Redaktors
2024.05.19 01:42
Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Apustuļu darbi 2:1-6.
Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, ko svinam 50. dienā pēc Lieldienām. Apustulis Pāvils korintiešiem skaidro burta un Gara pretstatus: “Tik liela pārliecība uz Dievu mums ir caur Kristu. Ne tādēļ, ka mēs paši no sevis būtu spējīgi kaut ko izspriest, bet mūsu spējas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus būt par jaunās derības kalpiem – nevis burta, bet Gara kalpiem, jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2Kor 3:4-6). Tas nenozīmē, ka Bībeles ticība un Svētā Gara ticība būtu pretnostatītas viena otrai, jo Svētais Gars taču darbojas caur Svētajiem Rakstiem. Bet garīgajā dzīvē nepietiek pieņemt vienu otru Svēto Rakstu principu kā savu vadmotīvu. Ir svarīgi, ka Jēzus tavu akmenscieto sirdi pārvērstu par miesas sirdi savu asiņu spēkā. Šim nolūkam viņš lieto gan Svēto Garu, gan Svētos Rakstus.
Mārtiņš Luters par Vasarsvētku tekstu izsakās šādi: “Svētais Gars nāk un piepilda sirdi, radīdams jaunu cilvēku – tādu cilvēku, kurš mīl Dievu un labprāt dara to, ko Viņš grib.” Mīlēt Dievu nozīmē ticēt. Darīt labprātīgi nozīmē darīt ar prieku un darīt vairāk, nekā pavēl konkrētas Rakstu vietas vai kāds uzklausīts sprediķis.
Svinēt Svētā Gara svētkus daudziem luterāņiem var šķist izaicinoši, jo mūsu tradīcijā no Dieva trim personām liels akcents tiek likts uz Jēzu Kristu. Bet tieši Svētais Gars māca un atgādina Jēzus vārdus (sal. Jņ 14:26). Likt Dieva vārdu pamatā tavai ticības dzīvei par Kungu un Glābēju Jēzu ir visspilgtākais pierādījums, ka tevī darbojas Svētais Gars. Protams, svarīgs ir arī tavs dzīvesveids. Apustulis Pāvils māca, ka tava “miesa ir templis Svētajam Garam” (1Kor 6:19). Dievs jāslavē ne tikvien ar savu muti, bet arī ar savu miesu, ikdienā cīnoties pret grēku un kārdinājumiem.
Kristus Baznīcas pirmajos Vasarsvētkos mācekļi sapulcējās uz dievkalpojumu. Tiesa, ar ļoti neparastām zīmēm: uguni, vēju un svešām mēlēm. Proti, ārējās zīmes liecina par iekšējām pārmaiņām. Viena nav pret otru, un viena nevar būt bez otras.
Vasarsvētkos Jeruzālemē runāšana svešās mēlēs nozīmē artikulētu runu svešvalodās, ko cilvēki iepriekš nebija mācījušies. Svētais Gars ar runāšanu mēlēs šeit atklāj pravietisku zīmi: Labajai Vēstij par Jēzu jātiek sludinātai visām tautām un valodām. Apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Vājajiem es biju vājš, lai iemantotu vājos. Ikvienam biju tāds, kāds viņš ir, lai vismaz kaut dažus izglābtu” (1Kor 9:22). Kristus Baznīcai Labās Vēsts sludināšanas procesā jāpaiet solis pretī sabiedrībai un atsevišķām tās grupām, kurām tā kalpo, nevis jāgaida, kad visi pielāgosies Baznīcas pieejai un metodēm. Arī tas ir Svētā Gara darbs. Āmen.
Pārdomas sagatavoja evaņģēlists Jānis Tolpežņikovs