Šī lapa ir izdrukāta no LELB
Interneta adrese:
http://lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2293

Mātes dienā

Redaktors
2018.05.13 14:14

“Nav labi būt cilvēkam vienam…” Dievs teica, kad bija radījis cilvēku. Par visu, ko Dievs līdz šim bija radījis, Viņš sacīja: “ir labi!”, vienīgi pēc Ādama radīšanas Dievs sacīja: “Nav labi…”. Trīsvienība to nesaka, tādēļ, ka būtu slikti izdevies, bet tādēļ, ka radīšanas darbs vēl nav pabeigts. Kad no Ādama tika radīta Ieva, Dievs to pieved pie Ādama un Ādams priekā gavilē: “Šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tāpēc, lai to sauc par sievu, jo no vīra tā ņemta! Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi būs viena miesa.”Te mēs redzam pirmo laulību ceremoniju un pirmo solījumu. Laulība un no tā izrietošā ģimene nav Dieva plāns “B” grēkā kritušajā pasaulē, tas ir plāns “A” jau no paša radīšanas sākuma.

“Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…,” Dievs sacīja, kad bija nodomājis radīt cilvēku. Dažkārt, dzirdot šo Rakstu vietu, mums paslīd garām tas, ka Dievs par sevi runā daudzskaitlī: “mūsu tēla… mūsu līdzības…”, tādējādi netieši atklājot, ka Dievs ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars - Svētā Trīsvienība. Apustulis Jānis mums skaidri liecina: “Dievs ir mīlestība!” Trīsvienības personas pastāv nemitīgās mīlestības pilnās attiecībās. Līdz ar to nav nekāds pārsteigums, ka pēc Trīsvienības lēmuma radīt cilvēku pēc Sava tēla un līdzības “Viņš radīja to – vīrieti un sievieti Viņš radīja!” Jo, lai būtu mīlestība, ir jābūt tam, kurš mīl un to, kuru mīl. Mīlēt ir nodoties un ziedoties tā labā kuru mīl. Tā tas notiek ar laulātajiem - viens otram ziedojas un esmu pārliecināts, kad mirdzošām acīm jaunais pāris saka solījuma vārdus, tad tiešām viņi ir apņēmības pilni gatavi nodoties viens otram. Svarīgi to ikdienas sarežģījumos un daudzajos pienākumos neaizmirst, jo no šīs nodošanās dzimst nākamā nodošanās - vecāki nododas saviem bērniem.

Jo tieši no vecākiem mēs esam piedzīvojuši pirmo mīlestības pieredzi. Pat tad, ja mūsu vecāku grēcīgā vājuma dēļ esam tikuši ievainoti - viņi kā minimums ir devuši mums dzīvību, nebūtu viņu nodošanās - nebūtu mēs. 

Tādēļ, svinot Mātes dienu, tiešām ir labi un cienīgi no sirds pateikties savām mātēm. Jo tieši viņas ir ziedojušās, lai mūs katru laistu pasaulē. Viņas ir izvēlējušās mūs paturēt, dzemdēt un audzināt. Kas diemžēl dažkārt nav tik pašsaprotami, kā nekā mūsu mātēm tas viss ir saistījies ar sevis aizliegšanu, upurēšanos un pat ļoti reālām fiziskām sāpēm. Būt mātei ir sievietes izcilākais Dieva dotais aicinājums, kuru Viņš sievietei ir uzticējis pie radīšanas, un vēlreiz apstiprinājis pestījot cilvēci, jo tieši caur sievietes - Dievmātes Marijas klēpi Viņš ienāca pasaulē.  

Ieņemšana, grūtniecība, dzimšana, zīdīšana ir noslēpums, kurā mēs - vīrieši varam noraudzīties un brīnieties, bet kuru paši nekādi nevaram piedzīvot. Tamdēļ ir tik skumji dažkārt vērot, kā ievainotas sievietes tiek kārdinātas ar līdzināšanos vīriešiem tā it kā mēs kaut ko būtu atņēmuši no sievietēm dotā aicinājuma, bet diemžēl tādā veidā viņas nereti paskrien garām tam lielajam aicinājumam, kuru Dievs ir dāvājis tieši sievietei un ne vīrietim - būt mātei. Tas ir tik neiedomājami liels noslēpums - kā Dievs mātes miesās ieliek dzīvību. Tas nemaz nav tik ikdienišķi un pašsaprotami. Psalmā Dāvids Svētā Gara iedvesmots slavē Dievu par to kā Viņš viņu radījis: “Tu nopini mani mātes miesās!” Kur Dievs radīja Dāvidu? Mātes klēpī. Tieši tur top jauns Dieva līdzībā radītais cilvēks - mātes klēpī, un Dievs ir Tas, kurš to tur dara. Mūsdienu medicīnas iespējas mums nedaudz paver priekškaru šim brīnumam - un mēs varam vērot kā mātes klēpī Dievs veido jaunu cilvēku, bet pat tad mēs varam to tikai novērot, jo izdzīvot un piedzīvot tas ir dots mātēm. Tāpēc Mātes dienā ir labi un pareizi ne tikai pateikties savām mātēm, bet arī mīļās sievietes - pateicieties Dievam, ka Viņš Jūs tik brīnišķi ir radījis un dāvājis šo lielo, skaisto un brīnumaino aicinājumu - būt mātēm. 

Pateicoties tam, ka mūsu mātes ir atsaukušās šim aicinājumam, mēs katrs esam saņēmuši dzīvību. Pateicoties tam, ka Mūsu Kunga māte Marija teica Dievam “Jā!” mēs nepiedzimstam lāstam, bet katrs mēs piedzimām cerībai uz pestīšanu, jo no Marijas klēpja nākušais Jēzus Kristus ir ienācis šajā pasaulē, lai to glābtu ne notiesātu. Viņš no Marijas klēpja piedzima, lai ar savām dārgajām asinīm izpirktu mūsu daudzos grēkus un ar savu augšāmcelšanos apzīmogotu uzvaru pār grēku, velnu un nāvi. No Marijas dzimušais Jēzus Kristus ir uzkāpis debesīs un sēdies pie Tēva labās rokas, lai caur Baznīcu dāvātu iespēju katram, kas Viņam tic, mantot mūžīgo dzīvību un pēcgalā Jēzus nāks otrreiz, un tad jau Viņa no Marijas dzimušā Jēzus Kristus priekšā locīsies visi ceļi.

Piltenes iecirkņa prāvests, mācītājs 
Kārlis Irbe