2020. gada 08. augusts
Vārda dienas: Mudīte, Vladislavs, Vladislava

Mācītājs Alfrēds Lappuķe: “Tēva amata krusts beidzot ir apzeltīts”

iesūtīts: 2020.06.29 11:05
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu. (Īj 10:12)

Šos Svēto Rakstu vārdus izvēlējās mācītājs Alfrēds Lappuķe un viņa laulātā draudzene Ariana, aicinot piedalīties Latvijas evaņģēliski luteriskās draudzes Francijā 70 gadu pastāvēšanas atceres brīdī, kas notika 18. jūnijā LELB Virsvaldes zālē. Mācītājs vēlējās pateikties Dievam par visām svētībām, kuras Lappuķu ģimene piedzīvojusi, kā arī nodeva draudzes arhīvu un sava tēva mācītāja Edgara Lappuķes amata krustu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Virsvaldei. Norises datums nebija izvēlēts nejauši – šajā dienā pirms 70 gadiem mācītājs Edgars Lappuķe saņēma ordināciju Parīzes Bijetu (Billettes) luterāņu baznīcā, bet pirms 68 gadiem pasaulē nāca mācītāja pirmdzimtais – dēls Alfrēds. Sešdesmit piecus gadus (tēvs Edgars – 25 un dēls Alfrēds – 40) mācītāji Lappuķes noturēja Parīzē 18. novembra valsts svētku dievkalpojumus, tikai pilntiesīgu latviešu luterāņu draudzi ar padomi noturēt neizdevās… Kā krusta saņemšanas brīdī sacīja arhibīskaps Jānis Vanags: “Būt par luterāni Francijā pati par sevi ir liela varonība. Ļoti vērtīgi, ka vēstures materiāliem klāt ir savs stāsts.” Alfrēds Lappuķe atzina: “Mācītāja Edgara Lappuķes krusts manā iztēlē beidzot ir apzeltīts. Baznīca šo krustu nodos tālāk ar vēsturi, kura svētība nebeidzas arī nākamajam krusta nēsātājam.” Atceres brīdī klāt bija arī Edgara Lappuķes meita Astrīda un jaunākais dēls Rolands, kurš ar lielu cieņu novērtēja brāļa veikumu arhīva saglabāšanā un sakārtošanā.

LELB saņēma īpašumā kā dāvinājumu 877 dokumentus. “Tik perfekti sakārtotu arhīvu – ar dokumentu aprakstiem, ziņām par autoriem – saņemam pirmo reizi!” atzina LELB arhivāre Iveta Kalme. Viņa arī sacīja, ka dokumentiem ir ne tikai vēsturiska, bet arī unikāla vērtība, ko šiem dokumentiem piešķir cilvēka roku un sirds pieskāriens. Saņemt šos dokumentus ir liels gods un tā ir liela uzticēšanās: “Mūsu uzdevums ir parūpēties par to, lai šo arhīvu popularizētu un izpētītu. Aicinām pētniekus un studentus, tikai ar vienu nosacījumu – ir jāzina vācu un franču valoda, jo liela daļa dokumentu ir šajās valodās.” Arhīva materiāli  sastāv no biogrāfiskām uzziņām par latviešu luterāņiem Francijā, kristību, laulību un izvadīšanas grāmatām, dziesmu un sprediķu grāmatām, dievkalpojumu lapiņām, “Latviešu Ziņām Francijā” (1948–2015), Edgara un Alfrēda Lappuķu bakalaura un maģistra darbiem, sarakstes, publikācijām presē, fotogrāfiju albumiem, sprediķiem valsts svētkos, dokumentiem no kalpošanas Beļģijā, trimdas latviešu teologu uzrunām u. c.
Pilnu mācītāja Alfrēda Lappuķes uzrunu svētku pasākumā, lūdzu, lasiet šeit.

