Redaktors
2010.10.12 12:59
Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis augusta beigās tika atkārtoti ievēlēts baznīcas vadītāja amatā. Par turpmāko kalpošanu un sekmēm jaunu draudžu dibināšanā bīskapu Sproģi intervēja laikraksts „Svētdienas Rīts”.
Ar kristībām Užavas upē 29.augustā, kad ticīgo pulkam pievienojās 87 jauni kristieši, ar grandioziem 7. Dziesmu svētkiem Ventspils Olimpiskajā hallē, kurā piedalījās vairāk nekā 2 tūkstoši dalībnieku, Latvijas baptistu saime šogad svinēja pastāvēšanas 150. jubileju. Šajā pat laikā notiekošais Latvijas baptistu draudžu savienības kongress atkārtoti uz četriem gadiem par savu vadītāju ievēlēja 37 gadus jauno bīskapu Pēteri Sproģi. „Svētdienas Rīts” devās uzzināt, kādas būs jaunā bīskapa darba prioritātes, un kurp viņš vedīs Latvijas baptistus.
Intervēja: Inga Reča, Ivars Kupcis
Šogad apritēja 150 gadi, kopš baptisma dzimšanas Latvijā. Par baptisma pamatlicēju pieņemts uzskatīt angli Džonu Smitu un 1609. gadu. Kā tas radās tagadējā Latvijas teritorijā?
Par baptisma izcelšanos Latvijā tiek uzskatīts 1860. gada 2. septembris, kad kristīja pirmos latviešu baptistus. Runājot par Latviju, interesanti ir tas, ka baptisms šeit nesākās kā importēta kustība, ko ieviesa misionāri. Tas tiešām bija Dieva Gara darbs pie konkrētiem cilvēkiem, kuri sāka meklēt atbildes uz saviem jautājumiem. Par nožēlu tajā laikā daudzās baznīcās dominēja formālisms un nominālkristietība, bet, lasot Bībeli un lūdzot Dievu, viņi piedzīvoja kaut ko tādu, ko savās draudzēs nebija piedzīvojuši. Viņiem jau nebija doma sākt jaunu konfesiju, taču ar saviem jautājumiem ejot pie baznīckungiem, viņus palūdza paklusēt un neuzklausīja. To stāstot, es domāju, ka arī šodien ir svarīgi neatkārtot līdzīgas kļūdas un jaunos meklētājus neatstumt, lai arī reizēm ir tā, ka meklētāji pārcenšas un, atrodot kaut ko jaunu, savā maksimālismā noliedz visu esošo.
Mūsu priekšteči turpināja pulcēties un uzzināja, ka ir līdzīgi domājoši un praktizējoši cilvēki tā laika Vācijas teritorijā, kas izrādījās vācu baptisti. Pirmā grupa ar ticīgajiem, kas bija pulcējušies pa mājām, no Kurzemes puses - Užavas un Ventspils 1860. gadā dabūja atļauju šķērsot robežu un devās uz Klaipēdu. Starp viņiem bija arī mans vecvecvecvectēvs Jānis Dravnieks, kas Klaipēdā tika kristīts. Pēc dažiem mēnešiem radās jauna grupa, kas vēlējās kristīties. Šoreiz atļauju nedeva un viņi devās ceļā nelegāli – apmēram 200 km aizairējās ar laivu no Užavas līdz Klaipēdai. Tās pašas dienas vakarā viņi tika kristīti Klaipēdas draudzē, kur pārlaida nakti un no rīta ar laivu īrās atpakaļ. Drīz pēc tam sākās vajāšanas. Viņus izlika no mājām, meta cietumā, sūtīja cara armijā – tā bija vajāta kustība, bet to neizdevās apturēt, jo Dieva piedzīvojums un pārliecība bija tik liela.
