Redaktors
2019.03.01 11:02
Jānis Vanags, arhibīskaps
Labākais komentārs, ko dzirdēju, kad tika atvērti “čekas maisi”, bija Lauras Andžānes tvīts: “Ar šodienu teiciens “Es meklēju sevi” iegūst pavisam jaunu nozīmi.” Tiešām, es vispirms meklēju sevi. Es gan neapzinos, ka būtu vervēts, zinu, ka neesmu piekritis sadarboties, tomēr, kā ikvienam padomju laikos ordinētam mācītājam, kaut kāda saskare ar VDK man bija. Deviņdesmito gadu sākumā, tiklīdz tas bija iespējams, es devos uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, lai uzzinātu, kas tur par mani atrodams. Biju minēts tikai kā tāds, kuram ir kontakts ar Ēriku Jēkabsonu, kam čeka acīmredzot bija sekojusi līdzi nopietnāk. Jutos pat tā kā vīlies, jo man likās, ka esmu pelnījis lielāku ievērību. Tomēr, neko nezinot par to, kā tapa aģentu kartītes, sajūta nebija patīkama – ej nu zini, kad kurš čekists ko varēja sarakstīt? Šajā ziņā meklēt sevi un neatrast bija atvieglojums. Nodomāju – labi, ka nevajadzēs veltīt laiku stāstiem, kurus neviens nevarēs ne apstiprināt, ne atspēkot. Taču, kad nu no daudzām pusēm saņemu mudinājumus izteikt viedokli par to, ka “maisos” ir mācītāju vārdi, sāku domāt, ka varbūt tomēr vajadzētu tos izstāstīt.
VDK darbiniekus man nācās satikt piecas reizes. Pēdējā no tām bija pirms gadiem trīsdesmit, tādēļ atmiņas ir stipri izbalējušas. Pirmoreiz tas notika, kad vēl studēju Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, trešajā kursā, tātad 1979. gadā. Dekanāta sekretāre ar norūpējušos seju teica, ka mani saucot uz “pirmo daļu”. Tā dēvēja VDK pārstāvniecību universitātē. No viņas puses tas bija draudzīgs pakalpojums, jo oficiāli man bija jāierodas pie prorektora runāt par mācībām. LVU galvenajā ēkā mani sagaidīja jauns un ārēji draudzīgs cilvēks, kurš ar redzamu baudu pavēstīja, ka ir VDK darbinieks un ka mēs runāsim nevis par sekmēm, bet par politiku. Pēc pētīgas pauzes viņš piezīmēja, ka es neizskatoties izbrīnīts. Laikam pārsteigumam bija paredzēta svarīga loma, taču es biju brīdināts, un par tādiem sīkumiem kā nenokārtota ieskaite pie prorektora nevienu nesauca. Kādēļ biju izsaukts, nevarēju iedomāties. Vispirms viņš vispārīgi jautāja par manu attieksmi pret padomju iekārtu vai tamlīdzīgi. Atbildēju, ka 11. klasē man par sekmēm mācībās un sabiedriskajā darbā ir piešķirta komjauniešu nozīmīte Ļeņinskij začot. Viņš ar platu smaidu sazvērnieciski teica: “Jāni, mēs taču abi zinām, ka tas ir štrunts!” Pēc tam ķērās pie lietas, un es sapratu, ka esmu šeit tādēļ, ka par mani kāds ir ziņojis. Kopā ar vēl trīs draugiem no ceturtā kursa bijām apsprieduši ideju uzņemt filmu par dzērājiem, bezpajumtniekiem un citām negācijām Rīgas ielās. Viņš jautāja, ko mēs ar tādu filmu gatavojāmies iesākt. Atbildēju, ka par to netikām domājuši, un tā bija taisnība. Tad viņš jautāja, ko es varētu pateikt par šiem saviem draugiem. Atbildēju, ka es varu kaut ko pateikt par sevi, bet par citiem neko nestāstīšu. Viņš sacīja, ka tas liecina par manām morālajām īpašībām, bet man esot jāsaprot, ka īpaši tas viens, tas Pēteris Mekšs neslēpjot uzskatus, ka Latvija PSRS neiestājās brīvprātīgi, bet esot okupēta valsts. Tie esot nepareizi un kaitīgi uzskati. Jautāju, vai tagad mani izslēgs no universitātes. Viņš teica – nē taču! Mēs visi esot normāli un labi puiši, tikai nevajagot taisīt muļķības. Apmēram tāda bija saruna, kas noslēdzās ar brīdinājumu vairāk tā nedarīt. Vēl šodien man liekas kuriozi, ka par Latvijas okupāciju es uzzināju no VDK darbinieka, jo līdz tam man bija kremtis, kādēļ mūsu vectēvu paaudze rīkojās tik stulbi, ka lūdza uzņemt Latviju Padomju Savienībā. Tagad viss tapa skaidrs. Tā bija mana mūža vērtīgākā politinformācija.