Cienījamie māsas un brāļi tā Kunga druvā,
esmu Alfrēds Lappuķe un šodien nododu [Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai] mana tēva Edgara Rafaela Lappuķes amata krustu.
Šinī dienā pirms 70 gadiem viņš tika ordinēts 2000 kilometru tālu no mājām Parīzē, un tomēr šodien esmu šeit, viņa baznīcā. Šinī dienā pirms 68 gadiem viņam piedzima pirmais mantojums no Dieva valstības – viens dēls. To es interpretēju kā svētības turpinājumu. Vārdi, ko Edgars saņēma iesvētībās, bija: “Nebaidies, mazais ganāmpulk, jo jūsu Tēvs ir uzskatījis par piemērotu jums dot valstību.” (Lk 12:31) Nelepošos par to visu, ko es gribot vai negribot iemantoju, bet tēvs mūža beigās arī teica: žēl, ka esat mantojuši arī manus trūkumus.

Man jautāja: vai tu šo nodosi drošībā? Nu, brālīt, nebaidies! Kara laikā, 1944. gadā, baznīcas arhīvi Elizabetes ielā nodega… Padomājiet, cik nu bija apdraudēti šie dokumenti, kuri viena metra garumā stāv mums priekšā. Slimības, pārvietošanās, pārcelšanās, negadījumi, arī peles un rūsa, slinkums, paviršība, neveiksme. Viens metrs – tie nav arhīvi, tas ir pārpalikums, un tomēr tā ir Dieva gādība.

Mēs dosim tālāk krustu ar vēsturi. Ko nu mums stāsta šie materiāli?
Piedāvāju Andreja Krūmiņa grāmatas “Trimdas zeme Francija” trijos sējumos, kur izstāstīts par tiem, kuri dzīvoja Francijā līdz 1976. gadam. Viņš rakstīja arī ceturto grāmatu, bet tā netika izdota.

Mani materiāli ir nosaukti par Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes Francijā arhīvu. Šī baznīca ir ĪKSTĪTIS Latvijas baznīcai, un tās centrālā figūra ir Edgars Lappuķe, kura motordzinējspēks bija liela parāda izjūta dzīvībai un Tēvzemei. Mani audzināja ar divām apsolītām zemēm – Latviju un Dieva valstību, kas sākās Israēlā.

Jāatskatās senāk, ne tikai 70 gadus iepriekš, bet arī ne tik sen, jo es maz zinu par savu ģimeni. No vācu hitleriskās okupācijas laikiem palika atmiņā, ka nav tik tālu ko meklēt, jo uzvārdus latviešiem deva 19. gadsimtenī. Trimda mūs nepadarīja ļoti ģimeniskus: nebija ģimenes, bija – draudze. Lai nu dzīvo draudzība!

Viņa biogrāfijā lasām – Edgars audzis dievbijīgā ģimenē. Tas man ir jauns atklājums caur “Radurakstiem”, ko lasīju internetā: pirms 90 gadiem ir pierakstīts, ka ģimene ir no Lutriņiem.

Tad, kārtojot materiālus, lasu par jauno mācītāju Teodoru Grīnbergu, kura pirmā draudze bija Lutriņos. 1905. gadā viņš izrādījās cilvēku glābējs, viņš solidarizējās ar ciemata padomi, ar saviem draudzes bērniem, lai paglābtu iedzīvotājus no soda ekspedīcijas. Pēc šā visa pārdzīvotā, vai arhibīskaps Grīnbergs 1948. gadā nebūtu atcerējies vārdu Lappuķe vai Puķe?! Protams, atcerējās, uzņemot Lappuķi ļoti labvēlīgi trimdas baznīcā.

Piedzimšana Edgaram bija pirmā lielā trauma: būdams dvīnis otrajā pozīcijā, viņš pastūma māsiņu un piedzima kā pirmais, bet māsiņa neizdzīvoja… Viņam bija septiņi gadi, kad viņš zaudēja tēvu. Tajos gados Latvijā bija daudz bērnu bāreņu. Rīgas Skolotāju institūts bija brīnišķīga izglītības iestāde, bet tās cena bija trīs gadi pēc beigšanas obligāti nostrādāt par skolotāju.

