Redaktors
2021.01.13 13:44
Sveicināti, cienījamie Latvijas tautas priekšstāvji!
Jums raksta Aleksandrs Bite, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs. Esmu mācītājs divās mazpazīstamās Rīgas draudzēs – Biķeru un Svētā evaņģēlista Lūkas krievu luterāņu draudzē.
Mēs, kristieši, apzināmies, ka jūsu nozīmīgā kalpošana īsteno Dieva iedibināto kārtību par labu mūsu tautai un valstij, un tādēļ pastāvīgi par jums visiem lūdzam Dievu, lai Viņš savā žēlastībā jūs sargā, apgaismo un vada, palīdzēdams jums jūsu atbildīgajā darbā. To lūdzu no sirds arī tagad, rakstīdams šīs rindas.
Rakstu jums pēc kādas manas draudzes locekles lūguma, lai izteiktu atbalstu kādai iniciatīvai, ko izvirzījuši daži LR Saeimas deputāti, ierosinādami grozījumus mūsu valsts pamatlikuma 110. pantā, kuri paredz nostiprināt ģimenes definīciju, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai likumiskā adopcijā. Tas nepieciešams, lai pasargātu ģimenes institūciju no pakļaušanas tādām interpretācijām, kuras izraisītu bīstamas, grūti labojamas vai pat neatgriezeniskas sekas mums visiem, arī nākamajām paaudzēm.
Gribu izcelt vārdus mums visiem, jo šajā jautājumā es nevaru iedomāties iedalījumu mūsējos un viņējos, savējos un pretiniekos. Tādēļ arī vēršos pie visiem tautas priekšstāvjiem ‒ gan tiem, kas būtu gatavi atbalstīt šo papildinājumu Satversmes 110. pantā, gan tiem, kas ir nedrošībā un šaubās, gan īpaši tiem, kas uzskata šīs Satversmes izmaiņas par traucējošām un liekām.
Neesmu aforismu un lozungu meistars un neprotu izteikties īsi, tādēļ lūdzu Dievu, lai Viņš dāvā jums mazliet pacietības, šo vēstuli lasot. Otrs apgrūtinājums, kas jums mazliet būs jāpacieš, ir neierastā valoda, kurā izteikšu savas pārdomas. Es pieprotu tikai ticības un Svēto Rakstu valodu, kas mūsdienās varbūt skan neiederīgi, it īpaši politiskā sarunā. Taču tā ir valoda, kas ir radījusi mūsu civilizāciju un mūsu kultūru; šinī ziņā tā ir „mātes valoda” mums visiem. Turklāt arī neuzskatu, ka šī ir politiska saruna. Mūsu apskatāmais temats ir dziļi cilvēcisks un saruna − cilvēciska, tāpēc šī valoda te varbūt tomēr iederas.
Tā kā mūsu saruna ir par cilvēku, tad sākšu ar cilvēka izcelsmi un pašu sākumu, kas ietiecas Dieva īpašajā nodomā:
Un Dievs teica: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi!” Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja! Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to – valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs un rāpo pa zemi!” (1Moz 1:26−28)
Tekstā ieraugāma cieša konsekvence, kas iesākas ar cilvēka radīšanu ciešā saistībā ar bioloģiskās dzimtes kategorijām (vīrietis, sieviete)i, turpinās ar cilvēku dzimuma vairošanos pa visu zemi (laulība, ģimene, dzimta, tauta, valsts, cilvēce), un realizējas zemes pakļaušanā (cilvēku sabiedriskā un saimnieciskā darbība), kas ietver cilvēka īpašo lomu visas dzīvās un nedzīvās dabas pārvaldīšanā, pakļaujoties Dieva pavēlei. Tas ietver norādi arī uz dažādām cilvēka identitātes un piederības izpausmēm.
