"Esi gatavs uz visu ko, velns neguļ" - saruna ar bīskapu Hansu Martinu Jensonu 10 gadu konsekrēšanas jubilejā

2026. gada 6. augustā apritēja 10 gadi, kopš Hanss Martins Jensons tika konsekrēts par bīskapu. Gadskārta tika atzīmēta ar svētku dievkalpojumu Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē un semināru par baznīcas misiju, kurā piedalījās Rolfs Pētersons no Zviedrijas. Dienu pēc svinībām bīskaps atskatījās uz desmit gadiem amatā - sarunā par konsekrācijas dienu, lielākajiem panākumiem un izaicinājumiem, katedrāles nozīmi un to, kas viņu sagaida nākotnē.

Kā jūs atceraties dienu, kad tikāt konsekrēts bīskapa amatā pirms 10 gadiem?

Bija mazliet nereāla sajūta. Kad biju starp kandidātiem deviņus mēnešus un gaidīju vēlēšanas rezultātu, beigās gribēju tikai zināt - vai tas ir paredzēts man, vai citam. Bija arī zināms nogurums no paša vēlēšanu procesa. Kad sapratu, ka tas tomēr būs man, palika tikai divi mēneši, lai visu sagatavotu - mentāli negribēju iepriekš pārāk daudz gatavoties, kamēr nezināju iznākumu, tāpēc šie divi mēneši bija ļoti intensīvi. Atceros, ka daudzas lietas tajā laikā it kā pašķīrās - biju ļoti pateicīgs, ka varēja atbraukt visi diecēzes prāvesti, ka gājām procesijā un ka Guntars Prānis vadīja Schola, ejot krustejā pirms iesoļošanas Domā. Tas bija ļoti saviļņojoši. Atceros arī brīdi, kad guļu uz grīdas konsekrācijas laikā - nāca tāds atslābums, ka gandrīz iemigu. Bet galvenais bija ļauties visam procesam - arhibīskapa vadībā, ar vairāku bīskapu roku uzlikšanu, kas ļoti stiprina baznīcas kopību.

Ja paskatāties uz šiem 10 gadiem - kāds ir tas lēmums vai brīdis, kas jums šķiet nozīmīgākais diecēzes vēsturē?

Vislielākais gandarījums man ir par diakona amata ieviešanu praksē. Sinodei jau bija lēmums par trīslīmeņu amata izpratni, bet nebijām sākuši ordinēt diakonus. Tajā pašā 2016. gadā, kad tiku ievēlēts un konsekrēts, Sinode pieņēma arī stratēģisko darbības plānu, kurā bija punkts par diakona amata ieviešanu dzīvē. Man šķita, ka tas ir mandāts to virzīt, un es to uzņēmos. Īpašs prieks man ir, ka process aizgāja - ka mums tagad ir diakoni, ka tas tiek pieņemts arvien vairāk, un ka pirmos diakonus varēju ordinēt tieši šeit, katedrālē Liepājā. Priecē arī, ka prakse izplatījusies citās diecēzēs. Vēl viena lieta, kas man bijusi ļoti svarīga, - iespēja dabūt palīgbīskapu. Tas man devis gan atbalstu, gan iespēju deleģēt vairākas lietas, īpaši Zemgales pusē.

Kāds ir bijis lielākais izaicinājums vai pārsteigums šo 10 gadu laikā?

Grūtāk bijis ar to, kā Latvijā tiek uztverta mūsu mācītāju kalpošanas kārtība, ko pieņēmusi Sinode, ka garīdznieks var izvēlēties starp 65 un 70 gadiem, kurā gadā doties emeritūrā, un ka tikai Bīskapu kolēģijas iniciatīvā, ar īpašu iemeslu, var lūgt kādam turpināt ilgāk. Dažiem garīdzniekiem un draudzēm, kad šis visas baznīcas kopīgi pieņemtais lēmums jāīsteno dzīvē, radusies neizpratne. Dažreiz prasījis ļoti daudz laika, lai skaidrotu, ka tam ir sava loģika - es pats esmu audzis baznīcā, kur šī prakse ir pašsaprotama. Svarīgi saprast, ka emeritūra nenozīmē kalpošanas beigas - emeritētie mācītāji var turpināt daudz ko darīt, tikai vairs nav atbildīgi par draudzi kā tās vadītāji.

Kā ir mainījusies jūsu izpratne par bīskapa kalpošanu un atbildību, salīdzinot ar sākumu?

