Katra diena nāk ar jaunām vēstīm, kas nav pat īsti jaunas. Esam pieraduši, ka no rīta, klausoties ziņas vai atverot laikrakstus, pāri veļas nedrošības vilnis. Ko nesīs šodiena? Kas būs pēc mēneša? Pēc gada?Katra diena nāk ar jaunām vēstīm, kas nav pat īsti jaunas. Esam pieraduši, ka no rīta, klausoties ziņas vai atverot laikrakstus, pāri veļas nedrošības vilnis. Ko nesīs šodiena? Kas būs pēc mēneša? Pēc gada? Vai mums neklāsies kā Jāzepam un Marijai, kam laiks dzemdēt pienāca tālu no mājām, ceļā un bez pajumtes? Nedrošība nav laba vide, kur bērnam nākt pasaulē. Nedrošības sajūta ir galvenais, kādēļ Latvijā dzimst tik maz bērnu. Ne tikai nedrošība par ienākumiem un darbu nākotnē, bet arī nedrošība par savu vēlēšanos uzņemties saistības, doties laulībā, kļūt par ģimeni, būt par vecākiem. Bērni šodien daudziem šķiet apgrūtinājums un krusts.
Taču Ziemsvētku diena pienāca ar labām ziņām: “Nebīstieties, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks. Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Eņģelis to vēstīja ganiem laukā, bet tie šo vēsti nevarēja saprast. Viņi sev teica: “Ejam uz Bētlemi skatīties, kas tad tur ir noticis, ko Tas Kungs liek mums paziņot!” Arī mums varbūt nav viegli uzreiz saprast, kāpēc Kristus dzimšana ir laba ziņa. Ko tā var mums līdzēt šajos mainīgajos laikos? Ja tā, tad sacīsim sev kā tie gani: “Es iešu un izpētīšu, ko Dievs ar to ir gribējis man pateikt?” Patiešām, īstais Ziemsvētku brīnums neguļ virspusē. Līdz lielajam priekam ir jānoiet atzīšanas un uzticēšanās ceļš.
Bētlemē mums ir dzimis Pestītājs jeb, mūsdienīgākā vārdā, Atbrīvotājs. Parasti to sākam skaidrot ar lielo un mūžīgo: tos, kas tic un top kristīti, Jēzus atbrīvo no likteņa tikt notiesātiem Dieva tiesā. Dieva mīlestība mums dāvāja viņa vienpiedzimušo Dēlu, lai tiem, kas ir Kristū, vairs nebūtu nekādas pazudināšanas. Kas viņa vārdus dzird un tic tam, kas viņu sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība. Tas nenāk tiesā, bet ir no nāves iegājis dzīvībā. Tā patiesi ir laba ziņa, kas palīdz mierīgi domāt par nāvi. Kopā ar Jēzu mēs varam doties tai pretī ar paļāvību, ka aiz tās gaida miers un svētlaime kopā ar Dievu.
Tomēr ikdienā mūsu domas daudz vairāk aizņem tas, kā nodzīvot šo nedēļu, šo dienu. Vai Jēzus spēj pestīt arī no nedrošības zemes dzīves priekšā? Redzot savu mācekļu raizes, viņš ik reizes saka – nebīstieties, nebīstieties, nebīstieties… Viņš neapsola pasargāt no grūtībām. Viņš nesola, ka tiem nekas netiks atņemts. Viņš neatbrīvo no okupācijas un nepārveido politisko sistēmu. Tā vietā viņš ļauj piedzīvot mieru un drošību savā klātbūtnē. Tiem, kas staigāja kopā ar Jēzu, nebija gandrīz nekā. Viņi neko nezināja par savu nākotni. Tomēr viņi dzīvoja pilnasinīgi un aizrautīgi. Kopā ar Kristu viņi dzīvoja tā, it kā katrs zaudējums jau būtu simtkārt atlīdzināts. Viens no viņiem, Jānis, vēlāk rakstīja: “Bailēs ir mokas, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes.” Iemīlot Kristu, mēs piedzīvojam, ka Viņš ir dārgākā manta un ka Viņā atdusas sirds. Kad mīlestība uz Kristu ir pilnīga, vairs nav, no kā baidīties, jo Viņā ir viss, kas dzīvei dod mierinājumu un prieku. Viņu neviens nevar atņemt. Ar Viņu pietiek. To nevar izskaidrot vai pierādīt, bet tikai piedzīvot. Protams, līdz mīlestības pilnībai vienmēr ir ceļš priekšā. Iesim arī mēs uz Bētlemi, lai piedzīvotu, kas tur ir noticis un ko Dievs mums ir dāvinājis. Lai Kristus mūs atbrīvo no bailēm dzīvot pa īstam.
Jēzus piedzima kūtī un gulēja silē, taču svarīgākais, ka viņš piedzima gaidīts un mīlēts. Jāzeps un Marija bija savā starpā visu noskaidrojuši, vairs nebija ne aizdomu, ne šaubu. Viņi gribēja dzīvot ar Dievu un viens ar otru, un audzināt Jēzu, cik labi vien spēdami. Šodien viņus sauc par svēto ģimeni. Ziemsvētkos lūgsim Dievu, lai Kristus klātbūtnē atkāpjas arī mūsu šaubas un nedrošība. Lai mūsu zemē atkal svinētu kāzas un būtu daudz ģimeņu, ko varētu saukt par svētām. Lai bērni, kas vēl gaida savu piedzimšanu, nāk pasaulē gaidīti un mīlēti, kaut arī tas būtu kūtī vai silītē. Lai viņi aug ar Dievu un vecāku rūpēm par prieku un svētību. Lai mūsu ceļš griežas uz dzīvības pusi!