Īpaši jāpatur prātā, ka visās šajās cilvēka identitātes un piederības izpausmēs − bioloģiskās dzimtes, laulības, ģimenes, dzimtas, tautas, valsts, cilvēces un saimnieciskās dzīves jomās – tiek uzsvērta arī cilvēka dievlīdzība; tā ir viņa sākotnējā garīgā būtība (taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības .. un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla) ii. Šī dievlīdzība tiek atklāta nesaraujamā kopsakarā ar ietvertajām fundamentālajām cilvēciskās identitātes un piederības izpausmēm. Bībeles teksts apbrīnojami īsā un kodolīgā valodā ietver visu unikālo cilvēka identitātes apjomu, kas ietver visas iespējamās cilvēka dzīves jomas un attieksmes gan senatnē, gan mūsdienās, gan nākotnē.iii
Svarīgi atzīmēt, ka cilvēka fundamentālās un neatņemamās identitātes avots ir Bībelē izteikts tieši bioloģiskās dzimtes kategorijās (vīrietis, sieviete), kas to cieši sasaista ar citām bioloģiskām būtnēm. Tās ir reālijas, kuras nav tik vienkārši reducējamas līdz nominālijāmiv, kā tas ir mūsdienās noticis ar citām no bioloģiskās dzimtes atvasinātajām reālijām – vīrietis, sieviete, vīrs, sieva, tēvs, māte, laulība, ģimene utt.. Šie jēdzieni tiek mūsdienās patvaļīgi pārinterpretēti, iztukšoti vai pat pilnībā atmesti atbilstoši laikmeta ideoloģiskajām konjunktūrām.
Pavedieni, kas izriet no cilvēka bioloģiskās dzimtes un tai atbilstīgas seksualitātes, caurauž un sasaista dažādās cilvēka identitātes izpausmes gan laulības un ģimenes ielokā, gan visās darbības jomās sociālajā un saimnieciskajā dzīvē. Ja šie no bioloģiskās dzimtes kategorijas raisošies pavedieni tiek kropļoti vai sarauti, tad arī saikne ar Dieva doto radīšanas kārtību tiek sarauta un aizsākas jaudīgi daudzvirzienu destrukcijas un pašiznīcināšanās procesi, kas neatgriezeniski skar visu civilizāciju.v
Civilizācijām un sabiedrībām, kurās tiek sarauti šie pavedieni, ilga un laimīga nākotne nav iespējama; tās neizbēgami ir gājušas bojā. Tas ir ieraugāms pasaules vēstures gaitā − gan tajā, ko apraksta Bībele, gan tajā, ko apraksta sekulārie vēsturnieki. Citu konsekvenci vēsture nepazīst. Iemesli šādu civilizāciju un sabiedrību bojāejai var būt atšķirīgi, bet cēlonis arvien ir viens un tas pats. Tas uzskatāmi parāda, cik ļoti Bībeles dotā realitātes aina atbilst pašai realitātei. Tādēļ ar to ir ieteicams nopietni rēķināties.
Iepriekšminētajā visaptverošajā cilvēka identitātes kopumā, kas izriet no bioloģiskās dzimtes, ir izšķiramas divas to veidojošās daļas − plašākais ieloks, kas aptver visu cilvēka sociālo, valsts un saimniecisko darbību, un šaurākais, kas attiecināms uz ģimeni, laulību un seksualitāti. Šīs abas cilvēciskās identitātes un izpausmes daļas ir cieši un nesaraujami saistītas. Turklāt ir skaidri jāapzinās, ka laulība un ģimene neizriet no cilvēka saimnieciskās un sociālās dzīves, un tādēļ tai nav jātransformējas atkarībā no izmaiņām šajās dzīves jomās. Ir tieši otrādi − harmoniska cilvēka sociālā un saimnieciskā darbība visā savā mainībā un laikmetīgajā transformācijā ir pamatota nemainīgā ģimenē, laulībā un seksualitātē.vi
Pievēršoties tieši ģimenei, kas iepriekšminēto Satversmes grozījumu sakarā ir mūsu apskatāmais jautājums, noteikti jāizceļ kāda nozīmīga tēma. Radīdams cilvēku pēc sava tēla un līdzības, Dievs savu tēlu un līdzību ir piešķīris cilvēkam dažādos veidos, taču tikai pavisam nedaudzi veidi mums ir atklāti Bībelē. Viens no šiem veidiem ir Dieva Radītāja tēvišķums, no kura izriet fundamentālas konsekvences attiecībā uz cilvēku. Dieva tēvišķums ir paternsvii, kas strukturē harmonisku izveidojumu visā radībā, arī cilvēku sabiedrībā.
