Šī lapa ir izdrukāta no LELB
Interneta adrese:
http://lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2490Johanness Baumans 94. dzimšanas dienu svinēja dzimtenē
Redaktors
2019.03.11 14:15
"Svētdienas Rīts", Marts 2019 Nr. 3
Latvijas baznīcas lieldraugs Johanness Baumans ar dzīvesbiedri Mariju, vecāko dēlu Georgu, meitu Rutu un mazdēlu Johannesu Baumanu junioru savu nozīmīgo dzīves jubileju vēlējās svinēt kopā ar dzimtā dievnama – Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes – 150. jubilejas svinībām. Ļoti simboliski šīs svinības sākās 3. martā – tieši Johannesa Baumana dzimšanas dienā. Arī “Svētdienas Rīta” redakcija pateicas Johannesam par trīsdesmit gadu ilgo draudzību – tieši tik ilgi viņš baznīcas izdevumu ir tulkojis vācu valodā! Savas dzimšanas dienas priekšvakarā Johanness Baumans dalījās ar unikālām atmiņām – gan par savu dzīvi, gan to, kā dievkalpojumus svinēja un kāda bija draudzes dzīve pagājušā gadsimta 30. gados Rīgā.
Pasaulē esmu nācis 1925. gada 3. martā kādā dzīvoklī Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī, kur toreiz dzīvoja mani vecāki – klimatologs Georgs Baumans un viņa sieva Erna Baumane, dzimusi Reinfelde. 9. aprīlī Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas Kristību kapelā mani kristīja mācītājs Dr. Oskars Šāberts. Toreiz kristības notika Kristību kapelā blakus galvenajai ieejai – par zīmi, ka kristītais nu ir ienācis draudzē.
Kopš gadsimta sākuma draudzes latviešu daļa bija ieguvusi jaunu mājvietu toreiz uzbūvētajā Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, kas līdz pat šai dienai ir baznīca ar vislielāko sēdvietu skaitu Rīgā. Mana garīgā dzimtene ir Vecā Sv. Ģertrūdes draudze. No sešu gadu vecuma ik svētdienas sāku apmeklēt bērnu dievkalpojumu, kas notika pēc galvenā dievkalpojuma. Bērnu dievkalpojums bija labi apmeklēts. Bērni bija iedalīti grupās atbilstoši vecumam. Pēc kopīgas sākuma liturģijas katra grupa devās, lai apmēram divdesmit minūtes uzklausītu kādu Bībeles stāstu, kas tika aplūkots atbilstoši dalībnieku vecumam. Uz noslēguma lūgšanu un svētību visi atkal sapulcējās kopā. Pirms svētības arvien tika dziedāts “Svētī, Kungs, un sargi”. Svētku dienās dievkalpojumā dziedāja bērnu koris.
Galvenais draudzes dievkalpojums parasti notika sprediķa dievkalpojuma formā mēneša pirmajā svētdienā un īpašās dienās – luteriskā mesas formā. Dievkalpojums tika ievadīts ar zvaniem vispirms pusstundu pirms tā sākuma un otru reizi – tieši piecas minūtes pirms. Dievkalpojuma noslēgumā tika zvanīts vēlreiz apmēram desmit minūtes. Dievkalpojuma laikā atskanēja septiņas zvana skaņas, kad draudze lūdza “Mūsu Tēvs”. Lai tas īstajā brīdī un pareizi notiktu, zvanītājs sagaidīja elektrisku signālzvanu no ērģelnieces un tad ar īpašas zvanīšanas tehnikas palīdzību zvanīja septiņas reizes, zvanu piesizdams bez atsitiena.
Vecajā Ģertrūdes draudzē sevišķa vieta tika ierādīta baznīcas mūzikai. Mācītājs Šāberts, vasarā atvaļinājuma laikā būdams Vācijā, bija ieguvis kontaktus dažādās draudzēs un spējis sagādāt manai mātei stipendiju studijām pie Berlīnes Doma ērģelnieka Valtera Fišera. Viņa apguva plašu repertuāru, kurā bija gan lielākā daļa Baha radīto skaņdarbu, gan arī daudzu citu komponistu darbi. Atceros, ka daudzos manas mātes regulāri veidotajos koncertos tika atskaņoti Hendeļa ērģeļkoncerti kopā ar kamerorķestri. Kad kļuvu jau mazliet lielāks, sāku dziedāt draudzes zēnu korī, mēģinājumi notika pagraba telpās. Arī citas šīs draudzes aktivitātes, piemēram, Bībeles stundas un konfirmandu nodarbības, notika te.
