380 gadu jubileja Valdemārpilī: stāsti aiz "Uzticības vairoga"
LELB Valdemārpils draudze nesen svinēja sava dievnama 380 gadu jubileju. Dievkalpojumā kalpoja Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Martins Jensons, draudzes mācītājs Andis Ķīvičs, evanģēliste Kristīna Ēce un muzikālā grupa "Exodus in venia" Elīnas Lāces vadībā.
Lai labāk izprastu šo mantojumu, sazinājāmies ar draudzes evaņģēlisti Kristīni Ēci un ar Ingrīdu Kairi, Daini Kārkluvalku - šī gada draudzes apbalvojuma "Uzticības vairogs" saņēmējiem.
Kristīna Ēce: no lielas draudzes uz mazu ģimeni
Kristīna Valdemārpilī kalpo pēc tam, kad iepriekš aktīvi darbojusies vienā no lielākajām Rīgas draudzēm. Pāreja bijusi liela - no draudzes ar daudzām kalpošanām un cilvēkiem uz vietu, kur, viņasprāt, "praktiski viss ir uz tevi un uz tiem dažiem, kas iesaistās". Sākumā tas licies kā zaudējums, taču ar laiku sapratusi - tā ir atsaukšanās Dieva aicinājumam, un šāda atsaukšanās vienmēr kaut ko maksā.
Par pašu jubileju Kristīna stāsta, ka baznīcai nav viena konkrēta dibināšanas datuma, tāpēc svinības turpinās visu gadu - jūlijā kopā ar pilsētas svētkiem, uzsverot baznīcu kā pilsētas centru, bet augustā ar dievkalpojumu, kas veltīts tieši draudzei un tās Dieva sargātajai vēsturei. Pēc Kristīnas teiktā, vienīgais laiks, kad baznīcas darbība bijusi apstājusies, bijis ap 1710.–1711. gadu, kad reģionu smagi skāris tā sauktais Lielais mēris - laika posms, kas patiešām atstāja postošas sekas visā Kurzemē. Taču baznīca šos gandrīz četrus gadsimtus ir izturējusi, un arī šodien tā turpina pulcēt draudzi zem sava jumta - tas pats par sevi ir stāsts par Dieva uzticību.
Viņa arī atklāj kaut ko, kas varētu rezonēt ar daudziem, kuri paši pārcēlušies uz dzīvi mazpilsētā pat pēc vairākiem gadu desmitiem tu paliec "iebraucējs", jo vietējiem cilvēkiem ir kopīgas, gadu desmitiem ilgas atmiņas - kopā skolā mācījušies, kopā iesvētīti, kuras tu nekad nevarēsi dalīt, ja neesi bijis klāt no paša sākuma. Saikne veidojas no jauna, ar to brīdi, kad tu esi ieradies.
Draudzes evanģēliste novēro arī ko interesantu - baznīcas centrālais novietojums pilsētā, redzams no jebkuras puses, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc pat cilvēki, kas aizbraukuši uz Rīgu vai citām lielpilsētām, jūtas saistīti ar Valdemārpili un atgriežas. Novēlējums draudzei nākamajiem gadiem: turpināt paļauties uz Dievu un neatlaisties.
Ingrīda un Dainis - uzticamie, kas sevi apliecina darbos
Par abiem apbalvotajiem Kristīna runā ar sirsnību. Par Ingrīdu: ilggadēja svētdienskolas skolotāja un draudzes priekšniece, kuras šodien fiziskais stāvoklis vairs neļauj regulāri apmeklēt dievkalpojumus, taču kura turpina lūgt par draudzi, mācītāju un evaņģēlisti - patiess uzticamības un kalpošanas piemērs. Par Daini: "klusie ūdeņi, kas dziļi tek" - cilvēks, kurš daudz nerunā, bet daudz izdara, tostarp kā fotogrāfs, kurš apceļojis un fotofiksējis daudzas Kurzemes un Latvijas baznīcas, tā stiprinot to redzamību.
