Redaktors
2022.11.18 15:00
Dzīvības ceļa abās pusēs
(2022. gada 18. novembrī)
Jņ 10:9-10 “ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm.”
Kristus mīļotie, svinēsim priecīgi mūsu lieliskās, vislabākās Latvijas Republikas 104. gadadienu! Cik labi ir vienkārši būt kopā dievnamā! Cik labi, ka mēs cits citam esam, un varam kopā celt savu valsti! Cik labi, ka ar mums ir draugi un partneri no citām valstīm, ar kuru atbalstu varam rēķināties! Šajā Dieva dotajā un tautas izcīnītajā svētku dienā mēs varam svinēt dzīvi! Taču svētkos ir vietā to arī apdomāt.
Sērens Kjerkegors reiz teica, ka saprast dzīvi var tikai atpakaļ, bet tā ir jādzīvo uz priekšu. Viņa doma ir skaidra. Dzīvojot uz priekšu, mēs bieži neredzam, kas būs aiz pagrieziena. Tikai, atskatoties, varam izprast piedzīvoto. Bet vai tiešām tā ir? Vai ir tik viegli izprast? Mēs esam viena zeme, viena valsts, viena nācija, bet cik dažādi izprotam nesenos un šī brīža notikumus! Pēdējie gadi ir vairojuši pretrunas. Vai kopīgi svētki palīdzēs to pārvarēt?
Divus gadus pavadījām pandēmijas žņaugos. Vieniem tā bija vispasaules veselības krīze, citiem – blēdīgi uzburta šķietamība. Vieniem valdības ieviestie ierobežojumi likās nepieciešami sabiedrības aizsardzībai. Citiem tā likās tirāniska cilvēktiesību un brīvību ierobežošana.
Valdības pasākumi ar dīkstāves pabalstiem ļāva tūkstošiem uzņēmumu izbēgt no bankrota un desmitiem tūkstošu cilvēku nezudēt darbu. Viņi šodien savai valstij ir neviltoti un no sirds pateicīgi. Citi desmiti tūkstošu tās pašas valdības vakcīnu politikas dēļ darbu zaudēja. Viņi šodien no sirds jūtas savas valsts nodoti un ievainoti. Gan pateicība, gan vilšanās ir neviltota un īsta abās pusēs. Kā to saprast? Kā lai saprotamies?
Vai, pat atskatoties, varam saprast šī gada 24. februāri? Vai var saprast to, ko Krievija pašlaik nodara Ukrainai? Ko cilvēks nodara cilvēkam šajā karā? Vismaz šajā ziņā taču nevarētu būt atšķirīgi vērtējumi? Ir gan. Turklāt robeža neiet pa tautības vai valodas līniju, kā varētu domāt.
Nesen runāju par Krievijas iebrukumu Ukrainā ar augsti stāvošu un augsti izglītotu Rietumu kolēģi. Runājām par visu, kas tur notiek, un piepeši viņš man teica: “Tomēr var būt, ka Krievijas prezidents ir labāks kristietis nekā mūsu prezidents.” Līdzīgā sarunā ar Amerikas latvieti nesen dzirdēju domu, ka Krievija dara labi, ko darīdama, jo ir ieraudzījusi Rietumu civilizācijā elles vārtus. Kādā konservatīvo amerikāņu YouTube kanālā lasīju komentāru korus, ka Putins ir līderis, kādu viņi gribētu savai nācijai, jo viņš stāv par dabiskajām vērtībām. Varbūt tiešām? Viņš tām par tām daudz runā.
Šī gada vasarā krita kāds piemineklis. Vieniem tā bija dziļa un neviltota prieka diena, jo beidzot tika aizvākts simbols, kas atgādināja visļaunāko latviešu tautas un daudzu ģimeņu vēsturē. Citiem tā bija sāpju diena, jo viņi to uztvēra kā karā kritušo tuvinieku piemiņas nozaimošanu. Kāds krievu žurnālists jautāja – vai pēc pieminekļa nojaukšanas vēl ir palicis kas tāds, kas Latvijas krieviem apliecinātu, ka šī zeme ir arī viņu dzimtene un šī valsts ir arī viņu valsts?
