Par liturģiju
Pirms kàda laika ar dažiem jauniem kristīgiem cilvēkiem kopā biju iegājis mūsu luteriskajā dievnamā. Liels bija mans pārsteigums, ka šie jaunie cilvēki nekad (tiešām nekad) nebija bijuši tradicionālo konfesiju dievnamā. Viņi uzauguši pilnīgi citā kristīgā tradīcijā. Altāris, krucifikss, svētbilde, kancele, sveces u.c. daļai no viņiem bija kā no citas pasaules. Lūk, no tās dienas ik pa laikam esmu atgriezies atmiņās šajā dienā ar jautājumu: Kā tā? Vai tiešām?
Vakar lasīju kādas grāmatas apskatu un iedomājos, ka arī mums ko līdzīgu vajag. Ja ir, tad vajag vairāk. Grāmatas nosaukums ir "Beyond Smells and Bells: The Wonder and Power of Christian Liturgy". Lasīju tikai grāmatas apskatu. Cik saprotu autors Marks Galli ir bijušais žurnāla "Christian History" galvenais redaktors, kas ir "Christianity Today" māsas izdevums. Par ko grāmatā stāsts? Te tikai dažas domas:
Vai liturģija ir tikai "smaržas un zvani" ("smells and bells" šis esot nievājošs apzīmējums, ka liturģiskie dievkalpojumi esot tikai "smaržas un zvani" — ārēja forma bez satura, kas tiek vērsts pret liturģiskām draudzēm)?
Daudziem, kas nāk no brīvākām draudzēm, liturģiskie dievkalpojumi sākumā var šķist kā tukši rituāli — sveces, vīraks, zvani, kustības... Bet vai tā ir?
Patiesībā liturģija nav tikai ārēja forma. Tā ir valoda, ar kuru Baznīca gadsimtiem ir sludinājusi Evaņģēliju — stāstu par grēku, žēlastību, pateicību un Kristus mielastu - Svēto Vakarēdienu.
Simboli — stāvēšana, ceļos nemešanās, vīraks — nav "dekorācijas", bet veids, kā ar savu ķermeni piedalāmies pielūgsmē. Dievs taču radīja gan dvēseli, gan miesu.
Liturģijas mērķis nav izklaidēt vai radīt emocionālu pacēlumu. Tā veido mūs, māca gaidīt, klausīties, palikt Kristū arī tad, kad nejūtam neko "īpašu".
Liturģijas centrā nav forma. Tajā centrā ir Kristus. Ja redzam tikai "smells and bells", esam apstājušies pie virsmas. Bet tur ir aicinājums ieraudzīt dziļāk.
Liturģija nav pagātne. Tā ir dzīva forma, kas mūs ik nedēļu atgādina: mēs esam daļa no lielā Dieva stāsta.
Liturģija mūs veido — tā maina ne tikai to, kā mēs pielūdzam, bet kā mēs ticam. Tas kontrastē ar daudziem uzskatiem, kur pielūgsme ir izteikti emocionāla un subjektīva pieredze. Grāmatā autors piedāvā alternatīvu: strukturēta, simboliska liturģija, kas "trenē" dvēseli. Autors atmasko liturģijas mītus: Viņš apzināti ķeras klāt klišejām — piemēram, ka liturģija ir garlaicīga, mehāniska vai bez Svētā Gara. Grāmata rāda, ka strukturēta dievkalpojuma forma neizslēdz Gara darbību, bet gan palīdz to integrēt visā dzīvē, ne tikai "garīgās virsotnēs".
Māc. Edijs Kalekaurs
Vakar lasīju kādas grāmatas apskatu un iedomājos, ka arī mums ko līdzīgu vajag. Ja ir, tad vajag vairāk. Grāmatas nosaukums ir "Beyond Smells and Bells: The Wonder and Power of Christian Liturgy". Lasīju tikai grāmatas apskatu. Cik saprotu autors Marks Galli ir bijušais žurnāla "Christian History" galvenais redaktors, kas ir "Christianity Today" māsas izdevums. Par ko grāmatā stāsts? Te tikai dažas domas:
Vai liturģija ir tikai "smaržas un zvani" ("smells and bells" šis esot nievājošs apzīmējums, ka liturģiskie dievkalpojumi esot tikai "smaržas un zvani" — ārēja forma bez satura, kas tiek vērsts pret liturģiskām draudzēm)? Daudziem, kas nāk no brīvākām draudzēm, liturģiskie dievkalpojumi sākumā var šķist kā tukši rituāli — sveces, vīraks, zvani, kustības... Bet vai tā ir? Patiesībā liturģija nav tikai ārēja forma. Tā ir valoda, ar kuru Baznīca gadsimtiem ir sludinājusi Evaņģēliju — stāstu par grēku, žēlastību, pateicību un Kristus mielastu - Svēto Vakarēdienu. Simboli — stāvēšana, ceļos nemešanās, vīraks — nav "dekorācijas", bet veids, kā ar savu ķermeni piedalāmies pielūgsmē. Dievs taču radīja gan dvēseli, gan miesu. Liturģijas mērķis nav izklaidēt vai radīt emocionālu pacēlumu. Tā veido mūs, māca gaidīt, klausīties, palikt Kristū arī tad, kad nejūtam neko "īpašu". Liturģijas centrā nav forma. Tajā centrā ir Kristus. Ja redzam tikai "smells and bells", esam apstājušies pie virsmas. Bet tur ir aicinājums ieraudzīt dziļāk. Liturģija nav pagātne. Tā ir dzīva forma, kas mūs ik nedēļu atgādina: mēs esam daļa no lielā Dieva stāsta.Liturģija mūs veido — tā maina ne tikai to, kā mēs pielūdzam, bet kā mēs ticam. Tas kontrastē ar daudziem uzskatiem, kur pielūgsme ir izteikti emocionāla un subjektīva pieredze. Grāmatā autors piedāvā alternatīvu: strukturēta, simboliska liturģija, kas "trenē" dvēseli. Autors atmasko liturģijas mītus: Viņš apzināti ķeras klāt klišejām — piemēram, ka liturģija ir garlaicīga, mehāniska vai bez Svētā Gara. Grāmata rāda, ka strukturēta dievkalpojuma forma neizslēdz Gara darbību, bet gan palīdz to integrēt visā dzīvē, ne tikai "garīgās virsotnēs".
Māc. Edijs Kalekaurs
Dienas lasījums
Nīks mana miesa un sirds, bet manas sirds klints un daļa – Dievs mūžam!Ps 73:26
To saka Svētais un Patiesīgais, kam ir Dāvida atslēga, kas atver, un neviens
neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Lūk, es tavā
priekšā liku atvērt durvis, kuras neviens nevar atvērt; lai gan tev nedaudz
spēka, tomēr tu uzglabāji manu mācību un nenoliedzi manu vārdu.Atkl 3:7–8
neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Lūk, es tavā
priekšā liku atvērt durvis, kuras neviens nevar atvērt; lai gan tev nedaudz
spēka, tomēr tu uzglabāji manu mācību un nenoliedzi manu vārdu.Atkl 3:7–8
Papildu rakstvietas5Moz 12:1–12
2Kor 6:3–13 (14–7:1)
Lk 17:11–19
2Kor 6:3–13 (14–7:1)
Lk 17:11–19
Mēneša lasījums
NEESIET NORAIZĒJUŠIES NE PAR KO, BET JŪSU VAJADZĪBAS LAI TOP ZINĀMAS DIEVAM IKVIENĀ JŪSU LŪGŠANĀ, PIELŪDZOT DIEVU AR PATEICĪBU.Flp 4:6