Redaktors
2020.06.29 11:05
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu. (Īj 10:12)
Šos Svēto Rakstu vārdus izvēlējās mācītājs Alfrēds Lappuķe un viņa
laulātā draudzene Ariana, aicinot piedalīties Latvijas evaņģēliski
luteriskās draudzes Francijā 70 gadu pastāvēšanas atceres brīdī, kas
notika 18. jūnijā LELB Virsvaldes zālē. Mācītājs vēlējās pateikties
Dievam par visām svētībām, kuras Lappuķu ģimene piedzīvojusi, kā arī
nodeva draudzes arhīvu un sava tēva mācītāja Edgara Lappuķes amata
krustu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Virsvaldei. Norises
datums nebija izvēlēts nejauši – šajā dienā pirms 70 gadiem mācītājs
Edgars Lappuķe saņēma ordināciju Parīzes Bijetu (Billettes)
luterāņu baznīcā, bet pirms 68 gadiem pasaulē nāca mācītāja pirmdzimtais
– dēls Alfrēds. Sešdesmit piecus gadus (tēvs Edgars – 25 un dēls
Alfrēds – 40) mācītāji Lappuķes noturēja Parīzē 18. novembra valsts
svētku dievkalpojumus, tikai pilntiesīgu latviešu luterāņu draudzi ar
padomi noturēt neizdevās… Kā krusta saņemšanas brīdī sacīja arhibīskaps
Jānis Vanags: “Būt par luterāni Francijā pati par sevi ir liela
varonība. Ļoti vērtīgi, ka vēstures materiāliem klāt ir savs stāsts.”
Alfrēds Lappuķe atzina: “Mācītāja Edgara Lappuķes krusts manā iztēlē
beidzot ir apzeltīts. Baznīca šo krustu nodos tālāk ar vēsturi, kura
svētība nebeidzas arī nākamajam krusta nēsātājam.” Atceres brīdī klāt
bija arī Edgara Lappuķes meita Astrīda un jaunākais dēls Rolands, kurš
ar lielu cieņu novērtēja brāļa veikumu arhīva saglabāšanā un
sakārtošanā.
LELB saņēma īpašumā kā dāvinājumu 877 dokumentus.
“Tik perfekti sakārtotu arhīvu – ar dokumentu aprakstiem, ziņām par
autoriem – saņemam pirmo reizi!” atzina LELB arhivāre Iveta Kalme. Viņa
arī sacīja, ka dokumentiem ir ne tikai vēsturiska, bet arī unikāla
vērtība, ko šiem dokumentiem piešķir cilvēka roku un sirds pieskāriens.
Saņemt šos dokumentus ir liels gods un tā ir liela uzticēšanās: “Mūsu
uzdevums ir parūpēties par to, lai šo arhīvu popularizētu un izpētītu.
Aicinām pētniekus un studentus, tikai ar vienu nosacījumu – ir jāzina
vācu un franču valoda, jo liela daļa dokumentu ir šajās valodās.” Arhīva
materiāli sastāv no biogrāfiskām uzziņām par latviešu luterāņiem
Francijā, kristību, laulību un izvadīšanas grāmatām, dziesmu un sprediķu
grāmatām, dievkalpojumu lapiņām, “Latviešu Ziņām Francijā” (1948–2015),
Edgara un Alfrēda Lappuķu bakalaura un maģistra darbiem, sarakstes,
publikācijām presē, fotogrāfiju albumiem, sprediķiem valsts svētkos,
dokumentiem no kalpošanas Beļģijā, trimdas latviešu teologu uzrunām u.
c.
Pilnu mācītāja Alfrēda Lappuķes uzrunu svētku pasākumā, lūdzu, lasiet šeit.
Cienījamie māsas un brāļi tā Kunga druvā,
esmu
Alfrēds Lappuķe un šodien nododu [Latvijas evaņģēliski luteriskajai
Baznīcai] mana tēva Edgara Rafaela Lappuķes amata krustu.
