Redaktors
2023.04.09 15:56
Kristus ir augšāmcēlies! Tā arī dzīvosim.
Augšāmcelšanās
pirmās liecinieces bija sievas. Tikko tas bija iespējams, nedēļas
pirmajā dienā, pašā rīta agrumā, kad leca saule, viņas bija jau ceļā uz
kapu. Šis stāsts nebūtu tik aizkustinošs un skaists, ja mēs evaņģēlijā
lasītu: kad sievas visu bija apdarījušas un bija jau novakars, viņas
sazinājās un nolēma vēl apraudzīt Jēzu.
Nē, nedēļas pirmajā
dienā, rīta agrumā, kad visi vēl dusēja, viņas bija ceļā. Ja sievas to
nedarītu, neviens viņām nepārmestu. Tomēr Jēzus viņām nozīmēja tik
daudz, ka viņas nemeklēja iemeslus neiet vai kavēties. Augšāmceltajam
Kristum mūs tuvāk ved sievas, kuras bija gatavas pamosties agrāk un
atsaukties ilgām redzēt savu Kungu. Tam bija tik liela nozīme! Rīta
agrums izrādījās vispiemērotākais laiks, lai sastaptu Augšāmcelto!
Izcilais
pagājušā gadsimta teologs un martīrs Dītrihs Bonhēfers raksta: “Svētie
Raksti apliecina, ka rīta pirmā doma un pirmais vārds pieder Dievam.”
Sīraha gudrības grāmatā teikts: „Savu sirdi viņš veltīs, lai agri no
rīta būtu ar Kungu, savu Radītāju.” (39:5)
Ar ko mēs aizpildām
mūsu rīta pirmās minūtes? Vai tās apliecina mūsu ticību, ka Kristus ir
augšāmcēlies un ir mūsu vidū? Sievu piemērs mūs izaicina un iedvesmo
mūsu Kungam pienest vislabāko. Es apzinos, ka tik skaistai vīzijai par
mūsu rītiem un attiecībām ar Dievu ir daudz šķēršļu, gluži kā sievām
akmens kapa priekšā. Tas var būt telefons, satraukums par dienas
darbiem, agri pamodušies bērni, šaubas par jēgpilni izmantotu laiku.
Sievas akmeni novelt nevarēja, bet pamosties un līdz tam aiziet varēja.
To, ko viņas spēja, viņas darīja. Tieši tāpēc piedzīvoja, ka akmens bija
jau novelts. To nenovēla neviena no viņām, to izdarīja pats Dievs.
Viņš
to dara atkal un atkal. Viss Kristus ciešanu un augšāmcelšanās stāsts
rāda, ka Dievs vēlas būt ar mums kopā vairāk, nekā mēs spējam vēlēties
būt ar Viņu. Pretējā gadījumā Viņš nekad nebūtu nonācis līdz kapam.
Kristū Viņš ir likvidējis pašu lielāko šķērsli – mūsu grēku. Dievs no
savas puses ir izdarījis visu, lai mēs Viņu pazītu un ar Viņu dzīvotu.
Tādēļ nepazaudēsim savus rītus. Sāksim dienu kopā ar Viņu kā vēl
nepiepildīti, atvērti, kā tādi, kas vēl tikai uzņemam dienas virzienu.
Ja kopā ar Viņu iemācīsimies labāk izmantot rītus, mēs arī labāk
dzīvosim.
Kad sievas nonāca līdz kapam, viņas tapa nevis nāves,
bet dzīvības pārsteigtas. Eņģeļa vēsts bija tik galvu reibinošs
pagrieziens, ka viņu pirmā reakcija bija trīsas un bēgšana. Svētīgs ir
cilvēks, kurš pie Kristus augšāmcelšanās vēsts nav pieradis. Neļausim
tam notikt arī ar mums.
Eņģeļa uzdevumā sievas kļuva par šīs
skaistās un cerību pilnās vēsts lieciniecēm. Ikviens, kas šodien svinam
Kristus augšāmcelšanos, arī mēs par tādiem esam kļuvuši. Visos laikos ir
atradušies kādi, kas rada liecības par vardarbību, ciešanām un nāvi. To
sāpīgi mums atgādina situācija Ukrainā un citviet pasaulē. Kādas mājas
būs šī Zeme, ja tās būs vienīgās liecības un vienīgās balsis? Tāpēc
toreiz Dievs pārsteidza sievas un viņas kļuva par lieciniecēm dzīvībai
un cerībai Kristū. Viņš to ir darījis gadu simtiem. Tādēļ aizvien ir
pastāvējusi Viņa Baznīca. Viņš to dara arī šodien, kad viens otram
saucam: Kristus ir augšāmcēlies!
Cerības un Kunga dzīvības pārpilnas Lieldienas!
Sirsnībā, + Rinalds, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps