Arhibīskapa sprediķis 2025. gada Lieldienās

Kristus augšāmcelšanās svētkus mēs saucam par Lieldienām. Patiesi, tā ir liela diena – pati lielākā. Cilvēkus līdz sirds dziļumiem aizkustina video sižeti par izglābtu kucēnu vai kaķēnu. Es reizēm skatos video par vīriem, kuri glābj roņus no tīkliem un makšķerauklām, ko cilvēki pametuši okeānā. Sirds iesilst redzot, kā ronēni lumpačo atpakaļ uz jūru brīvi no saitēm, kas bija dziļi iegriezušās miesā.

Ja tas spēj aizskart labākās stīgas mūsos, cik daudz vairāk mums jābūt saviļņotiem un laimīgiem par Lieldienām! Tas kurš bija pazemots, nodots, apmelots, mocīts, nonāvēts un aprakts, cēlās uzvarējis, laimīgs, brīvs un mūžīgi dzīvs. Te ir kas daudz lielāks par izglābtu kaķēnu vai ronēnu. Te ir kas lielāks pat par cilvēku, kurš izglābts no nāves vai piedzīvo, kā ļaunam pāridarītājam tiek atmaksāts. Te ir ne tikai tas, ka pats Dievišķais logoss, esamībā saucējs, dzīvības devējs cieta, mira un augšāmcēlās. Izraujoties no nāves skavām, noveļot akmeni no kapa, ar savu nāvi uzvarot mūsu nāvi, Kristus izglāba mūs no grēka un nāves saitēm, kas griezās dziļi miesā un garā. Mēs esam kā tie savainotie, bet brīvlaistie ronēni, kas var ienirt dziedinošajā Dieva gara jūrā. Sajutīsim to šodien!

Jēzus laika Romas impērija bija stiprākā valsts pasaulē, kas spēja visus iekarot un apspiest. Romas imperators bija varenākais cilvēku pasaulē. Neviens nespēja pretoties viņa pavēlēm. Imperatora vara lika Jēzu nonāvēt. Viņu piesita krustā un apbedīja zem liela akmens. Bet Lieldienu rītā viņš augšāmcēlās. Varenākie spēki pasaulē – imperators un velns – Jēzu nonāvēja un apraka, bet Dievs viņu piecēla dzīvu un laimīgu. Superlielvaru pārspēja vēl lielāka varu. Cik tā bija liela uzvara! Vai Jūs zināt, Kristus mīļotie, ka šī uzvara ir jūsu? Jūs neesat malā stāvētāji. Kristus augšāmcelšanās vislielākajā mērā skar jūsu dzīvi.

Varbūt skan kā teika vai leģenda. Taču, mēģiniet iztēloties, ka es jums stāstu: “Viņvasar Dziesmu svētkos, deju lieluzvedumā, Daugavas stadionā man blakus sēdēja viens cilvēks. Ļoti interesanti parunājām. Vēlāk es viņu atkal satiku Bulduru pludmalē, un beigās mūsu pašu ielā” Jūs taču nedomātu, ka es jums stāstu pasaku? Teikas un pasakas sākas: “Sensenos laikos, tāltālā zemē, aiz trejdeviņām jūrām un kalniem…” Lasot Jaunajā Derībā par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ir viscaur jūtams, ka apustuļi un mācekļi runā kā aculiecinieki.

Pēteris Apustuļu darbu grāmatā stāsta romiešu virsnieka Kornēlija saimei: “Jūs to zināt, kas noticis visā Jūdejā, jau no Galilejas, kad Jānis pasludināja kristību.” Protams, ka Kornēlijs zināja, kur ir Jūdeja un Galileja. Viņš zināja par Jāni Kristītāju. Jānis bija liela slavenība. Pēteris turpina: “Tie Jēzu nogalināja, piesizdami krustā. Trešajā dienā Dievs viņu uzmodināja no mirušajiem un ļāva viņam parādīties mums, kas ar viņu kopā ēdām un dzērām pēc tam, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem.” Pēteris nerunā kā folkloras teicējs. Viņš runā kā aculiecinieks. Vēlāk viņš raksta: “Nevis sagudrotām pasakām sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu.” Aculiecinieki nerunā kā filozofi, kas grib parunāt par vispārējiem garīgiem principiem. Viņi runā kā tādi, kas ir piedzīvojuši kaut ko satricinošu un tagad grābj tevi aiz atlokiem un saka: “Vai tu zini, kas vakar notika?!!”

