Redaktors
2021.04.02 21:58
Jēzus mazgā mācekļiem kājas - ekumeniskā krusta ceļa pirmā apstāšanās
Kungs Jēzus zina, ka viņa stunda ir klāt. Pēdējais brīdis, kad viņš vēl kaut ko var darīt ar savām rokām. Nedaudz vēlāk tās jau būs sasietas un pienaglotas. Kad pienāk beigas, kad vēl ir pēdējā iespēja, cilvēks cenšas paveikt vissvarīgāko. Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas.
Pēteris atraujas – nemūžam tu nemazgāsi man kājas! – viņš saka. Pēterim ir cits priekšstats par to, kā augstākajam jāizturas pret zemāko. Viņš Jēzus vietā droši vien tā nedarītu. Taču Dievišķā Majestāte noliecas, lai kā labs tētis mazgātu savu mīļo bērnu. Lai tādu viņu atcerētos, kad viņš būs prom. Tā nebija ceremoniāla mazgāšana kā Zaļās ceturtdienas dievkalpojumā, kur bīskaps simboliski apskalo draudzes vecajo kājas, ko tie iepriekš rūpīgi nomazgājuši. Mācekļu kājas ir taisni no ceļa. Kunga rokas, Svētās Trīsvienibas Otrās personas rokas, kas radīja debesis un zemi, visu, kas redzams un neredzams, ielien visās pirkststarpās ar visiem ceļa dubļiem un sēnītēm, ko ļoti gribas paslēpt no dienas gaismas. Tanī brīdī es tik ļoti saprotu Pētera atraušanos. Taču mūsu Kungs neļauj sevi atturēt un dara vissvarīgāko.
Viņa pieskārieni kājām atmodina sirdi. Kas tie tādi par ceļiem, pa kuriem esmu staigājis, putekļus krādams? No kādiem neceļiem Dieva svētie baušļi nav spējuši mani atturēt? Jēzus tos nolasa no manām kājām. Ūdens, ar ko viņš mani mazgā, ir dārgāks par smaržām, ar ko Marija svaidīja viņa galvu. Lai gan es zinu, ka viņam būs mani jāmazgā atkal un atkal, tā ir tāda mīlestība, kuru es vairs negribu apbēdināt. Pievilt Dieva mīlestību, ar kuru viņš pie manis noliecas, ir briesmīgāk nekā pārkāpt viņa aizliegumu. Tādēļ pēdējos mirkļos, kad viņa rokas vēl ir brīvas, mūsu labais Kungs dara piemiņu par savu mīlestību. Vairāk nekā likums tā dod spēku būt uzticīgam un iedvesmo staigāt labus ceļus – viņa ceļus.
Kungs, rādi man savus ceļus un liec man gribēt pa tiem iet!
Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags