Redaktors
2023.04.07 10:52
“Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem.” (Jņ 18:3)
Šodien ir visdrūmākā diena gadā. Es esmu to teicis agrāk, bet ir vērts to atkārtot. Visdrūmākā dažādu iemeslu dēļ. Bet šodien vēlos koncentrēties uz vienu aspektu – cilvēku necilvēcība pret cilvēkiem. Mums ir viegli to iztēloties, skatoties uz visām šausmām, kas šobrīd notiek netālajā Ukrainā. Stāsts par Kainu un Ābelu notiek mūsu acu priekšā. Brālis nogalina brāli, neskatoties uz to, vai viņš ir militārpersona, sirmgalvis, mamma vai zīdainis. Netaisnība notiek mūsu acu priekšā un ir tāda sajūta, ka vēsture atkārtojas. Tauta ceļas, lai iznīcinātu tautu bez žēlastības, bez līdzcietības.
Bet es neminu šo šausmu stāstu par velti. Es vēlos vērst jūsu uzmanību pašiem uz sevi. Ko mēs darām? Ko mēs jūtam? Kā mēs rīkotos, ja būtu tādā situācijā? Jo kaut es pieminēju karu Ukrainā, runa ir par mūsu sirdīm, vai mēs esam Kains vai Ābels? Atbilde nav tik vienkārša, jo katrā no mums mīt gan ļaunais Kains, gan labais Ābels.
Man patīk detektīvseriāli, kā Agatas Kristi “Puaro”. Tajos bieži ir minēts apgalvojums, “Viņš nespētu izdarīt tādu slepkavību, jo ir labs cilvēks.” Diemžēl šis apgalvojums nav patiess. Neviens nezina, uz ko viņš vai viņa ir gatavi, ja apstākļi uz to spiež.
Mēs ar sievu nesen redzējām filmu, kur bija šāda dziļa doma: “Ja Dievs dzīvotu zemes virsū, cilvēki izsistu Viņa mājas logus.” Šis ir patiess apgalvojums, jo tieši to mēs redzam šīsdienas evaņģēlija lasījumā – Ciešanu stāstā.
Dievs, kā cilvēks nāca uz zemes, dziedināja slimos, atvēra aklo acis, izdzina dēmonus un pat augšāmcēla mirušos. Viņš nāca tikai ar labu. Ko Viņš—Cilvēka Dēls saņēma pretī? Neslēpsimies aiz aizbildinājuma, ka tie bija farizeji, tie bija augstie priesteri, tas bija Pilāts un romiešu karavīri. Nē. Neviens nezina, uz ko viņš vai viņa ir spējīgs. Atcerieties: tie paši cilvēki, kuri Pūpolu Svētdienā sauca “Ozianna” (jeb “lai Dievs glābj”), šodien kliedz “Sit Viņu krustā!”
Nebija citi, kuri sita Jēzu krustā. Tie esam mēs. Mūsu grēki, mūsu pārkāpumi, mūsu vēsās sirdis, mūsu vienaldzība. Kā mēs lūdzam Gavēņa litānijā: “Mēs, kas savu sirdi bijām atsvešinājuši no Tevis, kas Tavu laipnību apsmējām un Tavu pacietību noniecinājām, kas Tevi nodevām un pie krusta piesitām.” Tie bijām mēs. Filmā “Kristus ciešanas” režisors Mels Gibsons ar dziļu nodomu uzfilmēja kadru, kurā āmuru un naglu tur pats savās rokās. Uz jautājumu: “Kas piesita Jēzu krustā?” viņš atbildēja: “Es.”
Šajā dievkalpojumā, kad pārdomājam un meditējam par Kristus ciešanām, ieliksim šajā stāstā sevi un iedomāsimies kā dalībnieku sevi. Atcerieties, tanī brīdī, kad Jūdas ar augsto priesteru un farizeju sulaiņiem sagrāba Jēzu, visi mācekļi nevis aizstāvēja Kristu, bet aiz bailēm bēga, lai glābtu savu ādu.
Mēs esam mācekļi, kas bēga. Mēs esam sulaiņi, kas sagrāba Jēzu. Mēs esam priesteri, kas pļaukāja Jēzu. Mēs esam Pilāts, kas notiesāja Jēzu. Mēs esam karavīri, kuri sita ar pātagām Jēzu. Mēs esam tie, kas sadalīja Jēzus drēbes. Mēs esam tie, kas sita Viņu krustā. Jo uz Dieva labestību cilvēce var atbildēt tikai ar ļaunu.
Mēs ar saviem darbiem spējam vienīgi izsist logus Dieva namā. Tāpēc Viņš nāca kā cilvēks, lai savā kailajā cilvēciskā ķermenī pieņemtu visus mūsu sitienus, lai paņemtu šos grēkus un pārveidotu tos piedošanā un taisnībā. Dievs nāca kā cilvēks, bet cilvēki spēja būt vien necilvēciski pret Viņu. Toties Viņš to visu pieņēma un pārvērta mūsu naidu mīlestībā. Viņš nāca, lai parādītu Dieva mīlestību līdz galam (Jņ 13:1). Āmen.
Rīgas Krusta draudzes mācītājs - Kārlis Rūdolfs Zikmanis