Apustulis Pāvils Vēstulē efesiešiem raksta: „Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts (gr., πᾶσα πατριὰ, lat., omnis paternitas) debesīs un virs zemes iegūst savu vārdu.” (Ef 3:14‒15) Latviešu tulkojums, kas izmanto vārdu cilts, neatklāj kādu būtisku niansi, kas īpaši attiecas uz mūsu apskatāmo tēmu, − grieķu oriģinālā ir lietots vārds patria ‘tēvišķums’; to pašu atspoguļo arī latīņu tulkojumā lietotais paternitas.
Teksts atklāj, ka no Dieva Tēva tēvišķuma izriet visu radību strukturējošs tēvišķums jeb paterns, kas iegūst savu identitāti no Dieva Radītāja tēvišķuma. Ar to ir saistīta cauri gadsimtiem tālāk nodotā kristīgā izpratne par cilvēku sabiedrības izveidojumu pēc ģimenes parauga. Tēvs un māte, kā ģimenes paternu grupas augstākā brieduma izpaudums, kuru autoritāti nosaka un sargā 4. bauslis, top par paternu, no kura izriet visa dažādo līmeņu autoritātes struktūra sabiedrībā: valdnieki ir zemes tēvi/mātes, valsts dibinātāji un likumdevēji ir valsts tēvi, Satversmes autori ir Satversmes tēvi, pilsētas domnieki ir pilsētas tēvi, sludinātāji ir ticības tēvi, ievērojami teologi – baznīcas tēvi. Viņi visi saņem savu identitāti (vārdu) no Dieva tēvišķuma.
Tā nav tikai valoda, bet dziļi būtiski darbīgs princips. To pavisam vienkārši var ieraudzīt visiem cilvēkiem kopīgā izjūtā par patiesu, labu un harmonisku autoritāti arī mūsdienās. Tas spontāni uzplaiksnī visur, kur vien apzīmējumi tēvs un māte kļūst par epitetu un visaugstāko uzslavu dažāda veida un līmeņa autoritātes nesējiem – prezidentiem, uzņēmumu vadītājiem, direktoriem, skolotājiem, ārstiem u.c., kad tie ir atbilstīgi sava aicinājuma īstenotāji. „Viņš ir kā tēvs, viņa ir kā māte,” – tā ir visaugstākā uzslava katrā amatā tā īstenotājiemviii. Un arī pretēji – visur tur, kur amata pildītājs neatbilst šim ideālajam, vispārcilvēciskajam tēva vai mātes kritērijam vai, pareizāk sakot, paternam, atklājas indivīda paša deformācija un sabiedrību degradējošs apdraudējums.
Tādējādi šie uzslavas vārdi – tēvs, māte − nav tikai cildinoši epiteti, bet dievišķās radīšanas kārtībā ielikti fundamentāli autoritātes principi jeb paterni, kas aktīvi veido visu harmonisko attiecību kopumu, kurā pašidentificējoties ar pārējiem no ģimenes ieloka nākušiem paterniem, iekļaujas arī pārējie kopienas un sabiedrības locekļi. No tēva un mātes autoritātes paterna izriet arī citi no ģimenes ieloka nākušie paterni – dēls, meita, brālis, māsa. Šie paterni uzticības pilnā pakļautībā tēva un mātes paternam un harmoniskā savstarpējā mijiedarbībā veido un izsaka vislielāko cilvēcisko solidaritāti un kopību gan reliģiskajās kopienās, gan tautās, gan visas cilvēces un paaudžu kopumā cauri laikiem. Tā ir realitāte un valoda, kas strukturē un izsaka visciešāko un visharmoniskāko cilvēces kopību un izsaka cilvēces identitāti un ideālus.
Grūti iedomāties vēl kādus tikpat nozīmīgus paternus harmoniskas cilvēces kopības veidošanā. Harmonisku sabiedrības dzīvi un kopību neveido individuālās izcilības paterni, piem., varoņa, vadoņa, valdnieka, ģēnija vai kādi citi, to neveido arī pūļa un idejisko vai ideoloģisko grupu identitātes paterni – tauta, nācija, demokrātija, liberālisms, sociālisms, konservatīvisms u.c..
