Pirms dažiem gadiem Amerikas dienvidos, kāds jauns mācītājs tika nosūtīts uz garīgi mirušu draudzi mazā ciematā. Pirmajā nedēļā mācītājs uz svētdienas dievkalpojumu aicināja cilvēkus tik daudz cik vien tas viņam bija iespējams. Bet viss viens. Par spīti daudzajiem pūliņiem uz nākošās svētdienas dievkalpojumu neieradās neviens pats baznīcēns! Tad mācītājs rīkojās savādāk. Vietējā ciemata laikrakstā viņš ievietoja rakstu, kurā paziņoja sekojošo: “Tā kā mūsu ciemata baznīca ir nomirusi, tad es kā šī ciemata mācītājs gatavojas darīt to, kas tādos gadījumos pieklājas, proti, rīkot tai kristīgas bēres. “Bēres notiks baznīcā nākošajā svētdienā plkst. 14:00”. Ziņkāres vadīti nākošajā svētdienā baznīcā uz “bērēm”, ieradās gandrīz visi ciema ļaudis. Liels šķirsts apklāts ar daudz ziediem, bija nolikts pretim kancelei. Pēc tam, kad bija pateikta noslēguma lūgšana, mācītājs uzaicināja bēru viesus nākt uz priekšu un atvadīties no mirušās baznīcas. Gara bērinieku rinda vijās garām atvērtajam šķirstam un katrs tajā ielūkojās ar lielu ziņkāri. Bet tad uzreiz ātri atrāva savu galvu atpakaļ un nokaunējies aizgāja tālāk. Šķirsta iekšpusē ieslīpi bija ielikts liels spogulis, tā, ka ikviens tajā redzēja savu atspulgu – un vēl pie tam tādu, kādu vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Nav zināms kā šis notikums beidzās. Vai cilvēki, kuri bija atnākuši uz baznīcas bērēm atnāca arī nākošajā svētdienā dievkalpojumu – to mēs nezinām. Bet šis stāsts mums parāda to, kāda izskatās garīgi mirusi baznīca – tukša, bez savas draudzes. Zinot šo mēs varam secināt tālāk arī pretējo – kāda tad ir garīgi dzīva baznīca – tāda, kurā pulcējas draudze. Arī šodienas lasījumā mēs redzam šīs divas baznīcas – divas ļaužu grupas. Vieni, kas iziet Kristum pretim, otri, kas neiziet – paliek pilsētā. Tie vieni ir garīgi dzīvie, bet otri garīgi mirušie. Vieni ir tie, kas ir garīgi dzīvās baznīcas locekļi, bet otri tādi nav. Tātad, tas, kurš vēlas būt garīgi dzīvs cilvēks, tam vajadzētu būt draudzes loceklim.

Kāds varbūt teiks, ka nav jau obligāti jānāk uz baznīcu, lai būtu garīgi dzīvs cilvēks. Šajā gadījumā es atbildēšu ar pretjautājumu, un tad spriediet paši. Vai ir iespējams būt garīgi dzīvam cilvēkam, ja netiek piedoti grēki, ja netiek saņemts Sv. Vakarēdiens, ja netiek saņemta Dieva svētība, ja netiek uzklausīts Dieva vārds, ja netiek saņemta brāļa un māsas mīlestība? Nē, bez šīm lietām nav iespējams garīgums. Bez šīm lietām cilvēkam, pašam nemanot, lēnām, jāpiedzīvo garīga nāve. Šeit ir jāpiebilst vēl viena lieta. Un proti, ka ne tikai pati nākšana vai nenākšana uz baznīcu raksturo garīgi dzīvu cilvēku, bet arī to pazīmes, pēc kurām šos cilvēkus, mūs draudzes locekļus, atpazīst; – arī pats Dievs.

