"Dievam joprojām vajadzīgi kalpotāji visur" - saruna ar jaunordinēto mācītāju Jāni Kungu

Piektdien, 14. augustā, Bīskapa Meinarda dienā, Rīgas Domā notika Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ordinācijas dievkalpojums, kurā Jānis Kungs tika ordinēts mācītāja amatā. Dievkalpojumu vadīja arhibīskaps Rinalds Grants un sprediķoja pats Jānis Kungs.

Jānis Kungs dzimis 1988. gadā Cēsīs ieguvis maģistra grādu bioloģijā LU un teoloģijas bakalaura grādu Lutera Akadēmijā. 2016. gadā viņš tika ordinēts evaņģēlista amatā un kalpojis Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes un Rīgas Lutera draudzē, bet kopš 2025. gada ir Rīgas Sv. Trīsvienības draudzes mācītāja pienākumu izpildītājs.

Saruna ar Jāni Kungu

Kas bija tas mirklis, kad sapratāt, ka bioloģija vairs nav pietiekama atbilde uz jūsu dzīves jautājumiem?

Nē, domāju, ka tāda brīža nav bijis un nebūs. Vienkārši bioloģija atbild uz pilnīgi citiem jautājumiem. Bioloģija nekur nav pazudusi un šobrīd nepazūd, un es vienkārši teiktu kādreiz varbūt par tādiem "kāpēc" jautājumiem mazāk tika domāts. Bioloģija dod labus "kas" un "kā". Bet tad, kad bija dzīves krīze un bija Alfa kurss, radās arī dziļāks jautājums kāpēc kaut kas notiek, un tad savukārt teoloģija, baznīca bija tā, kas sāka uz šiem jautājumiem atbildēt. Es nekad neesmu redzējis, ka tas kaut kādā ziņā būtu pretruna vai kas tāds, bet ka tie ir vienkārši citi jautājumi, citas vajadzības, ko baznīca atbild.

Tad drīzāk bioloģija un teoloģija ir vairāk viena otru papildinošas, nekā izslēdzošas vai konfliktā?

Noteikti, jā. Manā skatījumā viennozīmīgi tās ir viena otru papildinošas lietas.

2016. gadā kļuvāt par evaņģēlistu, tagad - par mācītāju. Kas šajos desmit gados ir mainījies visvairāk?

Visvairāk es pats. (smejas) Tajā brīdī, kad mani aicināja uz evaņģēlista kalpošanu, es vēl biju tāds tramīgs par šo aicinājumu kā tādu. Domāju, Jēkaba vēstulē rakstīts: "Nekļūstiet visi par mācītājiem, jo tādi nāk lielākā sodā." Un tas man bija tāds... Bet Dievam jau nevajag visus mācītājus, Viņam ļoti labi patīk cilvēki tur, kur viņi ir, vai ne? Skolotājs skolā, universitātē, varbūt laba svētība. Bet tādā ziņā evaņģēlista aicinājums bija kaut kas relatīvi mierīgs  uz diviem gadiem, pēc tam uz vēl diviem, pēc tam uz vēl diviem, kas vienkārši deva iespēju kalpot, deva kaut ko pataustīties tajās lietās. Bet pa šiem 10 gadiem ir pieredzēts - liturģija, attieksme pret liturģiju ir mainījusies. Es sākotnēji kalpoju kā tāds, kurš labāk gribēja no visas liturģijas tikt vaļā, bet šobrīd esmu diezgan liels mantojuma cienītājs un mīlētājs. Pats esmu audzis, mainījies, ģimene pieaugusi. 2016. gadā, kad kļuvu par evaņģēlistu, mums bija nupat nesen piedzimusi meitiņa Hanna, un mēs bijām starp meitenēm četratā - ar lielo meitu Kristīni un Hannu. Šobrīd mēs esam jau septiņi. (iesmejas) Tas ir mainījies, un tādas prioritātes līdz ar to kādreiz pārkārtojušās. 10 gadi ir milzīgs laika posms, tas ir kā vairāk nekā ceturtdaļa dzīves. Tādā lielā skatījumā - pašam varbūt tāda dziļāka attieksme, ka Dievam joprojām ir vajadzīgi evaņģēlisti un kalpotāji visās vietās: skolās, veikalos un vēl nez kur. Bet ka ir arī iespēja, varbūt šo 10 gadu laikā esmu vairāk ieraudzījis savu iespēju būt pie tās svēto sagatavošanas darba, pie tā, ko Vēstulē Efeziešiem Pāvils raksta: "Dievs ir devis dažādas kalpošanas, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam."

