Svilpaste 
|
Iesūtīts:
2006.12.27 11:23:24
Pāvils raksta: "Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst.
Kāda man daļa tos tiesāt, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!"
Parasti "ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst" skaidro kā neļaušanu iet pie dievgalda. Vai jūsu draudzēs ir bijuši gadījumi, kad kādu nelaiž pie dievgalda? Kādos gadījumos? |
|
Ivarse  |
# Iesūtīts: 2006.12.28 08:31:45
Diemžēl tādi gadījumi ir. Kādā no manām draudzēm bija sieviete, kas piekopa pūšļošanu, pie kam to darot atklāti un ievelkot šajā purvā daudz apkārtnes iedzīvotājus. No sākuma viņai tikai liegts nākt pie dievgalda, taču vēlāk, kad viņa jau klaji nostājās pret baznīcas mācību, tika izslēgta no draudzes. Tad līdz ar viņu no draudzes aizgāja priekš lauku draudzes liels cilvēku skaits. Šobrīd tā ir viena no mazākajām draudzēm.
Loti žēl, ka tas nenotika daudz ātrāk, kad vēl saknes nebija iedzītas tik dziļi, saindējot daudzu laužu prātus. Šīs sievietes darbu sekas ir sajūtamas vēl šobrīd, lai gan tie ir jau vismaz piecu gadu atpakaļ notikuši notikumi. Mīļie, ja jūs dzirdat vai redzat kāda jūsu brāļa vai māsas grēku darbus neklusējiet, bet ejiet pie viņiem un to aizrādiet, ja nekas nemainās, tad izstāstiet to savam mācītājam, ja arī tad nekas nemainās, tad visas draudzes priekšā to uzrādiet. Tā, kā ir rakstīts rakstos. Tomēr nevis ar cietsirdību to dariet, bet ar mīlestību. |
Pāvils  |
# Iesūtīts: 2006.12.28 17:11:48
Apustulis Pāvils runā par ļoti konkrētiem gadījumiem, ja kāds gan saucas par brāli, bet "patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs". Tie ir skaidri gadījumi, kad mums ar tādiem nav jābiedrojas nekādā formā - ne kopīgos svētku mielastos, ne pie Dievgalda, lai viņam nerastos pārliecība, ka viss ir labi un viss ir kārtībā.
Grūtāk ir tad, ja cilvēks nav ne netikls, ne mantrausis, ne elku pielūdzējs u.t.t., bet viņa atziņa dažos jautājumos ir atšķirīga.
Ir mācītāji, kas nevienu nepielaiž pie Dievgalda bez privātās bikts. Daži nepieņem pie Dievgalda citu luterisko draudžu locekļus.
Dažos gadījumos rodas sajūta, ka mācītājs Dievgaldu lieto kā savu īpašumu, ar kuru apbalvo labos un paklausīgos, un soda tos, kas atziņā nav tik bagāti un ticībā vēl vāji. |
Pāvils |
# Labojis Pāvils: 2006.12.29 15:51:08
Svilpaste, es gan domāju, ka ap. Pāvils te domājis ļaudis, kas dzīvo atklātā un nenožēlotā grēkā (līdzīgi kā praidisti, kas, klaji lepojoties ar savu grēku, grib gūt atzīšanu, būt mūsu draudzēs un nākt pie Dievgalda).
Par privāto bikti: mēs visi pie Dievgalda nākam pēc grēksūdzes un Absolūcijas. Parasti tas notiek kopīgi dziedot un lūzot pēc grēku piedošanas, kam seko mācītāja pasludinātā grēku piedošana. Mūsu Baznīcā tiek piedāvāta arī privātā grēksūdze, kas ir viens no visrosinošākajiem grēksūdzes veidiem. Tā ir iespēja, bet uz to nevajadzētu spiest. Uz privātu bikti būtu aicināms tāds, kas ir dzīvojis atklātā grēkā un to arī atklāti grib nožēlot.
Kāpēc daži mācītāji nevienu nepielaiž pie Dievgalda bez privātas bikts, tas būtu jāprasa viņiem pašiem. Man tas izskatās pēc vēlēšanās valdīt, bet es ticu, ka tam pamatā var būt arī īpašas līdzjūtības un tuvākā mīlestības motīvi. |
Voldemārs  |
# Iesūtīts: 2006.12.29 23:16:40
Svilpaste!
