Redaktors
2023.10.01 00:08
Pirmajā oktobra svētdienā svinam Pļaujas svētkus. Tradicionāli ar pļaujas veltēm grezno altāri un visu dievnama altārdaļu. Baznīcēni atnes sev līdzi lauku un dārzu augļus, lai Dievam par tiem pateiktos.
Šodien daudzi strādā uzņēmumos, rūpnīcās, birojos, valsts iestādēs, veikalos. Viņiem zemes augļi bieži nozīmē stipri mazāk, nekā, piemēram, tiem, kuri savā laikā ir varējuši izdzīvot, pateicoties tikai tam, ka ir audzējuši savos dārzos augļus un dārzeņus.
Pļaujas svētkos pateicas par dienišķo maizi – barību, kā arī par darbu, par pajumti, ģimeni, draugiem utt, tāpat arī par Dieva palīdzību sarežģītās dzīves situācijās. Šī diena palīdz ieklausīties, padomāt par lietām, kuras mūs iepriecina, aplaimo un sniedz baudu, bet arī par to, kas ir iegrozījies ne tik labi, par neveiksmēm. Šādas pārdomas mums atklāj, ka dzīvē sasniegtais vienmēr savieno sevī to, ko tu esi ieguvis ar savu darbu, un Dieva dāvāto. Tamdēļ cilvēks var un viņam ir labi izbaudīt, nosvinēt to, ko viņam piešķīris Dievs, visa dzīvā Radītājs. Tapēc ir Pļaujas svētki.
Ir vēl kaut kas. Pļaujas svētku evaņģēlijā (Jņ 4, pirmajā daļā), vai atceraties, ko Jēzus lūdza samarietei un mācekļiem? Samarietei Jēzus lūdza dzert un mācekļiem – ēst. Kad viņi to Viņam piedāvāja, izrādījās, ka ēšana un dzeršana kā to parasti saprotam, Jēzum nemaz nebija prātā. Viņam prātā bija vienīgi “darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu”. Proti, vest cilvēkus pie Debesu Tēva. Samariete to sāka saprast pirmā. Viņa pat “atstāja savu ūdens trauku, aizgāja (droši vien steigšus) uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus”. Tas dzesēja Jēzus slāpes.
(Samariešu) atsaucība un ticība uz Jēzu bija tas ūdens, pēc kura Viņš bija izslāpis.
Arī Sv. Dāvids (Ps 63) runā par dvēseles slāpēm un izsalkumu. “Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens. Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību, jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā Vārdā pacelšu savas rokas. Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos. Mana dvēsele Tev pieķeras, …”
Atgriežoties atkal pie Evaņģēlija, es atrodu šādu sakarību: Mūsu slāpes pēc Jēzus ir Viņa dzēriens un mūsu izsalkums pēc Jēzus ir Viņa ēdiens. Tāpat kā mūsu dzēriens ir Jēzus slāpes pēc mums un mūsu ēdiens ir Jēzus izsalkums pēc mums.
Ja mēs slāpstam un salkstam pēc Jēzus, Viņš ir padzēris un paēdis. Ja Jēzus slāpst un salkst pēc mums, mēs esam padzēruši un paēduši.
Šī ir Pļaujas svētku centrālā vēsts. Jēzus saka: Es gribu dzert un ēst ar jums. Esmu izslāpis un izsalcis pēc jums. Nāciet pie Mana svētku galda – Dievgalda.
Āmen
Ēvalds Bērziņš - Sēlpils iecirkņa prāvests, Līvānu, Krustpils, Unguru un Jēkabpils Sv.Miķeļa draudžu mācītājs