Redaktors
2021.01.13 06:52
Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs … kristīs Svētajā Garā (Ap.d 1:5). Tajā Garā, kurš kā balodis nolaidās uz Viņu, jauno cilvēku. Kristības sakraments ir jaunā cilvēka dzīves sākums un vecā, grēcīgā cilvēka beigas[1]. Tas mazgā no grēkiem, dāvina Svēto Garu un mūžīgo dzīvību.
Mēdz teikt, ka “laiks visu dziedē”.
Patiešām, viss piedzīvotais un bēdas pēc kāda laika vairs nav
tik asi jūtamas. Taču laiks mēdz “dziedēt” arī garīgi
piedzīvoto. Laika gaitā var izrādīties, ka ticība vairs nav tā,
kas bija, ne tik dzīva, patiesa, dedzīga. To ir pieredzējuši
daudzi un tam nevarēs tā vienkārši atmest ar roku. Saglabāt
pirmo mīlestību nav viegli un to vairot nozīmē cīnīties. Taču
šis ir tas gadījums, kad jāsaka: “Ja ir grūti, tātad to
vajag!” Iedomājieties dziestošu ugunskuru. Tas atkal iedegsies,
ja sāksiet tajā pielikt kurināmo.
Kāds ir teicis, ka
dzīve ir svītraina kā kaķa kažoks - tumšās svītras mijas ar
gaišajām. Ir teorija, ka katra cilvēka personīgajā ticībā
notiek zināma sezonu maiņa. Mūsu iekēšejai spilgtajai, sulīgajai
vasarai pienāk beigas un iestājas raudulīgais rudens. Bet pēc tam
kļūst vēl sliktāk - tātad ir atnākusi ziema. Taču izrādot
pacietību, tu sagaidīsi pavasari, atkal radīsies garīgais
pacēlums, vēlēšanās patikt Dievam, Viņa klātbūtnes izjūta.
Šī sezonu maiņa ir normāla parādība. Kādi pret to ir jūtīgāki,
citi mazāk jūtīgi. To saprotot, ir vieglāk pārdzīvot kārtējo
ziemu.
Arī Sv.Paīsijs Svētkalnietis māca, ka garīgajā
dzīvē ir trīs etapi. Pirmajā Dievs dod cilvēkam
konfektes un šokolādi, jo redz, ka dvēsele ir vāja un tai vajag
mierinājumu. Otrajā - pa druskai atņem Savu
žēlastību audzināšanas nolūkos, lai cilvēks nonāktu pie
atziņas, ka bez Dieva palīga viņš nevar izdarīt pat vismazāko
lietu. Kā Kristus teicis: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt”
(Jņ 15:5). Tā cilvēkā rodas pazemība un viņš jūt, ka it visās
lietās vajag ķerties pie Dieva. Trešais etaps -
pastāvīgs līdzens labs garīgais stāvoklis.
Piemēram,
vienai savai garīgajai meitai Sv.Paīsijs saka: Tu atrodies starp
otro un trešo etapu: nedaudz tiec uz priekšu, tad aizmirsti par
savu vājumu, Kristus atņem žēlastību, tu paliec bez nekā, sāc
atkal izjust savu vājumu un - atgūsties. Ja tu man būtu teikusi:
jo tālāk tiec, jo labāka kļūsti, es nobītos - tātad tevī sēž
lepnība. Bet tagad, kad tu saki, ka pati sev liecies arvien sliktāka
un sliktāka, es priecājos, jo redzu, ka ar tevi viss ir kārtībā.
Nebaidies: jo tālāk cilvēks tiek uz priekšu, jo skaidrāk viņš
redz savus trūkumus un nepilnības, un tas ir progress.
Svētā Kristība tevi mazgā. Kad tu, kristītais, apmeklē dievkalpojumu, lasi un apdomā Svētos Rakstus, dari mīlestības darbus, ar nedalītu uzmanību lūdzies gan Baznīcā, gan mājās, Svētais Gars tavas acis mazgā redzēt, ausis - mazgā dzirdēt, sirdi - mazgā sajust savus grēkus, lai tos izsūdzētu un no tiem atgrieztos pie grēku piedošanas un mūžīgās dzīves, kas Kristībā uzdāvināta.
[1] Mazais
Katehisms. Ko nozīmē šāda ūdens Kristība? (LELB Dziesmu grāmata
1070.lpp.)
Līvānu, Krustpils, Unguru un Jēkabpils Sv.Miķeļa draudžu mācītājs
Ēvalds Bērziņš