Tad viņš iestājās Teoloģijas fakultātē, vienu gadu pēc sava brālēna Roberta Krontāla. Dievbijīgajai ģimenei varam pieskaitīt arī Mārtiņu Stefenhāgenu, Dobeles mācītāju, kuru es satiku 1976. gadā. Viņa sieva bija Edgara māsa.
Roberts Krontāls ir viens no Latvijas baznīcas mocekļiem, un lasām, cik viņš bija ticīgs un patriotisks, esot plecu pie pleca ar mācītāju Rozenbergu, vācu un padomju okupācijas laikos. Edgars Lappuķe, manuprāt, ir līdzīgs ticībā un patriotismā, sevi uzupurējot kalpošanā.

Edgars miris 1976. gada 10. janvārī. Viņam veltītās atvadu runas varam lasīt trijās valodās. Materiālu kārtošanas laikā mani aizkustināja viena teksta kopija par to, ka 1976. gada februārī Rīgā ir bijis aizlūgums Markus baznīcā (tā, iespējams, ir drukas kļūda) es teiktu – Mārtiņa baznīcā. Tur mācītājs Augusts Ālers vadīja lūgšanu. Viņš bija studiju biedrs Edgaram un Robertam un ticības moceklis vairākas reizes. Tāpat arhibīskaps Jānis Matulis bija klātesošs, kurš arī ir bijis Rīgas Skolotāju institūta absolvents.

Neaizmirsīsim Edgara sieviņu Vēsmu. Vai kādreiz mācītāja sieva skaitījās kā dzīves ideāls? Manā studiju laikā bija trīs galvenās kategorijas: skolotāja, medmāsa un mācītāja meita. Tajos laikos zviedru režisors Bergmanis rādīja drūmas ainas no prezbitērija dzīves. Reklāma pie bagātiem vāciešiem stāsta par Parīzes baznīcu un mācītāju grūtībām izdzīvot, mācītāju sievām jātiek galā ar visādiem darbiem. Lasot dokumentus, ir skaidrs, ka Vēsma, ja nu nebija gluži mocekle, tad tomēr upuris par labu lietu. Sevišķi pirmajos gados, kad vīra pienākumos bija daudzi braucieni pa visu Franciju un Beļģiju. Dievs zina, tikai Dievs zina, kur tā gādība…

Vēsma 2008. gadā pārcēlās atpakaļ uz Rīgu Rolanda un Diānas aizgādībā, dzīvojot tanī pašā mājā, ko arī atjaunoja viņas Parīzes draudzene ar vīru no Zviedrijas. Rīgā Vēsma satika kādu 94 gadus vecu neredzīgo, kura atcerējās savu skolotāju Edgaru Neredzīgo institūtā pirms… 65 gadiem!
Vēsma nomira 2016. gadā 90 gadu vecumā un ir guldīta blakus Edgaram Vesthofenā (Westhoffen), Francijā (2000 km no Rīgas.)
Septiņpadsmit gadus esmu kalpojis kā mācītājs Mārtiņa baznīcā Milusā, Elzasā. Tur 1953. gadā manas sieviņas tēvs Indulis Poruks tika sūtīts mācīties pīt krēslus. Tur viņš klausījās mācītāja Edgara Lappuķes sprediķus. 1990. gadā Indulis Poruks, ciemojoties pie mums, satika savu bijušo pīšanas amata skolotāju.

Edgars divus gadus pasniedza katehismu Neredzīgo institūtā pie Vesthofenas. Viena iesvētītā bija… mana pirmā prāvesta meita, kurš mani ordinēja 1981. gadā un strādāja kaimiņos sešus gadus.

Mana baznīca un cits krusts
1973. gada Lielajā Piektdienā uzsāku savu kalpošanu sprediķojot.
Kaut kas latviski dziedāja manī, kas mani aicināja neatteikties pirmo reizi sprediķot latviešu valodā. Uz to mani aicināja arī Elmārs Ernsts Rozītis, ar kuru draudzējos studiju laikā. Divus gadus studēju Tībingenē, Vācijā, kur viņš pats arī bija studējis. Latviski pat nemācēju uzrakstīt vārdu “sprediķis”, bet mans tēvs palīdzēja valodas ziņā. Jāatzīstas, ka, iesākot sprediķošanu latviešu valodā, mani gatavoja uz Edgara Lappuķes aizvietošanu. Tas notika jau 1974. gadā valsts svētkos, kad viņam izoperēja vēzi.