Dainis draudzē kalpo jau apmēram 10 gadus - sekojot mātes piemēram, kura pati bijusi aktīva draudzes locekle. Viņš atzīst, ka nekad nav šaubījies par savu ticību Dievam, un tieši tā paļāvība bijusi viņa ceļa pamatā. Par pašu apbalvojumu Dainis saka, ka tas bijis liels pārsteigums - viņš nejūtoties to esam pelnījis, bet apņemas attaisnot izrādīto uzticību. Par jaunāko paaudzi viņš pauž bažas - uzskata, ka skolās vairs netiek pietiekami runāts un mācīts par kristīgajām vērtībām, kā tas bijis "atmodas" gados, kad pat Valdemārpils skolā bijusi neliela kapela.
Ingrīda draudzē iesaistījusies kopš 1995. gada, kad kopā ar vīru kristījās un iesvētījās. No 1998. gada kļuvusi par svētdienskolas skolotāju, vēlāk arī draudzes priekšnieci. Viņa atceras "atmodas" gadus, kad svētdienskola bijusi ļoti apmeklēta, un ar skumjām runā par to, kā jaunieši mūsdienās aizbrauc mācīties uz lielākām pilsētām un bieži vien neatgriežas. Grūtos periodos, kad draudzei pat nebijusi pilnvērtīga valde, viņa un daži citi tomēr palikuši uzticīgi savai vietai - un, viņasprāt, tieši tas arī ir "Uzticības vairoga" būtība. Par apbalvojumu viņa saka, ka tas bijis patiess pārsteigums.
Noslēgumā
Trīs atšķirīgi ceļi, viena kopīga tēma - uzticība, kas turpinās paaudzi pēc paaudzes. Kā trāpīgi to raksturoja Kristīna: ja jāapraksta draudze trīs vārdos - tā ir ticība, cerība, mīlestība.
Paldies Ingrīdai, Dainim un Kristīnai par atklātību, un lai Dievs svētī Valdemārpils draudzi arī turpmākajos gados!
Pilnā bilžu galerija pieejam mūsu flickr kontā spiežot šeit
Fotogrāfs - Uldis Muzikants
Lai labāk izprastu šo mantojumu, sazinājāmies ar draudzes evaņģēlisti Kristīni Ēci un ar Ingrīdu Kairi, Daini Kārkluvalku - šī gada draudzes apbalvojuma "Uzticības vairogs" saņēmējiem.
Kristīna Ēce: no lielas draudzes uz mazu ģimeni
Kristīna Valdemārpilī kalpo pēc tam, kad iepriekš aktīvi darbojusies vienā no lielākajām Rīgas draudzēm. Pāreja bijusi liela - no draudzes ar daudzām kalpošanām un cilvēkiem uz vietu, kur, viņasprāt, "praktiski viss ir uz tevi un uz tiem dažiem, kas iesaistās". Sākumā tas licies kā zaudējums, taču ar laiku sapratusi - tā ir atsaukšanās Dieva aicinājumam, un šāda atsaukšanās vienmēr kaut ko maksā.
Par pašu jubileju Kristīna stāsta, ka baznīcai nav viena konkrēta dibināšanas datuma, tāpēc svinības turpinās visu gadu - jūlijā kopā ar pilsētas svētkiem, uzsverot baznīcu kā pilsētas centru, bet augustā ar dievkalpojumu, kas veltīts tieši draudzei un tās Dieva sargātajai vēsturei. Pēc Kristīnas teiktā, vienīgais laiks, kad baznīcas darbība bijusi apstājusies, bijis ap 1710.–1711. gadu, kad reģionu smagi skāris tā sauktais Lielais mēris - laika posms, kas patiešām atstāja postošas sekas visā Kurzemē. Taču baznīca šos gandrīz četrus gadsimtus ir izturējusi, un arī šodien tā turpina pulcēt draudzi zem sava jumta - tas pats par sevi ir stāsts par Dieva uzticību.
Viņa arī atklāj kaut ko, kas varētu rezonēt ar daudziem, kuri paši pārcēlušies uz dzīvi mazpilsētā pat pēc vairākiem gadu desmitiem tu paliec "iebraucējs", jo vietējiem cilvēkiem ir kopīgas, gadu desmitiem ilgas atmiņas - kopā skolā mācījušies, kopā iesvētīti, kuras tu nekad nevarēsi dalīt, ja neesi bijis klāt no paša sākuma. Saikne veidojas no jauna, ar to brīdi, kad tu esi ieradies.