Iepriekšējā vakarā Kristus mācekļi bija satriekti un pārbijušies. Viņa māte bija asaru un bēdu pilna. Viņa draugi bija noskumuši, bez cerības. Varbūt tikai dēmoni jutās gandarīti un svinēja uzvaru. Visus bija apmānījusi viltus ziņa, ka Jēzus ir beigts un pagalam. Kā viss pārvērtās, kad viņi “pārbaudīja faktus” un saprata, ka Kristus ir dzīvs! Kristus augšāmcelšanās pārvērta visu cilvēku pasauli. Tie, kas līksmoja par viņa nāvi, nu bija samulsuši un nodrebēja bailēs. Jēzus nāves satriektie nu bija prieka un spēka pilni. Viņi devās pasaulē satvert pie atlokiem visas tautas un liecināt par to, ko bija piedzīvojuši.

Viņu liecību sauc par evaņģēliju jeb labo vēsti. Kad Romas imperators bija guvis savarīgu uzvaru, viņš izsūtīja evaņģēlistus ar labajām ziņām. Imperatoru godāja kā dievību. Romas senāts Jūliju Cēzaru nosauca par dievu. Kad Cēzaru nogalināja, viņa pieņemto dēlu Oktaviānu sauca par dieva dēlu. Cik revolucionāra bija apustuļu liecība! Viņi teica: “Mēs jums nesam labo ziņu par īsto uzvaru un par īsto Dieva dēlu. To, kuru imperators nogalināja, Dievs augšāmcēla no mirušajiem. Tas nozīmē, ka Dieva mīlestības spēks, kas Jēzu uzmodināja no mirušajiem, uzvar pat vislielākās, visļaunākās varas pasaulē. Parastais sveiciens impērijā bija: “Ķeizars ir kungs!” Apustulis Pāvils uzstāj: “Jēzus ir Kungs!” Viņš ir valdnieku valdnieks. Nav brīnums, ka Pāvils daudz laika pavadīja cietumā un beigās viņam nocirta galvu.

Mūsdienās dažādi teologi pie saviem rakstāmgaldiem, gan pasaulē, gan Latvijā, gan pirms okupācijas, gan pēc Atmodas mēģina šo rovolucionāro vēsti pieradināt: “Nu jā… Nu vispār jau nekādu brīnumu nav. Nu vispār jau Jēzus miesā ir miris, bet ir dzīvs savu sekotāju sirdīs un atmiņās. Viņš ir dzīvs tādā veidā, ka viņa vērtības un ideāli turpina dzīvot…” Un vai zināt, ko? Tas nevienu neuzrunā. Un, ja tomēr uzrunā, tad nemaina ne pasauli vispār, ne tavu pasauli, ne tavu dzīvi. Tas ir tik garlaicīgi! Trāpīgi teica viens anglikāņu bīskaps: “Kad Pāvils sludināja, visur izcēlās nemieri. Kad sludinu es, mani cienā ar tēju.” Mēs tik ļoti esam pieradinājuši pārsteidzošo, apžilbinošo evaņgēlija vēsti ka spējam vienkārši dzīvot tai blakus. Līdzāspastāvēt. Pielāgot katrs savai pasaules uztverei. Tomēr šī vēsts ir sasniegusi arī tevi. Ko tu ar to darīsi? Kā tu ar to dzīvosi?

Es vēl atceros laiku, kad mans senais draugs Kaspars Dimiters rakstīja ļoti skaistas dziesmas ar dziļiem vārdiem. Apdomājot Lieldienu notikumu, man šajās dienās atmiņā skanēja viena no tām:

Tikai tad es tev sacīšu – mīlu!