Otra reize bija, kad strādāju par skolotāju. Tas varēja būt 1983. gads. Šoreiz pārsteigums izdevās. Man piezvanīja uz skolu un vaicāja, vai negribu iesaistīties profesionālās orientācijas darbā. Būšot jāapmeklē skolas un jāstāsta par ķīmiķa profesiju. Par to kaut ko arī maksāšot. Noticēju un ar priecīgām cerībām ierados universitātes galvenajā ēkā. Atkal mani sagaidīja kāds gadus desmit par mani vecāks un stādījās priekšā kā VDK darbinieks. Varēju novērtēt pēkšņuma efektu – jutos nesagatavots, apjucis un ne pa jokam iztrūcies. Izrādījās, ka arī šoreiz kāds ir par mani ziņojis. Runa bija par notikumu, kad vēl nebiju kristīts un savos meklējumos bija iepazinies ar Krišnas apziņas kustību. Nekad tajā neiesaistījos, taču kādu vakaru daži Rīgas krišnaīti sapulcējās dzīvoklītī, ko īrēju bēdīgi slavenajos Piena ielas graustos. Par to arī bija jautājumi – cik cilvēku bija? Kas tie bija? Centos visādi locīties un teicu, ka vārdus nezinu, kas pa daļai bija taisnība, jo vairumu redzēju pirmo reizi un viņi cits citu sauca savos pieņemtajos indiešu vārdos. Taču trīs bija mani kādreizējie studiju biedri universitātē. Pēc gadiem viens no viņiem, vēlāk amata brālis, kurš nu jau Dieva priekšā, atzinās, ka viņš bija tas, kurš ziņoja. Jautātājs neatlaidās. Varbūt tur bija tas? Vai varbūt tas? Un sauca vārdus, rakstīdams tos uz lapas, kur bija sanumurēts stabiņš ar rindiņu katram dalībniekam. Sapratu, ka, ja VDK zina par to vakaru, tad kāds ir “nostučījis” un arī vārdus jau ir pateicis. Tātad nevis vārdi viņam vajadzīgi, bet kaut kas cits. Drosmīgāk būtu bijis kā pirmajā reizē sacīt, ka neko neteikšu, bet pārsteiguma efekts darīja savu, un izjautāšana bija daudz urķīgāka. Apsverot, ka nesniedzu nekādu informāciju, kas jau nebūtu zināma, negribīgi atzinu ka tie, kurus viņš nosauca, tiešām tovakar pie manis bija. Līdz galam nesapratu sarunas mērķi, bet pieļāvu, ka arī šoreiz tā bija profilakse, jo noslēdzās vienīgi ar brīdinājumu nesaistīties ar krišnaītiem. Ja gribas reliģiju, mums taču esot normālas baznīcas. “Varēsiet Bībeli oriģinālā lasīt,” viņš zīmīgi piebilda. No šiem pēdējiem vārdiem dvēselē iesāpējās. Pirms neilga laika biju nopircis ebreju–krievu vārdnīcu un rādījis cilvēkam, kuru cienīju kā savu senseju un guru. Teicu viņam, ka gribu izlasīt Bībeli oriģinālā. Dzirdēt to pašu no čekista mutes bija “Arī tu, Brut!” mirklis. Ļaujot man iet, viņš apvaicājās, vai man esot jautājumi. “Vai jūs mīlat savu profesiju?” es jautāju. Viņš atbildēja, ka esot slepenā dienesta virsnieks un katrai valstij esot tāds dienests.