Draudzes evanģēliste novēro arī ko interesantu - baznīcas centrālais novietojums pilsētā, redzams no jebkuras puses, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc pat cilvēki, kas aizbraukuši uz Rīgu vai citām lielpilsētām, jūtas saistīti ar Valdemārpili un atgriežas. Novēlējums draudzei nākamajiem gadiem: turpināt paļauties uz Dievu un neatlaisties.
Ingrīda un Dainis - uzticamie, kas sevi apliecina darbos
Par abiem apbalvotajiem Kristīna runā ar sirsnību. Par Ingrīdu: ilggadēja svētdienskolas skolotāja un draudzes priekšniece, kuras šodien fiziskais stāvoklis vairs neļauj regulāri apmeklēt dievkalpojumus, taču kura turpina lūgt par draudzi, mācītāju un evaņģēlisti - patiess uzticamības un kalpošanas piemērs. Par Daini: "klusie ūdeņi, kas dziļi tek" - cilvēks, kurš daudz nerunā, bet daudz izdara, tostarp kā fotogrāfs, kurš apceļojis un fotofiksējis daudzas Kurzemes un Latvijas baznīcas, tā stiprinot to redzamību.
Dainis draudzē kalpo jau apmēram 10 gadus - sekojot mātes piemēram, kura pati bijusi aktīva draudzes locekle. Viņš atzīst, ka nekad nav šaubījies par savu ticību Dievam, un tieši tā paļāvība bijusi viņa ceļa pamatā. Par pašu apbalvojumu Dainis saka, ka tas bijis liels pārsteigums - viņš nejūtoties to esam pelnījis, bet apņemas attaisnot izrādīto uzticību. Par jaunāko paaudzi viņš pauž bažas - uzskata, ka skolās vairs netiek pietiekami runāts un mācīts par kristīgajām vērtībām, kā tas bijis "atmodas" gados, kad pat Valdemārpils skolā bijusi neliela kapela.
Ingrīda draudzē iesaistījusies kopš 1995. gada, kad kopā ar vīru kristījās un iesvētījās. No 1998. gada kļuvusi par svētdienskolas skolotāju, vēlāk arī draudzes priekšnieci. Viņa atceras "atmodas" gadus, kad svētdienskola bijusi ļoti apmeklēta, un ar skumjām runā par to, kā jaunieši mūsdienās aizbrauc mācīties uz lielākām pilsētām un bieži vien neatgriežas. Grūtos periodos, kad draudzei pat nebijusi pilnvērtīga valde, viņa un daži citi tomēr palikuši uzticīgi savai vietai - un, viņasprāt, tieši tas arī ir "Uzticības vairoga" būtība. Par apbalvojumu viņa saka, ka tas bijis patiess pārsteigums.
Noslēgumā
Trīs atšķirīgi ceļi, viena kopīga tēma - uzticība, kas turpinās paaudzi pēc paaudzes. Kā trāpīgi to raksturoja Kristīna: ja jāapraksta draudze trīs vārdos - tā ir ticība, cerība, mīlestība.
Paldies Ingrīdai, Dainim un Kristīnai par atklātību, un lai Dievs svētī Valdemārpils draudzi arī turpmākajos gados!
Pilnā bilžu galerija pieejam mūsu flickr kontā spiežot šeit
Fotogrāfs - Uldis Muzikants
Dienas lasījums
Meklējiet labu, ne ļaunu, ka jūs paliekat dzīvi.Am 5:14a
Pielūkojiet, lai kāds ļaunu neatdara ar ļaunu, bet vienmēr dzenieties pēc labā attiecībās cits pret citu un pret visiem pārējiem!1Tes 5:15
Papildu rakstvietasEst 6:1–14
Apd 19:1–10
Lk 4:1–13
Apd 19:1–10
Lk 4:1–13
Mēneša lasījums
BRĪVĪBAI KRISTUS MŪS IR ATSVABINĀJIS, TAD NU PASTĀVIET TAJĀ UN NEUZŅEMIETIES ATKAL BAUSLĪBAS JŪGU.Gal 5:1