Un pagriezies ieniršu bēgošā naktī

Tikai tad, kad tu man būsi piedzimusi

Ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī.

Tik skaisti un tik poētiski, vai ne? Tikai – kādā sakarā? Laikam pēdējās rindas dēļ: “Ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī.” Tiešām, dzīvība un nāve ir nešķiramā taktī. Kādā brīdī mēs katrs nomirsim. Ja šie vārdi nepatīkami pārsteidz, tas nozīmē, ka mūsu sabiedrībā nav pieņemts par to domāt un atgādināt. Taču mēs katrs tiešām kādu dienu nomirsim. Vai nav savādi, mēs gatavojamies eksāmeniem, plānojam ceļojumus, mums ir pensijas plāni, bet mēs cenšamies nedomāt par notikumu ar daudz nozīmīgākām sekām, kurš pilnīgi noteikti pienāks? Ignorēšana to nenovērsīs. Mēs tikai to sastapsim nesagatavoti. Mārtiņa Lutera litānijā ir lūgums: “No nocietinātu grēcinieku nesvētas nāves pasargi mūs, mīļais Kungs un Dievs!” Citā variantā: “No ātras ļaunas nāves pasargi mūs, mīļais Kungs un Dievs!” Baznīca vienmēr ir apzinājusies, cik svarīgi ir lūgt no Dieva labu nāvi.

Mums katram būs vajadzīga tāda pati uzvara, kādu izcīnīja Kristus. Vai mēs spējam tādu izcīnīt? Pajautāsim to sev. Un, ja nespējam, tad mums būs vajadzīga TĀ PATI uzvara, kuru izcīnīja Kristus. Mums jāiegūst daļa viņa uzvarā. Kā lai to izdara? Vispirms jau ir tai jātic. Lai meklētu daļu Kristus uzvarā, vispirms ir jābūt pārliecinātam, ka viņš to ir izcīnījis. Apustulis Pāvils pēc tikšanās ar augšāmcelto Kristu, kas radikāli izmainīja viņa dzīvi, raksta: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs esam Dieva viltus liecinieki, jo esam liecinājuši pret Dievu, it kā viņš Kristu būtu augšāmcēlis, ko viņš nemaz nav augšāmcēlis.”

Patiešām, ja Kristus nav augšāmcēlies un dzīvo tikai atmiņās, vērtībās un ideālos, tad viņš nav Kungs. Tad evaņģēlijs, nav liecība par uzvaru, jo nav nekādas uzvaras, tikai sadomātas pasakas. “Tad veltīga ir jūsu ticība un jūs vēl esat savos grēkos. Tad mēs esam visnožēlojamākie cilvēki.” Tā Pāvils raksta Korintiešiem, kuri acīmredzot jau tolaik mēģināja pieradināt Lieldienu vēsti. To pašu viņš saka arī mums – tev un man. Taču vēstulē romiešiem Pāvils raksta arī tev un man: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi izglābts.” (10:9)

Līdzdaļu Kristus uzvarā neiegūst bez pašu cīņas. Ir jārēķinās, ka ienadnieks, kuru Kristus uzvarēja, mēģinās uzvarēt vismaz tevi. Daža laba valsts, kas katru dienu frontē zaudē simtiem tūkstošu karavīru un simtiem kaujas tehnikas vienību, medijos stāsta par savām spožajām uzvarām. Tā sātans dara. Viņš cenšas iedvest šaubas par to, ka ir zaudējis. Viņš čukstēs tev ausī – nu nav taču Jēzus augšāmcēlies! Pēc dabas likumiem tā nenotiek. Bet padomāsim! Ja es no kanceles nomestu grāmatu, tā pēc gravitācijas likuma nokristu uz grīdas. Taču kāds pirmajā rindā varētu pasteigties un to noķert. Tad tā nenokristu uz grīdas. Tas neatceļ gravitācijas likumu. Notikumu gaitu izmaina spēks no ārienes. Tāpat Kristus augšāmcelšanās neatceļ dabas likumus, bet Dievs viņu piecēla savā spēkā. Dievs radīja pasauli ar zināmu kārtību un likumiem. Ja tā nebūtu, mēs neatpazītu brīnumu, kad to redzētu. Mēs nenojaustu par ārējo spēku. Bet Kristus augšāmcēlās, un tagad mēs zinām par Dieva spēku noķert cilvēku viņa nāves kritienā.