Kopā ar luterisko baznīcu mēs varam atcerēties Reformācijas dienu, kur ir arī mūsu saknes, bet mums ir svarīgi atcerēties, kā veidojās baptisma kustība Latvijā. Tā bija atmodas un jaunu draudžu dibināšanas kustība, ko nekas nevarēja apstādināt. Domāju, ka arī šodien mums ir svarīgi atgriezties tajā ticības dedzībā un pārliecībā, ko neviens un nekas nevar apturēt. Šodien mūs par to neviens cara armijā nesūta un no mājām ārā neliek, bet ir citas lietas, kas daudz nemanāmāk piespiež pie zemes - materiālisms, ērtums.
Kādu jūs redzat baptistu baznīcu šodien? Padomju laikā baptisti demonstrēja varonīgu ticības stāju un arī, skatoties no šodienas viedokļa, jūs diezgan strauji attīstāties.
Kādi vispār ir bijuši beidzamie 150 gadi latviešu tautai un mums šajā kontekstā? Baptisma sākumā - vajāšanas, pēc tam it kā formāla brīvība un tomēr - izstumtība. Latvijas laikā relatīvs uzplaukums, kad pa visu Kurzemi tika dibinātas draudzes, un baptisms no Rīgas aizgāja uz Vidzemi. Pirms un pēc tam – abi pasaules kari, pēc tam – padomju laiks. Nav jau bijis daudz laika, tāpat kā visai mūsu tautai, kad mēs būtu varējuši normāli attīstīties. Kaut gan, ne jau labajos laikos baznīcas un draudzes ir attīstījušās veselīgākajā virzienā, - reizēm patiesākā māceklība ir notikusi tur, kur bijušas visnežēlīgākās vajāšanas. Šodien ar Dieva palīgu mēs redzam iepriecinošas tendences. Viens no rādītājiem, kas parāda konfesijas vai draudzes veselību, ir to vadītāju kvalitāte, ko draudze piesaista. Mēs ilgstoši nepiesaistījām jaunus, Dievu un arī risku mīlošus vadītājus, un neizbēgami tuvojās problēmas. Šīs problēmas ir grūti pamanīt, jo tās nav tūlītējas. Tāpat kā demogrāfija - uzreiz neviens to neredz, tikai pēc kāda laika vairs nav, kas skolā iet un augstskolas paliek tukšas. Ar Dieva palīdzību mēs esam nosprauduši jaunu vīziju, un cilvēki to sāk satvert. Mūsu vīzija ir – jaunu draudžu dibināšana un esošo draudžu atjaunotne. Varu teikt, ka šī vīzija ir radījusi citu gaisotni, kurai jauni vadītāji atsaucas. Esam izveidojuši Baltijas Pastorālo institūtu, kur gatavojam savus mācītājus. Šī skola darbojas nedaudz vairāk kā 2,5 gadus, tajā studē 24 studenti: pieci no studentiem ir jau esošo draudžu mācītāji, un vairāki no viņiem vada lielas draudzes, pieci strādā pie jaunu draudžu izveides, pārējie ir vai nu jauniešu mācītāji, palīgmācītāji vai strādā kādās citās kristīgās organizācijās. Pašlaik notiek uzņemšana jaunajā grupā, kas mācības sāks janvārī.
Vai draudzes atsaucas jūsu vīzijai?
Es domāju, ka arī draudzes sāk satvert šo vīziju. Mēs bijām gandrīz pilnībā aizmirsuši par jaunu draudžu dibināšanu. Tas būtu līdzīgi kā dzimtā, kurā vairs nerunā par bērnu dzimšanu. Tas taču nav normāli, vai ne? Latvijā kādā aptaujā tika noskaidrots, ka latviešu ģimenes vidēji vēlas 1,7 bērnus. Bet, lai tauta izdzīvotu, minimums ir vajadzīgs 2,1 bērns. Šī aptauja rāda, ka latviešu tauta pat gribas līmenī negrib izdzīvot! Protams, ja kādam prasīs, vai tu gribi, lai latvieši ir vienmēr, visi teiks, ka jā, bet īstenībā vēlme pēc bērniem ir zemāka nekā tam vajadzīgs. Līdzīgi ir, ja mēs to pārnesam uz draudzes kontekstu. Ja draudzei vairs nav vēlēšanās dibināt jaunas draudzes, būt misijā, izsūtīt misionārus, ja draudze pazaudē vīziju, ka katrs kristietis ir misionārs tajā vietā, kur Dievs viņu ir nolicis - tad ir problēmas. Jāsāk ir ar gribēšanu, un man šķiet, ka gribēšana draudzēs atjaunojas. Piemēram, Mateja draudze, kurā es kādreiz kalpoju, ir izsūtījusi 3 draudžu dibinātājus - draudzes tiek dibinātas Ropažos, Ādažos un Karostā Liepājā.