Pirms ordinācijas dievkalpojuma jūs aicinājāt: "Svinēsim misiju un kalpošanu kopā!" Ko tas jums nozīmē?

Man kā biologam viena no skaistākajām baznīcas līdzībām, ko Bībele atklāj, ir Kristus miesa. Tā ir zīme, ka baznīca nav atsevišķi cilvēki, bet ka visi kopā  gabaliņš pie gabaliņa izveido to, kas ir Kristus šeit uz zemes šodien. Un līdz ar to iet kopā, doties kalpošanā, doties misijā kopā - es redzu, ka tas ir visas baznīcas aicinājums. Kad Jēzus aicina uz evaņģelizāciju un darīt par mācekļiem visas tautas, tas neattiecas tikai uz mācītājiem, tas neattiecas tikai uz draudžu padomēm, bet uz pilnīgi visiem kristiešiem. Un tāpēc varbūt tas aicinājums bija ar to domu, lai mēs katrs vairāk apzināmies, ka esam daļa no viena liela, brīnišķīga Kristus ķermeņa, kurš vēl ir nepabeigts.

Bioloģija māca, ka pieauguša cilvēka ķermenī ir apmēram triljonu šūnu. Un, ja mēs rēķinām visus svētos, kas pirms mums bijuši, un tos, kas šobrīd, tad man liekas, tur vēl trīs triljoni nesanāk. Tātad tur ir vēl daudz cilvēku, ko Kristus miesai jāpievieno. Un līdz ar to mūsu aicinājums ir kalpot kopā, sadarboties kopā, vienam otram ieraudzīt vienam otra dāvanas, tās attīstīt. Ne visiem jābūt evaņģēlistiem, ne visiem jākalpo skaļi, bet ka tomēr visiem ir tas aicinājums būt lielajā misijā.

Kas tagad formāli, iespējams, dzīvē mainīsies, kļūstot par mācītāju? Tā ikdiena vai rutīna?

Formālās pārmaiņas notiks lēnām, jo uz doto brīdi vēl mācību semestris universitātē jau ir saplānots, un līdz ar to slodze pagaidām saglabājas tāda pati, kā ir. Laika gaitā, ticamākais, tā mazināsies universitātē un palielināsies draudzē. Bet tas atkal atkarīgs no draudzes, kurā tiek kalpots - vai tā ir liela, maza, kādas tur ir vajadzības. No vienas puses jau sagaidu, ka nekam daudz nebūtu jāmainās, jo man arī ordinācijas eksāmenā jautāja: "Kas mainīsies, kad tu kļūsi par mācītāju?" - ko es toreiz īsti nevarēju atbildēt. Bet tad man teica: "Nu, cilvēki citādāk skatīsies uz tevi. Cilvēki sagaidīs kaut ko vairāk." Uz ko es gribēju atbildēt: "Bet vai tad tas neattiecas uz katru kristieti? Ja cilvēks zina, ka tu esi kristietis, viņam jau tāpat būtu uz tevi jāskatās citādāk un jāgaida kaut kas citādāks." Man liekas, ka mācītāja notikums no kādiem nozīmē kaut ko ļoti daudz, ka tur kaut kas būtiski mainījies personas būtībā, bet man liekas, ka tas ir gluži vienkārši viens ārējs apstiprinājums no baznīcas, uzticēšanās, un no manas puses savukārt arī tāda uzticēšanās kalpot. Praktiskajā ziņā uz doto brīdi izmaiņas nav lielas, bet, es domāju, ka laika gaitā tās nāks.

Ar ko, jūsuprāt, jaunā mācītāju paaudze Latvijā šodien saskaras visvairāk - kādi izaicinājumi jaunajai paaudzei, kas grib iet uz ordināciju?