Pirmo reizi dzirdu, ka Tevis minētos Pāvila vārdus attiecina uz Dievgaldu. Tik cik esmu ar šo vietu saskāries, tās konteksts ir ļoti sadzīvisks - ja ir tāds grēka gabals, tad pat nesēdi ar viņu mcdonaldā pie viena galdiņa. Un tad tā ir viņam/ai par liecību - sorre, bet kaut kas ir galīgi šķērsām.
|
Svilpaste |
# Iesūtīts: 2006.12.31 14:07:31
Voldemār! Un kā bibliski pamato nelaišanu pie dievgalda? |
kuplaste [81.198.129.114] |
# Iesūtīts: 2006.12.31 14:28:31
Vispirms, kā bibliski pamato dievgalda nepieciešamību? "...lauzta par tevi...", "...izlietas grēku piedošanai (tavu, manu, viņu)..." Ja piedošnas vajadzības, resp., Kristus vietnieciskā upura nepieciešamības nav, nav pielaišanas pie SV. Vakarēdiena. |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.02 17:00:27
Svilpaste!
Pamatojumi ir vairāki.
Tā kā Svētais Vakarēdiens ir patiesa Kristus miesa un asinis, tad nav neitrālas tā saņemšanas, bet gan to var saņemt TIKAI par svētību (to pareizi saņemot) vai par sodu (to saņemot necienīgi) I Kor. 11: 27.
Tātad, lai nesagatavotu cilvēku neapdraudētu, viņu nelaiž pie Dievgalda.
Tā pat, Svētais Vakarēdiens ir ticīgo kopībai Ap.d. 2: 42, kur pārējās lietas ir apustuļu mācība, sadraudzība un lūgšana. Ja kāda no tām iztrūkst, tad Svētā Vakarēdiena baudīšana ir nepareiza. Tad nu ja cilvēki nav vienoti mācībā, tad viņi arī nebauda kopā Sv.Vakarēdienu. |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.03 14:10:45
Svilpaste!
Kristīgo sadraudzību neveido cilvēku savstarpējā čomošanās, bet gan vienprātība ticībā. Jau kopš senbaznīcas šādu ticības vienību vislabāk var saskatīt Ticības apliecībās. Tad nu, nav jābūt īpašam draugam ar draudzi, bet gan ar Dievu Kristū. Ja draudze un indivīds ir vienā TA, tad arī viņi veido vienprātības sadraudzi, kurā arī kopēji studē Rakstus, lūdz un bauda sakramentus. |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2007.01.04 09:09:27
Voldi, bet tu tachu uzreiz blakus TA pievienosi "praksi" "aareejo formu" etc. liidzko es pateikshu ka KLB un LELB ir viena un taa pati TA, bet kaads KLB paarstaavis uzreiz breeks, ka LELB TA neparaadaas praksee. Taadeejaadi, sadraudziiba tiek noreduceeta uz aareeji redzamo "saskanjotiibu" kaut kaadaa dajebkaadaa praksee, paarsvaraa attiexmee pret citaam ticiigo grupaam, pasauliigaam lietaam etc.
Jo ja TA ir sadraudziibas pamats, tad KLB un LELB nevajadzeetu buut shkjirtaam, jo TA abaam viena un taa pati, tad kas veel pietruukst dievgalda kopiibai, tavupraat? |
Voldemārs |
# Labojis Voldemārs: 2007.01.04 11:12:06
Mulder!
Profesors Slenska par LELB un KLB kašķi teica: "Es to nesaprotu!" Es viņam peikrītu.
Protams, praksei vajadzētu būt balstītai postulētajā, t.i., runām jāsaskan ar darbiem, citādi tā ir liekulība. |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.04 11:20:52
Svilpaste!
Apustuļu mācība ir tā, kura nāk no Svētajiem Rakstiem, apvienota TA.
Sadraudze ir ļoti plašs jēdziens. Ikviena cilvēku čupošanās ir zināma veida sadraudze. Kristīgā kontekstā es runāju par sadraudzi ap Rakstiem, kas tādējādi neizbēgami sasaistās ar apustuļu mācību (apvienotu TA).
Lūgšanas ir ļoti dažādas. Reliģiozās lūgšanas parasti ir vērstas uz Dievu vai uz kādu dievību (elku). Kristīgā kontekstā es runāju par lūgšanām, kas vērstas vienīgi uz Trīsvienīgo Dievu.
Kā redzams, ar minētajiem terminiem var saprast ļoti dažādas lietas, tādēļ, summējot, vēlos secināt, ka kristīga vienprātība pastāv tad, ja apustuļu mācībā esoša grēcinieku grupa sasaukta (ekkalleo) veido sadraudzi (ekklesia). Tas, ko šī grupa dara - viņa piesauc Dievu lūgšanās: grēksūdzē, slavēšanā un pateikšanā. Viņa arī pastāv sakramentu sadraudzībā. |
Zaurs  |
# Iesūtīts: 2007.01.05 16:48:01
Interesanti. Ja īstenā Baznīca, Kristus miesa, ir neredzama, tad kurš gan (izņemot, iespējams, bikstēvu) var spriest par cilvēka sirds gatavību vai negatavību, ejot pie dievgalda?