Jūsu kā bīskapa vadlīnijās pirms četriem gadiem bija - 10 gados izveidot 100 draudzes. Kādā veidā tas notiek, un kā jums veicas?
Pirms četriem gadiem pateicu, ka būs 100 draudzes 10 gados, un joprojām ticu, ka tas var notikt. Dažus faktorus es varbūt pietiekoši nenovērtēju, bet ar 100 draudzēm es domāju draudžu dibināšanas kustību. Mūsu mērķis nav ieskrāpēt sienā 100 ķeksīšus un tad teikt – uh, mēs to esam paveikuši! Mēs nevaram 100 draudzes nodibināt no augšas uz leju, kādā stingrā pārraudzībā un metodoloģijā. 100 draudzes var notikt tad, ja šī ideja iegūst dzīvību pati sevī. Ja tā aiziet kā tāds meža ugunsgrēks pozitīvā izpratnē, kas visus pārņem. Domāju, ka vadīt draudzi ir kā audzēt koku: tu apmēslo, aplaisti, rūpējies, lai tur ir gaisma un ar Dieva palīgu koks aug. Vadīt baptistu savienību ir kā rūpēties par klimata izmaiņām. Tas ir lēns process, bet iespējams. Kā tas notiek? Vispirms mēs atjaunojam vīziju, un cilvēki to satver kā savu. Es domāju, ka tas mazina arī neveselīgus konfliktus draudzē, jo, kur nav vīzijas, tur sāk pulcēties mazi cilvēki, bet mazi cilvēki taisa lielas problēmas. Ja ir vīzija, tad ir fokuss, un mēs saprotam, kuras kaujas ir vērts, un kuras nav vērts uzsākt. Mēs sākam ieraudzīt lielo bildi. Otrkārt, mēs sākam izglītot savus draudzes locekļus, lai viņi saprot, kas ir jaunu draudžu dibināšana, un kāpēc tā ir vajadzīga. Treškārt, mēs sākam rekrutēt jaunus vadītājus, kurus apmācam. Tā rodas cilvēki, kas ir gatavi vadīt pirmās komandas, un mūsu pienākums ir veidot šīm komandām atbalsta struktūras - ir svarīgi, ka mēs šiem pionieriem nodrošinām aizmuguri, kas viņus atbalsta emocionāli, garīgi, materiāli.
Esam sākuši arī tā saukto apmācības modeli M4, kas ir draudžu dibināšanas komandu mācību vide un, starp citu, atvērta arī luterāņiem un citām evaņģēliskām draudzēm. Svarīgi ir sev atgādināt, ka mērķis ir nevis nodibināt svētdienas dievkalpojumu, bet - izveidot draudzi. M4 apmācību, kas sastāv no 4 moduļiem, mēs mācāmies un pārņemam no norvēģiem, jo Norvēģija ir viena no retajām, ja pat ne vienīgā Rietumeiropas valsts, kur kristiešu skaits sāk iet uz augšu, nevis krīt uz leju. Un tas ir tāpēc, ka pirms 15, 20 gadiem norvēģi ļoti nopietni sāka runāt par draudžu dibināšanu. Mans visciešākais sadarbības partneris šajā jautājumā ir luterāņu mācītājs. Mēs netaisāmies viens otru pārtaisīt attiecībā uz kristībām, bet Norvēģijā tās lielā mērā ir luterāņu draudzes, kuras iet šo ceļu un pieaug.