Iepriekšminētie ģimenes paterni, kas veido harmonisku saimniecisko un sociālo dzīvi, neizpaužas un nerealizējas kādā abstraktā telpā vai platonisku ideju pasaulē. Šie paterni ir ciešā saiknē ar savu avotu,− reālu ģimeni (tēvs, māte, dēls, meita, brālis, māsa u.c.), kas rodas no laulībā (vīrs, sieva) realizētas seksualitātes un sakņojas bioloģiskajā dzimtē (vīrietis, sieviete).
Nekad nevar saimnieciskajā vai sociālajā jomā patiesi un harmoniski īstenot tēva vai mātes paternus, ja savā paša ģimenē tas nav ticis realizēts. Un ģimenē nekad nevar harmoniski un patiesi realizēt tēva vai mātes paternus, ja laulībā nav īstenoti vīra vai sievas paterni.ix Te mēs varam ieraudzīt, kāpēc ģimene pamatoti tiek saukta par sabiedrības pamatšūnu, jo tā būtiski strukturē visu sabiedrības organismu kopumā.
Ja ģimene ir sabiedrības pamatšūna, tad šīs šūnas kodols ir laulība. Bībele pārsteidzoši daudz runā par laulību un tās sargāšanu. Taču īpaši nozīmīgs ir laulības kārtas iedibinājums, par kuru mēs Bībelē lasām:
.. Kungs Dievs darināja sievieti un atveda viņu pie cilvēka. Un cilvēks teica: “Šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tāpēc lai to sauc par sievu, jo no vīra tā ņemta! Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi būs viena miesa.” (1 Moz 2:22b−24)
Šeit aprakstīta viscēlākā un visbrīnišķīgākā laulību ceremonija un dievkalpojums pasaules vēsturē! Pats Dievs kā gādīgs un mīlošs līgavas tēvs pieved līgavainim Ādamam viņa brīnišķīgo līgavu, lai tā būtu viņam par sievu un mums visiem par māti. To redzēdams, Ādams Dieva Gara aizrauts un iedvesmots, izsaka pravietojuma vārdus par laulības kārtu un tās būtību. Pirmie pasaules vēsturē sacītie cilvēka vārdi, kurus mēs zinām, ir pravietojums par laulību!
To, ka šeit tiek vēstīts tieši par laulību, nevis par kādu citu kopdzīves veidu, mēs redzam no valodas, kāda Bībelē ir lietota. Jau sākumā tika pieminēts, ka Dievs radīja cilvēku .. – vīrieti un sievieti viņš radīja! Tātad pirms Ādama un Ievas laulību ceremonijas, ko vadīja pats Dievs, Ādams un Ieva tiek nosaukti par vīrieti un sievieti (burtiski − tēviņu un mātīti), bet šajā laulību notikumā viņi top par vīru un sievu. Viņu bioloģiskā dzimte top ietērpta laulāto − vīra un sievas − augstajos amatos.
Tā top kodols jaunai sabiedrības organisma šūnai (vīrs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai), kur mīlestības pilnā savienībā izpaudīsies bioloģiskajā dzimtē sakņota seksualitāte jeb dzimumattiecības (un viņi būs viena miesa)x, un tādējādi tiks realizēts Dieva dotais uzdevums cilvēkam (augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to). Vīra un sievas identitāte tādējādi veidos un briedinās tēva un mātes identitāti un veidos pirmo sabiedrības šūnu, kas nodos šo kārtību nākamajām paaudzēm.
Vēl kāds būtisks aspekts: laulības institūcija paceļ cilvēku pāri visām citām bioloģiskām būtnēm. Visas pārējās dzīvās būtnes vairojas un realizē savu dzimumdzīvi bioloģiskās dzimtes ietvarā; dzīvnieki netop par vīriem un sievām, bet paliek kailā bioloģiskās dzimtes ietvarā kā tēviņi un mātītes. Tikai civilizācijas veidotājam – cilvēkam ‒ kā autoritātes pilnvara ir Dieva dots laulības ietērps, kas piešķir viņa bioloģiskajai dzimtei fundamentālu spēju būt par kodolu, no kura izriet civilizāciju veidojošā cilvēka identitāte.
