Ingars 
|
Iesūtīts:
2008.04.17 22:55:08
7. ŪDENS KRISTĪBA, kā SVĒTIE raksti māca: APRAKTI KRISTĪBĀ (ar tādu sirdssajūtu pagremdēti zem ūdens un izcelti no tā) citādi kristība nav kristība, jo vārds kristīt ir tulkots no grieķu vārda BAPTISMOS un latīņu MERCIO, tas nozīmē, ka cilvēks tiek pagremdēts ūdens kapā un izcelts no tā (nomirt lai dzīvotu). Rom.6:4 - “Tad nu mēs līdz ar Viņu caur kristību esam aprakti nāvē, lai, kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem caur tā Tēva godību, tāpat arī mēs staigājam atjaunotā dzīvībā”. Tad šai procesā cilvēks ir kā viens ar Kristu kopā un caur ticību sirdī arī tiek uzmodināts caur Svētu Garu garīgai svētdzīvei, kur nav vairs vellam varas pār cilvēku. (Kādā no enciklopēdijām ir attēlots, ka sātans “krista” savus mācekļus nedaudz ūdens uzlejot uz galvas. [Rozmarija Ellena Gailija, “Raganu, burvju mākslas enciklopēdija”, R. Avots, 2004 – 164.lpp.]) Vai nav savādi, ka tieši šāds nekristīgs kristību paveids ir ievests daudzās baznīcās? |
|
Ingars |
# Iesūtīts: 2008.04.24 16:33:01
Interesanti, ka bieži dzirdu jēdzinus, kā dzīva draudze, nedziva reliģija un dzīva sludināšana, sausi panti un dzīvasi vārds utt. Bet konkrēti - kas tad ir tādzīvā būšan, to tā nviens īsti nemāk pateikt, katrā gadījumā ne bibliski pamatot. Jo ar dzīvu kristietību visiem asociējas mēlēs runāšana, krišana gar zemi, pārspīlēta emocionalitāte, aktīva darbošanās, tas viss būt ok, bet kur šeit ir Dievs, Dieva vārds, Dieva griba, kur šeit ir bibliski apsolīta Dieva klātbūtne? Jā Dievs dod mēlēs runāt, kad Dievs parādās, tad cilvēks krīt gar zemi, emocijas un rosība - arī pie neticīgajiem sastopama parādība, bet tas viss pārsvarā no cilvēka nāk, bet kur tad ir dzīvais Dievs? |
Saulespuķe  |
# Labojis Saulespuķe: 2008.04.24 21:11:45
Ingars
"Jo ar dzīvu kristietību visiem asociējas mēlēs runāšana, krišana gar zemi, pārspīlēta emocionalitāte, aktīva darbošanās... " - ne VISIEM asociējas, vismaz man ne.
Dzīvas kristietības apliecinājums ir tāda dzīve, kur ikdienas darbos un tikumos var ieraudzīt saskaņu ar to, ko Bībele māca. Un pašam pat nekas nav jārunā, kā kāds svētais teicis - "Sludini par Kristu visos veidos. Ja vajag, tad pat ar vārdiem".
Par nedzīvu kristietību gadījies dzirdēt saucam arī to, kas pie rakstāmgaldiem izsēdēta un tādā veidā gudrās (?) grāmatās aprakstīta. Tikai - tai nav nekā no praktiskās realitātes un ticības cīņās piedzīvotā.
Dzīva kristietība - tā, kas no gadu desmitu svētdzīves pieredzes un uzticīgas sekošanas Kristum runā. Par ko? - par to, kas ticībā mūžam aktuāls - par grēksūdzi, par nožēlu, par Sakramentiem, par dievišķo prieku, par kārdinājumiem un pastāvēšanu tajos, par brāļu mīlestību, par piedošanu, par Baznīcu, par pieaugšanu Dieva mīlestībā, par pazemību, par cīņu ar saviem grēkiem un kaislēm, par ilgām pēc kopības ar Kungu utt.
Domāju, ka tas, kam ir ticības pieredze, nešaubīgi atšķirs, kur ir pa īstam, bet kur tik ārēja izrādīšanās.
Mani pat vairs īpaši neuztrauc šis formulējums dzīvs/nedzīvs, drīzāk svarīgāk ir, vai esi vai neesi uzticīgs Kristum un kā un cik lielā mērā savu uzticību apliecini. Un vispirms man tas rūp pie sevis, jo vēl aizvien varu teikt, ka - par maz, nožēlojami maz. Tad ko nu vēl citus svērt un mērīt. |
Ingars |
# Iesūtīts: 2008.04.25 20:34:49
Tieši tā Saulespuķe un vēl vairāk - visi ticīgie ir dzīvi kristieši un tas kuram tas dzīvīgums un augļi vairāk vai mazāk - tas jau ir cits jautājums. Taču pietiek dažam labam nekaunības noteikt kur tad nu ir tie dzīvie un kuri tie mirušie. Un ta vēl nav kauna arī norādīt uz vecajiem cilvēkiem, kuri varbūt nevar palēkāt, bet viņu ticība ir izgājusi tādus pārbaudījumus, ka jaunie bezkaunīgie harizmāti labāk būtu muti turējuši |
Saulespuķe |
# Iesūtīts: 2008.04.27 18:01:07
Īpatni, ka kādiem ticības "dzīvīgums" ar lēkāšanas intensitāti saistīts. Visai šaurs un aprobežots skatījums. Ir labi, ka var savam Dievam gavilēt un pat priekā lēkāt - kā, piemēram, ķēniņš Dāvids dejoja Dievam par godu, bet ne jau tas vienmēr ir izšķirošs un ticības dziļumu apliecinošs rādītājs. Kāds vienkārši visu mūžu dzīvo ar dziļu ticības prieku sirdī un sirsnīgu smaidu acīs un savā attiekmē pret savu tuvāko. Un dzīves laikā varbūt ne reizi pat nepalecas, tik vien kā pēc nāves uzreiz uz Debesīm.
Starp dzīviem un mirušiem ne lēkāšana robežu novelk, bet reāli ticības dzīves augļi gadu garumā. |
:: Pievienot komentāru
|