Vai kādas no šīs apmācības komandām jau ir devušās misijā?
M4 modeļa ietvaros pašlaik ir 12 komandas, 8 līdz 10 ir pieteikušās jau uz nākamo gadu. Trīs draudzes ir nodibinātas neatkarīgi no šīs iniciatīvas. Pirms pusotra gada nodibinājām jaunu draudzi Ērgļos.
Par draudžu dibināšanu runāsim arī ikgadējā jaunu draudžu dibināšanas konferencē „Izaicinājums”, kas atkal notiks maijā, un mēs aicinām piedalīties arī citu konfesiju pārstāvjus. Lai neapvainojas mācītāji, bet mēs nereti iestiegam aplamā domāšanā, kas ir draudze, uzstādām mērķus un cīnāmies, bet šie mērķi ir kā mirāža - tos nemaz nevar sasniegt. Un pat, ja tev kaut ko līdzīgu izdotos sasniegt, tur nav piepildījuma.
Kas, jūsuprāt, ir biežākās kļūdīšanās, domājot par to, kas ir draudze?
Pirms 10, 15 gadiem pasaulē populārs bija piesaistošais modelis, kur galvenais ir: interesantāk sprediķot, labāka mūzika, stilīgākas telpas un kūlīgākas afišas - tā mēs dabūsim cilvēkus baznīcā! Arī tā var darīt, un tas jau nav pats par sevi nekas slikts. Pats esmu tādā modelī darbojies un pat guvis savulaik panākumus. Taču kļūda ir, ja mēs pārejam uz cilvēku piesaistīšanu un tādu kā garīgo izklaidi, bet nav mehānisma un pat netiek sagaidīts, kā cilvēks PATIEŠĀM mainās. Reizēm šis modelis nemaz nedarbojas, bet cilvēki tikai cer – ja mēs darīsim to un to, tad kādu dienu cilvēki atnāks. Bet daudzās vietās atbilde ir – viņi vairs nenāks! Viņi nenāks tikai tāpēc, ka kāds interesantāk sludina un smukāk dzied. Ir jāatrod veids, kā AIZIET pie cilvēkiem.
Man liekas, ka izmaiņai ir jānotiek nevis no tā, ka mēs tikai aicinām cilvēkus uz savu noslīpēto evaņģelizāciju, bet, ka mēs sastopamies ar cilvēkiem, un viņi redz, kā mēs dzīvojam. Un tur var veidoties māceklība, kurai ir jāsākas vēl pirms cilvēks atgriežas. Kad cilvēks, vēl būdams pilnīgs pagāns, var vērot manu dzīvi, kas nebūt nav perfekta, bet, kurā ir Kristus un viņš var redzēt, kā Kristus izpaužas. Un tad, vienu dienu, kad viņš Kristu sastop, viņš JAU zina, ko nozīmē kristīga dzīve. Ka tā ir realitāte, nevis produkts, ko es esmu iemācījies un noslīpējis, lai varētu to tikai pārdot. Ja es tā sāku dzīvot patiesi kristīgu dzīvi, es vairs nevaru to nedzīvot.
Turpinot par evaņģelizāciju - rudenī notiks „Cerības festivāls”, jūs esat šī festivāla vadības komitejas priekšsēdētājs. Kādu saredzat šī notikuma lomu Latvijas baznīcās?