Šinī dienā
pirms 70 gadiem viņš tika ordinēts 2000 kilometru tālu no mājām Parīzē,
un tomēr šodien esmu šeit, viņa baznīcā. Šinī dienā pirms 68 gadiem
viņam piedzima pirmais mantojums no Dieva valstības – viens dēls. To es
interpretēju kā svētības turpinājumu. Vārdi, ko Edgars saņēma
iesvētībās, bija: “Nebaidies, mazais ganāmpulk, jo jūsu Tēvs ir
uzskatījis par piemērotu jums dot valstību.” (Lk 12:31) Nelepošos par to
visu, ko es gribot vai negribot iemantoju, bet tēvs mūža beigās arī
teica: žēl, ka esat mantojuši arī manus trūkumus.
Man jautāja:
vai tu šo nodosi drošībā? Nu, brālīt, nebaidies! Kara laikā, 1944. gadā,
baznīcas arhīvi Elizabetes ielā nodega… Padomājiet, cik nu bija
apdraudēti šie dokumenti, kuri viena metra garumā stāv mums priekšā.
Slimības, pārvietošanās, pārcelšanās, negadījumi, arī peles un rūsa,
slinkums, paviršība, neveiksme. Viens metrs – tie nav arhīvi, tas ir
pārpalikums, un tomēr tā ir Dieva gādība.
Mēs dosim tālāk krustu ar vēsturi. Ko nu mums stāsta šie materiāli?
Piedāvāju
Andreja Krūmiņa grāmatas “Trimdas zeme Francija” trijos sējumos, kur
izstāstīts par tiem, kuri dzīvoja Francijā līdz 1976. gadam. Viņš
rakstīja arī ceturto grāmatu, bet tā netika izdota.
Mani
materiāli ir nosaukti par Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes
Francijā arhīvu. Šī baznīca ir ĪKSTĪTIS Latvijas baznīcai, un tās
centrālā figūra ir Edgars Lappuķe, kura motordzinējspēks bija liela
parāda izjūta dzīvībai un Tēvzemei. Mani audzināja ar divām apsolītām
zemēm – Latviju un Dieva valstību, kas sākās Israēlā.
Jāatskatās
senāk, ne tikai 70 gadus iepriekš, bet arī ne tik sen, jo es maz zinu
par savu ģimeni. No vācu hitleriskās okupācijas laikiem palika atmiņā,
ka nav tik tālu ko meklēt, jo uzvārdus latviešiem deva 19. gadsimtenī.
Trimda mūs nepadarīja ļoti ģimeniskus: nebija ģimenes, bija – draudze.
Lai nu dzīvo draudzība!
Viņa biogrāfijā lasām – Edgars audzis
dievbijīgā ģimenē. Tas man ir jauns atklājums caur “Radurakstiem”, ko
lasīju internetā: pirms 90 gadiem ir pierakstīts, ka ģimene ir no
Lutriņiem.
Tad, kārtojot materiālus, lasu par jauno mācītāju
Teodoru Grīnbergu, kura pirmā draudze bija Lutriņos. 1905. gadā viņš
izrādījās cilvēku glābējs, viņš solidarizējās ar ciemata padomi, ar
saviem draudzes bērniem, lai paglābtu iedzīvotājus no soda ekspedīcijas.
Pēc šā visa pārdzīvotā, vai arhibīskaps Grīnbergs 1948. gadā nebūtu
atcerējies vārdu Lappuķe vai Puķe?! Protams, atcerējās, uzņemot Lappuķi ļoti labvēlīgi trimdas baznīcā.
Piedzimšana
Edgaram bija pirmā lielā trauma: būdams dvīnis otrajā pozīcijā, viņš
pastūma māsiņu un piedzima kā pirmais, bet māsiņa neizdzīvoja… Viņam
bija septiņi gadi, kad viņš zaudēja tēvu. Tajos gados Latvijā bija daudz
bērnu bāreņu. Rīgas Skolotāju institūts bija brīnišķīga izglītības
iestāde, bet tās cena bija trīs gadi pēc beigšanas obligāti nostrādāt
par skolotāju.
Tad viņš iestājās Teoloģijas fakultātē, vienu
gadu pēc sava brālēna Roberta Krontāla. Dievbijīgajai ģimenei varam
pieskaitīt arī Mārtiņu Stefenhāgenu, Dobeles mācītāju, kuru es satiku
1976. gadā. Viņa sieva bija Edgara māsa.
