Redaktors
2023.04.02 11:12
1 Moz 22
Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu."
2 Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."
3 Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis.
4 Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.
5 Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums."
6 Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.
7 Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?"
8 Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.
9 Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas.
10 Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu.
11 Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!"
12 Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad."
13 Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā.
Šī nav Rakstu vieta, par kuru prātīgs jauns mācītājs steidzas ar nepacietību sprediķot.
Šī arī nav Rakstu vieta, par kuru pieredzējis mācītājs jūtas spējīgs vai gatavs sprediķot pat pēc 20 gadiem amatā.
Bet agri vai vēlu, ik gadu lasīta gavēņa laikā, tā liek beidzot atbildēt, kā atbildēja Ābrahāms: te es esmu.
Jo ko tad tu patiesībā vari pateikt par mīlošo Dievu, kuru tu sludini, ar kuru tu mēģini darīt cilvēkus pazīstamus, pie kura tu centies vest citus, ja šis Dievs skaidri un gaiši liek sevis īpaši mīlētam vīram savās vecumdienās pierādīt savu ticību, nokaujot savu vienīgo dēlu. Dēlu, kuru Ābrahāms mīl bez gala. Vēl vairāk - upurēt savu dēlu šim pašam mīlošajam Dievam…
Daudzi neticīgie saka: Vai tāds ir jūsu mīlošais Dievs? - Izklausās pēc slima despota vai psihopāta!
Daudzi ticīgie saka: Ē.. mmm.. nūū.. galu galā viņš taču saudzē - lūk īsta ticība… Bet paši domā: Kaut nebūtu šīs Rakstu vietas Bībelē - būtu vieglāk dzīvot…
Bet viņa ir un Dievs saka Ābrahāmam: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."
Te var vienlīdz viegli iekrist vienā vai otrā pārsteidzīgā un tādēļ vienkāršotā spriedumā:
Viens, sak, Ābrahāms, jau pieredzējis “aizej tur nezin kur” un viss beidzies skaisti - Dievs jau noteikti tā nedomā, tikai pārbauda - darīšu visu kā saka un dabūšu atzīmi 10..
Otra galējība - lūk tā ir vienīgā īstā ticība un jebkurš īsts ticīgais droši rīkotos tāpat.. - Jā, kā tad..
3 Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis.
Svētie Raksti ļoti bieži ir izteikti lakoniski atstāstot pat lielus un sarežģītus notikumus.
Nu kaut vai par Jēzu pēc 40 dienām gavēšanas Palestīnas tuksnesī Raksti vienkārši saka “Viņš izsalka” - o, jā, izsalka gan!
Arī te - pāris teikumi, bet aiz tiem ir ieraugāms tik daudz.
Nu kaut vai bezgala garais vakars, kurā par iecerēto ceļu ir jāpasaka gan kalpiem, gan sievai Sārai, gan arī pašam dēlam Īzākam.
Iespējams Ābrahāms vēl nekad savā dzīvē nebija tik izslāpuši ar acīm tvēris katru matiņu uz viņa galvas, katru vaibstu viņa sejā, katru viņa spēcīgā jaunekļa stāva līniju. Iemūžinājis savā atmiņā. Nebija burtiski iededzinājis savā apjukušajā, sāpošajā, bet ticīgajā un mīlošajā sirdī sava dēla, ko viņš tā mīlēja, tēlu. Ikonu.
Tur bija arī skopas sarunas ar Sāru - vai viņš spēja viņai pateikt, ko gatavojas darīt? Ja nespēja, tad ko teica?
Un vēl pati nakts - īsākā un garākā nakts Ābrahāma mūžā..
4 Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.
Trīs pēdējās dienas kopā ar dēlu.
Trīs dienas ar beidzot izrunātām līdz šim neizrunātajām sarunām;
Trīs dienas ar beidzot pateiktiem līdz šim nepateiktajiem labajiem vārdiem;
Trīs dienas ar uzdotiem un atbildētiem līdz šim neuzdotajiem un neatbildētajiem jautājumiem.
Trīs dienas, kuru ir tik ļoti par maz neizmīlētai tēva un dēla mīlestībai, bet kuru ir tikai trīs. Tikai..
Var jau būt, ka uz to nelaimīgo Morija zemi var aiziet arī ātrāk, bet ja var, Ābrahāms izstiepj līdz trim - tomēr brītiņš ar dēlu.
Un tad tā ir klāt. Tā vieta.
5 Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums."
Ko viņš tiem skaidros.
Ir kādi, kas saka - lūk norāde, ka Ābrahāms jau zināja, ka viss būs tikai tā ne līdz galam; tikai tā - parādīt, ka gatavs klausīt.
Taču ja tas tiešām būtu tāds “spēlēsim savas lomas, bet beigās neviens necietīs” teātris, tas Ābrahāmu padarītu par liekuli un Dievu par meli un visu šo stāstu par tukšu farsu.
Taču Ābrahāms nav tāds. Un Dievs tāds nav.
“Palieciet te - šis nav stāsts par jums, kalpi.“ Šis ir stāsts par tēvu, viņa dēlu un viņu Dievu.
