Rakstos par Vangažiem 1630.g. un 1644.g. minēta Antonija jeb Teņa kapela ( ēka ar salmu jumtu, bez torņa un zvana). Dažus desmitus gadu vēlāk koka baznīca bija tuvu sabrukumam, par ko liecina 1669.g. un 1670. g. Zviedru valdības  uzliktais naudas sods Vangažu un Hincenbergas muižas īpašniekam par vecā dievnama nelabošanu un jauna necelšanu. 
      Simts gadu vēlāk 1789.  pie lielceļa Rīga-Pēterburga (tautā saukts Katrīnas ceļš)  par no Montrozas (Skotija)  ieceļojušā Rīgas tirgotāja- Vangažu un Inčukalna muižas īpašnieka Džordža Renni (Georg Renny) līdzekļiem tika uzcelta jauna Sv.Jura Vangažu baznīca. Tajā pašā gadā būvētais kancelaltāris bija vācu izcelsmes galdniekmeistara Augusta  Godhilfa Heibela (1760-1848) darinājums. 
     1.Pasaules kara laikā baznīca tika nopostīta.  
     1935.g. 31.oktobrī pēc pārbūves, ko veica pēc P.Kundziņa (1888-1938) projekta, iesvētīja atjaunoto baznīcu. Par draudzes ziedojumiem tika uzstādītas  jaunas ērģeles, zvans  un  A.Annusa altārglezna „Kristus svētī druvas”  ( 1942.gads), kura pēc kara, laikā kad Dievnams netika no draudzes puses pieskatīts, pazuda.
     1949.g. septembra apsekošanā minēts, ka baznīca ir ļoti labi saglabājusies, tai jauns jumts, tikai izsistas dažas rūtis, pilnībā neskarta arī iekārta. 
     1954. gadā draudze no baznīcas atteicās, jo gadsimta sākumā tika izbūvēts jauns lielceļš  un dzelzceļš ,kuri atradās tālu no baznīcas. Cilvēki sev dzīvesvietas izvēlējās tuvāk transporta satiksmei. Nokļūšana  uz baznīcu bija tāla un grūta.  Sākās dievnama izlaupīšana un demolēšana. Pagājušā gadsimta 60. gados Dievnamu pārveidoja par kolhoza  „Ādaži”, vēlāk par stikla taras un Mežaparka atrakciju inventāra noliktavu. Lasīt vairāk..