Redaktors
2023.04.06 11:56
Mt.26:17-21
17 Pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs sagatavojam Tev Pashas mielastu?” 18 Viņš tiem teica: “Ejiet uz pilsētu pie viena cilvēka un sakiet viņam: Skolotājs saka: mans laiks ir klāt, pie tevis es kopā ar saviem mācekļiem turēšu Pashas mielastu.” 19 Tad mācekļi darīja tā, kā Jēzus tiem bija licis, un sagatavoja Pashas mielastu. 20 Kad iestājās vakars, viņš apsēdās kopā ar tiem divpadsmit. 21 Tiem ēdot, viņš teica: “Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos.”
Lielā Gavēņa un Ciešanu laika noslēgumā, Zaļā ceturtdiena iemirdzas ar negaidītu spožumu. Laikā, kas runā par atturību, grēknožēlu un sevis nošķiršanu Dievam, šodiena mūs pārsteidz un tik negaidīti ieved svētkos. Tas var šķist neiederīgi, ka pirms Kristus sāpju ceļa uz krustu, kristīgā draudze ir tērpusies baltās drānās un uzgavilē, sakot “Gods Dievam augstībā!”. Tomēr Gavēņa miers nav beidzies, tas nav atstāts pāragri vai uzvarēts ar atgriešanos pie ikdienišķā – Gavēņa miers turpinās arī Zaļajā ceturtdienā. Tikai šodien, pirms sāpju ceļa, mūsu Kungs aicina uz pēdējo mielastu un svētu kopību, kas no Vecās derības pavēlētā Pashas, jeb neraudzētās maizes mielasta, turpināsies kā mūžīgās dzīvības mielasts, ikvienā draudzē, ikvienā Baznīcā, kur lauztā maize un vīns tiks svētīts Kristus vārdā. Un svinot šo dzīvības apsolījumu, kas iedibināts tieši Zaļajā ceturtdienā, mēs sevī un ap sevi esam aicināti sagatavot svētku, nošķirtu un īpašu vietu Dievam. Tādējādi kļūstot līdzdalīgi mācekļu jautājumā Kristum: “Kur Tu gribi, lai mēs sagatavojam Tev mielastu?”. Un kristīgā Baznīca šodien veido to kopību, kas sekojot Kunga vārdiem, svētī maizi un vīnu altāra sakramentā, kā Dieva ciešāko klātbūtni. Arī šim mielastam ir jāsagatavojas, līdzīgi kā mācekļi, viņi sekoja bauslībai, bet mēs sagatavojamies ar paša Kristus vārdiem: “Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā” (Jņ. 6:54). Sacīsim, mēs ietērpjam sevi un laiku sev apkārt ar nesatricināmu cerību, ka Zaļās ceturtdienas lauztā maize un svētītais biķeris ir dzīvākā zīme mūsu mūžībai. Grēks un pasaulīgā bezcerība tiek salauzta caur lauztu maizi un svētītu biķeri. Par to var priecāties ne tikai mācekļi, bet visa radība!. Apustulis Pāvils to ietērpj drosmīgos vārdos, sakot: “jo cerībā mēs esam pestīti” (Rom. 8:22). Tātad viss esošais, kas pirmo cilvēku krišanas dēļ ir kļuvis par grēka gūstekni, dzīvo no cerības, dzīvo ar ilgām un dzīvības skatu rītdienā. Tāpēc Zaļajā ceturtdienā nav vietas nopūtām, te ir vieta ticības priekam un sadraudzības kopībai. Kungs Kristus ir kopā ar saviem mācekļiem, kuri pat nenojauš, ka šis mielasts kļūs par Jaunās derības atslēgu, par stūrakmeni evaņģēlija ceļam pasaulē. Te ir aicināti paši tuvākie, kas savus namus, zvejas tīklus un pasaulīgās nodarbes atstājuši, ir atsaukušies aicinājumam kļūt par Dieva mīlestības lieciniekiem pasaulē.
Tomēr svētku prieks vienam no divpadsmit apustuļiem ir svešs, viņa cerības saistās ar pavisam citiem notikumiem un citu svētku iznākumu. Tas ir Jūda Iskariots, viņš ir tik tālu pats sevī, ka Kristus prieks viņam ir svešs, un viss kas ielīksmo pārejos, viņā rada nemieru, slēptu nepatiku, un skaudību! Šie svētki Jūdam traucē, jo viņa sirds nodomi ir kā laika deglis, kas gaida īsto brīdi, kad slēpti, bet uzvaroši parādīt savu pārspēku, kad izšaut no sevis visu, lai otram sāpētu visvairāk. Jūda ir apustulis ar dramatisku un līdz galam neatklātu dzīvi. Viņa pasaule noslēdzās ar nodevīgi biedējošu pieredzi, kas Dieva Dēlam laupīja dzīvību. Viņš nekad nav bijis apustulis, kura piemēram kāds gribētu sekot un mēs viņu vairāk pazīstam kā tādu, kurš domā tikai par sevi (Jņ. 12:6), kā tādu kurš nav atstājis visu lai sekot Kristum, bet savā sekošanā daļu no pasaulīgā ir paņēmis līdzi.
Zīmīgi, ka Mateja evaņģēlijs ir vienīgais, kas Svētā vakarēdiena iedibināšanas vārdos, piemin Kristus asinis, kas: “tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt. 26:28). Un to ir svarīgi pamanīt, jo tieši vārdi par grēku nozēlu pie Jūdas atgriezīsies īsu brīdi pirms viņa paša beigām. Šie vārdi ir tieša atbilde bezcerības nomāktai dzīvei, bet līdz tam Jūdam vēl jāpiedzīvo savas neticības rūgtākie augļi. Jūda ir bezcerības apustulis, to apliecina viņa saruna ar virspriesteriem. Viņš Kristus kalpošanu ir uzskatījis kā nastu, un Viņu, kā neizdevušos skolotāju. Jūda, būdams apustulis, daudz no sevis atdeva Kristus dēļ, bet Lieldienās viņš atdeva Kristu sevis dēļ. Bezcerība viņu uzvarēja un iegrūda lamatās, par ko Pāvils saka: “visu ļaunumu sakne ir alkatība” (1.Tim.6:10).
Bet šodien ir svētki, un Jūda ir līdzās citiem apustuļiem. Kristus dala maizi un svētī biķeri nevis eņģeļiem, svētajiem vai praviešiem, bet pasniedz apustuļiem – cilvēkiem, kuru sirdis nav pasargātas no grēka, sevis slavināšanas, bailēm un mazdūšības. Un tā vietā lai savu nodevēju uzrādītu pārējiem vai patriektu, Viņš zinot par Jūdas nodomu klusē, tikai sakot: „viens no jums mani nodos”. Šis viens ir tāds pats grēcinieks, kas atspoguļo Ādama grēku un tālu nomaldīšanos no svētuma! Jūda būdams bezcerības apustulis, visdārgāko savai dzīvei joprojām meklē nevis Dievā, bet pasaulē.
Bet šodien kad ir svētki, Kristu dzīvības maizes un biķera apsolījums joprojām izskan nevis eņģeļiem, svētajiem vai praviešiem, bet tas izskan mums katram, mums, kuru sirdis nav pasargātas no grēka lepnības, sevis slavināšanas, bailēm un mazdūšības. Būsim kopā Zaļās ceturtdienas mielastā, pieminēsim mācekļu sadraudzību un gaidīsim Lieldienu prieku – Kunga Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Rīgas Doma mācītājs, Rīgas prāvests Jānis Cepurītis