Kāds latviešu dziesminieks ūdens šaltīs, ko sacēla krītošais stabs, ieraudzīja eņģeļa spārnus. Varbūt tiešām ir vajadzīgs Dieva eņgelis, lai mēs šo notikumu spētu izprast kopā, nevis cits pret citu?
To pašu lietu atšķirīgā uztvere mūs ir nostādījusi arī citu pret citu. Par to ir jāsaka: “Draugi, nav labi!” Kā lai atrodam kopīgu skatpunktu? Kas būtu tā neapstrīdamā mēraukla, kas palīdzētu vienotā satvarā izprast tik pretrunīgus cilvēkus un notikumus? Kā lai pārbaudu – esmu vai neesmu “nozombēts”?
Pārbaudes akmeni man iedeva mans kaķis Samurajs. Šovasar mums nācās viņu iemidzināt. Klīnikā turēju viņu klēpī slimu un knapi dzīvu. Pēc neilga laika turēju viņu rokās mirušu. Sacīt, ka starp “knapi dzīvs” un “miris” bija liela starpība, nozīmē nepateikt neko. Starp vienu un otru bija bezdibenis. Kaut kas nesavienojams, neatsaucams, nepārvarams un neizlabojams. Eksistenciāli sajūtams, ar rokām sataustāms. Vienā pusē bija dzīvība. Otrā pusē tās nebija.
Visā zinājamā visumā Dievs mūsu Zemi izredzēja un padarīja īpašu citu debesu ķermeņu starpā, apveltot to ar dzīvību. Dzīvība ir neapstrīdamā, neapšaubāmā vērtība un mēraukla, ar kuru svērt un vērtēt, kad ir tik grūti saprast, kurš par ko stāv un kādēļ dara, ko dara.
Piemēram, lai saprastu, vai karš Ukrainā tiešām ir kristīga cīņa par “par Eiropas desātanizāciju”, kā viņi apgalvo, un kā tas atbalsojas daudzu apziņā arī pie mums, vajag atcerēties Kunga Jēzus vārdus: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un būtu pārpārēm.” Par savas misijas mērķi viņš nosauc dzīvības pārpilnību.
Kā ar Kristus mērķiem saskan karagājiens, kas aiz sevis atstāj mierīgo iedzīvotāju masu kapus un pamestus savus kritušos, kuru trūdošie līķi saindē ūdeņus un akas? Kā dzīvības pilnību veicina nakts apšaudes, kas meklē iztālēm sagraut to, ko cilvēki gadu desmitiem cēluši, lai varētu dzīvot? Kā Kristus misiju pilda tādi, kam nepietiek ar nāves ieročiem, bet kas sauc talkā badu un salu, lai nobeigtu arī tos, kurus lodes neaizsniedz?
Kungs Jēzus saka: “Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gisma.” Kā ar Kristus būtību var savienot pūles nogremdēt pilsētas tumsā un aukstumā kā Dantes pēdējā elles lokā? Pie tā klāt vēl meli bez gala un upuru vainošana – ukraiņi paši esot izprovocējuši karu, ukraiņi paši sagraujot savas pilsētas. Ukraiņi esot nacisti, bet paši atklāti sludina krievu genoma pārākumu?
Vai par saviem Dieva nesējiem mūsu Kungs tiešām būtu izrauzījies tos, kas uz ielas un mājokļos tvarsta savus vīriešus un liek viņiem izvēlēties – mirt bezmērķīga kara ugunī vai sapūt cietuma bedrē? Kā jau pirms divdesmit gadiem pravietiski dziedāja Boriss Grebenščikovs:
«Моя родина как свиня жрёт своих синовей.»
(Mana dzimtene kā cūka aprij savus dēlus.)
Ja mēs to neuzlūkojam, bet ņemam nopietni gaisa tricināšanu ar runām par tradicionlām vērtībām un praida gājieniem “Geiropā”, tad nudien esam tādi, kā Jēzus teica: “odus jūs izkāšat un kamieļus aprijat!”
Labais Gars dod dzīvību. Ļaunais gars izplata nāvi. Dzīvības vērtības nerada un nesargā neviens, kurš staigā nāves garā. Šodien Krievijā kristīgās vērtības drīzāk pārstāv un aizstāv tie, kas paceļ balsi pret karu. Svētīgi ir taisnības dēļ vajātie!