Man liekas, ka šodien mūsu superdigitālajā pasaulē mācītāji ir lielā kārdinājumā - pirmkārt, nē, ne kārdinājumā, bet vispār problēma ar lielu vienaldzību varbūt arī no klausītāju un auditorijas puses, jo viņi visu kaut ko ir dabūjuši, visu kaut ko ir saņēmuši. Vairs nav varbūt tādi, kā 90. gados vai 2000. gados bija dziļāki jautājumi par jēgu un būtību. Tagad tu uzdod jautājumu tam pašam ChatGPT un dabūsi ātru atbildi. Mācītājam līdz ar to tas nozīmē kārdinājumu atrast sevī kaut kādu performanci viens būs varbūt stand-up komiķis, otrs būs baigais influenceris vai kaut kas tamlīdzīgs, lai panāktu to odziņu, ar ko cilvēki gribētu ieklausīties evaņģēlija nemainīgajā vēstī, jo tā jau nav mainījusies, un cilvēkiem pēc būtības arī tā joprojām ir vajadzīga. Vienkārši tas pasaules troksnis un digitālās tehnoloģijas, un ērtā pieejamība klikša attālumā rada cilvēkiem varbūt vienaldzību pret evaņģēlija to skaudro un neizbēgamo realitāti, cik ļoti tas ir vajadzīgs. Tas ir izaicinājums, bet es domāju, tas nav bezcerīgi izaicinošs, tas vienkārši ir mūsu laiks. Un no tā aizbēgt mēs nevaram vai izolēties un pateikt: "Nē, labāk darīsim tā, kā darījām kādreiz." Mēs mācāmies, pielāgojamies un kalpojam, atceramies, no kurienes tomēr viss nāk - arī viss ChatGPT no kurienes nācis ir (iesmejas) - un dodamies tālāk.

Runājot par sociālajiem medijiem, kur jaunieši pavada tik daudz laika - vai tas varētu būt mūsdienās ļoti labs evaņģelizācijas rīks, platforma, lai aizsniegtu tos jauniešus?

Ka tā tas ir, un tā tam būtu jābūt. Par nožēlu jāsaka, ka mums bieži vien pietrūkst tam resursu. Es arī pats pie sevis domāju - esmu tik ļoti neaktīvs savā sociālajā vidē. Varbūt vajadzētu vairāk, bet no vienas puses, ja tu to iesāc, tad tas ir jādara tā... tu nevari to divreiz ielikt un pēc tam trīs nedēļas klusēt. Man liekas, ka tas noteikti ir viena no centrālajām vietām, kur jāstrādā ne tikai uz jauniešiem, bet vispār uz sabiedrību. Ir tādi fakti es teiktu, Kristus ir būtiskākās attiecības ikviena cilvēka dzīvē, satikt Kristu, vai ne? Bet otrs nākamais varbūt ir laulātais draugs. Un statistika rāda, ka, ja vēl, teiksim, pirms 100 gadiem galvenokārt cilvēki satikās baznīcā, viens otru laulāties atrast, tad pēc tam parādījās caur draugiem, caur kaut kādām sociālām vietām, bāros, un pēdējos 15 gados vai kā ir eksponenciāli strauji palielinājusies un tagad absolūti dominē iepazīšanās internetā. Cilvēki savu otro pusīti atrod digitālajā pasaulē. Un es domāju, ka kaut kas līdzīgs varētu aiziet arī ar to, ka cilvēki pavada tik daudz laika internetā, ka visreālākā iespēja satikt Jēzu varētu būt internetā. Protams, ka tur viņi nepaliek, un tāpat kā laulātie pāri nepaliek iepazinušies internetā viņi satiekas realitātē, iet kopā kāzu namā un dzīvo dzīvi kopā, bet tas iepazīšanās punkts šodien varētu būt tas, un droši vien, ka tā vajadzētu būt tuvākajos gados, ka arvien vairāk cilvēkus mums ir jāmācās zvejot digitālajā pasaulē.

Iespējams, ir jau kaut kāda nojausma par to, kas varētu būt tāds grūtākais mācītāja darba aspekts, par ko cilvēki vispār reti aizdomājas?

Uzreiz baigi droši nevaru atbildēt. Es vēl par to esmu tādā ļoti gaišā pozīcijā. Domāju, ka esmu redzējis pie mācītājiem grūtības ar privātās dzīves norobežošanu, ar robežu novilkšanu, kad teiksim viņam jābūt vienmēr pieejamam naktī un brīvdienā, un ārpus valsts esot, viņam ir jābūt un vēl citādās situācijās. Vismaz cilvēki tā to raugās. Un ieraudzīt to veselīgo robežu starp kalpošanu... kad kaut kādas lielas ekspektācijas no cilvēkiem neuztvert tās par savējām, nemēģināt sev uzlikt kaut kādus augstākus... Nezinu, vai tas obligāti ir tā ēnas puse, bet tas ir kaut kas tāds, ar ko jāmācās sadzīvot. Man šobrīd vēl nav tāda liela priekšstata par to, bet es varu tikai skeptiski skatīties uz kaut kādām bažām, bailēm. Teoloģiskā realitāte ir tāda, ka, jo mēs tuvāk ejam Dievam, jo vairāk sātans par mums interesējas, un tas arī varētu būt lieta, ko jāņem vērā, ka kolīdz esmu stājies jaunā amatā, tas ir pastiprināta modrība par garīgo cīņu - par ģimeni, par sevi pašu, par palikšanu tajā tīrajā evaņģēlija vēstī.