Roberts Krontāls ir viens no
Latvijas baznīcas mocekļiem, un lasām, cik viņš bija ticīgs un
patriotisks, esot plecu pie pleca ar mācītāju Rozenbergu, vācu un
padomju okupācijas laikos. Edgars Lappuķe, manuprāt, ir līdzīgs ticībā
un patriotismā, sevi uzupurējot kalpošanā.
Edgars miris 1976.
gada 10. janvārī. Viņam veltītās atvadu runas varam lasīt trijās
valodās. Materiālu kārtošanas laikā mani aizkustināja viena teksta
kopija par to, ka 1976. gada februārī Rīgā ir bijis aizlūgums Markus
baznīcā (tā, iespējams, ir drukas kļūda) es teiktu – Mārtiņa baznīcā.
Tur mācītājs Augusts Ālers vadīja lūgšanu. Viņš bija studiju biedrs
Edgaram un Robertam un ticības moceklis vairākas reizes. Tāpat
arhibīskaps Jānis Matulis bija klātesošs, kurš arī ir bijis Rīgas
Skolotāju institūta absolvents.
Neaizmirsīsim Edgara sieviņu
Vēsmu. Vai kādreiz mācītāja sieva skaitījās kā dzīves ideāls? Manā
studiju laikā bija trīs galvenās kategorijas: skolotāja, medmāsa un
mācītāja meita. Tajos laikos zviedru režisors Bergmanis rādīja drūmas
ainas no prezbitērija dzīves. Reklāma pie bagātiem vāciešiem stāsta par
Parīzes baznīcu un mācītāju grūtībām izdzīvot, mācītāju sievām jātiek
galā ar visādiem darbiem. Lasot dokumentus, ir skaidrs, ka Vēsma, ja nu
nebija gluži mocekle, tad tomēr upuris par labu lietu. Sevišķi pirmajos
gados, kad vīra pienākumos bija daudzi braucieni pa visu Franciju un
Beļģiju. Dievs zina, tikai Dievs zina, kur tā gādība…
Vēsma
2008. gadā pārcēlās atpakaļ uz Rīgu Rolanda un Diānas aizgādībā,
dzīvojot tanī pašā mājā, ko arī atjaunoja viņas Parīzes draudzene ar
vīru no Zviedrijas. Rīgā Vēsma satika kādu 94 gadus vecu neredzīgo, kura
atcerējās savu skolotāju Edgaru Neredzīgo institūtā pirms… 65 gadiem!
Vēsma nomira 2016. gadā 90 gadu vecumā un ir guldīta blakus Edgaram Vesthofenā (Westhoffen), Francijā (2000 km no Rīgas.)
Septiņpadsmit
gadus esmu kalpojis kā mācītājs Mārtiņa baznīcā Milusā, Elzasā. Tur
1953. gadā manas sieviņas tēvs Indulis Poruks tika sūtīts mācīties pīt
krēslus. Tur viņš klausījās mācītāja Edgara Lappuķes sprediķus. 1990.
gadā Indulis Poruks, ciemojoties pie mums, satika savu bijušo pīšanas
amata skolotāju.
Edgars divus gadus pasniedza katehismu
Neredzīgo institūtā pie Vesthofenas. Viena iesvētītā bija… mana pirmā
prāvesta meita, kurš mani ordinēja 1981. gadā un strādāja kaimiņos sešus
gadus.
Mana baznīca un cits krusts
1973. gada Lielajā Piektdienā uzsāku savu kalpošanu sprediķojot.
Kaut
kas latviski dziedāja manī, kas mani aicināja neatteikties pirmo reizi
sprediķot latviešu valodā. Uz to mani aicināja arī Elmārs Ernsts
Rozītis, ar kuru draudzējos studiju laikā. Divus gadus studēju
Tībingenē, Vācijā, kur viņš pats arī bija studējis. Latviski pat
nemācēju uzrakstīt vārdu “sprediķis”, bet mans tēvs palīdzēja valodas
ziņā. Jāatzīstas, ka, iesākot sprediķošanu latviešu valodā, mani
gatavoja uz Edgara Lappuķes aizvietošanu. Tas notika jau 1974. gadā
valsts svētkos, kad viņam izoperēja vēzi.