Kāpēc visu šo rakstu saistībā ar ierosināto Satversmes 110. panta grozījumu? Par iemeslu šiem grozījumiem, kā jums visiem zināms, bija Satversmes tiesas izteiktais komentārs pie nesenā sprieduma, kurā Satversmes tiesa, ja pareizi sapratu, uzdeva LR Saeimai nostiprināt likumos principus, kas paredz paplašināt un līdz ar to arī pārinterpretēt ģimenes jēdzienu, lai varētu šajā jēdzienā ietilpināt arī viendzimuma kopdzīvē un bezlaulībā dzīvojošas personas. Turklāt tika apgalvots, ka šīs ieviešamās izmaiņas likumdošanā nekādā ziņā neskarot laulības institūciju (ko veido vīrieša un sievietes likumiski noslēgta savienība). Tas nav tiesa! Ja ģimene ir sabiedrības pamatšūna, tad laulība ir tās kodols; ģimene un laulība veido vienotu veselumu. Izmaiņas šūnā ietekmē šūnas kodolu, un otrādi. Šajā gadījumā Satversmes tiesas, manuprāt, ideoloģiski ietekmētā interpretācija ir mēģinājums šūnas kodolu izņemt no šūnas un piešķirt šūnai citu un citādu kodolu.
Vai šāda šūna varēs veidot dzīvotspējīgu sabiedrības organismu Latvijā? Lietu loģika un vēstures pieredze liecina, ka nē. Sanāk tāda kā zara zāģēšana. Uz šī zara sēžam mēs visi – gan vīri un sievas, gan geji un lezbietes, gan laulātie un nelaulātie, gan bērni un pieaugušie, gan kristieši un nekristīgie, tāpēc arī vēršos pie visiem tautas priekšstāvjiem, mūsu tautas un valsts tēviem un mātēm, un aicinu visus atbalstīt piedāvātos grozījumus mūsu valsts pamatlikuma 110. pantā, lai nostiprinātu ģimenes definīciju, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai likumiskā adopcijā. Šis precizējums nepasaka neko jaunu iepretī mūsu valsts Civillikumam un ierastajai praksei un labi saskan ar mūsu Satversmes tēvu gribu, kas savā ziņā ir bijuši arī mūsu Civillikuma tēvi. Taču galvenais, ka šie grozījumi saskan ar mūžīgo Dieva doto likumu, kas ir veidojis un uztur visu pasauli.
Lai Dievs jūs svētī un pasargā!
Ar cieņu ‒
Aleksandrs Bite
LELB Biķeru un Sv. evaņģēlista Lūkas krievu evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs
1 Oriģinālā lietots senebreju zākar, nekēvā – tēviņš, mātīte; bioloģiskais dzimtes apzīmējums, kas
Bībelē izmantots arī visur attiecībā uz dzīvniekiem.
2 Pēc cilvēka grēkā krišanas jeb atkrišanas no Dieva cilvēka identitāte un dievlīdzība tiek būtiski
deformēta un noārdīta, taču, lai saprastu jautājuma būtību, ir svarīgi saprast sākotnējo Radītāja ieceri,
kas pamatā paliek nemainīga, bet tiek realizēta cilvēka grēcīguma un fiziskas un garīgas deformācijas
apstākļos.
3 Piemēram, mūsdienās un nākotnē zemes pārvaldīšanas kontekstā līdztekus saimnieciskajai darbībai
varētu izcelt arī ar dabas un vides aizsardzību saistītos jautājumus.
4 Nosaukumiem, aiz kuriem nav fundamentālas realitātes, bet kuru nozīmi var manīt vai pārformulēt.
5 Pie šādiem destrukcijas un pašiznīcināšanās procesiem zināmā mērā būtu pieskaitāmas arī
totalitārās kustības un ideoloģijas (nacisms, komunisms u.c.), kuras vardarbīgi vērsušās pret
homoseksuālām personām un liberālismu vispār. Šādas tendences sabiedrības dzīlēs neizbēgami
rodas kā komplicēta reakcija uz šo dabisko, no bioloģiskās dzimtes raisošos pavedienu saraušanu
(seksualitātes izcelšanu ārpus laulības un bioloģiskās dzimtes ietvara). To varētu ilustrēt ar šodien bieži
pieminēto citokīnu vētru, kas ir ārkārtīgi bīstama vai pat nāvējoša organisma imūnsistēmas
aizsargreakcija uz vīrusu.
