Redaktors
2021.02.17 11:35
“Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” (Mt.6:1-6)
Jēzus mūs šodien īpaši māca, nodoties dzīvot tā, lai mūsu kristieša taisnība nebūtu ārēji aplūkojama. Vai citiem vārdiem: lai mēs neizrādāmies citiem, ar savu ticības taisnību.
Ko tas īsti nozīmē, ka tev ir taisnība? Šis ir ļoti svarīgs vārds, kas jo bieži parādās mūsu Svētajos Rakstos. Apustuļi šo vārdu lietoja, lai aprakstītu svarīgākās Kristīgās ticības patiesības. Taisnība. Tā ir pierasta lieta, ar to mēs saskaramies katru dienu. Ļaujiet man nedaudz paskaidrot.
Mūsu dzīves ir saistītas ar dažādām izvēlēm. Katru reizi, kad mēs kādu izvēli veicam, parasti mēs to veicam, jo mums šķiet, ka tā ir laba izvēle. Protams, gadījumos kad mēs to pārdomājam. Un tad nu mēs esam ar to izvēli. Arī citi cilvēki redz, ka esam tādu izvēli veikuši. Un tad nu arī viņi, bieži vien neapzināti, veic savu spriedumu: “Vai tā tiešām bija laba izvēle?” Tad arī parādās tāda lieta kā tava taisnība. Ja kāds izšauba cilvēka izvēli, tad tas, pret to aizsargājoties, cenšas pierādīt savu taisnību. Tas pasniedz savu taisnību, attaisnojot savu izvēli, citu cilvēku priekšā. Ja kāds cilvēks brīnās: “Tu ej uz baznīcu?” Tad tur mūsu taisnība ir: “Jā! Es tur saņemu man ļoti svarīgas lietas!” “Tu nopirki tādu cepuri?” — “Jā! Viņa ir ļoti silta un man patīk kā man tā piestāv!” “Tu piedalies vēlēšanās?” — “Jā! Man rūp, kas manā valstī notiek, un manai balsij ir svars!” Tā nu mūsu taisnība parādās — tā ir saistīta ar mūsu izvēli.
Un, protams, ir tie gadījumi, kad taisnība jau tūlīt ir redzama citu cilvēka priekšā: “Cik tev ir skaisti zābaki!” Tad atliek vien pieņemt komplimentu, vai citiem vārdiem, pieņemt tavas acīmredzamās taisnības atzinumu.
Tas būtībā paskaidro, ko nozīmē lielīties — atklāti visiem pasniegt savu labo taisnību! Tas ir tad, kad satiekot kādu cilvēku, pasniedz šo savu taisnību uzskatāmi tādā veidā, ka tūlīt tas otrs cilvēks ir spiests, dot savu atzinumu. Būtībā laupot tam brīvu vietu, paust to, ko viņš pats vēlētos. Tie, kuriem īpaši patīk lielīties, tie staigā cilvēkos pie viena un otra, piespiežot tos izteikt savu atzinumu. Un, iegūstot atzinumu no viena, tūlīt tie jau tiecas pēc nākamā cilvēka atzinuma. Līdz galu galā, attiecību vērtība tiek degradēta, līdz viena vienīga atzinuma saņemšanai. Kuram tad ir patīkami, būt tādās attiecībās, ja interese par to otru cilvēku, aprobežojas vienīgi ar atzinības saņemšanu par tavu acīmredzamo taisnību?
Bet Jēzus mūs aicina, nodoties tādai taisnībai, kuru ārēji cilvēki nevar aplūkot; nodoties tādai taisnībai, kur var saņemt atzinību nevis no citiem cilvēkiem, bet no paša Debesu Tēva.
Kad mēs meklējam atzinību citu cilvēku acīs, lai sajustos ievērības cienīgi — vai tad tas mūs nesasaista? Kad mēs meklējam cilvēku atzinību, tad tas mūs tur nebrīvē: mums vienmēr ir jāsaglabā mūsu labais tēls, lai turpinātu iegūt vēlamo atzinību, par savu taisnību!
Jēzus šajā Pelnu trešdienā, mūs aicina būt brīviem no tā. Viņš mūs aicina iegūt taisnību Dieva priekšā, un saņemt savu atzinību no Viņa! Viņš mūs aicina smelties Viņa mieru, pārtraucot rauties pēc iznīcīgas taisnības citu cilvēku acīs, un saņemt neiznīcīgu taisnību, paša Radītāja, Dieva Tā Kunga acīs. Ja tevi sasaista tas, ko citi par tevi domā; ja tevi sasaista tas, ka neesi sasniedzis dzīvē to, ko esi gribējis; ja tu lūkojies uz savas dzīves taisnību, un, redzi, ka tev iztrūkst, tad zini, ka Jēzus aicina: “Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” (Mt.6:33)
Ja mēs atsakamies no nebeidzamas savas taisnības meklēšanas, un atraisamies to piepildīt un pierādīt, tad mēs spējam arī atsaukties Jēzus aicinājumam: ja tev kāds sit pa vienu vaigu, tad pagriez arī otru! (Mt.5:39) Un arī lūgt par ienaidnieku (Mt.5:44), vairs nesagādā grūtības!Ja mēs meklēsim nevis cilvēku taisnību, bet gan Dieva, tad ziniet, ka Jēzus ir apsolījis, mums to dot: “Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos.” (Mt.5:6)
Bet šai Dieva taisnībai, tai arī ir daļa, kura nav tik patīkama. Meklēt un pieņemt Kunga taisnību, tas nozīmē arī atzīt to, kas mēs esam Svēta Dieva priekšā. Mēs neesam vien svēti Viņa bērni, mēs esam arī grēcinieki. Tas “Vecais Ādams” (Rom.5:12-21), kas arvien ir izslāpis pēc cilvēku taisnības un atzinības, tas vēljoprojām ir mūsos. To mēs arī apliecinām ar to pelna zīmi uz savām pierēm. Tiklīdz kā mēs novēršam savu uzmanību no Kristus Dieva Vārdos; tiklīdz kā mēs pārtraucam saklausīt Dieva runu Svētajos Rakstos, un, nesaņemam Kristu Viņa miesas un asins sakramentā; tiklīdz kā mēs to ilgstoši pārtraucam, mēs dabūnam ieraudzīt to grēka realitāti, kas ir tik pelēka kā tie pelni uz pieres.
Bet tas vēl nav viss. No šīs dziļās grēka apziņas bedres ir saredzama arī tā svētības un mierpilnā taisnība, kas spīd Dieva žēlastībā. Kā apustulis to nosauca par “Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu.” (2.Kor.4:4) Tā ir tā Dieva taisnība, kuru Kristus mums nopelnīja, izciešot mūsu sodu par mūsu grēkiem un nomirstot par mums pie krusta. Tad skaidri kļūst saprotami šie vārdi: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties.” (Ef.2:8)
Tad nu atsauksimies tam Jēzus aicinājumam, kā tas burtiski no oriģināla skan: “Nodosimies, lai mūsu taisnību nedarītu cilvēku priekšā aplūkojamu.” Neizdegsim pasaulīgās rūpēs, meklēdami algu cilvēku priekšā, bet gan nodosimies saņemt algu Sava Debesu Tēva priekšā! Jo Jēzus saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” (Mt.11:28-30) Meklēt Debesu Tēva taisnību, tas ir pilnīgi kas cits!
Tad ar Viņa taisnību iznāk, ka tiešām vienīgi Viņam, lai ir viss gods! Āmen!
Rīgas Sv.Jāņa draudzes mācītājs
Gints Graudiņš