raksturs, bet arī iekšējs, garīgs - viss ko dēvē par askētiku un, kas vistiešākajā veidā izriet no vienas vai otras kristīgās konfesijas dogmatiskās sistēmas kopumā. Ja pieļauj, ka mums, pareizticīgajiem, var izdoties saskaņot ar katoļiem visas galvenās atšķirīgās un arī pretrunīgās definīcijas dogmatikas, kanoniskajā un baznīcas tiesību jomā, (vēstures pieredze gan liecina, ka tas bijis iespējams tikai vārdos), tad tieši attiecībā uz iekšējo, garīgo dzīvi viss ir daudz sarežģītāk. Spriediet paši: vai gan ir iespējams viegli atsacīties no tās lūgšanu prakses, no tām garīgās dzīves un askēzes metodēm, ko desmitiem paaudžu krājušas daudzu gadsimtu gaitā? Tā ir iekšējā dzīve, un, ja labpatīk, var uzskatīt, ka tā jau iedzimusi gēnos. Atmest to, nomainīt - uzreiz un uz visiem laikiem, pēkšņi sākt dzīvot citādi - ir neiedomājama un neiespējama lieta.
Taču mainīt vajag, tas ir nepieciešams! Jo atšķirības starp pareizticīgajiem un katoļiem šajā jomā ir tik uzkrītoši būtiskas, ka pamanāmas ikvienam, kurš kaut nedaudz ir saskāries ar šāda veida jautājumiem un kaut vai vispārējos vilcienos ir iepazinies ar svēto tēvu mācību par lūgšanu un garīgo praksi. Izskaidrot visas garīgās prakses nesaskaņas, pretrunas pašos kodolos ar nacionālo temperamentu specifiku jeb ļaužu lokālajām etniskajām īpatnībām (kā to dara daži mūsdienu teologi), ir pilnīgi nejēdzīgi un absurdi.
Protams, ja runa ir par iekšējo, apslēpti garīgās dzīves praksi, nepieciešams to izpētīt pēc svēto dzīves piemēriem, jo tieši svētie ir pilnvērtīgi baznīcas patiesības iemiesotāji dzīvē, tieši svētie ir baznīcas mācības vēstneši un tās ideālu paudēji, tieši viņi ir tautas vadoņi un atdarināšanas cienīgi paraugi, viņi ir tie, kas pilnībā uzņēmuši un savā dzīvē iemiesojuši to lūgšanu un askēzes varoņdarbu, par kuru māca viņu baznīca.
Tālab šajā sacerējumā ir mēģināts veikt pēc iespējas rūpīgāku katoļu garīgās prakses analīzi, par piemēru ņemot vienu no Rietumu Baznīcas svētajiem - Asīzes Francisku. Šis garīgais cīnītājs ir izraudzīts, kā viens no vispazīstamākajiem un dziļi cienītiem katoļu svētajiem visā Rietumu pasaulē, lai aplūkotu viņa dzīvi un darbību, bet galvenais - mistiku. Mēģināsim izanalizēt Franciska, un to viņa sekotāju un garīgo audzēkņu mistikas kopīgās līnijas, kuri pēc katoļu pārliecības ir sasnieguši vislielāko svētumu, parādīt, ka šāda veida garīgās dzīves prakse nebūt nav izņēmums katoļu pasaulē, bet, gluži otrādi - norma un ideāls. Pacentīsimies noskaidrot tos sākotnējos cēloņus, kas izraisījuši tik slimīgas novirzes no pareizas garīgās dzīves normām, uz kurām grāmatas turpinājumā tiks norādīts.
........
Pa lielākai daļai garīgos cīnītājus, ko Rietumu Baznīca pasludināja par izcili svētiem pēc tās atkrišanas no Austrumu Baznīcas, Svētais Gars bija pametis, un viņi veltīgi tiecās savās lūgšanās pēc garīgām atklāsmēm, piedzīvodami tikai maldinošas parādības... Šie šķietamie svētie nokļuva šausmīgā dēmonu apmātībā...»171
Noslēgumā jānoskaidro pirmcēloni kroplīgajai Franciska un viņa garīgo sekotāju mistikai. Vispirms rodas jautājums, vai Francisks nebija «slikts izņēmums»? Varbūt, ka citiem Rietumu svētajiem nekādas kroplības nepiemita? Diemžēl jākonstatē, ka lielākais vairums katoļu svēto garīgajā pasaulē lauzās patvaļīgi, bez jebkādas garīgas vadības. Un ja kādam tāda arī bija, tad, saprotams, ka arī tā bija pamatīgi un nelabojami deformējusies. Asīzes Francisku mēs izvēlējāmies kā vienu no katoļu svētuma vislabākajiem paraugiem. Salīdzināsim, kaut vai ar šeit pieminētajiem brāli Jāni no Vernas, vai Avilas Terēzi.