Varbūt šeit ir klāt arī to valstu un tautu pārstāvji, kuru pilsētās notiek demonstrācijas ar saukļiem: “Mēs esam par mieru! Nedodiet ieročus Ukrainai, lai karš drīzāk beidzas!” Tāds naivums, kaut labi domāts, aicina pamest veselu kristīgu tautu neaizsargātu tāda uzbrucēja priekšā, kura darbības precīzi iekļaujas Jēzus dotajā cilvēku dzimuma ienaidnieka, melu tēva aprakstā: “Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un sagrautu.” (Jņ 10:10)
Mēs varam lepoties ar savu valsti tad, kad tā stāv par dzīvību.
Vai mēs tādi esam? Arī sevi vajag pārbaudīt. Cilvēkiem ir psiholoģiska vajadzība just sevi taisnības pusē. Visvieglāk tādu sajūtu var iegūt, rādot ar pirkstu uz kāda cita netaisnību. Paldies Tev, Dievs, ka es neesmu tāds, kā šis grēcinieks! Taču tā būtu lēta taisnība. Ir viegli norādīt uz agresoru, kuru tāpat visi nosoda. Vai drīkstam to darīt ar ar netraucētu sirdsapziņu?
Par šādu jautājumu nevajadzētu ne sašust, ne apvainoties, bet sevi pārbaudīt. Nav neviena tāda grēka, ko mēs katrs zināmos apstākļos nespētu izdarīt. Lai tas nosēžas apziņā: nav neviena tāda grēka, ko mēs katrs zināmos apstākļos nespētu izdarīt! Svarīgi ir tas, kā cenšamies sevi no tā pasargāt. Vai mēs veidojam ap sevi vidi, kuras ētoss un svētuma izjūta palīdz to neizdarīt? Vai arī pūlamies vājināt un dekonstruēt pat to, ko esam mantojuši?
Pirms divām nedēļām kādā vēsturiskā Eiropas rātsnamā notika G7 valstu ārlietu ministru tikšanās. No sapulču zāles tika aizvākts krucifikss, kurš tur bija atradies piecus gadu simtus, kura pavēnī tika parakstīts miera līgums, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu. Kādam likās, ka senais mākslas darbs neiederas mūsdienīgā līderu sanāksmē. Ap to pašu laiku Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā tika atklāta igauņu keramiņa Sandera Raudsepa izstāde, kurā ir izlikts “krucifikss”, kur pie krusta Kristus tēls ir aizstāts ar reālistiski atveidotu vīrieša dzimumorgānu. Kādam acīmredzot likās, ka šāds mākslas darbs nevainojami iederas mūsdienu kultūrtelpā. Divi atsevišķi notikumi? Vai divas laikmeta zīmes?
Kādiem tas šķiet labi un progresīvi, un kāds droši vien teiks, ka viņi ir tie, kas dodas uz priekšu. Citiem tas nešķiet labi, un par tiem sacīs – viņi grib doties atpakaļ. Var jau censties visu tvert tik vienkārši. Vienmēr uz priekšu – labi. Atpakaļ – vienmēr slikti. Četras kājas – labi! Divas kājas – slikti! Taču pie patiesības nenonāk nedz ar vienkāršām klišejām, nedz darot tieši pretēji, kā saka oponents. Gudrāks ceļš ved pa kalna kori, kur pa kreisi ir “tikai uz priekšu” haosa krauja un pa labi – “tikai atpakaļ” sastinguma aiza. “Šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā”, saka Jēzus, taču mums ir iespēja to izvēlēties.
Taču, raugoties uz laika zīmēm niansētāk - ko mēs darām ar svētuma izjūtu savā sabiedrībā? Vai paši nevairojam ticamību runām par vajadzību desātanizēt Rietumus? Ja uz mūsu aplamībām norāda kara noziedznieks, vai tas nozīmē, ka mēs visu darām pareizi? To vajag pārbaudīt.
Svētuma izjūta cilvēku attur no lielām kļūdām tādās lietās, kuras neregulē likumi. Sevišķi tur, kur likumdevējs nevis cenšas veidot sociālo īstenību ar vērtībās un ideālos sakņotiem likumiem, bet likumus pielāgo sociālajai īstenībai. Sociālā īstenība gluži vai klausa Otrajam termodinamikas likumam un pati savā gaitā parasti tiecas uz haosu, kurš galu galā, pa dažādiem aplinku ceļiem veicina nevis dzīvību, bet nāvi.