Vai bija kāds no ģimenes vai jūsu tuvākā loka, kas visvairāk formēja jūsu ticību, pirms tā kļuva par aicinājumu?

Pirms vispār šīs aicināšanas, mēs tikko nesen runājām ar sievu par to, ka viņa tagad kļūs par mācītāja sievu. Es viņai teicu: "Bet viņa jau neapprecēja mācītāju. Viņa jau izveidoja mācītāju." (smejas) Pus pa jokam, bet pus pa īstam tā jau arī ir, lielā mērā mana sieva ir tā, kas man vienmēr atgādina par garīgajām lietām, kad man kādreiz gribas aiziet: "Ā, šitā lieta! Šodien vajadzētu to plānot!" un tamlīdzīgi. Viņa pieved pie jautājuma, ko Dievs par to saka, un viņa ir tāda, kādreiz saka "velk pie zemes", es teiktu "velk pie debesīm" vairāk mana sieva. Tādā tīri teoloģijas ziņā mana vecākā meita Kristīne bija man ārkārtīgi svarīgs formētājs tajā ziņā, ka viņa bija pavisam maziņš bērniņš tajā brīdī, kad es nācu pie ticības, viņai pusotrs gads apmēram. Bet tajā brīdī, kad daudz lietu, ko viņa kā bērniņš mācījās, zīmēt un runāt es piedzīvoju teoloģisku atziņu priekš sevis: bērniņš nemāk skaidri izteikties, bet cik tēti tas iepriecina. Un tas man bija savukārt manai teoloģijai svarīgi, ka es nemāku pareizi lūgt, bet cik Dievam tas ir skaisti un svarīgi, un kad mana meitiņa uzzīmē ļoti bērnišķīgu un varbūt neprofesionālu attēlu, bet mani tas ielīksmo. Tikpat ļoti mana nemākulīgā kalpošana, bet kaut kādi centieni Dievam godu rādīt - tas Viņam bijis svarīgi. Un pēc tam bērni to ir apstiprinājuši un apliecinājuši, bet tā vecāka loma daudz ko parādīja par Dievu kā Tēvu, Dieva Tēva mīlestību, kas, man liekas, mūsu ticībā ir ārkārtīgi unikāla un skaista lieta.

Ja būtu kāds padoms sev pašam pirms 10 gadiem, kad tikko sākāt evaņģēlista ceļu, ko jūs teiktu sev?

Ui, pirms 10 gadiem pašam sev evaņģēlista ceļā... Zinu, ka ir mācītāji, esmu dzirdējis vairākkārt, kuri ir teikuši: "Nevilcinies, nenokavē ne dienu no sava aicinājuma!" vai ko tādu, un ka nevajag 10 gadus gaidīt. Bet es tā droši vien diez vai varētu teikt. Man liekas, ka varbūt pat drīzāk teiktu: "Kaut kādā ziņā nesteidzies, nepieņem par ātru lēmumus, skaties un novērtē, un iemīli tās lietas, kas jau ir esošas, tradīcijās..." Es varbūt mudinātu to agrīno evaņģēlistu Jāni izvērtēt, ieraudzīt skaistumu liturģijā un tādos notikumos. Un es esmu ļoti dziļi pārliecināts, ka Dieva aicinājumu nokavēt nevar, jo Jēzus 12 gados zināja, kas Viņam jādara, bet mēs lasām, ka Viņš tikai 30 gados sāka to darīt. Tā kā nebūt nav tā, ka mums vienmēr būtu jāsteidzas. Tāpēc, man liekas, ka tas mudinājums būtu baudīt to, kur tu esi, un nesteigties, nelekt, neuzskatīt, ka kaut ko no Dieva tādā veidā var nokavēt.

Pilnā bilžu galerija spiežot šeit

Fotogrāfs - Uldis Muzikants