Otrs pretinieka paņēmiens ir likt šaubīties par Dieva spēju un gribu piedot. Stāsta, ka nāves stundā cilvēkam acu priekšā nozib visa viņa dzīve. Ienaidnieks no savas puses nežēlīgā skaidrībā rādīs pagātnes kļūdas un grēkus. Ja cilvēks dzīves laikā nav droši iesakņojies Dieva žēlastības un mīlestības pieredzē, tad var zaudēt ticību brīdī, kad tā visvairāk vajadzīga. Taču Dievs caur Pravieti Jesaju saka: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.” Un caur Pāvilu viņš saka: “Tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” Lūk, laba pamācība veselīga dzīvesveida piekritējiem, kas cer uz ilgu mūžu. Dzīvesveids, kas ved uz nebeidzamu dzīvi, ir – būt Kristū Jēzū.

Iemīļoti pretinieka ieroči ir pašpaļāvība un novilcināšana. Cilvēks domā – ar mani viss ir daudzmaz kārtībā. Darbā mani ciena un ģimenē man nav problēmu. Šķiet, ka agrā bērnībā vecāmāte mani pat kaut kur nokristīja. Un tad par lielu izbīli var kļūt Jēzus vārdi: “Aizstāvis, Svētais Gars nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku - jo tie netic Man.” Netic. Man.

Svarīgākajā luteriskās mācības dokumentā, Augsburgas ticības apliecībā, ir teikts: “mēs esam Dieva priekšā attaisnoti, kad ticam, ka esam pieņemti žēlastībā un ka grēki ir piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem.” Visiem pieklājīgajiem, kaut kad bērnībā kristītajiem cilvēkiem vajadzētu sev pajautāt: “Vai es tam ticu?” Bez tā labu nāvi var nepiedzīvot.

Daudzī turpretī apzinās, ka ar viņiem viss nemaz nav kārtībā. Viņi pat vēlas sakārtot attiecības ar Dievu un izlabot savu dzīvi – bet ne tagad. Tagad nav īstais brīdis. Sākšu ar jauno gadu. Sākšu ar lielo gavēni. Sākšu ar lieldienām. Tad gan es… Tā ir laba apņemšanās. Lai Dievs svētī labu izdošanos! Nelaime ir tā, ka, atliekot un novilcinot, var gadīties kādudien aizmigt savā gultā vai uz operāciju galda un pamosties ellē. Pāvils saka – sāc no šodienas, jo “Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena!”

Varbūt runas par nāvi bojā svētku noskaņu, taču mēs runājam par labu nāvi. Par tādu, pēc kādas vajag ilgoties un ko vajag no Dieva izlūgt tāpat kā lūdzam veselu garu veselā miesā. Citā dziesmā Kaspars Dimiters dzīedāja: “Neiemīlēta nāve ir baiga.” Par labu nāvi dzied Svētais Asīzes Francisks: “Nāve, tu visulaipnākā, klāt esi brīdī pēdējā.” Tā var runāt kāds, kurš apdomā, tic un dzīvo ar Pāvila vārdiem: “Ja esam miruši līdz ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim līdz ar viņu, zinādami, ka no mirušiem augšāmceltais Kristus vairs nemirs.” Mirt ir grūti. Apustulis Pāvils to zina, bet drošina: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta.” Kristus uzvara pār nāvi ir mūsu uzvara. Viņa augšāmcelšanās ir mūsējā. Augšāmceltais un mūžīgi dzīvais mums saka: “Es dzīvoju un jūs dzīvosiet!”