Ja mēs vēlētos iebilst, ka mēs taču neko ļaunu nedarām – padomāsim vēlreiz. Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā kopā ir veikti vairāk nekā 16 tūkstoši mākslīgo abortu. Tikpat, cik 14. jūnijā cilvēku lopu vagonos izveda no Latvijas pretī nāvei. Katru gadu tikpat, cik iedzīvotāju Kandavā vai Brocenos, vai Pļaviņās. Vai palielā Ukrainas ciemā. Kā mēs izturam pārbaudi ar dzīvību?
Es zinu, šis ir brizants temats. Jaunajā Dailes teātra izrādē “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” lugas autors sarīko atentātu pret pašas mātes Terēzas reputāciju par to, ka viņa kaut kur, kaut kad ir atļāvusies saistīt abortu ētosu ar nāvi un karu. Arī mani nesen Tviterī izaicināja: “Ko jūs teiktu Ukraiņu sievietei, kas ieņēmusi bērnu no krievu zaldāta vardarbības?”
Varētu diskutēt, cik pareizi ir, dzīvojot miera apstākļos, argumentēt ar ekstrēmām situācijām no kara zonas. Taču es ar tādu sievieti nekad nesarunātos Tviterī. Tikai tad, ja pastorālā, netiesājošā un atbalstošā sarunā izveidotos pietiekama uzticēšanās, un saruna tā ievirzītos, es varbūt atļautos pajautāt, vai viņa varētu apsvērt dot vienīgo iespēju, kaut vai adopcijas ceļā, tam cilvēkam, tai unikālajai personībai, kuras citādi nebūs? Jo runa ir par dzīvības brīnumu, kam ir nelaimējies sākties tik briesmīgā veidā un draud tikpat briesmīgs gals.
Varbūt viņa pateiktu “nē”. Varbūt viņai tas būtu pārlieku šausmīgi. Runa nav par to. Dievs mīl un žēlo arī cilvēku, kurš ir pieņēmis nelaimīgu lēmumu un noteikti ņem vērā smagos apstākļus, kā tas ir noticis.
Pilnīgi cita lieta, kad mēs, mierā dzīvodami, līksmi dekonstruējam svētuma izjūtu, par tikumību pazobojamies kā par tumsonību, noniecinām laulību kā anahronismu, jūsmojam par mākslu, kuras sāls ir pārkāpt robežas un šokēt piedienības jūtas, cildinām popkultūru par to, ka tā “lauž visus tabu”. Bravo! – taču ar to mēs neejam “uz priekšu”. Tādas civilizācijas jau ir bijušas un sen nogrimušas. Ar to mēs zaudējam vitalitāti. Ar to mēs vairojam pāragru un nepamatotu cinismu jaunajā paaudzē.
Nav neviena tāda grēka, ko katrs no mums nespētu izdarīt tad, kad dvēsele ir pazaudējusi svētuma izjūtu. Mums vajag to atgūt. Katram un visiem. Citādi mēs arvien vairāk apskaujam tādu ētosu un dzīvesveidu, kurš tad galu galā arī liek sākties dzīvībām, kuras negaida, kuras negrib un par kurām nevēlas uzņemties atbildību. Un problēmu atrisina, izmetot tās atkritumos.
Morāli problemātiski kļūst tad, kad moderna sabiedrība tiesības tā darīt nosaka par attīstības pazīmi un demokrātijas mērauklu. Paceļ tās kā cīņas karogu par cilvēcību. No dzīvības viedokļa raugoties, arī tur ir kaut kas ellišķīgs.
Mums drīzāk vajadzētu veidot vidi, kas veicina dzimstību un novērst apstākļus, kas liek bērnus uztvert kā ceļu uz nabadzību un kā šķērsli labām iespējām dzīvē. Drošību bērniem stabilās ģimenēs ar svētuma izjūtu mums vajadzētu pacelt kā karogu cīņā par cilvēcību. Ar to mēs varētu lepoties ne mazāk, kā ar to, ka palīdzam Ukrainai, kad ar pašcieņu panesam grūtības un dzīves dārdzību. Ar to mēs stāvam par dzīvību.