30. gadu sākumā Doma latviešu un vācu draudzes starpā radās ass konflikts. Šajā konfliktā iejaucās arī Latvijas valsts, likdama vācu draudzei atstāt Doma telpas, tāpēc no amata atkāpās bīskaps Irbe. Doma vācu draudze no tā laika dievkalpojumus noturēja Vecajā Sv. Ģertrūdes draudzē. Tas radīja izmaiņas dievkalpojumu plānā. Svētdienās 9.30 notika Doma draudzes dievkalpojums, 11.00 – Ģertrūdes draudzes dievkalpojums, 12.30 Ģertrūdes draudzes bērnu dievkalpojums un 15.00 – Akadēmiskās draudzes dievkalpojums. Doma bērnu dievkalpojums notika Vecrīgā vācu draudzes namā. Sestdienas vakaros 18.00 Ģertrūdes draudze pulcējās uz nedēļas noslēguma dievkalpojumu.
Dievkalpojumos spēlēja trīs ērģelnieki. Doma draudzes dievkalpojumus pavadīja Hanss Gromans, kas bija studējis pie Kārļa Hoiera Leipcigā, Ģertrūdes draudzes dievkalpojumos spēlēja mana māte, kas bija studējusi pie Rīgas Doma ērģelnieka Haralda Kroicburga un Berlīnes Doma ērģelnieka Valtera Fišera, bet Akadēmiskās draudzes dievkalpojumus pavadīja Aldona Jozuus, profesora Jozuus meita. Atšķirīgas bija abu draudžu mācītāju liturģiskā tērpa detaļas – Doma vācu draudzes mācītājs virs talāra nēsāja rišu (līdzīgi kā citu Vecrīgas draudžu mācītāji), bet Ģertrūdes draudzes mācītājs – befhenu. Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca bija vieta, kur nedēļas laikā notika visvairāk dievkalpojumu. Tā tas turpinājās līdz 1939. gadam, kad Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā notika pēdējie vācu dievkalpojumi ar Svēto Vakarēdienu, kuros piedalījās vairāki tūkstoši draudzes locekļu.
Nākamā reize, kad pavisam neilgi atkal varēju būt Latvijā, bija 1964. gadā. Protams, jau toreiz apmeklēju dievkalpojumu savā draudzē, kuru vadīja prāvests Baumanis. Pēc tam ilgu laiku nevarēju atbraukt, līdz 1975. gadā atkal ierados Rīgā. Tajā laikā Vecajā Sv. Ģertrūdes draudzē kalpoja mācītājs Romāns Skuja, draudzes priekšnieks bija Pēteris Cielavs. Draudzē tiku laipni uzņemts, drīkstēju spēlēt ērģeles un sacīt arī sveiciena vārdus. Kopš tā laika sāku apmeklēt Latviju ļoti bieži.
Esmu priecīgs par to, ka tēvs pēc tam, kad biju beidzis mācības vācu pamatskolā, mani sūtīja tālāk mācīties latviešu skolā – Otrajā valsts ģimnāzijā Āgenskalnā –, un tāpēc tolaik latviešu valodu pārvaldīju daudz labāk nekā daudzi mani vācu vienaudži un arī vēl tagad varu labi sarunāties latviski. Tas palīdzēja izaugt ļoti ciešai draudzībai ar Latvijas luterisko baznīcu, tās vadītājiem un draudžu locekļiem.
Kā vienu no pirmajiem iepazinu arhibīskapu Matuli un viņa kundzi, vēlāk arī daudzus citus draudžu locekļus un darbiniekus, arī tā laika teoloģijas studentus Modri Plāti, Juri Rubeni, Erbertu Bikši un daudzus citus. Ciešs kontakts man izveidojās ar profesoru Feldmani, kura lekcijas Latvijas baznīcas vēsturē esmu tulkojis vāciski. Man bija tas gods spēlēt arhibīskapu amatā ievešanas dievkalpojumos Ērikam Mesteram Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, Kārlim Gailītim un Jānim Vanagam Domā. Tā izveidojās draudzība arī ar bīskapiem. Labprāt atceros arī tikšanos ar toreizējo Valsts prezidentu Gunti Ulmani, no kura rokas prezidenta pilī saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc tam man bija ar viņu gara saruna. Neaizmirstams ir arī dievkalpojums Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, kurā arhibīskaps Jānis Vanags man piešķīra “Uzticības vairogu”.
Ļoti ciešas saites man izveidojušās ar baznīcas laikraksta “Svētdienas Rīts” redakciju. Kopš tā atjaunošanas arvien esmu tulkojis “Svētdienas Rīta” rakstus vācu valodā un izplatījis tos Vācijā.
Atmiņas par manu bērnības laiku Rīgā un Vecajā Sv. Ģertrūdes draudzē diemžēl man saglabājušās tikai daļēji, tomēr sirdī tā man paliek kā dzimtā pilsēta, ar kuru esmu saistīts visu mūžu. Sirsnīgi sveicinu savus draugus un kolēģus un pateicos par sirsnīgo draudzību, ko vēl savā vecumā drīkstu piedzīvot. Priecājos, ka savu 94. dzimšanas dienu varu svinēt Rīgā.
Tulkojis Vilis Kolms