Redaktors
2010.05.05 15:35
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 2010. gada 4. maijā, Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20. gadadienā.
“Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” (Jāņa ev. 16:20-22)
Jēzus vārdos daudzas sievietes pazīs arī savu pieredzi. Kad pirmo reizi tuvojās stunda dzemdēt, viņas bija nobijušās, jo nezināja, kā viss būs. Bet kad bērniņš jau bija nolikts viņām uz vēdera, viņas vairs nedomāja par to, cik tas bija grūti un sāpīgi, jo pats mīļākais cilvēciņš ir nācis pasaulē.
Līdzīgi bija ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Šodien varam pateikties drosmīgajiem un apņēmīgajiem cilvēkiem, kas sagatavoja, virzīja un apstiprināja Latvijas neatkarības deklarāciju. Kad tuvojās izšķiršanās brīdis, nekas nebija ne mierīgi, ne droši. Taču, kad tā bija pasludināta, tauta priecājās un pasaule līdz ar mums. Bērniņš bija nācis pasaulē - atkal neatkarīga Latvijas valsts. Tas bija pirms 20 gadiem.
Taču mātes zina, ka ar to viss tikai sākas. Ir vieglāk bērnu laist pasaulē, nekā izaudzināt viņu par labu, krietnu cilvēku. Tēvi zina, ka bērnus dzemdē viņu sievas kaut kur, kur viņi varbūt nav klāt. Bet bērna audzināšanā viņiem jābūt klāt - ilgi un daudz. Arī Latvijas neatkarību atjaunoja kādi deputāti Jēkaba ielas namā, bet audzināšanā mums jābūt klāt visiem.
Dzimšanas diena ir labs iemesls svinēt. Tādēļ priecāsimies šodien, jo mums ir tas, kā daudzām tautām nav - sava valsts. Mums ir daudz lielāka brīvība pašiem noteikt savu dzīvi. Pat ja mēs kādu iemeslu dēļ izlemsim Latviju pamest un meklēt labāku dzīvi citur, uz mums nešaus, bēgot pāri uzecētai robežjoslai. Brīvība ir liela dāvana un mēs to saņēmām neticami, bez masu asinsizliešanas, brīnumaini kā no Dieva rokas. Priecāsimies un pateiksimies šodien par to. Kad raugāmies uz savu pusaudzi, varbūt arī nopūšamies. Viņš neklausa, neuzvedas, viņam ir pinnes uz deguna, sirds un prāts nav tikuši līdzi augumam. Bet tieši tad no viņa nedrīkst novērsties - jo viņam jāizaug par lielu, labu cilvēku.
Latvijas valsts prezidents skaisti pateica: "Mūsu mērķis ir saprātīgi pārvaldīta, zaļa, radoša un starptautiski aktīva nacionāla valsts, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta.” Tas ir labs mērķis, kuram mēs katrs noteikti gribētu vēl kaut ko pierakstīt klāt, piemēram - “kurā ar godīgu darbu var nodrošināt savai ģimenei cilvēka cienīgu dzīvi.” Vai: “Kurā tiek godā turētas latviskas un kristīgas vērtības.” Vai: “Kurā dažādu tautību cilvēki dzīvo un strādā mierā un saskaņā.” Bet jāsaprot arī tas, ka nevar formulēt savu mērķi un pamest, lai to piepilda kāds cits kaut kur citur, kamēr es pats novērsīšos un pagaidīšu, vai visu izdarīs pēc maniem standartiem. Katram savā vietā un veidā - jaunietim skolā mācoties vai pensionāram baznīcā lūdzot Dievu, ir jābūt klāt pie labo mērķu audzēšanas.
Tomēr, lai arī cik pareizi būtu Raiņa vārdi “Ikvienam ir roka jāpieliek lai lielais darbs uz priekšu tiek”, aiz tiem nevar slēpties. Ir taču skaidrs, ka no visiem mums, kas ceļam un audzinām ideālo Latviju, vislielākās iespējas to darīt vai nedarīt ir tiem, kuru rokās ir vara un ietekme. Gadadienas ir arī labs laiks izvērtēt - ne tikai savus darbus, bet galvenokārt savus motīvus. Baznīcā to sauc par sirdsapziņas izmeklēšanu. Kādēļ es esmu, tur, kur esmu? Kādēļ es vēlos tur būt? Vienīgais attaisnojums varai, kas brīvā valstī vieniem cilvēkiem ir pār citiem, ir vēlēšanās un gatavība darīt visu kopējam labumam. Bez tādas motivācijas brīvību nevar ne laist pasaulē, ne izaudzināt. Tādēļ ir svarīgi, ka tie, kas pie varas un ietekmes, laiku pa laikam ielūkojamies savā sirdsapziņā un pārbaudām: kādēļ es atrodos savā vietā? Ar kādu mērķi esmu tajā iecelts un kādi ir mani mērķi, to pildot. Un ja kādiem no mums nāktos atklāt, ka mūsu motīvi nav kalpot kopīgajam laimes mērķim, ka enerģijas vietā stājies nogurums vai trūkst padoma, ko darīt tālāk, tad atliek viens no diviem - vai nu radikāli mainīt savu attieksmi, vai arī ļaut, lai mūsu vietā nāk citi, kam ir gan ideāli sirdī, gan spars un saprašana tos īstenot. Tā būtu vērtīga dāvana pusaugu Latvijai, kam vēl jāizaug par labu, krietnu valsti.
Jēzus saka: "Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." Šī slavenā teicienu otru daļu daudzi zina no galvas, bet bieži aizmirstam pirmo: ja paliekat manos vārdos un esat mani mācekļi - tad jūs atzīsit patiesību, kas jūs atbrīvos. Jēzus te runā par brīvību, kas ir absolūti nepieciešama, lai piepildītu politisko brīvību - par gara brīvību. Par brīvību no katra paša iekšējiem dēmoniem, no aizspriedumiem, naida, nenovīdības, no kalpības iekārēm un kaislībām, no maldīgiem spriedumiem. Sekošana Kristum atjauno cilvēka dvēselē patiesības varu un taisnības valdīšanu, pēc kuras arvien no jauna vaicājam savas valsts dzīvē.
Noslēgumā es gribētu ierosināt pārdomas par vēl vienu evaņģēlija notikumu. Desmit spitālīgajiem Jēzus pasniedza brīnumainu dāvanu - izdziedināšanu. Viņi varēja atgriezties sabiedrībā un normālā dzīvē. Taču tikai viens no viņiem atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos un slavētu Dievu. Tikai šim vienam Jēzus teica: “Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Cik liela daļa no mūsu tautas, brīvību saņēmuši, esam atgriezušies pie Kristus, lai slavētu Dievu? Viens no pieciem, no desmit, no simta? Tas, kāda ir šī attiecība, dziļi iespaido gan mūsu valsts un cilvēku labklājību, gan to kā jūtamies visos - arī ne vieglos laikos.
Lai mums ticība, paļāvība un Dieva svētība, nākošajā brīvības desmitgadē ieejot. “Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs, Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!” (L.Breikšs)
Sprediķis teikts 2010. gada 4. maijā, LR Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienas ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā.
Foto: Toms Kalniņš, Valsts prezidenta kanceleja.