Redaktors
2023.05.18 09:06
Debesbraukšanas dienas Dieva vārds atrodams Apustuļu darbu grāmatā 1,1-11.
Jēzus neaiziet prom no mums debesīs,
kādā mums tālā “garīgā” īstenībā. Viņš aiziet tur, kur
Viņš būs tuvu ikvienam līdz laiku beigām, kur Viņa klātbūtni
un nākšanu nepārprotami varēs piedzīvot. Augšāmceltais Kungs
ir tuvu jums, un arī jums vajadzētu būt tuvu Viņam.
Un Jāņa
evaņģēlijā 7,37-39 ir rakstīts:
“Beidzamajā, lielajā
svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas
lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no viņa
miesas plūdīs dzīva ūdens straumes."
To Viņš sacīja
par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija
Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”
Mīļie draugi,
jau Kristus
Debesbraukšanas stāsts iesākās ar noslēpumainiem, bet tik
zīmīgiem vārdiem:
“Un, mācekļus sapulcinājis, Viņš tiem
pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu,
ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis
gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu
pēc nedaudz dienām.
Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja:
"Kungs, vai Tu šajā laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?"
Un Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai
robežas, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit
spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani
liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz
pašam pasaules galam” (Acta 1,4-8).
Un Evaņģēlija teksts turpina
Debesbraukšanas dienas tematiku: “Bet jūs dabūsit spēku”.
Mēs daudzi tagad jūtamies piekusuši, izdeguši, mums vairs nav
spēka, un nav arī tās labās gribas. Viss ir apnicis, daudz kam ir
pazudusi jēga.
Kur lai es atrodu spēku, kur lai smeļos enerģiju
– ne tikai strādāt, bet arī dzīvot? Kas ir mani spēka,
dzīvesprieka, enerģijas avoti, kas ļauj paveikt arī ko jēgpilnu
mūsu tik īsajā, ierobežotajā laikā, situācijā un
iespējās?
Doties dabā, pastaigā, sportot, klausīties labu
mūziku, sarunāties ar draugiem, nodoties hobijiem, iet iekšējā
pieredzē – risinājumu ir ļoti, ļoti daudz, tie ir katram savi.
Tomēr aiz visa slēpjas dziļāks un grūtāks jautājums, un
tas ir par mums dāvāto laiku, par lietām, kas to padara jēgpilnu,
par dzīves jēgu, saturu un virzību. Tas ir jautājums par Dievu,
par mani, un par mūžību. Tur nepalīdzēs sportošana, atpūta,
izziņa un hobiji. Vienmēr kaut kas pietrūks, paliks
nepiepildīts.
Tiem, kas ir nopietni aizdomājušies par Lielajiem
jēgas un būtības jautājumiem, īpaši uzrunājošs būs Jēzus
sacītais: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”
Mēs
vienmēr ilgojamies pēc kaut Kā Tāda – kas mūs saprot, pieņem,
samīļo, piepilda, kas atbild visus mūsu “kāpēc”.
Bet
tikai Dievs var remdēt būtnes slāpes, kaut vai pēc mīlestības.
Mums jau laika ir tik, cik nu tā ir. Mums tajā vajadzētu ielikt
jēgu.
Interesanti, ka šeit sacītais veido tādu kā paralēlismu
ar 6. nodaļas vārdiem: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis
nāk, tam vairs nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam”
(JohEv 6,35).
Arī 4. nodaļas sarunā samariešu sievietei Jēzus
saka: “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam
vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens
avotu, kas izverd mūžīgai dzīvībai” (JohEv 4,14).
Visus
šos vārdus Jēzus saka “Sukkot” jeb Būdiņu svētku kontekstā,
Jūdaismā tie ir vieni no lielajiem svētceļojuma svētkiem, lai
pateiktos Dievam par Viņa doto.
Ūdens metafora tiek lietota
apzināti, jo svētku rītā pēc Likuma prasības tur notiek
speciāls ūdens rituāls Ziloas dīķī pie Tempļa. Tad nu tas
“dzīvais ūdens” apzīmē svaigu, tīru avota ūdeni, kā
pretstatu stāvošam dīķa vai kāda rezervuāra ūdenim.