Es zinu, ka daudziem šis temats šķiet tabu. Bet, ja nu mēs apsveicam tabu laušanu, varbūt šis nav sliktākais iemesls. Varbūt vajag arī par to padomāt un parunāt. Ne lai atsāktu noslēgtas debates, bet tādēļ, ka ir taisnīgi arī sevi izvērtēt dzīvības gaismā tāpat, kā vērtējam citus. Tas palīdz pieņemt labākus lēmumus.
Kādēļ Rietumos esam arvien nevienprātīgāki? Kā var būt, ka pat augsti izglītoti un garīgi attīstīti Rietumu cilvēki, kā angliski, tā latviski runājoši, ierauga Krievijas režīma runās un darbos kaut ko aizstāvamu un pat kristīgu?
Iespējams, ka no tā, ko vēro un piedzīvo no savām elitēm tā dēvētajos kultūras karos, viņi jūtas tik dziļi ievainoti un noraizējušies, ka iedarbojas princips: mana pretinieka pretinieks ir mans sabiedrotais. Pat ja viņš nogalina cilvēkus, viņš tomēr kritizē manas kultūras noārdīšanu. Tas nav triviāli. Kad cilvēkm atņem viņa kultūru, viņam atņem mājas. Ne tik vardarbīgi, kā Ukrainā grauj pilsētas, taču arī ievaino.
Cilvēki pamana līdzības. Piemēram, postmoderno ideju, ka visu var pamatot, piemeklējot vajadzīgo vārdu konstrukciju. Karu saukt par specoperāciju. Okupāciju par atbrīvošanu. Vai bērna nonāvēšanu par parastu veselības aprūpes manipulāciju, kā rakstīts Pasaules veselības organizācijas mājaslapā. Kaut gan starp nedzimis un miris ir neatsaucams, neizlabojams bezdibenis.
Vai arī principu – ja gribi uzveikt pretinieku, audzini viņa bērnus. Okupētajos Ukrainas apgabalos veido kazaku klases, kur ukraiņu bērniem jānēsā iekarotāju militārās formas un jāmācās mīlēt diženā Krievija. Latvijā īpaši progresīvi politiķi saka: “Tā, kā domājam mēs, nākotnē domās visi. Mēs par to gādāsim caur izglītību un skolu.”
Krievijā liek cietumā cilvēkus, kas godīgi pasaka to, ko acis redz un karu nosauc par karu. Kādā ziemeļvalstī apsūdz un tiesā luterāņu bīskapu par vecu rakstu, kurā Bībeles gaismā aplūko laulību un cilvēka seksualitāti.
Protams, ka tas viss nav viens un tas pats. Vardarbības un brutalitātes līmenis vismaz pagaidām ir nesamērojams. Taču pieeja lietām nemaz tik ļoti neatšķiras. Tas šķeļ, un, ja vēl iesaistās varas faktors, tas arī biedē. Un tas, draugi, nav labi!
Mēs bieži stāvam ceļam divās pusēs, bet varbūt varam vienoties vismaz par vienu kopīgu mērauklu – dzīvību? Kristus teica: “Es nācu, lai viņiem dzīvība būtu pārpilnībā.”
Atmiņā palikusi doma, ko izteica bijušais rīdzinieks, tagad ukraiņu politologs Mihails Šeitelmans. “Es mēdzu domāt, ka valsts funkcija ir – nu… varbūt maksāt pensijas un pabalstus trūcīgajiem un bezdarbniekiem. Es vienmēr biju patstāvīgs, tādēļ jutos, ka uz mani valsts diez ko neattiecas. Taču pēc Krievijas iebrukuma es aptvēru, ka vienīgais, kas stāv starp mani un iebrucēju ordu, ir mana valsts. Starp mani un nāvi ir tikai mana valsts ar saviem bruņotajiem spēkiem un visu, kas tos atbalsta.” Apmēram tā viņš teica. “Ar visu obligāto valsts aizsardzības dienestu”, viņš droši vien piebilstu, ja vēl dzīvotu Latvijā. Lai mobilizētajiem latviešu vīriem nav jānonāk ierakumos neapmācītiem kā “čmobikiem”, kuri prot tikai nomirt.