Esmu dzirdējis diskusijas par to, vai mums tas ir vajadzīgs, ka tas neatbilst latviešu mentalitātei, ka lielie arēnu pasākumi nav efektīgi utml. Ja tā būtu mana nauda, es varbūt to lietotu citādāk, bet ir cilvēki, mūsu brāļi un māsas kristieši citur pasaulē, kas redz, ka šī metode ir nesusi un joprojām nes rezultātus, un viņi tam ziedo naudu. Dievs to tā ir licis viņu sirdī. Un es domāju, ka tāpēc arī šo pasākumu vajag izmantot. Jautājums ir, cik mēs paši tam būsim gatavi. Man liekas nožēlojami, ka tie, kas tā pēkšņi gudri sāk spriedelēt par evaņģelizācijas metodēm, ir tie, kas vismazāk kaut ko evaņģelizācijā dara. Bet, ja viena draudze veselīgi, misionāli aizsniedz cilvēkus un, kā apustuļu darbos sacīts – Dievs ik dienas viņiem pievieno jaunus, un viņi spēj viņus darīt par mācekļiem un atkal sūtīt tālāk misijā – tādai draudzei varbūt arī nevajag piedalīties „Cerības festivālā”. Ja pie jums tas viss notiek, lai Dievs jūs svētī un netērējiet laiku! Bet cik daudz ir tādu draudžu? Manuprāt, mums visiem ir dota iespēja atvest cilvēkus, īpaši no laukiem - paklausīties mūziku, dzirdēt Evaņģēliju, un - lai Dievs dara savu darbu! Savukārt, ja mums neizdosies uzrunāt cilvēkus, tad „Cerības festivāls” nav vainīgs. Tāpēc ir jāveido attiecības ar šiem cilvēkiem, jālūdz par viņiem, varbūt, ka viņu atgriešanās nenotiks arēnā, bet mēnesi vēlāk tavā dzīvoklī! Un, ja kāds domā braukt ar vieglo mašīnu, ir vērts padomāt par mazo busiņu, bet, ja brauc ar mazo busiņu, tad vērts ir pameklēt piecdesmitvietīgo un vest cilvēkus šurp.
Sacījāt, ka ir vajadzīga atgriešanās dziļumā, ar ārišķību vien nepietiek. Par baptistiem ir izveidojies priekšstats kā par ļoti stipriem cilvēkiem savā ticībā, kuru stājā un dzīvesveidā arī padomju laikā varēja redzēt, ka viņi ir kristieši. Viņi nedarīja daudzas lietas, ko citi darīja. Kāpēc jūs tādi bijāt un, spriežot pēc jūsu sacītā, joprojām vēlaties būt?
Baptistu draudzēs tradicionāli disciplīna un kopība bija daudz izteiktāka, jo, vismaz vēsturiski, nebija iespējams būt par formālu draudzes locekli. Bija kristīgā sadraudzība, un ja tu nebiji dievkalpojumā, to pamanīja un uzreiz interesējās, kāpēc tu neesi? Šodien lielākās draudzēs tam mazāk seko līdzi, bet, es domāju, ka normāli būtu, ka mēs redzam, kurš ir atnācis un kurš nav. Otra šīs monētas puse gan var būt legālisms un tiesāšana. Bet uzskatu, ka tas nav baptistu monopols, bet jebkuras kristiešu draudzes ideja par to, ka cilvēks nemainās vienatnē, cilvēks pat neatgriežas vienatnē, nepieaug vienatnē, bet tas notiek kopienā. Kopienā mēs mācāmies, kas ir kristīga dzīve, mācāmies kalpot, mācāmies piedot, neapstājamies, jo brālis man var pateikt – brāli, tev vajadzētu kaut ko mainīt tajā attieksmē, kā tu dzīvo. Kopienā mēs piedzīvojam arī piedošanu un grēksūdzi. Ja draudze funkcionē normāli, tad nav iespējams tikai formāli būt draudzē, kaut kad nokristīties un pēc tam uz trīs gadiem pazust, un neviens to pat nepamana.
Diemžēl lielajās draudzēs, un ne tikai lielajās, tieši tā arī notiek.