Es teiktu, ka nekas nav ļoti radikāli mainījies, bet esmu bijis spiests iedziļināties dažādos bīskapa kalpošanas aspektos daudz vairāk. Liels atbalsts man bijis darboties kopā ar citiem bīskapiem, īpaši arhibīskapu Jāni, ar kura pieredzi varēju ieaugt amatā. Es ļoti novērtēju, ka mēs turamies pie klasiskās izpratnes par bīskapa amatu - ka tas tiek ieņemts un kalpots līdz pensijai, tāpat kā mācītājiem, nevis ka regulāri jāsagatavo jauns vēlēšanu process, lai paliktu amatā. Sākumā es gribēju daudz ko paveikt ātri - to, ko iecerēju paveikt pirmajos trīs gados, patiesībā aizņēma visi šie desmit. Tas parāda, cik daudz laika prasa lietas patiesībā. Ja paralēli jādomā par pārvēlēšanu, rodas spiediens uzturēt popularitāti. Tagad var koncentrēties pēc būtības, nedomājot par to. Salīdzinājumam - Misūri sinodē, piemēram, prezidentu pārvēl ik pēc trim gadiem.

Kāpēc tieši šobrīd, jubilejas gadā, radās ideja pilnveidot bīskapa krēslu ar paaugstinājumu?

Tas bijis garāks process. Esmu ļoti pateicīgs priekšgājējam bīskapam Pāvilam un viņa komandai - tieši viņu laikā Svētās Trīsvienības baznīca kļuva par katedrāli, tika atrasts piemērots zizlis ar liepu lapām un bīskapa krēsls.

Jo vairāk esmu iedziļinājies katedrāles nozīmē diecēzes dzīvē un bīskapa kalpošanā, jo vairāk mani uzrunājis tieši paaugstinājums, kas saistīts ar pašu vārdu "katedrāle" - tas burtiski nozīmē katedra, paaugstinājums. Tas simbolizē bīskapa atbildību nodot apustuļu mācību tālāk nākamajām paaudzēm, uzturēt to baznīcas dzīvē un pārraudzīt, lai netiekam novirzīti neceļos. Gribu arī to vizualizēt - lai, kad cilvēki nāk un man jāstāsta par katedrāli, varu vienkārši parādīt: šeit ir katedra, un tā nāk no šī paaugstinājuma. Tas nekādā gadījumā nav domāts, lai sevi paaugstinātu, bet lai amats un  nosaukums sakristu ar to, ko cilvēki redz. Tas man arī pašam atgādina par manu uzdevumu - būt par garantu, ka apustuļu mācība turpina pareizi dzīvot baznīcā tālāk.

Kāds ir jūsu redzējums, kā šis projekts varētu iesaistīt vietējo draudzes kopienu?

Tas nav tik daudz saistīts ar vienu konkrētu draudzi - drīzāk ar visu diecēzi, jo ir svarīgi, lai stiprinātos pati katedrāles loma diecēzē. Priecē, ka ir atsaucība no vairākām draudzēm. Es pēdējā laikā daudz runāju par to, ka katrai draudzei ir sava baznīca, bet katrai draudzei ir arī sava katedrāle - tāpat kā katrai ģimenei ir savas mājas, bet katrai valstij ir arī kāda kopīga ēka, kas simbolizē valsts mēroga kopību. Katedrāle ir visas diecēzes draudžu katedrāle, un cilvēkiem šeit jājūtas kā mājās. Tāpēc arī vēlos, lai no katedrāles vienmēr turpinātu translēt dievkalpojumus - ja kāds nevar ierasties, lai vismaz var redzēt dievkalpojumu vietā, kur jūtas kā mājās. Katra draudze nevar nodrošināt translāciju, bet diecēzes ietvaros mēs to nodrošinām. Aicinu arī draudzes turpināt organizēt ekskursijas uz katedrāli - lai varu pastāstīt: šī ir jūsu katedrāle, jūs neesat šeit ciemiņi, jūs nākat uz savu katedrāli.

Kāpēc uzaicinājāt tieši Rolfu Petersonu no Zviedrijas dalīties semināra tēmā?

Kad domāju, vai un kā atzīmēt šos 10 gadus, sapratu, ka šāda gadskārta nav bieži, un ja kaut kad savā kalpošanā man vajadzētu atzīmēt kādu posmu, tad tas būtu tieši šis. Sāku domāt par to, kurus īpaši aicināt, protams, visi diecēzes mācītāji un draudžu pārstāvji, bet arī cilvēkus ārpus Latvijas, kur man ir vizitatora aicinājums trim kopienām: studentu mājai Zviedrijā (Gēteborgā), kuras dibināšanā piedalījos 1990. gados, rekolekciju centram un brālībai Norvēģijā, un vienam no pirmajiem evaņģēliskajiem klosteriem Zviedrijā. Rolfu Petersonu pazīstu no laikiem, kad biju aktīvi iesaistīts Zviedrijas Baznīcas dzīvē viņš tagad ir kapelāns gan tajās vietās, kur esmu vizitators, gan studentu kopienā Gēteborgā. Viņš labprāt atsaucās aicinājumam atbraukt, un, tā kā viņam jau bija runāts par līdzīgu tēmu citur, mēs to salikām kopā semināra formā.