Trešā reize bija 1985. gada decembrī, īsi pirms ordinācijas. Biju dzirdējis, ka katram ordinācijas kandidātam ir jāiet tikties ar “Petjku”, kā, semināristu folklorā dēvēja VDK darbinieku, kurš uzraudzīja baznīcu. Mani neaicināja. Varbūt “kantoris” nepaspēja noorientēties, jo par ordināciju tika nolemts strauji. Tad vienu vakaru pie dzīvokļa durvīm klauvēja nepazīstams vīrs ar VDK apliecību. Šis apmeklējums man likās formāls “ķeksīša pasākums”. Vēlais viesis piekodināja jaunajā kalpošanas vietā neļauties provokācijām. Jautāju, kādas tās provokācijas varētu būt. Varot, piemēram, kāds lūgt sastādīt kādu dokumentu, ko sūtīt uz ārzemēm vai tamlīdzīgi. Teicu, ka provokācijās neielaidīšos. Bet, ja tomēr būšot provokācijas, tad lai es ziņojot – viņš teica. Jā, protams, katrā ziņā – es atbildēju. Vai man bija nodoms tā darīt? Nebija. Gribēju tikai viesi ātrāk izvadīt pa durvīm.
Vienīgo provokāciju piedzīvoju no pašas VDK puses. Divus gadus biju nokalpojis piecās draudzēs, kad ārzemju partneri nolēma iegādāt man auto. Tika izvēlēta pelēka “Volga”. To es atdevu vienam no “Atdzimšanas un atjaunošanās” draugiem Jānim Kārklam. Pretī saņēmu “Žiguli” un cenas starpību naudā, kādus četrus tūkstošus rubļu, par ko ierīkot apkuri mācītāja dzīvoklī un salabot ērģeles Saldus baznīcā. Taču īpašniekus mašīnas nemainīja. Noformējām tikai pilnvaras. Pēc kāda laika baznīcas vidē dzirdēju baumas, ka es esot “Volgu” pārdevis gruzīnam par 31 tūkstoti rubļu. Tagad man būšot jāiet cietumā (“spekulācija” bija noziegums) vai arī jākļūst par VDK aģentu. Kādu dienu tiešām saņēmu izsaukumu uz autoinspekciju. Tur sēdēja divi vīri miliču formās un viens civilā. Situācija likās skaidra, tādēļ nosēdos pretī civilistam. Milicis dusmīgi lika pārsēsties pretī viņam. “Volga”, līdzīga manējai, esot iesaistīta satiksmes negadījumā. Vai manai esot buktes vai remonta pēdas? Atbildēju, ka nezinu, jo ar to brauc mans draugs, kam esmu izsniedzis pilnvaru. Kā tad tā? Tā taču ir 24. modeļa “Volga”, vai tad mani neinteresē, kas ar to notiek? Atbildēju, ka draugam uzticos. Kādas desmit minūtes tā runājām šurpu turpu, līdz biedrs civilā teica: Ladna, Andrei, vsjo, hvaķit! Es varēju iet un par viņiem vairs netiku dzirdējis.
Par piekto sarunu atceros tikai to, ka tā bija vairāk nepatīkama nekā būtiska. Atmiņā ir palikusi maza detaļa – drusku spītīgi ieberzu čekistam degunā, ka viens pieredzējis garīdznieks uzskata, ka čekai no mācītājiem informāciju nevajag. Mūs vervē tādēļ, lai ievestu konfliktā ar sirdsapziņu un lai mēs nodzertos vai pakārtos. Viņš redzami sadusmojās un gribēja zināt, kurš to teica, bet to es neatklāju. Tagad varu izpaust, ka to teica katoļu semināra inspektors, vēlāk Jānis kardināls Pujats.