Turklāt ir nepieciešams paturēt prātā, ka svētie allaž ir bijuši tautas garīgie vadoņi. Savukārt viņu vadītā tauta seko tiem kā personībām un autoritātēm gadsimtos rūdītas garīgās pieredzes skolā. Nav grūti ievērot, ka jo vairāk gadsimtu ir aiztecējuši kopš tā saucamās «baznīcu šķelšanās» 1054. gadā, jo izteiktāka kļūst Austrumu un Rietumu kristiešu garīgā nošķiršanās un attālināšanās.
Kā jau mēs pamanījām, par iemeslu Franciska maldu pilnajai dzīvei kļuva lepnība un godkāre. Vai šīm jaunā bruņinieka īpašībām bija gadījuma raksturs? Izrādās, ka nē. "Rietumu baznīcas vadoņi un aiz viņiem arī visa katoļu baznīca iedomājās sevi par dievišķās pilnības ideālu uz zemes, ko turklāt ir iespējams pārvaldīt ar pasaulīgās varas palīdzību. Īpašu vēsturisko apstākļu rezultātā katolicisms pieļāva sekojošu anomāliju: starp kristīgo mistiku kā gaismu mīlošu augu un «logosu» - šā auga barotāju sauli tā uzcēla necaurredzamu sienu. Starp Dievu un cilvēkiem katolicisms nolika pasaulīgo valdnieku - pāvestu un tādējādi apgrūtināja katoļu iespējas gūt nepastarpinātu garīgumu, ko dod Dieva Vārds. Vēsturiski ir izveidojies un nu jau arī iesakņojies katoļu reliģijā tāds pārpratums, ka pāvests ir Kristus vietnieks zemes virsū, ka viņš ir nemaldīgs un dievišķs."172
«Romas baznīcas vadītājs savas godkāres dēļ ir piesavinājies sev vadošo lomu pār citiem Kristus baznīcas patriarhiem,»- savā laikā teica sirdsskaidrais Optinas Ambrozijs. «Bet, pieļaujot godkāri, ir grūti, neērti un pat neiespējami cīnīties ar lepnības kaislību, jo tāpat kā viena kļūda, ko par tādu neuzskata, allaž ir par cēloni nākošajai, un kā viens ļaunums rada citu, tāpat ir noticis arī ar Romas Baznīcu.»173
Patiešām, kad tik šausmīga kaislība kā lepnība ir likumīgi nostiprināta, kanonizēta un sakņojas katoļu Baznīcai pašās dzīlēs, visi tai uzticīgie un īstie tās bērni, grib to vai ne, saprot vai nesaprot, neizbēgami manto šo kaislību, nejūtot kā dvēseli pazudinošu, uzsūc un kalpo tai, pieņemot par esamības normu. Arī Francisks, runādams par to, ka Dievs viņam dāvājot lielu un nesatricināmu «ticību priesteriem, kas pieturas pie svētās Romas baznīcas tradīcijas»,174 aicināja visus kļūt par katoļiem un dzīvot katoliski 175, tāpat arī «visuvarenā Dieva un pāvesta kunga dēļ»176 pieprasīja no saviem sekotājiem izpildīt viņa sarakstīto Regulu.
Tālab arī «...katoļi maldās un ir ar lepnību kā ar kaklarotu savažoti,»- sacīja svētais Kronštates Jānis 177 un paskaidroja: «Visu Romas katoļu baznīcas viltojumu cēlonis ir lepnība un pāvesta atzīšana par īsteno Baznīcas galvu, turklāt - par nemaldīgu... No tā arī izriet dogmatiskie maldi, no tā - domu, vārdu un darbu divkosība un viltība, no tā - dažādi melīgi noteikumi un nolikumi grēku izsūdzēšanas brīdī, no tā - indulģences, dogmu sagrozījumi, no tā- Rietumu Baznīcas svēto un neesošu netrūdošo mirstīgo atlieku fabrikāti, kas nav Dieva pagodināti... un dažnedažāda pretošanās Dievam, piesedzoties aiz godprātības maskas un it kā aizgūtnēm slavinot Dievu.»178 Pateicoties šādai Dieva aizvietošanai, katoļu misionāri «ved cilvēkus nevis pie Kristus, bet pie sava pāvesta 179.Tagad jau cenšas izdabāt pāvestam, nevis Kristum, par pāvestu karo, nevis par Kristu.180 Pāvestība kļuva par iemeslu Romas Katoļu Baznīcas ieslīgšanai pazudinošā ķecerības tumsībā,181 izsenis tā ir ieviesusi sevī herēzi un jaunievedumus.»182
Taču «...patiesā Baznīca ir un būs vienota, nedalīta un vienīgā glābjošā. Tā ir Austrumu Pareizticīgā Baznīca... Ārpus Baznīcas nav pestīšanas, nav svētības»183,- viennozīmīgi teica svētais Kronštates Jānis; nav un protams, nevar arī būt īsta svētuma.
|
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