Un vēl: Ja neredzamajā Baznīcā ir visi īsteni Kristum ticīgie, netkarīgi no konfesijas, tad kas gan var izšķirt mācības vienotību vai nevienotību? |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.05 19:00:17
Cienību iet pie Dievgalda redz tika Dievs, jo Viņš redz cilvēku sirdis.
Bet mācību spriest, to gan var cilvēki, pēc TA. Tā darīja senbaznīcā, tā dara arī tagad. |
kuplaste [81.198.129.114] |
# Iesūtīts: 2007.01.05 19:24:30
Šķiet, jau Ivarse minēja atklātus gadījumus, kad kāds no draudzes - kristīts, iesvētīts, likās, ka īstens brālis vai māsa, pēkšņi publiski zaimo. Tā notiek. Pati esmu tādam gadījumam lieciniece. Kādai jābūt mācītāja (par mācību atbildīgā) reakcijai? Paraustīt plecus, secinot, ka sirdī jau neviens cilvēks ielūkoties nespēj? Mācītājam, reāli, būtu jābūt visas draudzes un katra draudzes locekļa atsevišķi biktstēvam. Cits jautājums ir bezgalīgā attaisnošanās ar to, kamdēļ es pie tā & tā mācītāja nebiktēšos. Ja vajadzēs pa īstam, biktēšos i pe tāda, kam ausī iekšā un pa muti laukā. Man svarīgāks piedošanas pasludinājums, nekā klusēt nespējīga liecinieka privātās problēmas. Man gan reizēm šķiet, ka luterāņiem grūti uzticēties mācībai pašai, ne tik daudz mācītājiem. Aiz tam arī jautājumi par to, kam saņemt, kam dot, cik gatavam jābūt, ejot pie Sakramenta. Voldemārs spriež pareizi - ne jau mācītājs, bet mācība izšķir gatavību (vai negatavību) saņemt Dievgaldu. |
Zaurs |
# Iesūtīts: 2007.01.08 16:26:15
>Voldemārs
Ticības apliecības. Kuramās tad šeit ir domātas?
Ja cilvēks atzīst vienu Dievu - radītāju, utt (apustuļu vai Nikejas vai atanāsija) tad kur ir problēma viņu laist pie Dievgalda? |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.08 16:37:19
Zaurs
Ņemot par pamatu mūsu (LELB) Satversmes preambulu, ar Apustuļu, Nīkajas un Atanāsija TA ir par maz, jo ir taču vēl visa pārējā Vienprātības grāmata.
Runājot par Dievgaldu, tad tikai sākot ar Augsburgas TA tiek dogmatiski apliecināta Kristus patiesā klātbūtne (reālprezence) Tā Kunga mielastā. |
Zaurs |
# Iesūtīts: 2007.01.08 16:47:45
Man gan likās... Vai ta Kristus nav klāt tai reizē, kad Viņš iestāda Vakarēdienu, un vai tā nav pietiekama apliecība? |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.08 19:12:40
Draugs!
Tieši tādēļ ir sastādītas TA, lai tie, kas tic Kristus patiesajai klātbūtnei, ap tām pulcētos. Kāpēc ir jāpabalsta neskaidrība, kas rodas, ja nepieturas pie no Rakstiem nākošām TA? |
Zaurs |
# Iesūtīts: 2007.01.09 13:08:49
Tāpēc, ka Raksti satur vairāk nekā jebkuŗa no TA, jo īpaši tās, kas izstrādātas dažādu kontroversiju rezultātā tā ap 15. gs.
|
Voldemārs |
# Labojis Voldemārs: 2007.01.09 18:00:54
uz vārdiem:"Raksti satur vairāk nekā jebkura no TA" - jā un āmen!
nezinu par kādām 15.gs. kontraversēm Tu runā. Ja par husītiem, tad piekrītu, ka arī viņu sakramentu mācība nebija īpaši pārliecinoša.
Taču, ja Tu runā par 16.gs. ticības diskusijām un to rezultējosām grāmatām, tad vispirms ir jautājums, vai Tu piederi luteriskai baznīcai. Jo ja Tu esi baptists, pāvestietis, ortodoksais vai kāds cits, bet ne luterānis, tad es, draudzīgi pasmaidot, atzīstu brīvas tiesības uz savu viedokli šajā jautājumā, taču, ja Tu piederi luterāņiem, bet neatzīsti Vienprātības grāmatu par Rakstu mācības izklāstījumu, tad Tu laikam esi kļūdījies ar adresēm. Es saprotu, ka postmodernajā laikā ir iespējamas daudzas un dažādas neloģikas, bet pastāvu uz to, ka, ja cilvēks vēlas skaitīties luterānis, tad viņam būtu jābūt vienprātībā ar Vienprātības grāmata mācību, jo citādi zūd jēga saukties par luterāni. Galu galā, var taču arī piederēt kristīgajai baznīcai, esot ikvienā lielākā vai mazākā kristīgā grupā. |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