Domāju, šī attieksme ir jāmaina. Jautājums ir, vai vajag tik lielas draudzes? Ir jāmaina šo draudžu uzbūve vispār. Draudzei ir jāaug lielākai un mazākai vienlaicīgi. Esmu vērojis kādu draudzi ASV. Šī draudze primāri aug savās misionālās kopienās, kurās ir ap 20 - 30 cilvēkiem. Šajās kopienās šie ļaudis arī izdzīvo savu kristīgo dzīvi. Viņi pulcējas lūgt Dievu, aizlūgt viens par otru, studēt Bībeli un veikt kādus kalpošanas darbus vidē, kurā dzīvo. Tur viņi aicina savus neticīgos draugus, un šī ikdienas dzīve kļūst par kristīgās dzīves centru. Svētdienās šīs kopienas sabrauc kopā baznīcā, slavē Dievu, notiek dievkalpojums ar Vakarēdienu, tiek sludināts Vārds un notiek sadraudzība. Bet tas viss ir kā blakus efekts tam, kas ir izdzīvots visu nedēļu. Ja tu saki, ka esi kristietis, kur tas izpaužas? Ne jau tajā, ka izpildīji rituālu vai piereģistrējies, vai samaksāji baznīcas nodokli. Tāda kristietība ir nožēlojama, tas ir izsmiekls, grēks, kauns un zaimošana! Šo attieksmi nav viegli izmainīt.
Ir mācītāji, kuriem izdodas piesaistīt lielākas cilvēku masas un arī to vajag lietot. Par katru veidu, kā Kristus tiek pasludināts, mēs varam priecāties, bet pie tā nevaram apstāties. Kad domāju, kādā draudzē es gribētu būt un kādai vajadzētu būt draudzei, reizēm ir tā, ka visas manas šūnas aiz ieraduma strādā pretī, un ir ļoti viegli atkal sākt darīt pazīstamo. Bet tad mums ir jāatceras, ka Jēzus nekad nav teicis – ejiet un dibiniet draudzes un organizējiet dievkalpojumus! Viņš teica – ejiet un dariet par mācekļiem! Un pārējais ir pakārtots. Un, ja mēs nedarām cilvēkus par mācekļiem, tad mēs kaut ko stipri esam pārpratuši. Es to saku, pirmkārt, sev un caur sevi citiem – mums ir jāpamostas! Ja mēs neizpildām primāro – nedarām par mācekļiem, tad mēs taisām kristīgus šovus, saucam tos par dievkalpojumiem, organizējam draudzes dzīvi, bet mēs dodamies pilnā ātrumā nepareizā virzienā!
Ko, jūsuprāt, nozīmē – darīt cilvēkus par mācekļiem?
Mēs darām par mācekļiem tad, kad māceklis spēj kvalitatīvi nodot tālāk to, ko viņš ir saņēmis. Ja mums nav otrās un trešās paaudzes kristiešu, ja mums ir tikai tādi, kas sēž ar vaļējiem knābjiem kā putni ligzdā un labākā gadījumā ir gatavi klausīties nākamo sprediķi, un meklēt interesantāko mācītāju vai nākamo atmodas sapulcīti, tad kaut kas nestrādā. Tas ir kā ģimene – izaug nākamā paaudze, un pēkšņi vienā brīdī meitene ir gatava laist pasaulē jaunu dzīvību, un puisis uzņemties atbildību par savu ģimeni. Vai tas nozīmē, ka viņi saprot visu bioloģiju un var izskaidrot visu bērna rašanos un šūnu attīstību? Protams, ka nē, bet šī dzīvība ir nodota tālāk, un viņi var nodot to tālāk. Mēs reizēm domājam, ka nodot to tālāk var tikai tas, kas to var izskaidrot. Tad jau kristietību tālāk var nodot tikai tas, kurš septiņus gadus augstskolā mācījies, lai varētu iznākt priekšā un pateikt – miers ar tevi! Nesaku, ka mums nevajag mācītus teologus, bet īstenībā katrs kristietis sevī nes potenciālu dibināt draudzi. Bet, ja šis DNS netiek atraisīts, tad mēs nedarām par mācekļiem, tad mēs darām daudz ko citu, bet tikai ne to, ko vajag.
Latvijā mēs sakām – katoļu baznīca, luterāņu baznīca, baptistu baznīca, bet patiesībā jūs sevi dēvējat par baptistu draudžu savienību. Kāpēc ne „baznīcu”?