1975. gadā latviešu izcelsmes jaunie teologi tika ielūgti uz latviešu pirmajām Draudžu dienām Amerikā.
Mums
Rīgas durvis palika slēgtas, bet man atvērās Monreālā, Kanādā,
vikariāts pie latviešiem Kanādā. Diemžēl šis laiks man saistījās ar
lieliem izaicinājumiem, un es 1980. gada 18. jūnijā atgriezos Francijā.
Mēnesi vēlāk es piedalījos laulībās katoļu baznīcā, kur drīkstēja
lūgties arī latviešu valodā. Tajā laikā nepalika nepamanīts, ka es un
Ariana bijām nolēmuši veidot kopīgus nākotnes plānus.
Pēc pāris
gadiem prāvestam Elmāram Ernstam Rozītim atteicu kalpošanu latviešu
draudzē Vācijā, Kaizerlauternā. Man nebija pa spēkiem aptvert milzīgo
teritoriju, kura man bija uzticēta. Draudzes locekļi bija izkaisīti
vairāku simtu kilometru rādiusā.
Tendence daudzās baznīcās,
manuprāt, ir iesaistīt briljantus intelektuāļus, bet ne vienmēr
intelektuāļi spēj attaisnot baznīcas cilvēku gaidīto. Tas, pēc kā es
ilgojos manā kalpošanā, bija ciešāka sadarbība ar draudzes locekļiem. Ar
manu sievu Arianu mēs sapņojām par vienu draudzes kopienu.
Visgaršīgākais bumbieru šņabis sanāca, kad manu spaini Williams
bumbieru iemaisījām ar katoļu priestera mucu bumbieriem. Par Dieva
gādību un mūsu kopīgo – Arianai un man – ceļu varat vēlreiz lasīt
“Svētdienas Rīta” intervijā 2014. gada decembrī (Nr. 1889) un “Katoļu
Vēstnesī” 2018. gada 13. aprīlī (Nr. 568).
Mēs nebeigsim
mācīties līdzjūtību un mīlestību, sevišķi no cilvēkiem. Kāda nozīme būtu
šeit atnest 80 metru grāmatu? Es nepiedāvāju grāmatas, bet piedāvāju
ieskatu materiālos, kuri liecina par aizkustinošiem cilvēku likteņiem.
Šie liecinieki ir lielākā bagātība, kas atklājas aiz nespožiem
dokumentiem.
Manā ordinācijas dienā mēs piedzīvojām arī pirmo šoku –
nomira astoņas dienas veca meitiņa Delfina. Nekristīto bērniņu nebija
iespējams izvadīt no baznīcas! Es redzu vēl to tumsu kapsētā… Sapratām,
ka te daudz kas maināms, bet ar mīlestību un asarām, un tas atmaksājās.
Mācoties
līdz ar cilvēkiem, man vislielākais izaicinājums ir bijis kalpot
draudzēs, kur iepriekšējais mācītājs kalpojis jau 30–40 gadus un
atstājis zināmu ietekmi. Viens bīskaps pat atteicās pieņemt savā novadā
Edgaru: mums nevajag hergelaufene – svešo atskrējušo – viņš
teica. Zīmīgi, ka pēc gadiem šis mācītājs, nonākot veco ļaužu mītnē,
tika aprūpēts, un viena no aprūpētājām bija Vēsma – tā svešā atskrējusī.
Viņam neatlika nekas cits, kā vien pateikties Dievam par šo svešo!
Es
līdz ar Francijas latviešiem – mēs nespējām noturēt ar visām
formalitātēm vienu draudzi ar padomi. Varam teikt, ka Dievs pats mūs
vienoja ticībā, to apliecina trīs mapes ar dziesmu lapiņām un
sprediķiem, kas veltīti Latvijas valsts svētkiem. Tie liecina par 65
gadu garumā piedzīvotu draudzību.
Mācītāja Edgara Lappuķes krusts
manā iztēlē beidzot ir apzeltīts. Baznīca šo krustu nodos ar vēsturi,
kura svētība nebeidzas arī nākamajam krusta nēsātājam.
Viena balss manā sirdī nerimst un dzied: “Tā Kunga vārds ir teikts un augsti slavēts! Aleluja!”