Tie arī ir visi mani piedzīvojumi ar VDK. Vai es tos meklēju? Nē. Vai no tiem varēja izvairīties? Nevarēja. Vai tie apgrūtina manu sirdsapziņu? Nē. Vai lepojos ar sevi? Arī ne. Vienkārši darīju, ko sapratu savā vecumā ar tā laika dzīves pieredzi un zināšanām. Vienā no divām pirmajām sarunām man lika parakstīties, ka nevienam par to nestāstīšu. Neatceros, vai parakstīju, bet izstāstīju visiem draugiem. Ja parakstījos, tad vai parakstu un manu “jā, protams, katrā ziņā” sarunā par provokācijām čekā varēja iztulkot kā piekrišanu uz kaut ko? To es nevarēju zināt. Ko ir darījuši mani amata brāļi un māsa, kuru kartītes atrodas VDK kartotēkā? Arī to es nezinu.
Dažus šokē tas, ka “maisos” ir atrodami visi okupācijas laika luterāņu arhibīskapi un vairāki Konsistorijas locekļi. Taču tieši pret vadītājiem jau vērsās pati ateistiskā režīma smaile, sevišķi Staļina laikā. Vai viņiem bija iespēja nesadarboties? Vai viņiem nebija jāuzņemas sirdsapziņas smagums, lai pārējie baznīcā varētu kaut kā dzīvot un kalpot? Dievs to zina un iztiesās. Man drīzāk jābrīnās par vienkāršo ierindas kristieti, kurš piekrita kļūt par aģentu tad, kad gaisā jau bija Atmodas vēsmas un pie Brīvības pieminekļa bija notikušas pirmās demonstrācijas.
Ja jautā manu viedokli, ko es varu teikt? Laikam to, ka man ir vienalga. Manā uztverē šīm lietām jau sen ir iestājies noilgums. Turklāt “stučīšanu” man neizdodas izcelt pāri citiem grēkiem. Bez šaubām, ir nepatīkami, ka mācītāju starpā bija ziņotāji. Būtu daudz labāk, ja to nebūtu bijis. Ideāli būtu, ja baznīcā neatrastos arī neviens intrigants, dzērājs, netiklis, slaists un melkulis, bet visi kristieši visu dzīvi nodzīvotu pareizi un būtu drosmīgi kā senie asinsliecinieki starp lauvām. Uz ideāliem vajag tiekties. Iespējams, ka tas ir galvenais, kā dēļ tagad ir vērts pārcilāt “čekas maisus”, – lai labāk sagatavotos brīdim, kad pašiem pienāks kārdinājuma stunda nodot Kungu Jēzu un savu tuvāko.
Kāds var taisnīgi aizrādīt, ka noilguma sajūta man ir iestājusies tikai tādēļ, ka aģenti ar “stučīšanu” man nenodarīja lielu ļaunumu. Ja es būtu atlaists no darba vai ieslodzīts, tad raudzītos citādi. Tas ir ļoti iespējams. Ļoti ceru, ka arī mani “piedzīvojumi” nevienam neatnesa nelaimi. Uzzināt to varu, tikai izstāstot. Tāda man nāk prātā atbilde uz žurnāla “Svētdienas Rīts” uzdoto jautājumu: “Ko LELB darīs vai nedarīs ar iegūto informāciju par šajā sarakstā esošajiem mācītāju vārdiem.” Šinī gadījumā LELB, kam kaut kas būtu jādara, ir LELB ordinētie mācītāji, kuri atrada sevi un joprojām dzīvo Latvijā vai ārpus tās. Izstāstiet savus stāstus! Ja esat rakstījuši ziņojumus, arī izstāstiet – tik un tā tie maijā tiks publicēti. Grēksūdze un absolūcija izlīdzina attiecības ar Dievu, bet jāizlīdzinās arī ar cilvēkiem. Ja atsauksies kāds, kam nodarīts pāri, lūdziet piedošanu un mēģiniet izlīdzināties. Varbūt to var apsvērt ne tikai mācītāji un ne tikai tie, kuru vārdi ir “maisos”. Pagātni nevar atsaukt, taču sekas var censties vērst par labu. Jūsu liecības palīdzēs pilnīgāk izprast apspiestības laiku, kurā baznīcai bija jādarbojas. Jo briesmīgāks tas bija, jo lielāka manī ceļas cieņa pret mūsu Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, kura, par spīti režīma bezdievībai un brīžiem lienošajai, brīžiem brutālajai čekas kontrolei, ne uz mirkli nepārstāja darboties, bet sludināja Dieva vārdu un pasniedza sakramentus sagūstītajiem padomju ļaudīm.