Kādi ir tie trīs baznīcas misijas aspekti, par kuriem tika runāts seminārā?

Pirmais - iešana uz āru, ekspansija. Īpaši Lūkas evaņģēlijā un Apustuļu darbos redzams, kā agrīnā baznīca, sākot ar 12 apustuļiem Jeruzalemē, strauji auga - tajā pašā dienā pievienojās 3000 cilvēku, un draudze izplatījās no Jeruzalemes uz Samariju un tālāk.

Otrais - sapulcināšana pie Kristus. Tas vairāk izteikts Jāņa evaņģēlijā - kā Kristus, tiekot paaugstināts, velk cilvēkus pie sevis, līdzīgi kā vista sapulcina savus cāļus. Šis aspekts ir vairāk vērsts uz iekšu, fokuss uz to, lai ļautu Kristum kļūt paaugstinātam mūsu vidū.

Trešais - uzticība Kristus mācībai, dievbijīga dzīve. Tas saistīts ar apustuļa Pētera vēstulēm, ka mācībai un dzīvei jābūt saskaņā, arī situācijā, kad apkārtējā vide ir samērā negatīva. Baznīca ir pasaules vidū, un Kristus ir mūsu vidū  arī tad, kad nevaram sludināt ar vārdiem, varam to darīt ar savu dzīvi un darbiem. Semināra otrajā daļā runāsim par bīskapa lomu, ka bīskapi ir iecelti kā apustuļu pēcteči, kuru uzdevums ir turpināt vadīt baznīcu tā, kā to iesāka apustuļi, gan augot uz āru un dziļumā, gan dzīvojot dievbijīgu dzīvi pagānu vidū, lai kļūstam par sāli un gaismu pasaulē, nevis izplūstam ar savu apkārtni.

Kā jūs redzat sadarbību starp Latvijas un Zviedrijas baznīcām nākotnē?

Par to ļoti labi runāja arhibīskaps Jānis Vanags svētku dievkalpojuma uzrunā ieteiktu to noklausīties, ja kāds grib iedziļināties. Viņš norādīja, ka tad, kad Zviedrijas Baznīca sāka praktizēt viendzimuma laulības un atvērt savu izpratni šajā virzienā, mēs ar Zviedrijas Baznīcas bīskapiem vairs neturpinājām abpusējos aicinājumus uz bīskapu konsekrācijām. Neviens no oficiālās Zviedrijas Baznīcas bīskapiem nebija klāt arī manā konsekrācijā.

Taču mēs turam kontaktu ar tiem uzticīgajiem, tradicionālajiem kristiešiem Zviedrijā un Rolfs ir viens no viņiem. Gribam būt viņiem par stiprinājumu. Daudzi no tiem, kas nonākuši šajā situācijā Zviedrijas Baznīcā, skatās uz Latvijas Baznīcu kā uz labu piemēru, kur viņu pārliecība var izpausties un tikt izdzīvota. Domāju, ka mēs varam nonākt situācijā, kad kļūstam par nozīmīgu atbalstu ārpus Latvijas tiem, kas nevar izdzīvot savu pārliecību tā, kā mēs to varam Latvijā baznīcas ietvaros. Ceru, ka mūsu loma šeit var pieaugt un ka esam gatavi palīdzēt.

Kādas ir jūsu galvenās ieceres un mērķi nākotnē?