No dzīvības viedokļa droši vien nevar pateikt dziļāk un patiesāk: “Mana valsts ir tā, kas stāv starp mani un nāvi.” Mēs nule ievēlējām jaunu Saeimu. Trīs ceturtdaļas jaunu tautas pārstāvju. Šis varētu būt labs vēlējums un atskaites punkts nākamajiem četriem gadiem. Stāvēt tā, lai mūsu nācija gribētu dzīvot un dzīvot Latvijā. Strādāt tā, lai tās dzīvības spēki vairojas. Šī lai ir galvenā un kopīgā mēraukla kā koalīcijai, tā opozīcijai ko ņemt vērā katrā lēmumā un balsojumā.
Ja starp nāvi un mums stāv mūsu valsts, mēs noteikti gribam, lai tā ir pēc iespējas stipra un vienota. Diemžēl pēdējie pāris gadi ir vairojuši spriedzi un šķelšanos. Vēsturiskajiem ievainojumiem ir nākuši klāt jauni. Taču krīzē un karā visu drīkst ieraudzīt jaunā gaismā. Kam ir jātiek pāri, lai valsts starp nāvi un mani stāvētu stiprāka? Žans Pols Sartrs teica, ka brīvība ir tas, ko mēs darām ar to, ko citi dara ar mums. Ko mēs kā brīvi cilvēki varētu darīt ar to, kas ar mums ir darīts?
Britu rakstnieks Kazuo Išiguro romānā “Apbedītais milzis” stāsta senu teiksmu par ķeltu bretoņiem un sakšiem. Kamēr pūķu māte Kēriga pūta viņu zemē iekšā aizmirstības miglu, abas ciltis spēja dzīvot mierā, jo neatcerējās pārestības, ko bija cits citam nodarījuši. Tas varētu noderēt arī mums. Aizmirst bijušo kā miglā. Taču vienmēr atradās bruņinieks, kurš gribēja Kērigu nokaut, lai migla izklīst un sākas jauns karš. Mums reizēm klājas tāpat.
Ir vajadzīgs kas labāks, kas noturīgāks par aizmirstības miglu. Piemēram – saprast, piedot un mācīties. Saprast un mācīties mums palīdzētu atslēga, ko man iedeva mans runcis Samurajs, bet pasaulei deva mūsu Kungs Jēzus Kristus. Dzīvība.
Cīņā cauri nezināmajam mēs bieži bijām ceļa pretējās pusēs un audzējām dusmas. Ievainojumi un sāpes ir īstas. Taču mēģināsim uz tiem, kas otrā pusē, lūkoties tāpat, kā raugāmies uz sevi. Citus mēs vērtējam pēc rīcības, bet sevi – pēc motīviem. Ja mēs gribētu ieraudzīt arī pārējo motīvus, tad varbūt atklātu, ka mums visiem tas bija viens – dzīvība.
Tie, kas prasīja stingrus ierobežojumus un obligātas vakcīnas, to darīja dzīvības dēļ. Tie, kas cīnījās pretī, arī dzīvības dēļ – kaut vai tādēļ, lai nenonāktu nekādā sakarā ar abortēta bērna šūnām. Un tie, kas ieviesa, jā, reizēm kļūmīgos, reizēm pārspīlētos ierobežojumus, centās pildīt valsts misiju stāties starp savu sabiedrību un nāvi. Noskaidrojot motīvus, varbūt mēs spētu pārdzīvoto analizēt bez dusmām un objektīvi, lai mācītos, kas bija pareizi, kas nepareizi un kā vajadzētu darīt nākotnē.
Nogāzto pieminekli vieni mīlēja un citi ienīda. Pretējas jūtas, bet tas pats iemesls – zaudētā dzīvība. Vieni to neieredzēja kā simbolu padomju represijās nogalinātajiem tuviniekiem un etnocīdam. Citi to mīlēja kā simbolu karā kritušo ģimenes locekļu piemiņai. Kaut stāvot ceļa divās pusēs, motīvu ziņā mēs varētu saprasties. Ja mani aicinātu, es noturētu piemiņas aizlūgumus gan par vienas, gan otras puses nokautajām dvēselēm.