6 Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.
Visi vārdi ir izrunāti. Vismaz visi, kas nav par to, kas stāv priekšā. Taču nerunāt par gaidāmo arī būtu meli. Klusums nogatavina īsāko, taču ticības, paļāvības un izmisīga maiguma un mīlestības uzlādētāko sarunu starp tēvu un dēlu, kādu vien Vecajā Derībā var atrast.
7 Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns."
Tā ir ticībā un paļāvībā, un mīlestībā pilnīgi sevi aizlieguša, atdevuša un iztukšojuša tēva atbilde.
Ar vārdiem “te es esmu” parasti atbild Dievam - Ābrahāms tā atbild dēlam un cer, ka Dievs būs viņa sirds uzklausītājs..
Tomēr pievieno “mans bērns”- lielais spēcīgais jauneklis, pat vīrs - bet priekš Ābrahāma - mans bērns..
Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?"
8 Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls."
Ābrahāma ticības apliecība. Īsa, skaidra, ne dīvānā mājās sēžot vai pie teologa rakstāmgalda noformulēta, bet savas existences krustpunktā un ar Dieva suverenitāti saskārumā izkanējusi.
Un tāpēc tā izskan kā pravietojums kaut kam tālam un lielākam, kas vēl nāks, ko Ābrahāms vēl nemaz neapjauš..
Gan Dievs reiz izraudzīs Jēru upurim par visu cilvēku grēkiem..
Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus.
Un abi soļoja viens otram līdzās.
Manuprāt visas bībeles vai, vismaz, visas VD visnospriegotākais teikums. Teikums, kura klusums plēš ausis, un spriegums - sirdi.
9 Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas.
Te mēs ieraugām arī to, cik ticīgu un Dievpaļāvīgu dēlu ir izaudzinājis visu ticīgo tēvs Ābrahāms - vecs vīrs pāri par 100 gadiem sasien spēcīgu jaunekli un uzceļ uz altāra? Tiešām?…
Šis ir vēl viens ieskats tālajā nākotnes upurī caur Īzāka labprātīgu un paļāvīgu pakļaušanos:
arī viņš nes koku, uz kura tiks upurēts, un nes kalnā..
arī viņš neatdara muti un pakļaujas..
arī viņš upurē sevi, kaut arī tiek upurēts..
10 Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu.
Viņš to dara.
Ābrahāms paceļ savu roku ar nazi, lai upurētu savu mīļo dēlu uz kalna, gluži kā cits Tēvs arī pieņems sava mīļā Dēla upuri uz cita kalna, kas saukts par Pieres vietu.
Un te ir šī visa notikuma noslēpuma jēga un pasaulei šķietami bezsirdīgā un asinskārā vai, vismaz, ciešanu kārā Dieva rīcības motivācijas atklāsme:
Tikai pašiem uzticamākajiem un pašiem paļāvīgākajiem Dievs uztic savas - Dieva - sirds un eksistences dziļākos noslēpumus.
Tikai pašu izredzētāko un tuvāko savu draugu Dievs ieved savas Tēva sirds dziļumos un dalās ar Ābrahāmu visuma vēstures visu laiku lielākajā un dziļākajā noslēpumā - Tēva sirds noslēpumā, upurējot savu mīļo Dēlu kāda, ko bezgala mīl, labā.
Ābrahāms dēlu upurē Dieva, kuru mīl, labā, bet Dievs savu mīļo Dēlu upurē mūsu, kurus mīl, labā.
Tavā labā. Manā labā.
Tāpēc, patiesībā, Ābrahāms ir kā neviens izredzēts piedzīvot to, ko piedzīvo Debesu Tēvs Kristus upurī.
Nākamais šāds tuvums ir vienīgi mīļajai Dievmātei mūžam jaunavai Marijai jau savā – mātišķā veidā.
11 Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!"
12 Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad."
Te atkal “Tagad es zinu, ka tu bīsties Dieva” skan tik pat vienkārši, kā, piemēram, radīšanas stāstā “tas bija ļoti labs” - it kā parasti, it kā ikdienišķi, bet ar prātam neaptveramu svaru.
Bet šis vairs nav tas Ābrahāms, kas uzkāpa kalnā - viņš ir piedzīvojis dziļāko transformāciju savā mūžā. Aizliedzot sevi līdz galam, ieguvis citu tuvību ar savu Radītāju un pestītāju.
Ja kāds grib vaicāt, kurš tā īsti pazīst Dievu? - nu lūk: Ābrahāms tagad pazīst.
13 Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā.
Kur ir Kristus šajā notikumā?
Skaidri atspīd caur Īzāku.
Saskatāms arī aunā, kurš tiek upurēts, lai citi dzīvotu.
Dziļi atklāts Ābrahāmam kā īpaša, kaut, pavirši raugoties, nesaprotama, Dieva mīlestības izpausme.
Lūk, kāds ir šis notikums.
Lūk, kāds ir mūsu patriarhs Ābrahāms.
Lūk, kāds ir mūsu Dievs.
Āmen.
Mācītājs Atis Grīnbergs