Šo
vārdu vēstījums ir skaidrs: Ja jūs meklējat ko dzīvu, tīru un
svaigu, ko tādu, kas remdēs jūsu slāpes karstā un sausā laikā,
tad nāciet pie Jēzus! Tas stāvošais, sasmakušais dīķa ūdens
ir visa reliģiozā ņemšanās un rituāli, kas ir tikai tāds
surogāts, kaut kāds aizstājējs tam, kas neierobežoti plūst no
paša Dieva. Paradoksālā kārtā cilvēki savā aklumā izrok sev
paši visādus dīķus un bedres, bet negrib smelt no tā tīrā
avota, kur tas tīrais un veldzējošais ūdens nekad nebeidzas!
Reliģiskais pieprasījums arī mūsdienu sabiedrībā nav tīrais
avota ūdens, bet gan tas sasmirdušais dīķa ūdens, kur sagāzts
iekšā viss kaut kas. Un, ja kaut kur ir pieejams avota ūdens, tad
veikli reliģiskie darboņi mēģina izdomāt tam visādus krānus un
dozatorus, lai neviens nevarētu brīvi dabūt tik, cik katram
vajadzīgs viņa slāpju remdēšanai. Jeb – runa ir par cilvēkam
tik raksturīgajām, ļaunajām varas spēlēm, kurās nekautrējas
izmantot pat to, kas ir par brīvu, un neierobežotā daudzumā
ikvienam!
Bet ir vēl kāds nepārprotams vēstījums: Jēzus šeit
runā par saņemšanu un tālāk došanu. Avotam parasti neliek vāku.
Avotam ir jāizverd un ir jātek. Šie svētki aktualizē vēsturisko
tautas ceļu cauri tuksnesim, kad pats Dievs tos veda uz Apsolīto
zemi. Exodus jeb Iziešanas stāstā mēs redzam abus šos elementus:
Maizi no debesīm (Exodus 16) un avotu, kas izplūst no klints
(Exodus 17), kas palīdz tautai izdzīvot to ilgo un grūto ceļu
cauri tuksnesim (Ps 78,20).
Dievs pats kopš paša iesākuma ir
dzīvā ūdens avots (Jer 2,13, Jes 12,3 u.c.), un tāds ir Viņa
sūtītais, Viņa mīļais Dēls.
Tad nu šīs svētdienas
jautājums mums ikvienam ir sekojošs: Kurp es dodos, un kas mani
šajā ceļā sauc un vada? Kas ir jēgpilns un dod gandarījumu šajā
ceļā? Vai man ir zināms tas tīrais un veldzējošais avots, kas
remdē visas slāpes? Tas avots, kas izverd mūžīgai
dzīvībai?
Jēzus vārdi no Jāņa evaņģēlija ir tik biedējoši
aktuāli sevišķi šodienas pasaulē! Pasaulē jau tagad pietrūkst
nepiesārņotu vietu un tīra dzeramā ūdens, tuvākajā nākotnē
šis resurss būs dārgāks par degvielu. Mēs Latvijā vispār to
neesam vēl sapratuši, jo uz nebēdu lietojam herbicīdus un
pesticīdus, izcērtam pēdējos mežus un visādi piemēslojam vidi.
Kāpēc? Jo esam mazi un alkatīgi.
Un ne tikai tas vien - bagātie
arī šodienas pasaulē dara, ko grib (jo uzskata, ka ir labāki par
citiem, ka viņiem bagātības dēļ ir lielākas tiesības), un
kapitāla koncentrēšana, brutāla cīņa par resursu savākšanu
sev, lai cilvēki maksātu par to, kam principā būtu jābūt par
velti un visiem, ir jau sākusies. Nākotne nav brīnišķīga, tā
ir katastrofāla, ja radikāli nemainīsim savu attieksmi,
dzīvesveidu, attiecības.
"Ja kam slāpst, tas lai nāk pie
Manis un dzer! Kas Man tic, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens
straumes", tā arī šajā laikā, šajā laikmetā sauc Jēzus.
Viņš apsola dot savu Garu, lai mēs visi varētu dzīvot – tā
vietā, lai tikai bagātie un varenie arvien vairāk nopelnītu un
arvien labāk dzīvotu.
Darīsim visu, lai vairāk cilvēku
sastaptu dzīvo Glābēju, un smeltu no šī dzīvības avota, lai
cilvēce mainītos, un nākotne būtu brīnišķīga! Āmen!
Ralfs Kokins - Jelgavas Sv. Vienības
draudzes mācītājs
Foto - R. Kokins