1975. gadā latviešu izcelsmes jaunie teologi tika ielūgti uz latviešu pirmajām Draudžu dienām Amerikā.

Mums Rīgas durvis palika slēgtas, bet man atvērās Monreālā, Kanādā, vikariāts pie latviešiem Kanādā. Diemžēl šis laiks man saistījās ar lieliem izaicinājumiem, un es 1980. gada 18. jūnijā atgriezos Francijā. Mēnesi vēlāk es piedalījos laulībās katoļu baznīcā, kur drīkstēja lūgties arī latviešu valodā. Tajā laikā nepalika nepamanīts, ka es un Ariana bijām nolēmuši veidot kopīgus nākotnes plānus.

Pēc pāris gadiem prāvestam Elmāram Ernstam Rozītim atteicu kalpošanu latviešu draudzē Vācijā, Kaizerlauternā. Man nebija pa spēkiem aptvert milzīgo teritoriju, kura man bija uzticēta. Draudzes locekļi bija izkaisīti vairāku simtu kilometru rādiusā.

Tendence daudzās baznīcās, manuprāt, ir iesaistīt briljantus intelektuāļus, bet ne vienmēr intelektuāļi spēj attaisnot baznīcas cilvēku gaidīto. Tas, pēc kā es ilgojos manā kalpošanā, bija ciešāka sadarbība ar draudzes locekļiem. Ar manu sievu Arianu mēs sapņojām par vienu draudzes kopienu.

Visgaršīgākais bumbieru šņabis sanāca, kad manu spaini Williams bumbieru iemaisījām ar katoļu priestera mucu bumbieriem. Par Dieva gādību un mūsu kopīgo – Arianai un man – ceļu varat vēlreiz lasīt “Svētdienas Rīta” intervijā 2014. gada decembrī (Nr. 1889) un “Katoļu Vēstnesī” 2018. gada 13. aprīlī (Nr. 568).

Mēs nebeigsim mācīties līdzjūtību un mīlestību, sevišķi no cilvēkiem. Kāda nozīme būtu šeit atnest 80 metru grāmatu? Es nepiedāvāju grāmatas, bet piedāvāju ieskatu materiālos, kuri liecina par aizkustinošiem cilvēku likteņiem. Šie liecinieki ir lielākā bagātība, kas atklājas aiz nespožiem dokumentiem.
Manā ordinācijas dienā mēs piedzīvojām arī pirmo šoku – nomira astoņas dienas veca meitiņa Delfina. Nekristīto bērniņu nebija iespējams izvadīt no baznīcas! Es redzu vēl to tumsu kapsētā… Sapratām, ka te daudz kas maināms, bet ar mīlestību un asarām, un tas atmaksājās.

Mācoties līdz ar cilvēkiem, man vislielākais izaicinājums ir bijis kalpot draudzēs, kur iepriekšējais mācītājs kalpojis jau 30–40 gadus un atstājis zināmu ietekmi. Viens bīskaps pat atteicās pieņemt savā novadā Edgaru: mums nevajag hergelaufene – svešo atskrējušo – viņš teica. Zīmīgi, ka pēc gadiem šis mācītājs, nonākot veco ļaužu mītnē, tika aprūpēts, un viena no aprūpētājām bija Vēsma – tā svešā atskrējusī. Viņam neatlika nekas cits, kā vien pateikties Dievam par šo svešo!

Es līdz ar Francijas latviešiem – mēs nespējām noturēt ar visām formalitātēm vienu draudzi ar padomi. Varam teikt, ka Dievs pats mūs vienoja ticībā, to apliecina trīs mapes ar dziesmu lapiņām un sprediķiem, kas veltīti Latvijas valsts svētkiem. Tie liecina par 65 gadu garumā piedzīvotu draudzību.
Mācītāja Edgara Lappuķes krusts manā iztēlē beidzot ir apzeltīts. Baznīca šo krustu nodos ar vēsturi, kura svētība nebeidzas arī nākamajam krusta nēsātājam.

Viena balss manā sirdī nerimst un dzied: “Tā Kunga vārds ir teikts un augsti slavēts! Aleluja!”  
 




‍Inga Reča, autores foto
« atpakaļ

© 2020 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »