Dārgie tautieši, es jūs sirsnīgi sveicu Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā! Ticiet vai ne, bet es atceros to dienu! Augstākās padomes deputāti atradās sēžu zālē un ārā liels ļaužu pulks ar radioaparātiem klausījās, kas iekšā notiek. Daudziem rokās bija sarkanbaltsarkanie karogi, bet citiem Padomju Latvijas karogi. Kad atskanēja paziņojums: “Par nobalsojuši 138 Latvijas tautas deputāti, vienam atturoties”, mūsos kā laipna gaisma ielija apziņa, ka tas ir noticis. Daļa deputātu pameta ar nolaistām acīm, bet tie, kas balsoja “par”, plati smaidīja un spieda cits citam roku. Tauta viņus sveica ar gavilēm un viņi atbildēja ar uzvaras žestu. Tas bija laimīga saviļņojuma brīdis. Neviens nezināja, kas tagad būs. Tauta bija sastapusi Lielo Nezināmo. Taču visi bija priecīgi pacilāti, jo cilvēks taču dzīvo ar vēstījumiem un Atmodas laikā mums bija vēstījums par brīvu un nepadomisku Latviju, kurā viss būs citādi. Tas ļāva raudzīties ar gaišu cerību. Īss, bet dziļš bija Daiņa Īvāna vēlējums: “Mana tauta, nu vienreiz tu esi brīva! Tad nu dzīvo un rīkojies kā pienākas brīviem cilvēkiem.”

Bet palūkosimies uz to, kas ir svarīgs katram – uz vidējo mūža ilgumu. Latvijā tas ir aptuveni 73 gadi. Šis rādītājs ir saistīts ar sabiedrības labklājību. Zem zināma turības sliekšņa tas samazinās strauji un būtiski. Grūti aptvert, bet ir valstis, kurās vidējais mūža ilgums nesasniedz pat 40 gadus! Latvija nav pati bagātākā valsts, taču atrodas tādā labklājības līknes apgabalā, virs kura mūža ilgums vairs būtiski nepieaug. Pēc 30 brīvības gadiem mēs šajā katram svarīgajā jomā esam sasnieguši visu, ko par naudu var nopirkt.

Varētu teikt – tad ko var mūžīgi čīkstēt?! Latvijā nevalda nekāda “absolūtā nabadzība”. Mēs dzīvojam daudz labāk nekā padomju laikos! Taču ir arī tāds rādītājs kā relatīvā nabadzība, proti nevienlīdzība starp bagātajiem un trūcīgajiem. Nē, mūsu tauta nav izlepuši un nepateicīgi čīkstētāji. Izrādās, ka cilvēks ir fizioloģiski tā iekārtots, ka hormonu sistēma reaģē uz viņa statusu sabiedrībā. Atrodoties pat ne objektīvi, bet tikai salīdzinoši zemā turības pakāpē, smadzenes apkārtni uztver kā bīstamu. Pastiprināti izdalās trauksmes hormons, kas maitā ne tikai paša, bet visas sabiedrības veselību.

Ir tāds indekss, kurš veidojas no tādām parādībām kā noziedzība, ieslodzīto daudzums, atkarības, bērnu mirstība, psihiskās slimības, pašnāvības, nepilngadīgo grūtniecība un tamlīdzīgām lietām. Vissliktākais tas ir nevis nabadzīgākajās valstīs, bet tajās, kur ir lielākā nevienlīdzība. Zemes, kur cilvēki dzīvo visilgāk, ir arī tās, kurās ir vislielākā vienlīdzība uz cienīgas dzīves iespēju. Izrādās, ka valstīs ar lielu nevienlīdzību arī bgātie mirst jaunāki, jo dzīvo stresā no tā, ka pastāvīgi sevi jāaizsargā. Viena no pazīmēm ir iežogotu ciematu vai kvartālu veidošana ar sargiem un barjerām pie ieejas, lai pārējo tautu turētu no sevis pa gabalu. Vai Latvijā to var novērot? Tā būtu zīme ka vienlīdzīgu iespēju jomā mums vēl jāsāk dzīvot pa īstam kā brīviem cilvēkiem.