Taču piemineklim bija jākrīt – cita iemesla dēļ, kurš var būt nozīmīgs mums visiem. Putina režīms 9. maiju un pieminekli jau sen bija nolaupījis kritušo piemiņai un padarījis par impēriskās “Krievu pasaules” ideoloģijas sakramentu, ar kura palīdzību tas audzēja savu sekotāju draudzi. Gadu no gada pie šī staba un tā mazajiem līdziniekiem pa visu zemi kā kultā tika iniciētas arvien jaunas paaudzes, kam ar seno karu vairs nebija nekāda sakara. Šogad visai pasaulei atklājās, ka tas ir nāves kults, kas no saviem bezdibenīgajiem krājumiem šķiež draudus un nāvi uz visām pusēm.
Krievijas raķetes Ukrainā grauj arī krieviskās pilsētas un zem tām cieš un mirst gan ukraiņi, gan krievi. Latvijā gan latviešiem, gan krieviem vajadzētu saprast, ka starp mums un nāvīgi nopietnajiem iskanderiem stāv tikai šī Latvijas valsts. Daudz mazāka, taču tieši tādēļ gribam, nē – mums vajag, lai tā būtu stipra un vienota. Tāda tā var būt tikai tad, kad to atbalsta vienota, iekšēji izlīgusi tauta. Ja ne citādi, tad pašu dzīvības dēļ.
Es ceru, ka šajās pārdomās ir kāds saprāta grauds. Rūdolfs Blaumanis gan teica: “Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri.” Lai kādi būtu prāta argumenti, mēs mēdzam izjust gandarījumu, lolojot aizvainojuma un rūgtuma jūtas.
“Par to, ka stāvam ceļam divās pusēs es nāku tavu piedošanu lūgt”, dzied Autobuss debesīs. Ir grūti lūgt piedošanu, nesaprotot. Vēl grūtāk ir piedot, kad nemācāmies, jo tad piedzīvotais šķiet nepiedodams. Taču bez piedošanas nav izlīguma. Ir jādziedina arī jūtas.
Palūkosimies uz krucifiksu. Ne uz to tukšumu senajā rātsnamā un ne uz to artefaktu Rotko centrā, bet uz īstu krucifiksu. Ja mūsu acu āboli pagrieztos uz iekšu, mēs droši vien sevī ieraudzītu darbus, ko apraudam, vārdus, ko nožēlojam, domas, par ko kaunamies un bezdarbību, kuras dēļ nespējam sevi cienīt. Bet, kad mūsu acis pagriežas normāli un skatās uz priekšu, tad redzam ka visa mūsu netīrība, viss, ko nespējam sev piedot, ir uz viņa. Kā saka pravietis:
“Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes 53:5)
Viņā ir ceļš pie miera ar Dievu un arī pie miera ar sevi. Ja vien uzticamies un lūdzam. Nākamais solis ir kā lēciens ticībā. Ja uz viņa guļ tas, ko es darīju pāri citiem, tad uz viņa guļ arī tas, ko citi darīja pāri man. Tad ceļš ir brīvs ne tikai uz mieru ar Dievu un ar sevi, bet arī ar cilvēkiem. Pat ar tiem, ar ko stāvam ceļa divās pusēs.
Raudzīsimies uz Krustā Sisto un augšāmcelto! Viņa vērošana liek pieaugt dzīvinošajai svētuma izjūtai. Aristotelis izteica domu, ka attiecības izdodas tad, ja divi mīl ne tikai viens otru, bet abi mīl arī transcendento Trešo. Trešo, pāri mums esošo. Kungs Kristus saka: “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” Paaugstināsim viņu kā savu kopīgo transcendento Trešo! Tuvojoties Viņam, mēs tuvināmies arī savā starpā.
Un vēl, lūgsim Dievu par savu valsti! Mēs to bieži kritizējam, retāk cildinām, taču mums vajadzētu daudz par to lūgt. Iedomājieties – šis senais dievnams tapa, un līdz ar to mēs šodien esam tajā esam sapulcējušies tādēļ, ka sen atpakaļ kāds par to lūdza Dievu! Tātad skaidrs, ka lūgšana darbojas! Lūgsim arī mēs par to, ko būsim atzinuši, kopā meklējot, saprotot, mācoties un piedodot, ar dzīvību kā vaduguni ar svētuma izjūtu kā gaisu, ko elpojam mūsu kopīgajā ceļā! Lai Dievs svētī Latviju!
Āmen!