Taču evaņģēlija vēsts nav tikai pamācība, kā labāk nomirt. Tā ir atklāsme kā labāk dzīvot, jo nāve un dzīvība ir nešķiramā taktī. Tās pašas lietas, kas ļauj nomirt labu nāvi, ļauj nodzīvot arī labu dzīvi. Dieva vārda klausīšanās, lasīšana, iedziļināšanās un apcere. Sirdsapziņas izmeklēšana, grēku nastas nolikšana grēksūdzē un šķīstīšanās atjaunotai dzīvei. Spēka smelšanās svētajos sakramentos. Piederība Baznīcai kā zaram pie īstā vīna koka. Kopība, kalpošana un savstarpējs atbalsts draudzē. Dievkalpojumi un rekolekcijas. Tas vada ne tikai uz labu nāvi, bet uz labu un jēgpilnu dzīvi.

Tur visbiežāk ir atrodams tas, kā trūkumu sajūtam savā dzīvē. Tas var atvērt jaunus, negaidītus avotus. Lūk, Lieldienu rīta sievas piedzīvoja to, ko pat negaidīja. Viņas gāja uz kapu un meklēja līķi, bet atrada eņģeļus un dzīvo Kristu. Kaps, kuram priekšā bija akmens kā nāves garants, bija atvērts un tukšs, un no tā izplūda dzīvība pasaulei. Kungs Jēzus teica: “Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu! Es pasauli esmu uzvarējis. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas. Es jūs gribu atvieglināt.”

Svētceļojot pie augšāmceltā Kristus, mēs varam piedzīvot, ka noveļas kādi akmeņi no mūsu dzīvības avotiem un no tiem izplūst tas, ko iepriekš nezinājām, un piepilda ar jaunu, pārsteidzošu prieku, it kā mēs piedalītos priekā, ar kuru priecājās Kristus par savu augšāmcelšanos. It kā mēs sajustu dzīvību, kā sajuta viņš, iznākot no kapao, kad krusta ēna bija pagātnē un priekšā tikai nebeidzama dzīvība kopā ar Tēvu un draugiem. Tā patiešām ir laba dzīve ticībā, cerībā un mīlestībā. Nav jāatstāj darbs un karjera. Nav jāatsakās no mājas vai ģimenes. Nav jāaiziet klosterī. Vienkārši jādzīvo tā, lai praktiskā un garīgā dzīve ir nešķiramā taktī.

E-pasta lietotāji zina, ka ir vairāki veidi, ko darīt ar vēstulēm. Var tās atstāt nelasītas vai ielikt surogātpastā pie mēstulēm, lai turpmāk vairs nesaņemtu ziņas no tā sūtītāja. Var tās ielikt mapē “Izlasīt vēlāk”. Var tās novirzīt mapē “VIP”, kur krājas ziņas no svarīgiem cilvēkiem. Un var arī pielikt atzīmi vai karodziņu, lai īpaši svarīgu ziņu varētu viegli varētu atrast un pārlasīt, lai atsvaidzinātu atmiņā un lietotu. Kristus mīļotais dievkalpojuma dalībniek vai dalībniece draudzē vai pie televizora ekrāna, vai šī vārda lasītāj – nu lūk, labā vēsts par Kristus augšāmcelšanos ir pienākusi. Ko tu ar to darīsi?

Bet visi kopā atcerēsimies, ka ik svētdiena ir Kristus augšāmcelšanās piemiņas diena! Krievu valodā to tieši tā sauc – voskreseņije, augšāmcelšanās. Svinēsim priecīgi mūsu Kunga augšāmcelšanos šodien, bet steigsimies arī katras svētdienas rītā uz savu vai uz savas dzimtas baznīcu kā sievas Lieldienu rītā – satikt dzīvo Kristu un svinēt viņa augšāmcelšanos!

Kristus patiesi ir augšāmcēlies! Svinēsim to savā dzīvē, savā ģimenē, draudzē un tautā! Priecīgas Lieldienas!