Kad pēc 50 trimdas gadiem Dievs savu tautu izveda brīvībā, viņš pavēlēja tiem neko neņemt līdzi no Bābeles uz apsolīto zemi. Tāpat arī mēs pēc 50 okupācijas gadiem gribējām atbrīvoties no visa padomju Bābeles mantojuma. Laikam visnīstākās padomju reālijas bija slēgtās robežas, totālā izsekošana un stučīšana, neefektīvā ekonomika ar privātā biznesa aizliegumu, reliģijas apspiešana un reālas demokrātijas neesamība. Viss darbaļaužu interesēs, humānu ideju vārdā, aiztāvoties pret Amerikas imperiālisma.

Neparastā kārtā Latvijas brīvības atjaunošanas 30. gadadienu sagaidām ar ārkārtas stāvokli. Robežas ir slēgtas, bizness piespiedu dīkstāvē, draudzes nedrīkst pulcēties, Saeimas darbība ir ierobežota, tiek meklēti elektroniski izsekošanas līdzekļi un skaļruņi veikalos mudina ziņot par nepaklausīgajiem. Skaidrs, ka viss notiek cilvēku interesēs, ar labu nolūku, aizstāvoties pret Ķīnas vīrusu, tomēr ir nedaudz biedējoši vērot, kā brīžiem pat ar aizrautīgi pieņemam kādas lietas, kuras izpaužas līdzīgi tam, pret ko pirms 30 gadiem stājāmies uz barikādēm. Kā tas beigsies? Vai tas beigsies? Kas būs tālāk? Par ko mēs būsim kļuvuši? Mēs atkal esam saskārušies ar Lielo Nezināmo

Kāds deputāts, kurš pirms 30 gadiem balsoja par neatkarību, teica, ka tāds iespēja gadās tikai reizi mūžā. Taču atkal ir pienācis brīdis, kad tautai ir vajadzīgs vēstījums, kas ļauj raudzīties nākotnē ar drošu cerību. Vēstījums par to, ka slēgtas robežas, izsekošana un nosūdzēšana, iztukšoti dievnami, biznesa un demokrātijas dīkstāve varbūt ir vajadzīgi pasākumi ārkārtas brīdī, bet nekad nekļūs par jauno normalitāti.

Ir vajadzīga droša zīme, ka mēs nespēlējam playoff jeb izslēgšanas turnīrā, no kura zaudētājam jāizstājas, bet ka visiem būs iespēja atkal piedalīties. Ka brīvā māte Latvija bet būs dāsna un kaut kādu knauzerīgu kritēriju dēļ neatstās lietū stāvam tos savus bērnus, kam viņu dzīve pēkšņi sabrukusi.

Dokumetālajā filmā par tā laika notikumiem ir zīmīgs kadrs, kad skats no Saeimas nama pārslīd cilvēku pulkam un pavēršas uz augšu, kur baznīcas tornis rāda uz debesīm un uz debesu vēstījumu.: “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to!” Tas ir pamatā katrai morālei un sabiedriskajai iekārtai, kurā Lielais Nezināmais var izveidoties par kaut ko priecīgas pacilātības vērtu.

Pirmkārt, tas ir vēstījums par varas avotiem un pamatu. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tādēļ viņam piemīt vērtība un cieņa. No tā ceļas viņa demokrātiskās tiesības, kuras valsts viņam nedz piešķir, nedz drīkst atņemt.
Otrkārt, tas ir vēstījums par visu pēc Dieva tēla radīto cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, kurai arī zemes virsū jāatspoguļojas vienlīdzīgās iespējās. Valstij jārūpējas ne tikai par nabadzības, bet arī par nevienlīdzības izskaušanu.
Treškārt un galvenokārt, tas ir vēstījums par mūsu aicinājumu uz svēttapšanu. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla. Mēs zinām, ar ko katrs esam aptraipījušies. Krīze ir īstais laiks savus grēkus apzināties, nožēlot, atgriezties un izlabot savu dzīvi. Pārbaudījumu laiki aicina katru no jauna iemirdzēties Dieva līdzībā. Tad arī mūsu apkārtne un nākotne iemirdzēsies.

Kad dziedam “Dievs, svētī Latviju”, dziedāsim to kā sirsnīgu lūgšanu! Taču negaidīsim, ka Dievs darīs to, kas jādara cilvēkiem. Jēzus piecēla Jaīra meitiņu no nāves un teica: “Dodiet jūs viņai ēst!” Tāpat Dievs piecēla padomju jūgā pamirušo Latviju un teica: “Pabarojiet jūs viņu!” Tas nozīmē – dzīvojiet un rīkojieties kā cilvēki, kam dārga viņu brīvība.

Arhibīskapa uzruna neatkarības deklarācijas pasludināšanas 30. gadadienā