Redaktors
2019.04.23 14:10
Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas! Jau divtūkstoš gadus mēs cits citu šādi sveicam. Kad kaut ko dara tik ilgi, var iezagties pierastība, taču šoreiz īstuma elpu Lieldienu sveicienam piešķir apņēmība atjaunot kristīgās Eiropas simbolu – Parīzes Dievmātes katedrāli. Piepeši tas ir ļoti svarīgi franču tautai un daudziem cilvēkiem visā pasaulē, arī Latvijā. Kristus ir augšāmcēlies un katedrāle augšāmcelsies! Tā nav sajūta, ar ko cilvēki līdz šim dzīvoja ikdienā. Lai tautu sirdīs iedegtos tāda apņēmība, katedrālei vajadzēja nodegt. Kā Dievmāte bezspēcīgās šausmās raudzījās, kā nogalina viņas Dēlu, tā cilvēki noskatījās kā uguns posta slaveno katedrāli un tikai tad pa īstam aptvēra, cik tā katram personīgi ir svarīga. Tā ir vienmēr - lai augšāmceltos, vispirms jānomirst.
Viens no lielajiem dzīves noslēpumiem ir tas, ka Kristus labprātīgi pieņēma savu mirstību un, apskaujot nāvi, satvēra augšāmcelšanās svētlaimi. To vajag ievērot un apdomāt, jo atstumtība, nodevība, pazemojumi, sāpes un nāve ir katra cilvēka dzīves īstenība. Arī mums ir tādi brīži kā krusts, pie kura kaut kas nomirst. Ja cilvēks kā augstāko mērķi meklē prieku, viņš vienmēr būs neapmierināts ar savu dzīvi. Krusta mirkļi atnesīs vilšanos un sarūgtinājumu. Kristus meklēja nevis prieku, bet gan to, kam ir nozīme. Viņš pieņēma mirstību un dzīves traģismu tādēļ, ka redzēja tam jēgu.
Kāda gan jēga var būt dzīves traģēdijām? Vai, kad kaut kas dārgs un svēts aiziet bojā, drīzāk nav jājautā, kur bija Dievs? Kad katedrāli aprija liesmas, kur tad bija Dievs? Dievs bija visapkārt. Vai redzējāt cilvēkus, kuri tur dziedāja un lūdzās – daudzi tā, kā vēl nekad? Dievs bija starp viņiem, ar viņiem un viņos kā vēl nekad. Vienā traģiskā mirklī viņiem kļuva skaidri salasāms tas, kas ik brīdi ir rakstīts pāri visumam un esamībai ar tik lieliem burtiem, ka ikdienā tos neievērojam: Dievs ir dzīvs un tepat līdzās! Dieva klātbūtnes atskārsme izgaisināja bezspēcību un iedvesa apņēmību no jauna uzcelt degošo dievnamu. Laimīgs vai traģisks, mirklis iegūst jēgu tad, kad mēs pamanām, ko tas liecina par dzīvā Dieva klātbūtni. Katrs tādas apzinātības mirklis ir maza augšāmcelšanās, kad varam sajusties, kā atdzimis Svētā Gara templis.
Kristus pieņēma savu mirstību tāpēc, ka tādā ceļā varēja mūs atbrīvot. Viņš uzņēmās atbildību par pasauli un par mūsu glābšanu. Mūsu labad apskāvis nāvi, viņš pieredzēja godības pilnu, ne ar ko nesalīdzināmu augšāmcelšanas prieku. Prieks nekad nepieviļ, kad to saņemam kā Dieva dāvanu, nevis pēc tā dzenoties, bet ejot uz mērķi, kam ir dievišķa jēga. Tas ir pilnīgs un nesamaitāts prieks. Vēlēsim Lieldienās cits citam prieku no jaunas atgriešanās pie Augšāmceltā Kunga!
Sirsnībā sveicinot –
+ Jānis
Rīgas arhibīskaps