Mēģiniet iedomāties, kādas ir garīgi dzīvā cilvēka pazīmes pēc kurām Dievs mūs atpazīst? Iedomāties uz brīdi šādu notikumu, ka no debesīm kādu dienu ir pazudis garīgi dzīvs cilvēks. Un tagad pa visu debesu un zemes valstību Dievs izsūta savus eņģeļus, lai to uzmeklētu. Katram no tiem līdzi Viņš iedod, uz papīra uzrakstītas, šī cilvēka pazīmes. Kā jūs domājat, kas uz tās varētu būt rakstīts? Mīl Dievu un savu tuvāko, lasa Bībeli, ir piederīgs draudzei, palīdz veciem draudzes cilvēkiem, ciemojas pie tiem, uzkopj viņu dzīvokli, ja vajag saskalda tiem malku, uz ielas apstājas un pieiet pie tā, kam ir palicis slikti, ziedo ubagiem, ciena savus vecākus, nezog, neiekāro otra laulāto draugu, neaprunā un tjp.. Bet Tagad iedomājaties, ka tiek meklēts garīgi miris cilvēks, kādas būtu viņa pazīmes? Dievu nemīl, ir egoists, citus cilvēkus izmanto, lai tikai sasniegtu savus mērķus, zog, aprunā, pārkāpj laulību, krāpj, melo, nenāk uz baznīcu, nenožēlo ļaunos darbus, priecājas par ļauno.

Vēl viena no garīgi dzīvā cilvēka pazīmēm ir arī visā apkārt notiekošajā saredzēt Dieva darbu. Lai arī cik tas reizēm viņa acīm vai prātam neliktos zems jeb necils, bet tomēr viņš tic, ka tas viss nāk no Dieva. Šīs dienas Sv. Rakstu lasījumā mēs redzam, ka Kristus Jeruzalemē iejāj uz vienkārša ēzeļa. Lai arī daudzu cilvēku prātam šāda Kristus iejāšana galvaspilsētā nelikās Dieva dēla cienīga, tad tomēr tie pārkāpa sava prāta radītos šķēršļus un izgāja Viņu sagaidīt kā Visuvareno. Lūk šie cilvēki, kas Kristu sagaidīja sveicot ar palmu zariem rokās un savas drēbes klājot zem ēzeļa kājām, lai kaut nedaudz padarītu šo Ķēniņa iejāšanu cienīgāku, šie cilvēki, bija garīgi dzīvie. To var pateikt pēc viņu darbiem, kas atbilst garīgi dzīvā cilvēka pazīmēm. Bet ievērojiet arī otru cilvēku daļu, kas varbūt netieši piedalījās šajā notikumā. Viņi bija tie Jeruzalemes iedzīvotāji, kuri, tā sakot, palika aiz kadra, viņi neiznāca sagaidīt Kristu, viņi nepriecājās par Viņa iejāšanu, viņiem tāda Kristus iejāšana Jeruzalemē šķita necienīga un kaunināja tos. Šie cilvēki pilsētā bija garīgi miruši – par to arī liecina Viņu darbi.

Līdzīgu situāciju mēs redzam arī šodien baznīcā. Dievs pie savas draudzes nāk pasaules acīs pavisam vienkāršos un varētu teikt arī necilos veidos. Kristības ūdenī, Sv. Vakarēdiena elementos – maizē un vīnā, grēku piedošanā caur roku uzlikšanu. Kādam tās var likties pavisam nenozīmīgas un pat nevajadzīgas ārišķības, bet mums garīgi dzīvajiem tās ir visdārgākās lietas pasaulē. Jo caur tām mums tiek piedoti grēki, dots Sv. Gars, stiprināta ticība, un dāvāta mūžīgā dzīvošana.

Tātad, kas ir garīgi dzīva baznīca? Tā sastāv no garīgi dzīvajiem draudzes locekļiem, kuriem ir savas ārēji redzamas pazīmes, pēc kurām tos var atpazīt. Tur, kur ir šie cilvēki tur ir arī Garīgi dzīvā baznīca. Šodien Pūpolsvētdienā arī mēs ar prieku un pateicības pilnām sirdīm sagaidīsim savu Glābēju Kristu. Jo pēc brīža Viņš atkal nāks pie savas draudzes Sv. Vakarēdienā un mēs līdz ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem slavēsim Viņa godību dziedādami: svēts ir, svēts ir svēts ir tas Kungs! Un debess un zeme ir pilnas Viņa godības. Ozianna augstībā! Lai slavēts ir, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!

Pūpolu svētdienā