Aktualitātes

• Jaunumi
  • Citi pasākumi
  • Grāmatas, CD un citi izdevumi
  • Liepājas diecēzē
• Ziņu arhīvs
• Lasījumi
• Fotogalerija
• Medijiem
• Iepirkumi

"Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. [24] Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. [25] To es jums esmu sacījis, būdams pie jums. [26] Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis. [27] Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.

Jāņa 14:23-27

Sagaidot Vasarsvētkus mēs varam domāt par to, kas man ir Vasarsvētki?

Vai es vispār svinu Vasarsvētkus? – vai manā ģimenē bijusi tāda tradīcija? Ja bijusi, vai tā bija saistīta ar Baznīcas tradīciju un mācību? Kāda ir Vasarsvētku nozīme? Kā es tos varu svinēt? Kādu labumu man tas dod?

    Daudzās Latvijas luterāņu draudzēs vēsturiski Vasarsvētki bijuši saistīti ar Iesvētībām un ar dažādām draudzes vai baznīcas jubilejām. Baznīcas tikušas uzpostas ar meijām un vecās fotogrāfijās var redzēt ar ozollapām un papardēm rotātus altārus, kuru priekšā stāv lielas iesvētāmo grupas un mācītājs talārī.

    Tradīcija veikt Iesvētības Vasarsvētkos ir saistīta ar šo svētku teoloģisko jēgu – Svētā Gara nākšanu pār Kristus mācekļiem. Luteriskajā mācībā nav skaidri formulēts, bet mums dod pamatu domāt, ka Iesvētības ir arī svētība jaunajiem draudzes locekļiem, kuros tiek lūgta Svētā Gara dāvana iesvētāmajiem – mācītājs uzliek rokas un velta iesvētāmo Dieva vadībai un žēlastībai, kā to darīja pirmie Jēzus apustuļi – Pēteris, Jānis un Filips.

    Iespējams no šīs izteikti baznīciskās tradīcijas tad ir atvasinājušās dažādas cilvēciskas tradīcijas, no kurām daudzas ir nozaudētas, padomju gados valdošā ateistiskā režīma dēļ.

Kristus baznīcas dzimšana

    Tomēr galvenā Vasarsvētku nozīme ir Kristus Baznīcas dzimšana. Vasarsvētki ir Baznīcas dzimšanas diena.             Baznīca, kādu mēs pazīstam, kas ir paša Kristus un Svētā Gara dibināta un uzturēta, ir dzimusi pirmajos Vasarsvētkos, kad apustuļi un sievietes bija sapulcējušies, lai lūgtu un būtu kopā.

    Baznīca ir nepieciešama tādēļ, lai mums būtu garīgās mājas – drošā un garīgā vide, kuras nav nekur citur pasaulē. Kad bija Kristus kā cilvēks mūsu vidū, tad Baznīca bija tur, kur atradās Kristus. Tagad, kad Kristus ir pie Tēva, tad vajadzīgs Svētais Gars, lai Kristus būtu tur, kur valda ticība un tur, kur ir kristieši, kuri tic Kristum.

    Viens no pirmajiem Baznīcas tēviem, Justīns Martīrs, kurš dzīvoja otrajā gadsimtā pēc Kristus, formulēja kādu fundamentālu uzstādījumu par Baznīcu: „ārpus Baznīcas nav pestīšanas”. Šis uzstādījums jeb dogma skan kaut kā katoliski un kaitinoši daudziem mūsdienu brīvdomājošiem cilvēkiem, jo mūsdienās cilvēkiem patīk domāt, ka arī garīgajās lietās valda demokrātija un liberālisms. Arī Latvijā daudzi domā, ka var ticēt Dievam neesot Baznīcā, ir pat kāds mācītājs, kurš sevi proponē, kā brīvticības sludinātāju – Dievs neesot privatizējams – it kā Kristus Baznīca privatizējusi Dievu.

    Justīna Martīra baznīcas mācībā drīzāk mēs varam ieraudzīt formulējumu, ka nevis Baznīca privatizē Dievu, bet to, ka Dievam pieder Baznīca. Bet Baznīca ir visi Kristus mācekļi, kuri ar savu dzīvi apliecina savu ticību. Kristīgais ētoss – Dieva baušļu pildīšana un Kristus mīlestība, ir tas, kas apliecina, ka Baznīca ir īsta. Tur, kur valda maldi, novirzīšanās no Dieva baušļiem, viltus, šķelšanās, naids un trūkst labestības un mīlestības, tur nav Dieva Sv.Gara un nav arī Baznīcas. Par to daudz raksta apustulis Pāvils un citi rakstošie apustuļi.

    Iepriekšējā svētdienā mēs runājām par 14.gs. anonīmā autora nelielo grāmatu „Neziņas mākonis”, kurā autors raksta, ka par Dievu mēs maz ko varam racionāli domāt, Viņu pašu ir tik grūti aptvert – kā tādā neziņas mākonī… Taču Dievu mēs ikviens spējam mīlēt – tieši mīlestība  ir vienīgais veids, kā mēs varam panākt saskarsmi un tuvumu ar Viņu.

    Tādēļ arī Jēzus Kristus šajā Jāņa ev. fragmentā saka: „Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu.” (Jņ.14:23)

Ikšķiles iecirkņa prāvests - Dzintars Laugalis