Redaktors
2013.03.30 19:30
Vienu no labākajiem padomiem Bībelē dod Poncijs Pilāts. Viņš norāda uz Jēzu un saka: „Redzi, cilvēks!“[1] Tiešām, lūkosimies uz augšāmcelto Kristu!
Viņā var redzēt dzīves pilnību. Viņu nodeva, sagūstīja, mocīja un sita krustā. Viņš mira agonijā un pat kapā nebija atdusas–viņš nokāpa ellē [2] un skatīja pekles šausmas. Bet Lieldienu rītā viss bija beidzies. Viņš iznāca no kapa, ieraudzīja saullēktu, ieelpoja spirgto rīta gaisu, satika draugus un debesu Tēvs atkal bija ar viņu. Lieldienas Jēzum bija vislaimīgākais rīts. Pat krusts, kas Ģetsemanes dārzā biedināja līdz asins sviedriem, nu bija prom uz visiem laikiem. Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju.[3] Tikai dzīvības pilnība! Lūkosimies uz augšāmcelto Kristu –kā viņš izbauda to, ka ir dzīvs!Raugies uz Jēzu un „redzi – cilvēks!“ Bet Jēzus saka: „Es dzīvoju un arī jūs dzīvosit.“ [4]
Vai tad arī mēs varam piedzīvot tādu prieku, kā iznākot no kapa? Kur mēs esam kapam līdzīgā vietā? Par aizliegto augli Dievs teica: „Kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi.“ [5] Ne tikai tādēļ, ka grēka sekas ir nāve. Iekožot grēka auglī, mēs piedzīvojam, kā sirdsapziņa mirtin mirst. Apjaust, ka esi nodevis pats savus principus, apgānījis savus ideālus, attālinājis sevi no debesīm pēc kā ilgojies – tas ir kā dzīvojot mirt. Aptvert, ka par lēcu virumu esi darījis to, par ko kauns skatīties acīs Dievam, tuvākajam un pat pašam sev - tas ir kā iekrist kapā. Un apziņa, ka padarīts ir padarīts, ir kā kapam uzvelts akmens.
Mūsu augšāmceltais Kungs ir novēlis akmeni. Izpērkot grēkus pie krusta, viņš ir sagādājis piedošanu. Savu augšāmcelšanos viņš ikdienā lietojamā veidā liek mūsu rokās kā grēksūdzes sakramentu.„Tavi grēki tev ir piedoti.“ Vārdi, kas vainas apziņas šaustītu dvēseli izceļ no kapa, ka tā ierauga sauli, ieelpo ar pilnu krūti, satiek draugus, un atkal jūt, ka debesu Tēvs viņu uzlūko beznosacījumu mīlestībā. Tas ir laimīgs brīdis. Cik labi ir dzīvot, kad tev ir piedots! „Kristus pilnvarā es tevi atraisu no taviem grēkiem.“ Vārdi, kas ļauj nevis skatīties atpakaļ, bet dzīvot uz priekšu. Tā ir iespēja mēģināt veidot no jauna dzīvi saskaņā ar ticības ideālu, lai veco grēku pieredze ir nevis par slazdu, bet par mācību. „Redzi, cilvēks“ – augšāmceltais, piedošanas atdzīvinātais, ko Dieva mīlestības piedzīvojums iedrošina nebaidīties dzīvot pēc ticības.
Taču mēs varam būt ne tikai piedošanas augšāmceltie. Mēs paši varam piecelt no kapa citus. No nepiedošanas kapa, kurā esam viņus aprakuši un izslēguši no savas dzīves. „Es tev piedodu to pārestību, ko nevar atsaukt. Es tevi atraisu no sava aizvainojuma, sarūgtinājuma un novēršanās. Kā Dievs man ir Kristus dēļ piedevis, tā arī es no sirds Tevpiedodu, un izlūdzos tev piedošanu par visu.“ Cik labi ir dzīvot, kad esi piedevis! Kā ieelpot spirgto Lieldienu rītu. Raugies uz viņu un redzi – cilvēks! Trausls un vājš savā cilvēcībā, bet līdzi man ietverts Dieva mīlestībā. Piedošana dara bagātu, jo, atgūstot vienu cilvēku, tu atgūsti veselu pasauli.
Piedošana ir lieldienu viduspunkts, jo atraisa nāves mezglus un visu dara jaunu. Vingrināsimies Lieldienas lietot ikdienā. Nebaidīsimies ielūkoties sevī un nosaukt lietas īstajos vārdos. Satverot piedošanu un dodot to citiem, paļāvībā uz Dievu izbaudīsim dzīvi radikālā ticībā! Tā mēs gatavojamies lielajai dienai, kad mūs patiešām guldīs kapā zem akmens ar Kristus apsolījumu: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!“ [6] Lai mums visiem priecīgas Lieldienas!
Kristus mīlestībā
+ Jānis Vanags
Rīgas arhibīskaps