Baptistu kustībā vienmēr ir bijis uzsvars uz lokālās draudzes autonomiju, un šīs draudzes veido kopīgu savienību. Pēc būtības jebkura draudze var ignorēt jebkuru manu norādījumu. Šīs neatkarīgās draudzes ir izveidojušas savienību un pateikušas – mēs gribam strādāt kopā un pakļaujam viena otru savstarpējai pārraudzībai, ieliekam visi sevi savstarpējā sadraudzības un pamācības vidē, jo mēs saprotam, ka tā mēs varēsim labāk strādāt.
Mūsu baznīcā viens no pēdējā laika karstākajiem jautājumiem ir mācītāju atalgojums. Kā ir jūsu draudzēs – vai šī lieta ir draudžu ziņā, vai ir arī kāds centralizēts mehānisms?
Kādreiz mēs sniedzam sociālus pabalstus, kad redzam, ka mācītājam ir īpaša vajadzība, bet šie pabalsti ir daudzreiz mazāki nekā gribētos. Reizēm tie tiešām palīdz, reizēm ir vismaz simboliski un, man gribas cerēt, - iedrošinoši. Mums nav vienota atalgojuma fonda. Cenšamies saviem draudžu vadītājiem piedāvāt apmācību līdzekļu piesaistē, es cenšos piesaistīt kādas rietumu draudzes, kas veido partnerattiecības ar mūsu draudzēm, kam ne obligāti ir jāizpaužas finansēs, bet kāds atspaids tur nāk. Daudzi mūsu mācītāji strādā otru darbu, citi vispār nesaņem nekādu atalgojumu, kalpo tikai aicinājuma vārdā. Domāju, ka diez vai es gribētu iet uz centralizētu atalgojuma sistēmu, pat ja būtu tāda nauda. Vienā otrā reizē naudas trūkums runā skaidrāk nekā Svētais Gars, vai, pareizāk sakot, – naudas trūkumā Svētais Gars tiek beidzot sadzirdēts. Ja nauda nāk, vienalga kā tu strādā, tad paskatāmies, kas notiek Rietumeiropā, kur mācītājiem algas nekad nav trūkušas. Nav tas priecīgākais skats uz dzīvi, vai ne? Mēs, mācītāji, nekad nestrādājam naudas dēļ, mēs neevaņģelizējam cilvēkus un nepiesaistām viņus draudzei naudas dēļ. Bet katrs normāls nobriedis vadītājs saprot, ka tur ir saistība. Un viņš šo saistību mācās respektēt. Kad Jēzum vajadzēja maksāt nodokļus, viņš aizsūtīja mācekļus noķert zivi, un tai zivij mutē bija nauda. Kāds mans amatbrālis sacīja, ja mācītājs prasa naudu, saki – nauda ir zivij mutē, ķer tās zivis! Nedomāju, ka Dieva aicināts mācītājs varētu būt tik aprobežots, ka domātu - man te maksā, man vienalga, kas un cik šurp nāk - bet domāju, ka cilvēciskā dabā kaut kas tāds nostrādā. Un Bībelē ir dots princips „večiem” – tev būs ar sviedriem maizi pelnīt. Tāpēc esmu par to – un, ja ir nepieciešams, tad atbalstīt, bet pabalstam ir jābūt mērķtiecīgam, kas nerada atkarību un pieradumu.
Vai jūs runājat savās draudzēs par ziedošanu?
Kādreiz jautāju mācītājiem, kas atnākuši pie manis runāt par finansēm – cik bieži tu draudzē runā par ziedošanu? Pats to draudzē darīju vismaz divas reizes gadā – par ziedošanu, kāpēc ziedot, kā ziedot. Es tiešām ticu, ka mums ir jāmāca ziedot nevis tāpēc, ka mums ir vajadzīga nauda, bet tādēļ, ka cilvēkiem vajag ziedot. Daudzas draudzes nemaksā saviem mācītājiem nevis tāpēc, ka nevarētu maksāt, bet tāpēc, ka cilvēki neprot ziedot.