Gribu turpināt to, kas jau labi iesākts. Vēlos turpināt sakārtot mācītāju kalpošanas vietas, lai diecēzē varam nodrošināt mācītājus pilnu laiku un draudzes ir aprūpētas. Tāpat gribu attīstīt garīdznieku kalpošanas daudzveidību, lai garīdznieks var būt otrais mācītājs, vikārs, kalpot īpašā jomā, strādāt ar jauniešiem, būt misionārs vai kapelāns, jo ne katram ir dāvana vadīt vienas draudzes kalpošanas vietu, bet katram ir savas dāvanas. Tas attiecas ne tikai uz garīdznieku amatu, bet arī uz kalpošanas daudzveidību visā baznīcā, arī starp lajiem. Vēl vēlos stiprināt sajūtu, ka diecēze ir viena liela komanda, kur sadarbojamies, nevis runājam par "jūs tur augšā un mēs šeit lejā". Bieži saku draudzēm: jūs, kas dzīvojat vietējā vidē, redzat to, ko es neredzu, kad atbraucu, bet es, kas visu laiku esmu apkārt diecēzē un baznīcas vadībā, redzu kaut ko, ko draudze var neredzēt. Kopā mēs dabūjam redzēt vairāk. Man patīk arī semināra formāts tieši tāpēc  katrs nāk ar savu kompetenci un papildina to, par ko runājam. Gribu, lai visa diecēze justos kā šāda komanda, kur ieliekam savas spējas, atbalstām viens otru un priecājamies kopā par to, kas notiek un notiek daudz labu lietu.

Kāds, jūsuprāt, ir lielākais izaicinājums, ar ko šodien saskaras baznīca Latvijā?

To ir vairāki. Vārds "izaicinājums" gan automātiski nenozīmē tikai sliktu  tas nozīmē, ka jāpielāgojas situācijai, lai labāk īstenotu savu misiju. Kopš 2000. gada, kad sāku kalpot Latvijā, esmu redzējis, ka sabiedrības attieksme pret baznīcu ir mainījusies  agrāk baznīca tika vairāk ņemta vērā, tagad jūtu, ka tā tiek stumta malā, un politiskie lēmumi bieži vien nav saskaņā ar baznīcas nostāju. Tāpēc spriedze aug. Vienlaikus ļoti novērtēju, ka ir organizācijas, ģimeņu apvienības un teologi, kas cīnās, lai intelektuālā līmenī atmaskotu to, kas notiek uz nepareiza pamata, un lai šī izpratne nepazustu. Ceru, ka šie spēki atrastu labāku veidu sadarboties un kļūt stiprāki. Man ir uzrunājuši Jēzus vārdi: "Tie, kas ir no patiesības, dzird manu balsi." Domāju, ka var nākt cilvēki, kas alkst pēc skaidrības un patiesības  un ja mēs to kaut kādā veidā uzturam un pasniedzam, viņi to var sadzirdēt. Nav svarīgi, vai baznīca ir pilna vai tur ir tikai daži, svarīgi ir turpināt, lai, ja kāds grib zināt, kāda ir baznīcas mācība un dzīve, viņš var ar to sastapties. Vēl trakāk būtu, ja tie, kas sāk meklēt patiesību, to neatrastu tikai tāpēc, ka esam asimilējušies vai pazuduši no redzesloka.

Kāda bija sajūta, stāvot pie altāra svētku dievkalpojumā - vai diena atšķīrās no tā, kā to iepriekš iztēlojāties?

Biju priecīgs un pateicīgs par atsaucību. Man dievkalpojums pats par sevi vienmēr ir kaut kas īpašs  kā uzsvēru arī savā uzrunā, katrs dievkalpojums ir sava veida apskaidrošanas kalna moments. Cerēju, ka būs kaut kas īpašs, un Dievs māk pārsteigt. Esmu gandarīts, neesmu vīlies — vienmēr ir izaicinājums kaut ko organizēt un ir uztraukums, bet mani iepriecina, ka arī citi to uztvēra kā kaut ko īpašu. Katrs dievkalpojums ir īpašs, un prieks jau ir vienkārši tas, ka varam kopā, šādā svētku reizē, kopā ar bīskapu, virzīt šos svētkus.

Ja varētu dot padomu sev pašam pirms 10 gadiem, konsekrācijas dienā, ko teiktu?

Esi gatavs uz visu ko. Velns neguļ, un tas dažreiz ir kā cīņa esmu bijis uz robežas, kad sapratu, ka to izturēt nav pašsaprotami. Zināju to jau iepriekš, bet realitātē tas var pārsteigt arī negatīvā veidā. Tomēr, kā jau teicu, Dievs vienmēr pārsteidz arī skaistumā  tajos apskaidrošanas kalna dievkalpojumos un garīgajos procesos. Un ir arī tādi negaidīti prieki kā, piemēram, iespēja izveidot Katedrāles institūtu  tas man ir sava veida kulminācija manā kalpošanā, ko varu uzsākt un mazliet attīstīt, kamēr vēl esmu amatā. Ir daudz citu lietu vēl priekšā. Bet no otras puses  tieši tas, ka dzīve mēdz pārsteigt ar savu negaidīto jaunumu, ir tas, kas to padara īpašu.

Pilnā bilžu galerija spiežot šeit

Fotogrāfs - Uldis Muzikants