6 Ja kādam ir radies priekšstats, ka laikmeta pārmaiņas sociālajā un saimnieciskajā dzīvē mūsdienās ir
radījušas iepriekš nebijušas evolucionāras un progresīvas pārmaiņas attiecībā uz ģimeni un laulību, tad
būtu ieteicams pievērsties bagātīgajam vēstures liecību klāstam, kas labi ilustrē, ka pašreizējā krīze
attiecībā uz ģimeni un laulību nav nekas jauns, bet arhaiska cikliska parādība, kas raksturīga labklājības
sabiedrībām pirms to sabrukuma. Spilgts piemērs mūsu reģiona kontekstā tam ir Livonijas valsts
skumjais un pamācošais liktenis 16. gs. (sk. piem., Baltasara Rusova Livonijas hroniku)
7 Šeit tiek lietots latīņu valodas cilmes termins, ar nozīmi ‘tēvišķs, mantojumā saņemts’, kas tiek
izmantots dažādās jomās ar tuvāko nozīmi ‘šablons, stereotips, paraugs’. Atšķirība nozīmē ir tāda, ka
šablonus, stereotipus vai paraugus realizē citi, bet paterni realizējas paši, jo ir nepieciešami saistīti ar
fenomenu būtību.
8 Daži piemēri ilustrācijai. Katehēzes nodarbībās par 4. bausli klausītājiem parasti uzdodu dažus
jautājumus par šo tēmu: kurus valsts vadītājus tie uzskata par vislabākajiem? Kāpēc? Visbiežāk
augstāko vērtējumu ir izpelnījusies LR prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Uz jautājumu kāpēc? pēc
īsākām vai garākām pārdomām cilvēki vienmēr apstājas pie vērtējuma: tāpēc, ka viņa ir kā māte. Tie
paši pamatojumi ir izskanējuši arī attiecībā uz citiem vadītājiem, piemēram, skolotājiem – jo viņš ir kā
tēvs, jo viņa ir kā māte.
Tas spilgti parādās arī citviet pie vadītājiem, kuri tiek augsti vērtēti (piem., kanclere A. Merkele tiek
Vācijā saukta par Mutti – māmiņa, māmuļa. Interesants fakts mūsu apskatāmā jautājuma sakarā ir arī
plaši analizētā A.Merkeles kā politiķes attīstība no viņas politiskā tēva kanclera H.Kola meitiņas
(Mädchen) statusa par visas nācijas Mutti. Jautājums, kas šajā sakarā ir ticis uzdots: vai tas liecina par
autoritāti vai autoritārismu? – A.Merkeles sakarā tas nepārprotami liecina par autoritāti, bet arī tādos
gadījumos, kad epiteti tēvs vai māte tiek attiecināti uz autoritāriem līderiem, tas neko daudz nemaina.
Pat lišķu liekulīgi piešķirtie nācijas tēva vai tautu tēva tituli diktatoriem un tirāniem, arī būdami
pretrunā ar realitāti, tomēr ir un paliek kā visaugstākās atbilstības un uzslavas pretenzija un
apliecinājums.
9 Turpinot tēmu, izmantošu piemēru, kas saistīts ar jau pieminētās LR prezidentes V.Vīķes-Freibergas
ievēlēšanu prezidenta amatā. Uzreiz pēc prezidentes ievēlēšanas žurnālisti intervēja viņas laulāto
draugu I.Freibergu. Tie viņam jautāja, ko viņš domā par faktu, ka viņa sieva tagad ir kļuvusi par
prezidentu. Freiberga kungs uz to atbildēja, ka, viņaprāt, Latvijas valsts ir ieguvusi ļoti labu prezidentu.
Kad žurnālisti jautāja viņam, kāpēc viņš tā domā, prezidentes vīrs atbildēja: tāpēc, ka viņa ir ļoti laba
sieva. Tas nebija joks.
10 Būt par vienu miesu – eifēmisms, ar ko Bībelē tiek apzīmētas dzimumattiecības.