Bija gadījums, kad uz pilsētas draudzi aizgāja kalpot jauns mācītājs, prasīju draudzes padomei - cik jūs maksāsiet algu? Viņi nosauca ciparu. Jautāju – cik no jums par tādu algu dzīvo? Klusums. Kurš no jums ir gatavs būt par mācītāju un vadīt draudzi? Atkal klusums. Es saku – ļoti interesanti sanāk, ir viens cilvēks, kurš spēj izdarīt to, ko jūs nespējat, bet jūs viņam maksāsiet mazāk, kā jūs paši spējat izdzīvot. Algas cipars mainījās.
Uz katrām vēlēšanām aktualizējas tēma par baznīcu un politiku. Ir skaidrs, ka mēs katrs kā kristieši esam aicināti pildīt savu pienākumu pret valsti un arī censties tās dzīvi darīt labāku. Vai, jūsuprāt, pašai baznīcai būtu jāatbalsta kādi konkrēti politiskie spēki?
Nedomāju, ka baznīcai vajadzētu salaulāties ar kādu politisko spēku, jo tad pastāv diezgan liels risks, ka baznīca rīt būs atraitne. Jo politika ir mainīga un svārstīga. No otras puses, mums ir jāstāv pretī tai divkosībai, kāda medijos tiek tiražēta. Ja mēs ar kādu politisko spēku runājam, tad mediji ir tie, kas mūs salaulā. Bet varbūt tā bija vienīgā partija, kas bija gatava runāt, ieklausījās un solīja kaut ko darīt. Ja būtu nākušas uz sarunām citas partijas, mēs arī ar viņiem runātu. Neesmu dzirdējis, ka kāds kristīgo konfesiju vadītājs būtu kādu atraidījis. Daži politiskie spēki to izmanto kā metodi, kā baznīcai aiztaisīt muti. Viņi var darīt, ko grib, bet tiklīdz mēs kaut ko teiksim, viņi sacīs – nejaucieties politikā! Tā ir negodīga demagoģija. Mēs varam runāt, un mēs runāsim, jo šī ir mūsu valsts tikpat, cik jūsu! Ja paskatāmies neseno balsojumu par sonogrāfiju pirms aborta. Uz cigarešu paciņas raksta: „Var izraisīt vēzi,” uz alkohola pudelēm raksta: „Kaitīgs veselībai.” Cilvēks grib taisīt abortu, bet viņam nekas par to nav jāpaskaidro! Kas tā par liekulību? Ja ir politiķi, kas nav gatavi lemt par to, lai cilvēkam, kas grib atņemt dzīvību otram, vismaz paskaidrotu, ko viņš dara - kā lai es nesaku, lai par tādiem politiķiem nebalso? Protams, ka par tādiem nav jābalso, jo cilvēka dzīvības svētums ir primārs. Ja esi politiķis un nesaproti šīs lietas, tad ieklausies kādā, kas saprot. Varbūt, ka baznīcā šīs lietas saprot labāk, ieklausies, netēlo speciālistu visās jomās.
Kā ir - būt jaunākajam bīskapam Latvijā?
Man kompleksu nav, saprotu, ka esmu tur, kur Dievs mani ir ielicis. Pāvils rakstīja Timotejam: „Lai neviens nenicina tavu jaunumu.” Savā ziņā man ir izdevīgāk, ka esmu jaunāks un ne tik atpazīstams - vadu mazāku konfesiju, un reizēm tas mani pasargā no liekas skaidrošanās ar medijiem. Jo, ja kaut kas būs, viņi zvanīs Vanaga kungam vai Stankēviča kungam. Līdz ar to varu vairāk nodoties savu tiešo pienākumu pildīšanai.
Intervija publicēta laikraksta "Svētdienas Rīts" 2010. gada 9. oktobra numurā.
Pēteris Sproģis lauku mājās Kurzemē ar vienu no sava ganāmpulka jēriem.
Foto: Andris Sproģis, Mārtiņš Rudzītis